Liegā apokalipse
Intervija ar fotomākslinieku Alni Stakli
Līdz 1. maijam Latvijas Fotogrāfijas muzejā skatāma fotomākslinieka Aļņa Stakles izstāde “Liegā apokalipse”. Šoreiz mākslinieks ar skatītāju dalās savā interesē par atvērtās kultūras arhīvu, proti, visiem brīvi pieejamiem attēliem no mākslas un fotogrāfijas muzeju kolekcijām, kā arī zinātniskajām institūcijām. Šo arhīvu dabisko digitālizācijas un publiskošanas gaitu, kā zināms, strauji paātrināja arī pandēmijas diktāts. Rezultātā – līdzās dienu no dienas interneta dzīlēs ieplūstošajai attēlu straumei, šobrīd tīmeklis ir pārbagāts arī ar augstvērtīgu vizuālās kultūras saturu. Tieši šis vizuālās kultūras “zelta fonds” ir pamats gan zināšanu pārnesei un kolektīvai atmiņai, gan izklaidei un kultūras izziņai, – turklāt tie sniedz bezgalīgas iespējas atgriezties pie vieniem un tiem pašiem notikumiem, personām un objektiem, lai atklātu arvien jaunas pagātnes interpretācijas. Šī arhīva sava veida atkārtotai pārinterpretācijai izstādē “Liegā apokalipse” pievērsies Alnis Stakle, radot digitālas kolāžas, kuru izpildījums balstīts attēlu pēcapstrādes programmu rīku algoritmos, ļaujot tiem dominēt pār attēlu fragmentu izdalīšanas akurātumu un precizitāti. Šādi mākslinieks savā darbā ļāvis vaļu nejaušībai, savukārt attēlu izlasē nereti priekšroku devis tieši tiem motīviem un fona elementiem, kas nereti vispāratzītos vēstures avotos atstāti novārtā.
Taču kāpēc “apokalipse”? Fotomākslinieks to attiecina uz mūsdienām raksturīgo vizuālo pārsātinājumu, kas sasniedzis teju jau apokaliptiskus apmērus. Viņš poētiski izsakās: “Karte ir kļuvusi plašāka par teritoriju.”
Apokalipses jēdziens saistās ar pravietojumu – vai ir iespējams scenārijs, kurā pēc šī vizuālās informācijas paisuma varētu sekot arī bēgums?
Patiesībā jau nekāda apokalipse nav notikusi, tāpēc jau tā ir “liegā” apokalipse. Šī nosaukuma koncepts ir mazliet pašironisks. Pretēji fotožurnālistam, es brīvi varu apgalvot, ka kaut kas ir noticis, bet tik pat labi nekas var arī nebūt noticis.
No otras puses – mēs taču nepārtraukti dzīvojam tādās kā apokaliptiskās bažās. Tās iedvestas, pateicoties ne tikai reālām situācijām (ģeopolitiskie kašķi tepat blakus utt.), bet arī filmu pasaulei (tie paši Netflix dominējošie apokaliptiskie scenāriji ar vampīriem, zombijiem utt.). Tajā, iespējams, dzīvojam pat aktīvāk nekā reālajos notikumos, un tā mūs padarījusi tādus, kādi esam – stresaini un histēriski. Varam domāt, ka filmas jau tikai tādas fantāzijas vien ir un tām nav liela svara, taču, manuprāt, kino mūsu kultūru ir diezgan labi “audzinājis”.
Tomēr kopumā tik daudzi scenāriji ir iespējami, ka bezatbildīgi būtu apgalvot, ka vispār kaut kas ir iespējams. Domāju, ka ar elementāru elektrības atslēgšanu varētu iestāties arī momentāna apokalipse. Un arī bēgums. Tas viennozīmīgi tad iestāsies.
Vārda “apokalipse” izcelsme meklējama sengrieķu vārdā “atklāsme”. Varbūt šis viss laikmets dos kādu vizuālu atklāsmi? Varbūt pēc šī pārsātinājums cilvēki uz attēlu pasauli lūkosies citādāk?
Es atceros laiku, kad sāku fotografēt un nonācu kādas Ņujorkas universitātes bibliotēkā… – tajā brīdī sapratu, ka tur ir viss! Burtiski – viss! Un tu vari to paņemt uz mājām! Nekad pirms tam nebiju tādu situāciju izbaudījis, taču tagad tas ir iespējams jebkuram, kam ir interneta pieslēgums. Atvērtās kultūras iespējas ir bezgalīgas! Mēs brīvi varam tai piekļūt, un, manuprāt, no tā mēs viennozīmīgi esam ieguvēji. Mums ir šī iespēja no tās mācīties un būt citādākiem Mums ir jāraugās uz to kā iespēju, nevis draudiem!
