Kāpnes ir noteikums, ko ievēro koki
Intervija ar Viktoru Timofejevu
16/11/2017
Līdztekus izstādei “Virtualities and realities”, kas līdz 28. novembrim apskatāma sešās no septiņām mākslas centra kim? istabām, septītajā iemitinājusies tematiski vienlaikus tuva un attālināta soloizstāde, kuras autors ir gleznotājs un jauno mediju mākslinieks Viktors Timofejevs (1984). Ieejot istabā, viesim rodas iespaids, ka to šķērsām pa vidu pāršķēlis starppasauļu portāls, caur kuru redzams svešāds, nedaudz biedējošs universs: telpas tālākajā pusē to ietverošās skaldnes ir krāsotas dūmakaini tumšos toņos un kalpo par fonu četrām lielām, pelēcīgām, sirreālistiskām gleznām, kurās redzams kaut kas pa vidu starp zemapziņas fantasmagoriju un postapokaliptisku ainavu. Ap telpu vairākos lokos novietoti vienkārši, melni saliekamie krēsli, kas it kā gaida ierodamies kādu bezperosnisku žūriju. Centrālais krēslu loks aptver instalāciju, kura sastāv no diviem uz augstiem statīviem novietotiem ekrāniem un tiem pieslēgtām austiņām. Pretim ekrāniem novietots viens vienīgs krēsls, kurā apsēžoties apmeklētājs var vērot savādu, zināmu diskomfortu raisošu video: četri cilvēkiem līdzīgi silueti tajā raustīti pārvietojas pa gaišu, šķietami bezgalīgu (patiesībā gan tam ir robežas) flīzētu laukumu, ik pa brīdim saduroties cits ar citu, nokrītot četrrāpus vai raustoties spazmatiskās kustībās. Kaut kas šo tēlu nejaušajā bezmērķīgumā liek noprast, ka tie šajā situācijā bijuši jau ļoti, ļoti ilgi. Tiesa, nupat aprakstītais redzams tikai uz viena, kreisā ekrāna – otrā tā pati aina izdzīvojama no bezsejainā cilvēciņa (viena no četriem) skatpunkta.
Latvijā dzimušais Viktors Timofejevs, kurš studējis mākslas vēsturi Ņujorkā un Roterdamā, Arterritory viesojies jau vairākkārt, tomēr šis nemieru raisošo darbu kopums, kas kim? telpās apskatāms vēl līdz 28. novembrim, šķita labs iemesls pēc ilgākas pauzes ar viņu parunāt atkal.
Arterritory: Kā saprast izteikumu, ka šī spēle spēlē pati sevi?
Viktors Timofejevs: Vispār jau to ir grūti nosaukt par spēli...
Nu, to es izlasīju instalācijas aprakstā.
Jā, tiem tēliem piemīt sava uzvedība, viņi reaģē uz kairinājumiem, bet pamatā viņi tikai seko norādījumu kopumam. Līdzīgi kā horeogrāfijā, kuru saista iepriekš doti noteikumi, kas māksliniekiem jāizpilda, arī šeit es esmu radījis sistēmu ar likumiem, ko šie tēli nebeidzami izpilda. Šādā ziņā programma vienkārši atražo sevi, tajā nav nekā interaktīva. Spēles tomēr parasti ir interaktīvas. Bet te ir vienkārši pasaule, kas eksistē un ko mēs varam vērot. Tēliem vienlaikus ir ierobežots noteikumu kopums un neierobežotas iespējas, tāpēc viņi ir tādā kā laika cilpā... Četri tēli, kas tur darbojas, nekad nebūs divreiz vienā un tajā pašā savstarpējā konfigurācijā vienā laika punktā.
Kāpēc?
Jo viņi pēc nejaušības principa seko dotajiem noteikumiem. Ja kāds atsitas pret sienu, tālāk dodas nejaušā virzienā.
Varētu teikt, ka tur vērojams indeterminisms?
Drīzāk determinisms ar indeterminisma elementiem. Katram tēlam ir dzīves cikls ar tempa kāpumu, kritumu un atgriešanos sākumā. Sākumā katram no viņiem ir tikai balts horizonts. Tad sāk augt sienas, un veidojas labirints. Vienam no tēliem uzdevums ir tikai mēģināt uzdurties pārejiem tēliem un apmainīties ar enerģiju, lūk, caur šo te deju, ko viņš veic... Brīdī, kad tas notiek, labirintā esošais tiek pāriestatīts uz sākumu. Ta ir kā ekosistēma, kur viss ir nebeidzamā kustībā.
