Ekspresintervija ar Artūru Virtmani
Agita Salmiņa
27/11/2014
Vienā no nozīmīgākajām Ņujorkas galerijām The Drawing Center, programmas Open Sessions ietvaros grupas izstādē piedalās latviešu izcelsmes mākslinieks Artūrs Virtmanis (1971).
Open Sessions ir eksperimentālu izstāžu sērija divu gadu garumā, kurā piedalīties var ikviens – dzejnieks, horeogrāfs, gleznotājs vai mūziķis – jebkurš, kuru interesē zīmējums ārpus tā kanoniskajām robežām. Artūrs Virtmanis šai programmai radījis darbu What Hath God Wrought!?, kas ieturēts viņam raksturīgajā noskaņā, ko rīdzinieki varēja iepazīt pirms diviem gadiem, kad Virtmaņa darbi pirmo reizi tik izrādīti Rīgā – izstādē „(10 000) Melanholijas šķautnes” Rīgas mākslas telpā. Absolvējis Latvijas Mākslas akadēmiju, Artūrs Virtmanis devās uz Ņujorku, kur strādā nu jau daudzus gadus. Cita starpā, desmit gadu garumā viņš sadarbojas ar ievērojamo pasaulslaveno krievu izcelsmes scenogrāfiju meistaru un dizaineru Georgiju Cipinu viņa „Operas fabrikā” (George Tsypin Opera Factory). Izstāde The Drawing Center Ņujorkā aplūkojama līdz 14. decembrim.
Artūrs Virtmanis. What Hath God Wrought!?
Open Sessions aicina piedalīties māksliniekus, dzejniekus, dejotājus, mūziķus un gleznotājus, kuri pārkāpj/paplašina ierastās zīmējuma robežas. Kādā formā jūs pārkāpjat zīmējuma robežas un kādēļ?
Sākšu ar to, ka mani nenodarbina jautājums par zīmējuma robežām un to pārkāpšanu. Mani interesē atrast optimālu, efektīgu formu domas manifestācijai, un tas arī ir tas brīdis kad (iespējams) notiek esošās formas pārkāpšana. Ļaujos jēgas diktātam. Ārēji mana metode ir diezgan vienkārša – zīmēju ar ogli uz papīra – kas gan varbūt arhaiskāks par to! Bet es brīvi darbojos ar to, kas ir uzzīmēts – ja vajag, tad izgriežu zīmējumu un tas pārveidojas par trīsdimensionālu objektu, vai arī sakrauju kaudzē vairākus zīmējumus, daļēji apslēpjot tēlus vai informāciju. Siena ir tikai viens no atskaites punktiem – bieži zīmējumi ‘pārņem’ apkārtējo telpu... Es neslēpju darba procesa pēdas, tieši otrādi – izpētes zīmējumi, plāni, rasējumi, trafareti, atgriezumi un pat putekļi ir redzami arī gala rezultātā! Man ir svarīgi akumulēt zināmu informācijas blīvumu – tas nozīmē arī metaforisko blīvumu, un tas ir tas, kas mani interesē. Nejaušībām ir liela loma darba veidošanā. Rezultātā darbs tā arī nekad nav pabeigts – tas vienkārši iztērē savu mirklīgumu, kolapsējas sevī.
Man šķiet, ka ir tāda vispārpieņemta ideja, ka zīmējums ir pieticīga, klusa, hermētiska mākslas forma. Mani interesē kaut kas ekspresīvāks, varētu pat teikt – teatrālāks. Tas, ko es daru, drīzāk ir zīmējumu cirks, kur atrodas pietiekoši vietas arī visāda veida trivialitātēm, neveiklībām un lētiem trikiem. Pieļauju, ka tas viss kopā, iespējams, rada sajūtu par robežu pārkāpšanu.
Artūrs Virtmanis. What Hath God Wrought!?
Par ko vēsta uz grimstošā kuģa rakstītie mesiāniskie teksti un kāda ir šī darba pamatideja?
Darba nosaukums ir What Hath God Wrought!? jeb manā pārfrāzējumā – „Re, ko Dievs sadarījis?!”. Šis ir arī viens no tekstiem, kas parādās darbā. Tas ir aizgūts no Vecās derības, bet šajā gadījumā tā ir atsauce uz pašas pirmās nosūtītās Morzes ziņas saturu, kas acīm redzami izsaka apbrīnu par kaut kā tāda iespējamību. Taču šajā gadījumā mani interesē šī izteiciena neviennozīmīgums. Mani saista mirušās tehnoloģijas un ar tām saistītie izzudušie kultūras slāņi. Morzes ābece ir viens no piemēriem. Morzes kods ir veidots no tiem pašiem elementiem kā jebkurš zīmējums – no punkta un līnijas! Es sāku iedziļināties ļoti askētiskā zīmējuma formā – zīmēju punktus! Tas saucās Study of a Dot, jeb „punkta pētījums”. Tas, iespējams, izklausās pēc pilnīgām muļķībām, bet man bija ļoti interesanti atgriezties pie šādas lakoniskas protoformas izpētes. Liela daļa no zīmējumiem, kas veido šo instalāciju, tad arī ir Morzes kodu atgādinoši punktu uz svītru grafiski attēlojumi. Es veidoju tādu kā grafiskas informācijas jūru, kas piesātināta ar visādiem šķietami haotiskiem tēliem. Zināmākais no visiem Morzes koda pielietojumiem, protams, ir SOS signāls, kas angļu valodā bieži tika ‘tulkots’ kā Save Our Ship vai Save Our Souls, un man patika no šīs frāzes ‘starojošais’ izmisīgais mesiānisms.
