Fotogrāfija kā slinkā tēlniecība
Īssaruna ar fotogrāfu Ansi Starku par izstādi “Portreti RL” Mākslas stacijā Dubulti
17/06/2016
Šodien, 17. jūnijā, „Mākslas stacijā Dubulti“ tiks atklāta fotogrāfa Anša Starka pirmā personālizstāde “Portreti RL”, kurā būs aplūkojamas portretu fotogrāfijas, kas tapušas žurnāla “Rīgas laiks” intervijām. Izstādes varoņi ir labi zināmi un slaveni cilvēki – piemēram, baleta mākslinieks Mihails Barišņikovs, mākslinieks Ilmārs Blumbergs, reklāmas guru Neils Frenčs, Viņa Svētība Dalailama, dzejnieks Uldis Bērziņš, čellists Miša Maiskis, dziedātājs/a Baby Dee, mākslinieki Kristians Boltanskis un Laris Strunke, makroekonomists Džefrijs Frankels, aktrise un režisore Līva Ulmane, Krievijas laikmetīgās mākslas zvaigzne Oļegs Kuļiks, teātra režisors Alvis Hermanis, baņķieris un mecenāts Pjotrs Avens, ekonomikas analītiķis Džeimss Galbreits, režisors Vims Venders, kā arī bijušie un esošie prezidenti, ministri un citi.
Izstāde parāda trīsdesmit sešas personības vairāk nekā divsimt fotoportretos, kurus papildina Ulda Tīrona atlasīti fragmenti no “Rīgas Laika“ intervijām ar izstādes varoņiem. Ekspozīcijas pirmo stāvu veido lielformāta darbi uz koka konstrukciju statīviem – UV druka uz krāsotām koksnes šķiedras plāksnēm (207 x 138 cm). Otrajā stāvā izliktas mazāka izmēra melnbaltas fotogrāfijas, kurās katram portretam ir variācijas.
Ansis Starks (1980) ir kļuvis pazīstams kā izcils arhitektūras un izstāžu dokumentētājs, kurš niansēti iedziļinās objekta un telpas saspēlē. Starks sadarbojas ar vadošajiem Latvijas arhitektu birojiem un izstāžu veidotājiem, regulāri publicējas žurnālos “Latvijas Architektūra”, “Deko” un “Rīgas Laiks”. Strādājis aģentūrā A.F.I. kā preses fotogrāfs. Ieguvis Biznesa vadības bakalaura grādu tirgvedībā Latvijas Universitātē. Izstādi “Portreti RL” rīko Mākslas stacija Dubulti, kuratore – Inga Šteimane. Izstādes scenogrāfs – Austris Mailītis.
tikās ar fotogrāfu Ansi Starku, lai uzzinātu mazliet vairāk par gūto pieredzi, fotogrāfējot personāžus "Rīgas laika" intervijām.
Ansis Starks. Baletdejotājs Mihails Barišņikovs. 2015
Pārsvarā nodarbojies ar arhitektūras, interjeru un izstāžu iekārtojumu fotografēšanu. Vai cilvēkus fotografēt ir grūtāk?
Ir savādāks emocionālais pārdzīvojums, bet neteiktu, ka grūtāk.
Arhitektūru iesaka bildēt vēlā rudenī vai agrā pavasarī, kad kokiem nav lapu. Kurā “gadalaikā” vajadzētu bildēt cilvēkus?
Es priecājos, kad man nav jāliek uzstādījumi, jo ir pārāk daudz variāciju, kā parādīt cilvēku. Tāpēc man liekas interesanti bildēt “Rīgas laika” intervijas, jo es neizvēlos vidi, kurā norisinās saruna. Man nav jādomā, kāds šim cilvēkam piestāvētu apgaismojums vai fons. Var jau, protams, uzprojicēt zvaigznītes, pielikt spalvas vai nokrāsot melnu. (Smejas) Es spētu to arī izdomāt, bet interesantāk ir atrisināt tās situācijas, kurās nav īpašu kustību, gaisma ir nekāda, bet pēkšņi sanāk kaut kas negaidīts. Es neticu uzkonstruētam attēlam, man patīk, ka mani pārsteidz tas, kas jau ir vai kas uzrodas no nekā.
Kāpēc fotogrāfijām izvēlējies tik lielus formātus?
