Viktors Timofejevs. Precīzs neizprotamā balanss
Saruna ar Rīgā dzimušo, kopš 12 gadu vecuma Ņujorkā mītošo mākslinieku, kura tuvākā ekspozīcija gaidāma jūnijā Viļņā
Viktors Timofejevs ir dzimis Rīgā, pēc tam kopā ar vecākiem, būdams vēl pusaudzis, pārcēlies uz Ņujorku, tas bija 1990. gadu vidus, iekļauties vietējā vidē, tostarp skolā nebija tik vienkārši. Tomēr Viktoram bija kaut kas, kas pārkāpa visas aizspriedumu barjeras un palīdzēja ne tikai izdzīvot, bet dzīvot ar mērķi un patiku, – skeitbords. Viņš nesās caur Ņujorku, iepazīdams pilsētu un tās tuvākās apkaimes kustībā un balansā starp ķermeni un dēli, mainīgo ceļa segumu un savu reakciju uz to. Liekas, “balanss” joprojām ir viņam svarīgs vārds, kuru mūsu sarunas laikā viņš lietoja reizes četras.
Godflower 7. 2019. Pasteļu murālis, Drawing Room, Londona. Daļa no grupas ekspozīcijas “Modern Nature”, kuratore Katarīna Stauta
Taču tad viņa trajektorija negaidīti mainījās. Viņš jau bija iestājies Hantera koledžā un grasījās nodarboties ar programmēšanu un informātiku kā kaut ko noderīgu, taču otršķirīgu attiecībā pret skeitbordu. Un tad notika kas neparedzēts: “Es guvu diezgan smagu traumu, kuras dēļ saasinājās snaudoša autoimūna saslimšana bez drīzas izveseļošanās iespējām. No dēļa nācās atteikties. Es sāku nodarboties ar mākslu kā terapijas instrumentu, kaut ko, kur var “iekrist”, pakļaujot tam savu dienaskārtību, kaut ko, kas atviegloja manu bēgšanu otrajā, iekšējā pasaulē,” – tā Viktors stāstīja 2018. gadā intervijā Zanei Onckulei.
Viņš sāka ar mākslas vēstures apgūšanu turpat Hantera koledžā, tad Viktors sāka zīmēt arī pats, 2008. gadā iegūdams bakalaura grādu, bet 2009. gadā viņš devās pēc maģistra uz Eiropu, kur nomainīja vairākas programmas, līdz atrada piemēroto – Roterdamas Pīta Zvarta institūtā (2015–2017). Vispār, liekas, viņam vienmēr bijis svarīgs balanss (!) starp Amerikas un Eiropas pieredzi. Viņa pirmās personālizstādes notika Eiropā, tostarp arī Latvijā, kur viņš ātri guva atzinību un tika pieņemts kā savējais, sadarbodamies ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru, centru Kim? un galeriju 427. Tomēr Viktors ir bieži izstādījies arī Lielbritānijā, bet jaunākās izstādes notikušas Ņujorkā (DOG galerijā Interstate Projects) un Prāgā (God Objects galerijā Karlin Studios). Tuvākais jaunākais projekts – dalība jūnija sākumā gaidāmajā 14. Baltijas triennālē (kuratori – Valentīns Klimašausks un Žoau Laija) un ar to saistītā ekspozīcija Viļņas Laikmetīgās mākslas centrā.
Projekta Proxyah v1 instalācijas fragments laikmetīgās mākslas centrā Kim? (Rīga, 2018)
Savos darbos Viktors iesaista visdažādākos medijus no zīmējumiem un gleznām līdz video un datorspēlēm. Ar to palīdzību viņš būvē pasaules, kas “pilnas alegorisku nozīmju, kas paliek tieši ārpus sasniedzamības”, kā par viņa darbiem raksta kritiķe Rozanna Maklaflina nesen Londonas izdevniecībā Phaidon klajā laistajā izdevumā “Vitamin D3”, kas veltīts laikmetīgajam zīmējumam. Tomēr neizprotamība te nav pašmērķis, Viktoru it nemaz nevaldzina viszinošā un skatītāja prātu jaucošā radītāja loma, viņu drīzāk interesē projekti, kuros neizprotamā apvārsnis atklājas arī viņam pašam. Viņš būvē pasaules, kas spēj pārsteigt arī pašu to radītāju. Te svarīga ir rūpīgi ieprogrammēta neparedzamība vai apzināta tiekšanās “zaudēt kontroli”. “Man ar to reizēm rodas problēmas. Tā ir milzīga pretruna, jo es cenšos kontrolēt to, kā zaudēju kontroli. Es sastādu sarakstu ar visdažādākajām kontroles zaudēšanas metodēm. Tomēr es mēģinu atrast veidus, kā tikt galā arī ar šo savu īpatnību, izdzēsdams projektu failus, lai novērstu nākamās versijas, vai arī es metu monētu,” 2018 gadā atzinās Viktors.