Tad ja šiem ekrāniem tiktu nodrošināta nebeidzama strāvas padeve, viņi turpinātu tur klīst mūžīgi? Vai arī kādā brīdī programma pārstartētos?
Nē, viss turpinātos. Nu, ja vien kodā nav kāda kļūdiņa, par ko neesmu iedomājies...
Viktors Timofejevs. Četri tēli meklē nejaušu izeju. Divkanālu ģeneratīvs video.
Vai tu pats izstrādāji dizainu, visus estētiskos aspektus? To, kā izskatās grīda, flīzes, cilvēciņi?
Nē, es tos nopirku.
Kur ko tādu var nopirkt?
Ir tāds starpplatformu spēļu dzinis kā Unity, kuriem ir savs veikals. Cilvēki pelna naudu, izstrādājot šādus tēlus un faktūras ļoti augstā kvalitātē un tad tās pārdodot. Es šos dizaina elementus nopirku no viņiem. Mani neinterese pašam visu uztaisīt no nulles. Turklāt ir arī konceptuāli interesantāk izmantot saviem nolūkiem elementus, kas jau pastāv paši par sevi.
Tātad, vienā ekrānā mēs radzam notiekošo no tāda kā putna lidojuma, bet otrā – no kāda tēla skatpunkta, ja?
Jā.
Bet reizēm notikumi tajos nesakrīt. Re, piemēram, tagad! Tēls dažkārt redz kaut ko, kā tur acīmredzami nav. Kāpēc tā?
Nu, tā ir viena no galvenajām domām... Tā ir tukša telpa, kurā darbojas četri tēli, viņi veic darbības un piedzīvo paši savu darbību sekas. Viņi neredz objektīvo realitāti, bet katrs savu subjektīvo.
Viktors Timofejevs. Kāpnes uz meloni 2. Audekls, akrils, 130x180 cm
Kāpēc tev šķita interesanti kaut ko tādu radīt?
Kaut kādā brīdī mani sāka fascinēt noteikumos balstīta horeogrāfija (rule-based choreography), kas liek dejotāja ķermenim pēc nejaušības principa sekot stingru noteikumu kopumam. Tas bija paņēmiens, kas attīstījās 70. gados un ievērojami paplašināja izpratni par deju. Un es gribēju pamēģināt ko tādu uzprogrammēt. Tāpat mani vienmēr ir interesējušas dažādas perspektīvas. Veidojot spēles, kameras iespējams novietot jebkur – un tas mazliet jau atgādina reālo pasauli, kurā kameras ir tiešām visur.
Vai tas ir arī iemesls, kāpēc apkārt izvietoti šie tukšie krēsli?
Ne gluži... Krēsli palīz radīt atšķirīgu telpu, kurā pastāv šie ekrāni un šīs gleznas... Krēsli, man šķiet, ierāmē gleznas gandrīz vai birokrātiskā vidē. Tie dekorē šo mākslīgi radīto vietu, kas ir tāda kā skatuve. Tāpēc otru pusi istabas es atstāju pilnīgi tukšu. Jā. Nu, nezinu. Man šobrīd ir tāds periods, kad man patīk izmantot krēslus.
(Smejas.) Cik gadu vecumā tu sāki nopietni programmēt?
Skolā. Es lielā mērā uzaugu ar datoriem, un tāpēc šķita dabiski doties to arī mācīties. Tomēr kādā brīdī es sapratu, ka nevēlos visu dzīvi pavadīt datora priekšā, un es to pārtraucu. Es neesmu nekāds izcilais programmētājs, varu uzrakstīt šādu tādu kodu, ar ko manām vajadzībām pietiek, bet tas arī viss. Piemēram, šī darba kods noteikti nav nekāds meistardarbs.
Viktors Timofejevs. Kāpnes uz meloni 3. Audekls, akrils, 130x180 cm
Kad saprati, ka nevēlies visu dzīvi pavadīt pie datora, kas padarīja mākslu par tavu nākamo izvēli?