Lielummānija. (Smejas) Es izvēlējos drukāt lielformāta fotogrāfijas, jo nevēlējos tipisku foto izstādi – ar rāmjiem un bilžu izkārtojumu kā telpas noformējumu. Papildus faktors bija lielā telpa, kāda bieži negadās, līdz ar to fotogrāfiju izmērus pielāgoju arī tai. Ja tā būtu klasiska fotogrāfiju izstāde, tad nāktos būvēt starpsienas, ko es ļoti nevēlējos, jo augša netiktu aizpildīta. Bija skaidrs, ka tas būs kaut kas liels, bet nezināju, kā tas tiks panākts. Kā scenogrāfu piesaistīju arhitektu Austri Mailīti, ar kuru kopā domājām un mēģinājām vienoties par kādu vienotu ideju. Tika apdomāti vairāki varianti, sākot ar milzīgām, iekarinātām foto izdrukām uz papīra un pret kolonnām un sienām atstutētām apdrukātām reģipša plāksnēm, līdz nonācām līdz šobrīd redzamajai versijai un vienojāmies par koka statīviem. Sākumā mani ideja par statīviem īpaši nesajūsmināja, jo likās, ka tie varētu atgādināt molbertus.
Kas tevi biedēja idejā par fotogrāfiju izstādīšanu uz molbertiem?
Nezinu, molberts tomēr ir gleznošanas instruments. Manuprāt, uz molberta izstādīt fotogrāfiju ir tizli.
Izdevās atrast kompromisu?
Jā, Austris jau labu laiku mēģināja ieteikt dažādas rāmju vai koka elementu struktūras, pie kā stiprināt fotogrāfijas, bet es pretojos. Rezultāts, manuprāt, ir ļoti labs. Lielformāta fotogrāfijas izdrukātas uz koka šķiedras plāksnēm un izstādītas uz viegli nokrāsotiem, baltiem koka statīviem. Lielu paldies gribētu pateikt arī māksliniekam un šīs izstādes iekārtotājam Andrim Landaus – viņš ir dievīgs, visu izdara labāk, nekā es pats varētu. Tā arī uzraksti.
Ansis Starks. Dziedātāja Baby Dee. 2013
Vai iepriekš tev jau bija radusies doma par personālizstādi?
Ik pa laikam par to iedomājos, bet pats sev atbildēju, ka nav jau bilžu, ko izstādīt. Es pārsvarā fotografēju arhitektūru, interjerus un izstāžu iekārtojumus, kas ir amatniecība vai pielietojamā fotogrāfija. Man patīk fotografēt to, kas kādam praktiski noder, vienlaicīgi apmierinot savas vizuālās vajadzības, nevis izlikt to, kas man ir uz sirds. Satiku kuratori Ingu Šteimani, viņa man pajautāja, vai es bildēju arī ko citu bez arhitektūras un izstāžu iekārtojumiem, parādīju “Rīgas laika” portretu kolekciju, un viņai likās, ka no tā varētu sanākt materiāls izstādei.
Un uzreiz divas izstādes! Būsi arī fonda “Mākslai vajag telpu” Vasaras mājā kā viens no sešiem māksliniekiem, kas savos darbos runās par un ap Blumbergu.
Jā, tiks izstādīti Blumberga portreti, kas arī tapuši “Rīgas laikam”.
Kā tu nokļuvi “Rīgas laikā”?
2010. gadā man piezvanīja Uldis Tīrons un pajautāja, vai varu nofotografēt komponistu Giju Kančeli. Kā nākamo, šķiet, fotografēju tā laika Latvijas Valsts prezidentu Andri Bērziņu.
Tu esi fotografējis visdažādākos cilvēkus – Mihailu Barišņikovu, Blumbergu, Viņa Svētību Dalailamu, Alvi Hermani utt. Visbiežāk viņus esi fotografējis interviju laikā. Vai tu klausies sarunā, vai pilnībā atdodies fotografēšanas procesam un nemaz nedzirdi, ko viņi runā?
Sarunas ir pietiekoši ilgas, paspēju gan safotografēt, gan paralēli, protams, dzirdu, ko viņi runā. Ir gadījušās vairākas interesantas sakritības, ka intervijās pēkšņi tiek runāts par tēmām, par kurām pats esmu iepriekšējo dienu laikā intensīvi domājis.
Kuras sarunas tev palikušas visspilgtāk atmiņā?