2021. gadā mēs sarunājāmies tiešsaistē no dažādām pasaules vietām, Rīgas un Ņujorkas, Viktoram aiz muguras redzama viņa studija, bet kādā brīdī viņš pagriež kameru, lai parādītu sienu sev priekšā. Lai arī kurš būtu izdomājis šo savādo spēli, kurā divi indivīdi sarunājas ar veselas tehnisko ierīču sistēmas palīdzību un no dažādām laika joslām, mūsu saruna sākas.
Viktors Timofejevs izstādē James Gallery Ņujorkā, ko 2019. gadā organizējis Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs kā daļu no projekta “Pārnēsājamās ainavas”. Foto: Latvian Centre for Contemporary Art- LCCA
Patlaban Ņujorkā ir…
Vienpadsmit no rīta.
Cikos tu parasti celies?
Tā ap sešiem septiņiem, parasti septiņos.
Tātad tu esi cīrulis?
Iespējams, taču tik agri es sāku celties nesen – no rīta ir vieglāk strādāt. Man patīk sākt kaut ko darīt, kamēr visi vēl guļ.
Bet vai no rītiem tev arī vieglāk nāk idejas vai arī rītos tu realizē vakarā izdomāto?
Pēdējā laikā es risinu kaut kādas problēmas miegā, tā sanāk. Mēdz būt ļoti savādi sapņi. Bet, ja es par kaut ko saspringti domāju, nevaru atrisināt, ja kāda ideja neiet kopā, tad es cenšos par to padomāt pirms aizmigšanas. Un reizēm sanāk, ka miegā es to atrisinu. Un pēc tam no rīta gribas to uzreiz pamēģināt…
Tu dzīvē diezgan daudz pārvietojies, esi dzīvojis gan Eiropā, gan Amerikā. Cik tev ir svarīga apkārtējā vide? Vai arī tu visur nes sev līdzi savu iekšējo pasauli, šos jautājumus, ko risini…
Jā, esmu pārcēlies ne vienu reizi vien. Kad pārvācos uz jaunu vietu, man ir sajūta, ka vispirms ir jāiekārto sava telpa – galds, man piederošie priekšmeti, tobrīd interesējošo lietu fotogrāfijas, vai arī jāpiekar galda priekšā ideju uzmetumi… Es varu tev parādīt (pagriež kameru un rāda ar foto un skicēm nokārtu sienu virs darba galda). Apmēram šādi tas izskatās. Tā ka iekšējā pasaule laikam jau pārcelšanās dēļ pārāk nemainās, varbūt vienkārši “aug”.
Cik tev bija gadu, kad kopā ar vecākiem pārcēlies uz ASV?
Man bija 12. Protams, nebija izvēles – tāds vecums… Dažus gadus vēlāk es braucu atpakaļ apciemot vecvecākus. Tad viņi aizgāja un, lai gan man tur joprojām bija radinieki, es ieturēju pauzi un kādu laiku uz Rīgu nebraucu. Pilsēta it kā kļuva par daļu no pagātnes, drīzāk saistītu ar manu vecāku, nevis manu pieredzi. Es sāku atkal pa laikam atgriezties tikai tad, kad jau sāku dzīvot Berlīnē, jo Vācijas galvaspilsētā atradu tādu mazu kopienu, ko līdzīgu latviešu kultūras klubam. Un man bija interesanti uzturēt latviešu valodas zināšanas, jo ar vecākiem es sarunājos krieviski, taču tā ir daļa no manis – vectētiņš bija pulkvedis, robežsargs, kad Latvija 90. gados atguva neatkarību, un es gāju latviešu skolā – man bija svarīgi to nezaudēt. Un, kad jau sāku dzīvot Berlīnē un man bija 22, parādījās draugu loks, kurus interesēja tās pašas lietas, kas mani. Ar Kasparu Groševu es iepazinos internetā, mēs dalījāmies ar savu mūziku, sākām sarakstīties. Un pēc tam satikāmies Rīgā un pie viņa mājās kopīgi ierakstījām albumu. Bet pirmo šejienes izstādi man palīdzēja sarīkot mans draugs Jānis Avotiņš kopā ar kuratori Ingu Šteimani.