Es tīņa gados ļoti daudz skeitbordoju. Ļoti daudz. Bet, kad man bija ap 18, es iedzīvojos nopietnā traumā un vairs nevarēju to darīt, un tas mani iedzina pamatīgā depresijā. Skeitbords bija mana dzīve, un šī daļa identitātes man tik atņemta. Vecumā, kad identitāte ir ļoti svarīga. Es ļoti daudz zīmēju – tas laikam bija veids, kā apzināti kļūt apsēstam ar kaut ko jaunu, novērst savu uzmanību, un atbrīvoties no liekās enerģijas... Man ļoti patika zīmēt, un es nolēmu pāriet uz mākslas skolu. Mani ļoti piesaistīja vācu un austriešu ekspresionisms, es ar to sajutu spēcīgu saikni. Protams, smieklīgi – darbi, kas runā par kara šausmām, bet es esmu tīnis, kurš nevar skeitot... Nedaudz atšķirīgas likmes. Bet tomēr es tur sajutu kaut kādu iekšēju saikni. Kauns jau teikt, bet man ļoti iepatikās Egons Šīle. Kā visiem astoņpadsmitgadniekiem. Tomēr man joprojām Šīle patīk. Protams, es tur neapstājos, es mācījos talāk, daudz interesējos par Klimtu, par Vīnes tālaika arhitektūru, secesiju... Es izstudēju mākslas un arhitektūras vēsturi, un tas mani ļoti aizrāva.
Tomēr tur ir kaut kas savāds. Kas tieši ir tas, kas astoņpadsmitgadīgu džeku var saistīt šī perioda darbos? Kas tajā Šīlē tāds ir?
Droši vien tas gotiskais elements... Tas, cik tie ir skaisti ļoti tumšā veidā. Tajos jaušamais nihilisms, nezinu. Protams, tas ir kaut kādā ziņā ļoti tīniski, un mani tas paķēra, es ar to kļuvu apsēsts. Šīle mani paķēra vēl pirms nopietnu mākslas vēstures studiju sākuma.
Viktors Timofejevs. Kāpnes uz meloni 4. Audekls, akrils, 130x180 cm
Kad tu pats glezno, kas tev visvairāk kalpo par iedvesmu?
Mani zīmējumi un gleznas pēdējos desmit gadus lielākoties bijuši situēti vienā un tajā pašā pasaulē, kuru esmu radījis sava galvā un kas pa šo laiku ļoti augusi... Katrs nākamais zīmējums ir kā turpinājums. Man jau ir gatavi, tā teikt, izejmateriāli, un es šo pasauli nemitīgi papildinu. Pēdējā laikā es cenšos no tā mazliet paiet prom, jo tas sākās jau ap kādu 2008. gadu, un tagad ir kļuvis par gandrīz vai nastu. Pērn es sapratu, ka tas man vairs nepalīdz, tas drīzāk man traucē – visur nēsāt līdzi to kā tādu vēsturisku smagumu... Pat tad, ja tā ir tava personīgā vēsture, dažreiz ir labi no tā izrauties un pajautāt sev, kāpēc vispār tu to dari. Un es saprotu, ka mana atbilde ir – tāpēc, ka tas ir saistīts ar to, ko darīju pagājšgad, un savukārt tas, ko darīju pagājšgad, saistīts ar to, ko darīju pirms tam. Bet tie nav tie veselīgākie iemesli, jo tad iepriekšējie darbi sāk diktēt, kas tev jādara tālāk. Taču, jā – man ir astoņu desmit gadu darbu kopums, kas viss attēlo vienu un to pašu pasauli...
Vai skatītājs to var noprast?
Jā, tur atkārtojas motīvi, vizuālie tēli.
Kad tu pabeidzi šīs gleznas?
Pagājšnedēļ. Bet sāku apmēram jūnijā.
Vai tās joprojām saistītas ar šo gadiem ieilgušo pasauli?
Nu, jā. Es cenšos no tās attālināties, tomēr tā vēl turpina atgriezties.
Kas šajos darbos par to liecina?
Nu, piemēram, šī arhitektoniskā āda, kas apkārt tai... it kā ausij... Šī tekstūra... Man ļoti patīk jaukt regularitāti un neregularitāti, piemēram, izmantot tādu elementus kā kāpņu telpas un labirinti, un ievietot tajos dzīvas sturktūras – piemēram, kokus... Tāpat tur figurē perspektīva un iluzora telpa. Un rokas. Allaž fascinējušas rokas. Tas man laikam no tā Šīles. Darbus, kuros parādās šādas kāpnes, es sāku izstrādāt jau pirms pāris gadiem, un mani interesē šo sēriju turpināt. Pamatā var teikt, ka šo darbu pasaule runā par struktūrām un dzīvību struktūru iekšpusē. Līdzīgi kā ar deju – struktūra uzliek noteikumus, un dzīvie organismi tos izpilda. Ir noteikumi un ir dalībnieki, kas tiem seko. Šeit kāpnes ir noteikums, un ir koki, kas tajās aug.
