“Citi pasažieri” jau ceļā
Īssaruna ar mākslinieku Viktoru Timofejevu
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas 4. stāva zālēs līdz 15. jūnijam skatāma līdz šim apjomīgākā Ņujorkā dzīvojošā Latvijas mākslinieka Viktora Timofejeva personālizstāde “Citi pasažieri”, kas tapusi sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru.
Izstāde (kā rakstits tas ievadā) “ietver Viktora Timofejeva svarīgākos radošās prakses motīvus, multimediālā instalācijā apkopojot jaunākos gleznojumus, video darbus, kā arī speciāli veidotu skaņas ainavu, kas tapusi sadarbībā ar mākslinieku Mišu Skalski (FI/LT). Visi ekspozīcijas elementi savieno autobiogrāfiskas atsauces ar plašākiem sabiedriskajiem procesiem sociālkritiskā metaforā un tiek izkārtoti scenogrāfiskā vidē”.
Foto: Kaspars Teilāns
Strādājot starp Rīgu un Ņujorku, Viktors Timofejevs (1984) savos darbos jau ilgstoši pēta identitātes, valodas un saziņas formas, izzinot to daudzslāņaino, mainīgo dabu, iespējas integrēties un pretoties dominējošām sistēmām. Mākslinieka interešu lokā ir dažādas pārvaldības struktūras un komunikācijas mehānismi, kas atšķirīgu mediju interpretācijās izvērš idejas par galēji absurdo. Tās vienlaikus ir gan reakcijas uz pasauli, kurā dzīvojam, un sajūtu, ka nevaram kontrolēt tās turbulentos procesus, gan centieni konstruēt vidi kā ironisku ikdienas reāliju apvērsumu.
Var teikt, ka Viktors Timofejevs ir mākslinieks-vizionārs, kurš ar analogo un digitālo mediju palīdzību pārceļ mūs uz kādām fantastiskām vai mitoloģiskām telpām – vai tās būtu viņa zīmējumi vai datorspēles. Šoreiz šķiet, ka viņš mūs ir pārnesis attēlu pasaulē, metafizisko ainavu skatos. Iespējams, viena no pirmajām asociācijām, kas var rasties, ir Džordžo de Kīriko ainavas, taču mēs tajās pārvietojamies ļoti neparastā veidā. Arī šī pieeja ir hibrīds starp analogo un digitālo, kas atbilst Viktora mākslinieciskajam piegājienam.
Foto: Kaspars Teilāns
Šī ir līdz šim lielākā tava izstāde Latvijā. Turklāt Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Kādas ir tavas sajūtas?
Jūtos lieliski! Es ilgi gaidīju šo iespēju, un esmu ļoti priecīgs, ka tā beidzot ir īstenojusies.
Kāda telpa tev ir atvēlēta?
Tas ir ceturtais stāvs, un tur man ir trīs istabas.
Foto: Kaspars Teilāns
Foto: Kaspars Teilāns
Un kas tur izstādīts?
Jāsāk ar to, ka pati telpa ir ļoti interesanta un sarežģīta. Zini, tur visur ir šīs stikla grīdas. Un katrā no telpām ir pa logam – tie ir apaļi, ovāli. Un, protams, arī baltās koka sienas. Man ļoti patīk strādāt ar arhitektūru, ar dažādām telpām – vienmēr var atrast kādas interesantas lietas, detaļas vai formas, kas pašas par sevi ir unikālas. Šī muzeja telpa ir patiešām īpaša. Stikla grīdas un divas simetriskas istabas – it kā divas sejas.
Man bija kaut kāda sākotnējā ideja. Bet, kad ieraudzīju, kā izskatās šī vieta, nolēmu, ka jāsāk no nulles un kaut kas jāizdomā tieši šai telpai. Tad sāku interesēties, kas tur notiek pirms manas izstādes – vai varam kaut ko no tā atstāt, kaut kā izmantot. Izrādījās, ka iepriekšējā izstādē stikla grīda bija pilnībā noklāta ar linoleju. Un man radās ideja izgriezt fragmentus šajā linolejā, lai radītu sajūtu, ka, ienākot telpā, tu it kā pastaigājies starp caurumiem debesīs. Mēs atrodamies ceturtajā stāvā, tāpēc šī analoģija ar debesīm ir ļoti vietā. Varbūt tas ir kaut kāds paradīzes tēls vai utopija. Tu esi augšā, bet lejā, zem stikla grīdas, atrodas muzeja kolekcija. Mēs pieklusinam gaismu, aizsedzām logus ceturtajā stāvā, un efekts sanāca patiešām iespaidīgs. Staigājot un skatoties lejup rodas ilūzija, ka šī stikla nemaz nav. Tu tiešām staigā starp caurumiem debesīs.
Tad vēl gribējās mazliet paspēlēties ar simetriju, izveidot divas telpas, kas nedaudz atšķiras, bet vienlaikus ir līdzīgas. Tikai nelielas detaļas tās padara atšķirīgas. Izejot no šīs arhitektoniskās loģikas, es izdomāju, ka galvenajā telpā jāizveido panorāma, struktūra, kuras iekšienē pa apli braukās mazs rotaļu vilciens. Šis pasaules modelis ir izvietots galvenajā telpā, lielajā zālē. Un no mazā vilcieniņa, kas braukā apkārt pa sliedēm, es uzņēmu video ar GoPro kameru. Tas ir skats no šī vilciena – no priekšpuses, aizmugures un sāniem, it kā tu pats būtu mazs cilvēciņš vai pasažieris šajā vilcienā. Tu skaties uz priekšu, atpakaļ un uz sāniem, gluži kā sēžot kupejā, no kuras tev paveras šis skats. Tieši šo video es demonstrēju divās simetriskajās telpās.