Ekspozīcijas DOG fragments. Interstate Projects. Ņujorka, 2021
Exit Stage Right. 2021. Murālis, pastelis. 
Man liekas, ka tev ļoti svarīga ir urbāna, arhitektoniska telpa, ko tu interpretē savos darbos. Kādā mērā tevi šai ziņā ietekmējusi Rīga, tava bērnība šeit? Vai tevi ietekmējušas kaut kādas vietējās iezīmes, specifiskas pilsētas struktūras vai arī to visu tu atklāji no jauna, kad atgriezies šeit, kad tev jau bija pāri divdesmit?
Es pats bieži par to domāju… Manas Rīgas atmiņas, Purvciema, Zolitūdes atmiņas ir manas iekšējās pasaules daļa. Tomēr, pārcēlies uz Ņujorku, es vispār nedomāju par nodarbošanos ar mākslu. Viss, ko es gribēju, bija braukt ar skeitbordu. Tikai vēlāk, kad sāku apgūt mākslas un arhitektūras vēsturi, tostarp Padomju Savienības un Latvijas, man galvā, protams, parādījās visas šīs ēkas, kurās vai kurām blakus biju izaudzis. Man bija ļoti viegli tajā “ieiet”, taču jau citā līmenī.
Un, kad manas intereses bija noformējušās, bija ļoti interesanti atgriezties – it kā pārinterpretēt visu no jauna. Un ne tikai arhitektūru – man bija ļoti interesanti pastaigāt pa Biķernieku mežu un satikt kokus, ko atcerējos, bet nebiju redzējis desmit gadus, iet pa takām, kas joprojām bija turpat savā vietā.
Tāpat svarīga ir valoda – mana latviešu valoda bija palikusi tajā līmenī, kādā to zināju skolā vai sarunājos ar vectētiņu. Un, kad uzsāku kontaktus ar šejienes mākslas institūcijām un galerijām, man ļoti gribējās, lai tie notiek latviski. Taču reizēm nesanāca, jo es “izklausījos pēc bērna” un pats to sapratu. Man bija jāatrod balanss: kā saglabāt principu komunicēt latviski un vienlaikus paskaidrot, ko es gribu izdarīt. Es pārlēcu no valodas uz valodu, kuratori sākumā man rakstīja angliski, bet es atbildēju latviski. Vienlaikus dzīvajā komunikācijā es sapratu, ka dažu vārdu man vienkārši nav, es tos nezinu vai arī runāju ar akcentu. Un tas savā veidā ietekmēja arī manus darbus.
Kad veidoju savu pirmo ekspozīciju Proxyah v1 mākslas centrā Kim?, es gribēju uzrakstīt tekstu par tur izstādīto datorspēli. Sākumā es gribēju rakstīt latviski, taču kaut ko uzrakstīju arī krieviski, bet, no otras puses, bija arī svarīgi nezaudēt starptautisko auditoriju. Un tad es nolēmu uzrakstīt šo instrukciju nevis ar vārdiem, bet simboliem. Kurus galu galā neviens nespēja saprast…
Instrukcija ekspozīcijai God Objects. Karlin Studios. Prāga, 2020
Instrukcija kļuva par lielāku mīklu nekā pati spēle?
Jā, tieši tāpēc, ka tā bija uzrakstīta ar diezgan neskaidriem simboliem. Un man bija interesanti, ka darbs vienkārši palika vizuāls. Man vispār liekas svarīgi aprakstīt lietas, atrodot iespējas nepielietot valodu. Iespējams, tāpēc ka valodas ziņā es jūtos sadalīts vairākās daļās, lai gan, protams, galvenokārt saskaros ar angļu valodu.
Laikam jau tāpēc tev ir interesanti strādāt arī ar alfabētu, pārvēršot to par “tīru” simboliku?
Protams! Kad izmantoju šo simbolus Kim?, es tomēr tos izdomāju pats, es tos sapratu, un radās hierarhija – es zināju to, ko nezināja publika. Un man tas ne pārāk patika. Gribējās izdomāt sistēmu, kurā arī es pats kaut ko nesaprastu kopā ar savu auditoriju. Un es izveidoju šādu sistēmu, kurā viss mainījās, modificējās bez manis. Es nesaprotu un neatpazīstu šos burtus, tāpat kā skatītāji.