Viktors Timofejevs. Četri tēli meklē nejaušu izeju. Divkanālu ģeneratīvs video.
Saki, Viktor, kas tevi dara laimīgu?
Piemēram, veiksmīgi sarīkot šādu instalāciju un saņemt atsauksmes no cilvēkiem, kuru viedoklis man daudz nozīmē. Tā patiešām ir liela veiksme, un esmu ļoti laimīgs, ka man tas ir izdevies. Kas vēl? Nezinu. Būt kopā ar ģimeni. Suņi. Vēl man ļoti patīk rutīna – man patīk just, ka es kaut ko kontrolēju.
Kāda ir tava personīgā attieksme pret mākslīgā intelekta perspektīvām?
Man tas ļoti interesē mākslinieciskā ziņā – es saigaidu, ka MI varētu būt labs sadarbības partneris ar augstu potenciālu. Bet citādi tas viss ir diezgan banāli un garlaicīgi.
Kā tu to domā?
Cilvēki par to joprojām runā kā par kaut kādu lielo nākotni, bet tajā sen vairs nav nekā tik grandioza... Mums visapkārt jau sen ir pilns ar ierīcēm, kam varbūt nav gluži apziņa, bet kas ir ļoti gudras. Un tās visas ir nāvīgi banālas un garlaicīgas – no telefoniem līz pašapkalpošanās kasēm. Man nav nekāda stingra viedokļa par to, vai MI iznīcinās cilvēci. Es nezinu. Bet mani tas ļoti interesē kā kaut kas, ko izmantot mākslā. Tas ir aspekts, kas mani interesē – tāpēc es arī taisu šādus darbus. Bet es nepievienojos nevienai reliģijai...
Reliģijai?
Nu, jā. Tajā, kā transhumānisti gaida singularitāti, ir kaut kas reliģisks.
Tu negaidi kopā ar viņiem?
Nē. Protams, par to ir interesanti tā tīri padomāt un paspekulēt, bet galu galā šī domāšana vienmēr noved atpakaļ pie manis paša – pie manām smadzenēm un jautājumiem par to, kas mani padara par mani un liek man darīt lietas, ko es daru. Un kāpēc es nevaru dažas no šīm lietām izmainīt. Kļūt citāds. Mazliet loģiskāks, mazliet optimālāks. Domāšana par MI allaž noved atpakaļ pie refleksijas pašam par sevi.
Vai tu gribētu varēt sevī šīs lietas izmainīt?
Jā, protams. Kaut ko gribētu.
Bet vai tad tu joprojām būtu Viktors Timofejevs?
Nu lūk, es nezinu. Grūti teikt. (Domā.) Nē, droši vien ne. Tā vairs nebūtu tā pati persona. Bet mums jau vienmēr gribas izmainīt to, ko izmainīt nevaram.
Vai tev patīk būt Viktoram Timofejevam?
(Smejas.) Ne vienmēr.
Tātad atteikties no savas identitātes, lai panāktu būtiskas izmaiņas savā raksturā, būtu kaut kas, ko tu būtu gatavs apsvērt.
Es domāju, ka ikviens to laiku pa laikam apsver. Jo sevišķi brīžos, kad sanāk būt sava rakstura upurim.
Vai tu gribētu dzīvot mūžīgi?
Nē.
Kāpēc ne?
Apziņa, ka mums dots neierobežots laiks, fundamentāli mainītu cilvēku uzvedību. Cilvēkus definē bailes no nāves. Ir ļoti svarīgi būt trausliem. Atzīt, ka mums bail un ka esam ievainojami. Tā man šķiet. Tas mūs padara par cilvēkiem.
Paldies tev, Viktor. Varbūt vari atklāt, kas no tevis sagaidāms tuvākajā nākotnē?
Ļoti grūti pateikt. Man ir daudz ideju, bet vairumam no tām nav konkrētu aprišu. Es gribu radīt gleznu sēriju, kas saistīta ar šo kāpņu telpu. Tāpat – varbūt padarboties cilvēku horeogrāfijas lauciņā. Proti, darīt kaut ko līdzīgu šim te, bet ar dzīviem cilvēkiem.
Viktors Timofejevs. Kāpnes uz meloni 1. Audekls, akrils, 130x180 cm