Protams, arī tajā visā ir savas nianses. Zinātniskie pētījumi atklāj, ka sabiedrības grupas ar zemāku rocību internetu izmanto, lai prokrastinētu, kamēr grupas ar augstāku rocību – lai mācītos. Es negribu neko stigmatizēt vai dalīt sabiedrību, bet tā tas ir. Tas ir atkarīgs no tā, cik atbildīgi izvēlamies savu intelektuālo pārtiku. Ja dzīvojam tikai tādā pārkairinātā emocionālā pasaulē, kuras stereotipiskajos sižetos vienmēr uzvar labais džeks u.tml., tad mūsu smadzenes to subproduktu ēd, un tādi topam un augam arī paši. Tomēr mūsdienās pieejamā kultūras atvērtība sniedz bezgala daudz iespēju un var nodrošināt to, ka nākamā paaudze tajā top citādāka.
Esat sacījis, ka “attēlu pasaule ik mirkli kļūst arvien piesātinātāka, un mūsu spējas to aptvert un saprast ik mirkli kļūst ierobežotākas”. Kā tas nākas? Ir pieņemts domāt – jo vairāk cilvēks skatās, jo vairāk spēj/prot pamanīt. Mums vajadzētu būt vizuālās informācijas virtuoziem!
Patiesībā jau to tā nevar vispārināt. Manuprāt, cilvēki ir diezgan uztrenēti. Esam iemācījušies izdzīvot neskaitāmos logos un aplikācijās, kas atvērtas uz viena ekrāna, paralēli darot to, ko pirms pārdesmit gadiem pat nespētu iztēloties. Man šķiet, ka cilvēks ir ļoti spējīgs dzīvot tādā pasaulē! Pat nezinu, vai gribu teikt, ka mūsu spējas to aptvert zūd, – interese gan varbūt zūd. Arī nepieciešamība zūd, jo cilvēks informāciju patērē, lai izdzīvotu – lai nodrošinātu iztiku, atrastu ceļu uz mājām (emocionālu vai fizisku) un tā tālāk. Ja informācijas ir par daudz – cilvēks vienkārši no tās atslēdzas.
Izstāde atklāj jūsu interesi par kanonizēto mākslas, zinātnes un žurnālistikas attēlu likteņiem un to potenciālu ietvert laikmetīgas jēgas. Lūgšu jūs sniegt nelielu šis laikmetīgās dimensijas ieskici!
Laikmetīgā dimensija ir tajā, ka mēs nepārtraukti pārrakstām vēsturi un atrodamies nebeidzamā iespēju režīmā pārvērtēt to, kas vēsturiski bijis.
Piemēram, Amerikas pilsoņu kara (1861–1865) fotogrāfijas tiek uzskatītas par pirmo patieso fotožurnālistiku, kur – pretēji Rodžera Fentona dokumentētajam Krimas karam (1853–1856) ar romantizētām ainaviņām, teltīm un ģenerāļiem uz zirgiem, – tika atainota patiesā kara realitāte. Un tomēr – ir zināmi stāsti par līķu staipīšanu no vienas ierakumu puses uz otru, tos nofotografējot gan vienā, gan otrā pusē.
Protams, manas kolāžas nav burtisks komentārs par visiem gadījumiem (jo tajās ir arī zināms spēles moments), tomēr ir daži ikoniskākie gadījumi, kuri mani ļoti interesē, tostarp Amerikas Lielās depresijas laika fotogrāfijas. Tajās daudzviet parādās tādas koka būdiņas, kādas bieži vien sastopamas arī tipiskā pamestās Latgales apbūves ainavā. Tās liek aizdomāties par to, ka nabadzīgākajos laika posmos, kad cilvēki dzīvoja no rokas mutē, arī visa vizuālā estētika bija stipri līdzīga – dzīvesvietas, apģērbs utt.
Cilvēks, kurš attēlus atlasītu kādai vēstures grāmatai vai ekspozīcijai, protams, izvēlētos īpašas un ikoniskas bildes, savukārt es pievērsos tām, kurās atkārtojās kāda klišeja. Tās šķūnīštipa mājiņas no vertikāliem dēļiem ir tikai fons tām ikoniskajām bildēm, bet kad tās saliek kopā – to traģēdiju iespējams ieraudzīt vēl patiesāk nekā caur to ikonisko fotogrāfiju.