Cits aspekts, kam pievēršos, ir manipulācija ar mērogu, un šīs ‘informācijas jūras’ centrā esmu novietojis Drawing Center telpas maketu, kas kā tāds labirints, kuģis vai tā fragments rada mentālu cilpu, kūleni telpā un mērogā, skaidri norādot, kur mēs, kā vērotāji, patlaban atrodamies – uz grimstošas struktūras!
Artūrs Virtmanis. What Hath God Wrought!?
Pastāstiet kādu lomu šoreiz jūsu darbā ņem Fernando Pesoa un kādēļ viņš ir jums svarīga personība? Vai atsauce uz viņu apzināti iekļauta?
Jā, Fernando Pesoa kaut kā mani neliek mierā. Šķiet, ka viņa rakstītais un domātais ir laba antiviela kaut kādai masveida nejūtībai, klišejiskai domāšanai un no tā izrietošam trulumam. Entropija – nebeidzamais sabrukšanas process un neizbēgams ‘lietu’ noriets ir tēmas, kas atkal un atkal parādās manos darbos. Šķiet centrālais Pesoas darbs „Nemiera grāmata” (Book of Disquiet) patiesībā ir kopā savāktas piezīmes, dažas pat viena, nepabeigta teikuma garumā, kas grāmatas formā tika apkopotas tikai daudzus gadus pēc viņa nāves. Mans darbs Drawing Center sastāv no kādiem 120 pārsvarā nelieliem zīmējumiem vai zīmējumu fragmentiem. Veids, kā tie ‘turas kopā’, ir ļoti trausls, nestabils, nepastāvīgs – gandrīz vai kā tie būtu vienkārši pasviesti gaisā un sastinguši uz mirkli – šajā gadījumā – līdz 14. decembrim, kad beidzas izstāde. Pesoa bezgalīgi apraksta trauslus, ēteriskus prāta un dvēseles stāvokļus, un tas man ir kaut kas tuvs.
Darbā iekļauta atsauce arī uz Piranēzi – ko jums nozīmē šis mākslinieks un kādas ir jūsu attiecības ar viņa darbiem?
Es gadiem esmu pētījis Piranēzi gravīru albumus, kas attēlo Romas drupas. Bez tā, ka tie ir vienkārši skaisti darbi, man interesē tāda kā zinātniski poētiskā pieeja, ko pielieto Piranēzi – pētot, piemēram, akveduktu būves struktūras, kas pats par sevi varētu būt kaut kas ļoti garlaicīgs, viņš nepalaiž garām iespēju no tā šķietami sausā materiāla izveidot, patiesībā, momento mori žanra bildi. Es šāda veida metodi mēģinu pielietot arī savā darbā.
Man dažreiz šķiet, ka Ņujorka ir mūsdienu Roma...
Artūrs Virtmanis. What Hath God Wrought!?
Kas, jūsuprāt, mainījies jūsu daiļradē kopš izstādes Rīgā 2012. gadā un pie kāda projekta strādājat patlaban? Vai varam cerēt uz jaunu izstādi Latvijā?
Grūti pateikt, kas tieši mainījies. Mazliet jūtos tā, it kā maldītos pa apli. Bet, ejot pa šķietami vienu un to pašu taku, es atrodu vai ieraugu aizvien jaunas un jaunas ‘lietas’ un to nianses. Varbūt pamanāma pārmaiņa ir tā, ka neesmu taisījis pārāk daudz objektu/skulptūru. Tas, iespējams, saistīts ar to, ka nu jau gada garumā esmu bijis iesaistīts Open Sessions programmā, kas vairāk ir vērsta uz domāšanas procesu nevis uz ‘produkta’ izstrādi. Mani nodarbina tādas šķietami nesaistītas ‘lietas’ kā dūmu mašīnas, meteoroloģiskās zondes, skatu torņi, burbuļi, neiespējamas ģeometrijas, dzelzs oksīds, balerīnas, ekspedīcijas uz ziemeļpolu, grimstoši kuģi, kā parasti, arī nesalasāmi teksti, kriptogrammas, kodi, neizbēgamība, nolemtība un tamlīdzīgi. Kā tas viss manifestēsies, nav iespējams paredzēt.
Tajā pašā laikā strādāju pie vairākiem konkrētiem projektiem šeit Amerikā, gan, kā izskatās, arī Latvijā. Paralēli esmu veidojis tēlus operai un teātrim.
Artūrs Virtmanis. Foto: no personīgā arhīva