Es izmantoju klasisko latīņu alfabētu, taču, kad burti un to daļas sāk modificēties, tie pēkšņi sāk līdzināties kirilicai vai austrumu burtiem, vai hieroglifiem. Taču vienlaikus tas ir kaut kas pavisam cits.
Ekspozīcijas God Objects fragments. Karlin Studios. Prāga, 2020
Tev ir arī pulkstenis ar alfabētu…
Es uztaisīju šo pulksteni, jo manā radītajā sistēmā visi burti mainās laikā, katrs burts mainās ar savu ātrumu. Ar burtiem tas notiek pēc kārtas, vispirms mainās A, pēc tam B, no otras puses, noteiktā brīdī burti sāk mainīties ar savām daļām. Daļa no A pāriet uz M un otrādi. Tā kā tas notiek arī laika koordinātē, radās šis pulkstenis ar 26 burtiem. Skatītājs kaut ko nesaprot (burtus), taču nolasa kopējo tēlu (pulksteni).
Ekspozīcijas God Objects fragments. Karlin Studios. Prāga, 2020
Tāpat simbolu neskaidrības dēļ rodas sajūta, ka esi apmaldījies laikā. Dubulta turbulence, dubulta aizmiglotība…
Jā, lai gan ceru, ka tas nav pārāk aizmiglots darbs, kur vispār nekas nav saprotams un nerodas interese kaut ko noskaidrot. Man gribētos, lai skatītājam rastos interese par notiekošo un viņš sāktu tajā “iebraukt”. Šis pulkstenis pārlādējas, veic pilnīgu resetu ik pēc piecām minūtēm. Ja tu atrodies tai telpā un vēro notiekošo, tad pēc piecām minūtēm viss atgriežas nulles punktā, burtu izmaiņas tiek nodzēstas un viss sākas no sākuma. Man tas bija eksperiments – pirmā reize, kad gribēju redzami parādīt pašu procesu. Un, kad sākas jauns “gājiens”, rodas jauni unikāli simboli, jo tā nav video cilpa, bet pēc randomizācijas principa veidota programma.
Man bija svarīgs šis periods – piecas minūtes. Es domāju, ka apmēram tik daudz laika cilvēks pavadīs pie darba. Protams, kāds var izskriet visam cauri arī 30 sekundēs. Bet tāpēc es pieliku klāt arī zīmējumus, lai, kamēr cilvēks tos apskata, paietu aptuveni šis laiks, atskanētu signāls un sistēma atgrieztos sākotnējā stāvoklī. Tādējādi pārmaiņu būtība kļūst redzama, uzskatāma.
Ekspozījcijas God Room fragments. Alyssa Davis Gallery. Ņujorka, 2018
Valodas, alfabēta, saprotamības/nesaprotamības tēma tā vai citādi balstās Bībeles motīvos, sižetā par Bābeles torni un daudzu, savstarpēji nesaprotamu valodu rašanos pēc Dieva gribas. Vienlaikus arī tavu pēdējā laika ekspozīciju, projektu nosaukumos atkārtojas vārds “Dievs”.
Jā, ir tāds motīvs. Pirmā izstāde, kurā sāku apspēlēt šo vārdu (God Room, Alyssa Davis Gallery), notika Ņujorkā 2018. gadā. Tur bija divi ekrāni, vienā no tiem bija teksts par izstādi, uzrakstīts kā reiz ar mainīgā alfabēta palīdzību. Taču pats alfabēts kā mīklas atrisinājums bija izstādīts citā telpā. Lai izlasītu tekstu, bija jāskraida šurpu turpu: tu ieraudzīji simbolu, skrēji uz otru telpu, kur uzzināji, ka tas ir burts “a”, tad gāji atpakaļ… Un, kamēr tu skraidīji šurpu turpu, alfabēts jau bija paspējis mainīties. Tur, kur atradās mīklas atminējums, šis alfabēts, stāvēja milzīgs galds (lūk, šis pats galds, pie kura patlaban sēžu). Man patika šī hierarhija ar atminējumu un mīklu: pie šī galda sēdošais cilvēks zināja atminējumu, bet viņam nebija pašas mīklas. Bet cilvēkam otrā istabā bija mīkla, bet nebija atminējuma. Es šajā sistēmā saskatīju ko dievišķu. Tā radās šis motīvs, un es sāku ar to spēlēties. Mūsu pasaulē tā ir milzīga tēma, iespējams, lielākā tēma pasaulē… (Smejas.)