Savukārt panorāma, ap kuru braukā šis vilciens, ir glezna, kuru var aplūkot 360 grādos. Savā studijā strādāju pie atsevišķiem fragmentiem, pēc tam visus šos audekla gabalus atvedu uz Rīgu lidmašīnā, mēs tos šeit salikām kopā, un izveidojās panorāma – tāds kā astoņstūris.
Vēl sapratu, ka ovālie logi, kas atrodas šajās divās telpās, ir sadalīti astoņās daļās. Tāpēc radīju jaunu “alfabēta pulksteņa” versiju. Katrā logā ir pulkstenis, kas veidots no 8 populārākajiem angļu alfabēta burtiem, kuri tiek lietoti gan tekstā, gan sarunvalodā. Taču burtu vietā ir ģeometriskas figūras. Kvadrāts, trijstūris, zvaigzne ... Un mēs varam teikt, ka tā ir valoda, kas nav valoda, bet gan noteiktu simbolu valoda.
Šajos divos telpas “vagonos” uz galdiņiem ir vēstule, kas rakstīta ar roku, izmantojot šos simbolus. Un jūs, protams, varat to izlasīt, atšifrēt, ja 25 minūtes pasēdēsiet un atradīsiet visus šos burtus, kas kopumā ir diezgan grūti. Tātad tāds slepens vēstījums. Izklausās drusku traki, bet tam visam ir sava loģika.
Foto: Kaspars Teilāns
Izstādes aprakstā teikts, ka tajā aplūkotas tādas tēmas kā citādība un dalītā identitāte. Kā tu pats to interpretē?
Protams, tās ir tēmas, par kurām es domāju nepārtraukti. Es tās reti iekļauju preses relīzēs tik tiešā veidā. Bet, domājot par šīm divām telpām, tās asociējās ar savveida sašķeltību. Es, protams, domāju arī par sevi, par to, kā es jūtos, piemēram, valodas kontekstā: latviešu valoda, krievu valoda, angļu valoda. Es nepārtraukti cenšos sev atbildēt vai saprast – kas es esmu? Kur es jūtos kā mājās? Kur man gribas dzīvot? Kur es jūtos vislabāk? Kura valoda man ir tuvāka? Un vai vispār ir iespējams valodu nošķirt no nacionalitātes? Par to es domāju visu laiku. Un jā, iespējams, ka šajā izstādē ir kaut kas no tā visa. Bet es negribu tik strikti noteikt – ka tas ir tieši un tikai par to. Varbūt katrs cilvēks tajā varēs atrast kaut ko savu. Man patīk atstāt visu mazliet abstraktu. Tur var daudz ko izrakt un atklāt.
Viktors Timofejevs. Neeksistējošā sistēma. 2025. (Fragments)
Izstādē ir arī īpaša skaņu ainava, ko jūs veidojāt kā kopprojektu.
Jā, es strādāju ar savu draugu Mišu Skalski (FI/LT), viņš ir lietuvietis, kas dzīvo Helsinkos. Šī ir jau otrā mūsu sadarbība. Pirmo reizi mēs strādājām kopā pie filmas, kuru janvārī rādījām Roterdamas kinofestivālā. Es viņu uzaicināju radīt mūziku filmai, un man ļoti patika šī sadarbība. Tāpēc aicināju atkal. Un viņš radīja muzikālo pavadījumu izstādei. Mēs, protams, domājām kopā, bet viņš visu to uzrakstīja. Viņš divas dienas bija arī šeit, un mēs kopā visu līdz galam izdomājām – kur, kā, cik skaļi, cik klusu, no kurienes nāks skaņa un tā tālāk. Es gribēju mazliet atvērt savu pasauli, jo baidos kontrolēt pilnīgi visu. Protams, es tik un tā te visu kontrolēju, bet vēlējos nedaudz atkāpties no šī kontroles stāvokļa, uz kādu laiku nododot vadību citam.
Foto: Kaspars Teilāns
Izstādes nosaukums ir “Citi pasažieri”. Vai tas saistīts ar to rotaļu vilcienu, par kuru stāstīji?
Sākumā izstādes nosaukums bija “Dārgie pasažieri”. Bet pēc tam – kopā ar izstādes kuratori Andru Silapēteri – nolēmām, ka “pasažieri” ir labs vārds, bet “dārgie” īsti neiederas. Tad mēs Rīgas Satiksmes mājaslapā meklējām dažādus vārdus kombinācijā ar “pasažieri”. Tur bija viens teikums, kur pieminēti “citi pasažieri”. Man tas ļoti iepatikās, jo šķita kā teikuma beigas vai tā sākums. Nosaukums paliek atvērtāks, un es cenšos būt atvērtāks arī savos darbos, lai uzreiz nebūtu skaidrs, par ko tieši ir izstāde.
Viktors Timofejevs kopā ar izstādes kuratori Andru Silapēteri. Foto: Kaspars Teilāns
Vai izstādē izmantots kāds medijs, kuru iepriekš neesi lietojis? Kaut kas pavisam jauns?
Droši vien video, kas filmēts ar kameru – es to nebiju izmantojis ļoti sen vai pat nekad. Un tagad esmu uzfilmējis šādu video no vilciena. Iepriekš video parasti veidoju tikai datorā, detalizēti. Bet šeit es kombinēju video, kas vienkārši uzņemts ar kameru. Un vēl, protams, tik milzīgu, tik garu gleznu es nekad iepriekš neesmu radījis. Tā pat īsti nav glezna, drīzāk pat skulptūra. Nekad iepriekš neesmu strādājis šādā veidā, šādā mērogā.
Foto: Kaspars Teilāns