Atmiņā palikušas vairākas epizodes no sarunām, piemēram, ar mākslinieku Lari Strunki, kur viņš stāstīja par slidošanu pa aizsalušu jūru, vai Krievijas laikmetīgās mākslas zvaigznes Oļega Kuļika stāstījums par saviem halucinogēnajiem piedzīvojumiem. Interesanti tobrīd šķita, ka tādā veidā gūtās apjausmas un pārdzīvojumi bija ļoti pazīstami arī bez papildus vielu pieredzes un nekur nebraucot. Interesants moments bija arī vēl nepublicētajā intervijā ar čellistu Mišu Maiski. Iepriekš radio biju dzirdējis interviju ar man ļoti iemīļoto pianisti Jautrīti Putniņu, kurā viņa pieminēja eksperimentu, kad datoram dots uzdevums izanalizēt Mocarta mūziku, un no tā tiek uzkomponēts jauns Mocarta darbs. Īsu gabaliņu noklausoties, tas tiešām bija “Mocarts”, bet, klausoties ilgāk, varēja just, ka skaņdarbam nav nekādas kustības vai attīstības. Un pēkšņi Maiskis intervijā to pašu pieminēja. Var jau būt, ka visi to bija dzirdējuši, bet likās interesanta sakritība. Jautrītei Putniņai ir īpašs piegājiens vai veids, kā viņa spēlē, un man jau pirms tam šķita, ka Mišam Maiskim ir kaut kādā ziņā līdzīga attieksme. Viņi abi, manuprāt, nepārspīlē savu pārdzīvojumu, bet pret mūziku izturas kā nopietnu darbu. Bet tie ir tādi atsevišķi momenti, es vairāk atceros noskaņas un atsevišķas sajūtas.
Ansis Starks. Reklāmists Nīls Frenčs. 2012
Izstādītas 36 personu fotogrāfijas. Vai pašam ir kādi iemīļoti personāži?
Varbūt ne tik ļoti paši personāži, bet atsevišķas bildes, kuras sanākušas ļoti izteiksmīgas, piemēram, Viestura Rudzīša portrets. Tikai pēc tam, apstrādājot bildes, ieraudzīju, cik fantastisks ir viņa kakls tajā rakursā.
Jā, Rudzītim tajā bildē ir ļoti skulpturāls kakls.
Es fotografēšanu tā arī uztveru – kā slinko tēlniecību. Materiāls pats manā priekšā veidojas, man tikai tas jānoķer kadrā.
Vai iepriekš arī biji fotografējis cilvēku portretus?
Man nav īsti skaidrs, vai fotografēju portretus – es bildēju sejas. Es nezinu, kas ir portrets. Bet, ja runājam par formātu, kad kadrā ir seja, tad iepriekš biju bildējis “portretus” ziņu aģentūrai A.F.I. Iespējams, kā portretu uztveru fotogrāfiju, kurā redzams mākslinieks Māris Bišofs, jo biju iecerējis viņu bildēt līdzīgi kā viņš zīmē – ieslīpā leņķī no augšas. Doma bija viņu bildēt tā, lai redz tikai siluetu, kas jau bija izteikti grafisks, bet lielākais pārsteigums bija, ka viņa ēna deformējās precīzi kā tēls no viņa zīmējumiem.
Uldis Tīrons izstādei ir atlasījis fragmentus no visām intervijām.
Jā, liela daļa no personāžiem, protams, visiem ir zināma, bet gribēju, lai cilvēki izlasa to teikumu, ko katrs no viņiem ir teicis, un veidojas saruna ar to milzīgo portretu.
Vai portretu milzīgajam izmēram ir kāda īpaša nozīme?
Es vēlējos nedaudz panākt to sajūtu, kas ir man, bildējot šīs personas, jo interviju laikā es mazliet dzirdu sarunu, bet pārējā uzmanība ir caur aci, kur visu redzamo laukumu noklāj seja.
Ansis Starks. Kinorežisors Vims Venderss. 2014
Vai, tavuprāt, fotogrāfijā ir iespējams notvert cilvēka personību?
Par to nedomāju, es vairāk koncentrējos uz to, lai ir interesanta bilde. Man vispār nav skaidrs, kāds ir cilvēks, viņš ir daudz daudz daudzšķautņaināks, nekā ar prātu spējam iedomāties. Es nofotografēju, bet nezinu, vai viņš ir vai nav tāds, kā redzams bildē, vai kā būtu jābildē, lai tas būtu “viņš”.
Cilvēki izmainās, zinot, ka viņus fotogrāfē. Vai to varēja just – bija pamanāms tas brīdis, kad cilvēks aizmirst, ka viņu fotografē?
Ir pamanāms brīdis, kad viņš atceras, ka viņu fotografē, bet visi lielākoties iegrimst sarunā un nepievērš man uzmanību.
Vai pārlasi publicētās intervijas, kurām esi bijis klāt un fotografējis?
Es vispār neesmu baigais lasītājs, vairāk uztveru vizuālo informāciju.
Ko tu dari, kad nefotografē?
Apstrādāju bildes. (Smejas)
Un kad nav nekas saistīts ar fotogrāfiju?
To vēl neesmu izdomājis.
Fotogrāfs Ansis Starks. Foto: Evita Goze. 2016