Programmēšanā ir tāds jēdziens kā god object – objekts, kas zina pārāk daudz. Un programmēšanā tā tiek uzskatīta par kļūdu – radīt tādu objektu, kas zina par visu programmā. Šis jēdziens tad nu kļuva par nosaukumu nākamajam šai tēmai veltītajam projektam – izstādei Prāgā. Bet visjaunākās ekspozīcijas nosaukumā es samainīju burtus vārdā GOD uz DOG.
Tev svarīga ir arī programmēšanas un datorspēļu tēma, un, kad tu radi šīs spēles, tu tā vai citādi nonāc šajā dievišķās varas, sava veida virsapziņas, god-dog pozīcijā…
Jā, pat burtiski, ja tu kādā spēlē negribi iziet visus līmeņus, kā paredzēts, negribi “mirt”, tu vari ieslēgt god mode. 2017. gadā es Kim? izstādīju darbu Four Characters In Search of A Random Exit ar četriem datorcilvēciņiem, un tur bija divi ekrāni – vienā mēs redzējām šos cilvēciņus no augšas, it kā no Dieva skatpunkta, bet otrā – vērojām, ko redzēja šie cilvēciņi paši, viņu realitāti. Man likās interesanti radīt šādu sarunu starp objektivitāti un subjektivitāti.
Bet vai tu pats reizēm neaizdomājies, vai gadījumā neatrodies kāda cita programmētā spēlē?
Protams, tā ir pilnībā vispārzināma doma vai sajūta. It kā tev nebūtu nekādas kontroles pār savu dzīvi… Taču es cenšos tādas domas ielikt savos darbos.
Bet kā tu izraugies savu projektu medijus? Vai interese par tiem ir viļņveidīga vai arī viss notiek uzreiz un tev interesē viss?
Kādreiz es mācījos koledžā par programmētāju, lai gan tolaik par to tā nopietni neaizdomājos. Jo tolaik galvenais bija braukāt ar dēli. Taču sanāca tā, ka es diezgan smagi nokritu un vispār parādījās problēmas ar veselību, un man bija jāpārstāj braukāt ar skeitbordu un jāpārcieš operācija. Kopumā bija skaidrs, ka dēli nāksies pamest. Bija jāatrod aizvietotājs, kaut kas, kas spētu mani aizraut tikpat spēcīgi. Un tā es sev atklāju mākslas vēsturi, mani sāka interesēt visādas drūmas gleznas – Gustavs Klimts, Egons Šīle, ekspresionisms. Pēc tam sāku zīmēt arī pats, man patika attēlot arhitektūru. Man bija ļoti interesanti radīt uz papīra telpas ilūziju.
Bet vēl pēc kāda laika man likās interesanti atgriezties pie programmēšanas, man bija 26, es sāku sadarboties ar galeriju Londonā, un viņi gaidīja no manis tik un tik gleznu, tik un tik zīmējumu. Likās, ka tas ir viss: esmu izveidojies, un vairs nebūs nekādu eksperimentu, es turpināšu darīt to pašu. Man tas nepatika. Un tad es atklāju game engines pasauli, kurā es varu atrast savu loģiku, savu skaņu. Galeriju, ar kuru sadarbojos, tas neieinteresēja tā kā mani, un vēl citu iemeslu dēļ mēs pārtraucām sadarbību. Tolaik es mēģināju kaut ko darīt vispirms tīmekī, bet pēc tam 3D, taču pēc kāda laika es sapratu, ka man pietrūkst arī zīmēšanas. Pietrūkst šī procesa – strādāt ar roku un bez datora.
Nākamais vilnis jau bija mēģinājums apvienot attēlu pasauli ar loģikas un simulāciju pasauli. Es gribēju atrast balansu starp šiem medijiem, izveidot sava veida sarunu starp tiem. Pagaidām man tas ir interesanti.
No projekta Twodom (2018-2019), kas izstādīts grupas izstādē Victorian Basics and Martian Stories (with Martin Kohout) galerijā Levy Delval (Brisele)
Tavos zīmējumos un gleznās ir šie ļoti kustīgie, noslēpumainie sarkanzilie humanoīdi, kas (skatpunktam attālinoties no augšas) pārvēršas teju vai par pikseļiem. Vai tas ir mēģinājums palūkoties uz cilvēku pasauli kā sistēmu, kā sabiedrību vai arī tā ir fantāzija par nākotni?
Šie humanoīdi man ir jauna tēma. Man tā ir kā statistika vai Dieva skatpunkts, ja tāds pastāv. Skatīties no augšas un redzēt sabiedrību kā statistiku, kā infografiku, kā struktūru, kā sistēmu. Redzēt cilvēku masas…
Bet vai tas ir kas haotisks vai arī sakārtots?
Es pat nevaru pateikt, kas šajā sistēmā tieši notiek. Taču mani tāpat kā visus ietekmē mūsdienu politika. Gadās, ka redzu cilvēku sadalīšanos dažādās nometnēs, grupās pēc dažādiem viedokļiem. Tomēr vienlaikus visi tāpat pastāv kopā. Tāpat es pētu kopējās simbiozes attiecības starp organismiem, piemēram, parazītiskas un mutējošas. Abi šie modeļi būtībā var būt raksturīgi arī cilvēku pasaulei, tomēr ir arī citi, kas pastāv augu un mikroorganismu pasaulē, bet mums tie var likties pilnīgi sveši. Mani interesē domāt par to vizuālā formātā un subjektivizēt savās izdomātajās populācijās.
Bet no kurienes ir šī krāsu dualitāte – sarkanais un zilais?
Esmu no tā nedaudz atkāpies, pēdējā izstādē Ņujorkā (DOG) parādījās jau citas krāsas. Vispār līdz šim biju radis strādāt melnbaltā gammā, taču gribējās atrast savu paleti, un es nonācu pie sarkanā un zilā – karstā un aukstā, to līdzpastāvēšanas, to balansa.
Taču pagājušajā oktobrī, kad Ņujorkā notika mana iepriekšējā izstāde un vienlaikus bija vēlēšanas, es sajutu, ka visu var nolasīt tieši tādā konkrētā politiskā kontekstā. Republikāņi un demokrāti! Un es ļoti gribēju no tā tikt vaļā. Tā nu tagad es meklēju jaunas krāsas. Es izmēģinu dažādas krāsas arī ar alfabētu – tur katra krāsa norāda uz notikušo pārmaiņu. Un sanāk teikums, kurā daži burti ir sarkani, daži dzelteni un tamlīdzīgi. Un, lūk, darbi no izstādes DOG… Arī tur sabiedrība ir dažādās krāsās, taču es gribēju paraudzīties uz to tieši kā uz teikumiem, kas uzrakstīti ar dažādām krāsām. Tā nu es sāku veidot jaunu loģiku.
(AB/AB)/B. 2018. Krāsu zīmuļi, papīrs. Zīmējums iekļauts izdevumā “Vitamin D3”
Tavi sarkanie un zilie humanoīdi redzami arī tajos attēlos, ko izvēlējās izdevniecība Phaidon albumam “Vitamin D3”, kas veltīts laikmetīgajam zīmējumam (turpat pārstāvēti arī mākslinieces Maijas Kurševas darbi). Es lasīju tekstus pie taviem darbiem, un tur ir runa par kaut kādām “atmiņā paliekošām ainavām, kas piesātinātas ar eksistenciālām bailēm”.
(Smejas.)
Kā tu pats to uztver?
Man pašam ar šo tekstu nav nekāda sakara…
Jā, es saprotu…
Ja man būtu izvēle, es negribētu, ka manus darbus uztver tieši caur šādu prizmu. Bet, ja jau šis cilvēks tā redz, tad tas ir viņa viedoklis. Man pašam tās nav vienkārši drūmas tēmas, kaut kāda drūma pasaule, distopija…
Man liekas, ka tavi darbi, protams, ir par dzīvi, taču tas nav dzīves attēlojums. Tā ir tāda figuratīva abstrakcija. Man visu laiku nāk prātā literāras asociācijas, Borhess…
Es, protams, dievinu Borhesu.
Bezgalīgas bibliotēkas, noslēpumainas telpas. Skaidrs, ka šajā pasaulē nav iespējams dzīvot. Taču tā nemaz nav radīta, lai tajā dzīvotu.
Tā ir dažādu ideju pasaule. Kā Borhesam, kurš katrā stāstā rada absurdu kontekstu, absurdu situāciju. Un pati šīs pasaules loģika – man šajos tekstos galvenais nav tas, kā viņš raksta, bet tas, kā viņš izdomā. Kā viņš no sava prāta un apjoma ziņā nelieliem tekstiem rada absolūti pašpietiekamas pasaules. Kas pastāv paralēli mūsu pasaulei.
The Living Room. No projekta DOG (2021)
Jā, un šīm pasaulēm piemīt savs skaistums. Kas tiešā veidā nesaslēdzas ar mūsu pasauli, lai arī ir būvēts no tās elementiem. Teiksim, šaha uzdevumi… Vai kādas pilnīgas struktūras.
Piekrītu…
Taču interesanti – kādā telpā tev pašam labāk domājas par tādām lietām? Dzirdēju, ka esi rīkojis ballītes savas mājas bēniņos pilnīgā tumsā un cilvēki tur vienkārši gulējuši un klausījušies mūziku. Vai tev ir svarīgi nodzēst šo apkārtējo pasauli, lai sāktu domāt par kaut ko savu?
Zini, es sāku organizēt šādas ceremonijas vai tikšanās, lai radītu vietu, kur varu domāt, gulēt un klausīties mūziku bez jebkādas vizuālās informācijas. Un dalīt šo pieredzi ar draugiem. Mēs jūtam ko līdzīgu pirms iemigšanas. Taču, ja es guļu uz spilvena, man nav, uz ko skatīties, un skan specifiska mūzika, kas neļauj pavisam pāriet sapņu pasaulē, es sāku domāt par savām iekšējām lietām. Un stundas vai vairāku stundu laikā man rodas idejas, tās nav obligāti kādu darbu idejas, bet kaut kādi plāni, tēmas. Es rīkoju šādas ceremonijas katru mēnesi, un tas bija ļoti interesanti – katru mēnesi ieslēgties savā iekšējā pasaulē.
No otras puses, mēs gandrīz nekad neklausāmies mūziku vienkārši tāpat, tā vienmēr skan kā fons kam citam. Un, tā kā mūzika mani ļoti interesē, es gribēju radīt kontekstu, kas man ļautu tajā brīdī dzīvot tikai mūzikas telpā. Un tumsa tam ir labs palīgs. Sākotnējais impulss ir vienkārši paklausīties mūziku tā, kā nākas.
Tev janvārī iznāca albums – “Exocursion” (LP) Briseles leiblā Futura Resistenza. Varbūt šī pandēmijas un noslēgtības situācija tev palīdzēja to pabeigt un noformulēt? Vai arī tas nav saistīts?
Es nodarbojos ar mūziku jau daudzus gadus. Laikam tikpat ilgi, cik ar zīmēšanu un mākslu. Protams, mani darbi šajā jomā ir ļoti mainījušies. Un, jā, pēdējā gada laikā parādījās laiks ar to nodarboties, daudz ko pabeigt. Tagad es jau domāju par nākamo albumu.
Man pašam ir grūti teikt, kā šīs divas jomas krustojas. Taču es neuzskatu sevi par baigo mūziķi, es noteikti negrasos veidot karjeru tai laukā, un arī savās izstādēs šīs kompozīcijas pagaidām neesmu iekļāvis. Vienkārši mani velk ar to nodarboties.
Man likās, ka pēc domāšanas stila tās ir diezgan tuvas lietas – tavi zīmējumi, darbi vizuālajā jomā un tavi skaņas darbi. Es noklausījos albumu… Tā ir svinīga strukturētība… Man liekas, tur patiešām ir kas kopīgs.
Es gribētu, lai arī publika klausītos šos darbus tumsā. Tās ir ap desmit minūtēm garas kompozīcijas, kuras ir grūti klausīties pie datora, nezaudējot uzmanību.
Bet kā ar strukturālām paralēlēm?
Jā, viss albums ir veidots no dažādu elementu atkārtojumiem. Es to visu uztaisīju ar vienu pedāli. Ir kaut kādi gabaliņi, kas atkārtojas, tad kaut kas tiek pielikts klāt. Un man bija interesanti atkārtot elementus, kad, katrreiz ko pievienojot, mainās to nozīme.
Vienam no trekiem ir arī videoklips, ko tu veidoji kopā ar somu mākslinieku Jāko Pallasvuo (Jaakko Pallasvuo). Jūs zīmējāt dažādās ģeogrāfiskās vietās (Helsinkos un Ņujorkā), taču vienā laikā un vienā virtuālajā telpā.
Mēs ar to nodarbojamies kopš pagājušā septembra. Katru nedēļu mēs satiekamies internetā un tā vienu stundu zīmējam. Un no time lapse video ar šīm stundām esam jau savākuši 40 minūtes. Publicētais video ir viens no mūsu pirmajiem mēģinājumiem. Tas viss ir viena bezgalīga zīmējuma zīmēšanas procesa turpinājums.
Agrāk mēs tā darījām realitātē – kopā zīmējām kafejnīcā: veidojām divus zīmējumus un nemitīgi mainījāmies. Vai arī muzejā Briselē kopīgi veidojām vienu milzīgu gleznu. Tāpēc pārslēgties uz virtuālu sadarbību bija diezgan vienkārši.
Kādā mērā tavu radošo grafiku ietekmēja pandēmijas un lokdauna grafiks?
Pārsteidzoši, bet man šajā laikā notika trīs personālizstādes. Un viena no tām Prāgā. Es pats tur nebiju un visu koordinēju distancēti. Viss izdevās, taču ir tāda savāda sajūta, it kā izstāde nemaz nebūtu notikusi. Ir fotogrāfijas, draugi tur ir bijuši… Bet man ir sajūta, ka esmu to visu izdomājis. Tomēr ir forši atbraukt pašam, redzēt telpu, runāt ar cilvēkiem. Tas viss tevi ļoti ietekmē. Sēdēt pie galda, taisīt un izsūtīt tomēr nav pārāk interesanti.
Chat. Trīskanālu speciālais programmnodrošinājums, mēbeles, modificēta tastatūra. 2021. No projekta DOG (2021)
Chat. Трёхканальное специальное программное обеспечение, мебель, модифицированная клавиатура. 2021. Из проекта DOG (2021)
Šajā vasarā tu piedalīsies Baltijas triennālē.
Jā, es turp sūtu Ņujorkas izstādi, par kuru jau runājām, – DOG. Pašlaik kā reiz noris darba process ar CAC Vilnius.
Labi, tad es uzdošu pēdējo jautājumu, kas, iespējams, arī ir saistīts ar Dieva tēmu. Tevi agrāk ļoti saistīja hexbugs mikroroboti. Tu liki tiem pārvietoties tevis modelētās telpās, likdams kustēties uz apli. Kāpēc tev tas likās interesanti un vai tajā bija kaut kas no mūsu sarunā jau minētās intereses par kāda Dieva vai Radītāja skatpunktu uz pasaulēm, kas radušās pēc tā gribas?
Man bija interesanti, kā tie kustas. Es izlasīju, ka, sadūrušies ar sienu vai kādu šķērsli, tie pagriežas pa kreisi vai pa labi. Starp citu, tas līdzinās tarakānu reakcijai uz briesmām – tie bēg randomizētos virzienos. Kad tu ielaid daudz šādu mikrorobotu istabā vai speciālā nelielā telpā, tiem pēkšņi parādās interesanta uzvedība. Izskatās, it kā tie patiešām domātu. It kā tiem būtu apziņa. Un man bija interesanti pavērot, kā šādi vienkārši uzvedības likumi pārvēršas par sarežģītu uzvedību. Pēc tam es gribēju imitēt šo procesu datorā – un tā radās darbi par šo tēmu un spēle ar kukaiņiem, tas viss sākās ar mikrorobotiem.
Laikam jau te pastāv saikne ar Dieva tēmu, jo, skatoties uz to visu, uz šīm it kā primitīvajām kustībām no augšas, parādās kas savāds, kaut kāda transformācija no šiem vienkāršajiem likumiem uz citu uzvedības tipu. Kaut kāds saprāta zibsnis.
Proti, tev ir svarīga jēga apkārtējā pasaulē vai varbūt pat ticība, ka visam patiešām ir kaut kāda jēga?
Jā, turklāt reliģiozai ticībai un ticībai mākslai, tās sistēmai ir kas kopīgs. Starp šīm tēmām pastāv saikne. Tas ir kā ticēt kaut kam galīgi neizprotamam, ieliekot savu ticību sistēmā, kas pati par sevi ir miglaina un neskaidra, taču ir saistīta ar kopības un individuāla mērķa sajūtu. Tev vienkārši ir nepieciešams noliegt vai ignorēt kādu īstenības daļu, lai tā sajustos. Taču, kā rādās, atšķirībā no tīras reliģiozas atdošanās, ticība mākslas sistēmai turklāt ir nemitīgi jāapšauba.