Vēl mani interesē ķermeņa atainojums. Tiklīdz sākam skatīties ķermeņa atainojumu, gribot negribot, nonākam pie tām pašam pozām, kādas bijušas klasiskajā glezniecībā. Kad sāku likt kopā dažādus ķermeņus, kas nākuši gan no glezniecības, gan no agrīnajām stereofotogrāfijām, sapratu, ka īsti nekas nav mainījies. Turklāt tās izkrāsotās fotogrāfijas bija stipri gleznieciskas – poētisma moments tajās veidojas tieši to tehniskā koda dēļ. Izkrāsoti dagerotipi reizēm izskatās gleznieciskāki, nekā tā laika gleznas, kas bija krietni vien reālistiskākas. Tāpat mani interesē ne tikai tehniskais kods, bet arī noteiktas idejas – vai nu tie ir kādi arhitektūras tvērumi vai ķermeņa atainojumi.
Kā kolāžās parādās šis jūsu pieminētais spēles moments?
Spēles jeb, drīzāk teiktu, nejaušības moments ir tajā, ka, apstrādājot attēlus, es fotošopa rīkiem dodu zināmu vaļu. Protams, es kontrolēju to, ko daru, taču pieļauju, ka kaut kas tiek nošņāpts tur, kaut kas tur… Ja kādam ķermenim tās galvas tur nav, OK – nav! Savā ziņā gribējās pārnest to kolāžas pirmsākumu procesu, kurā attēli bezmaz vai tika plēsti ar rokām. Šāda pieeja nodrošināja to nenoteiktības momentu un adrenalīna devu man pašam. Es gan nekādā gadījumā to negribētu saukt par “eksperimentu”, – tas, manuprāt, mākslā ir tāds bezatbildīgs vārds.
Jāatklāj, ka patiesībā pirmos divus gadus ar kolāžām darbojos pilnīgi citādākā veidā. Tās veidoju ar tādu tehnisko kodu, kādu izmanto reklāmas fotogrāfijā. Mēģināju “izlaizīt” katru stūrīti, attēlu likt kopā ļoti precīzi, izdalot katru elementu… – un visa tā gaitā biju ļoti nelaimīgs. Tas tiešām sāka izskatīties pēc tādas kā fotomontāžas, pēc reklāmas. Izdzēsu aptuveni piecdesmit kolāžas!
Kad atnāk tā sajūta, ka nu darbs ir pabeigts?
Tas ir tāds intuīcijā balstīts process. Es nojaušu, ko es gribu, bet tajā pašā laikā rezultāts ir atkarīgs no tā, vai man izdosies atrast, piemēram, iecerētu baznīcu vai tos cilvēku pūļus… Man paveicās atrast lieliskus panorāmiskus tvērumus – milzīgas horizontālās fotogrāfijas, kas ieskenētas pāri pa 10 000 pikseļu izšķirtspējā, taču, ja atradu vienu, nenozīmē, ka atradīšu desmit tādas bildes. Jāatzīst, ka reizēm kolāžas tiešām “uzkarās”, un es palieku ļoti neapmierināts.
Vai kolāžās kādā mērā rodamas atsauces arī uz jums personiskām tēmām?
Parasti, kad sāku kaut ko darīt, kā izejas punkts kalpo kādas kolektīvas idejas. Šajā gadījumā mani interesēja arhīvi un to potenciāls mūsdienu pasaulē. Vienā no kolāžām, kas izstādē eksponēta otrajā stāvā, redzams tāds dīvaini uz saliektām rokām atbalstījies karavīrs (kurš patiesībā nebija karavīrs, bet tikai pozēja it kā būtu beigts) – sapratu, ka viņš simbolizē mani. Attēls ir kā atslēga, kurā viegli nolasāmas gan kolektīvās idejas, gan mans pašportrets.
Vispār tā bija tāda tipiska novēlota atklāsme – nekur tālu neesmu ticis, tomēr pats ar sevi vien nodarbojos!
Kas izrādījās pārsteidzošākais, apzinot un darbojoties ar vizuālās kultūras arhīvu?
Pārsteigums bija par to, cik daudzas institūcijas ir gatavas investēt milzīgus līdzekļus, digitalizējot savus resursus un tos nododot publiskai lietošanai. Piemēram, Amsterdamas Rijksmuseum atvērto attēlu krātuvi var izmantot jebkurš; muzejs piedāvā uztaisīt savu krūzīti, savu T-kreklu, savu profilu un savas kolekcijas. Virkne mākslas un kultūras institūciju saredz tajā pievienoto vērtību. Turklāt arī zinātniskajiem institūtiem nav žēl! Šeit gan nesaprotu to motivāciju – kaut kādu vīrusu vai baktēriju attēli tiek piedāvāti tik lielā izšķirtspējā, ka no tiem varētu drukāt plakātus! Protams, tā ir viena no iespējām piesaistīt kaut kāda veida interesentus. Šeit man prātā nāk gadījums ar maniem studentiem, kuriem semināra uzdevumā bija jāapmeklē trīs laikmetīgās mākslas izstādes, lai vēlāk par tām reflektētu. Viņi vienkārši tās apskatīja internetā! Šī paaudze aplūko pāris ekspozīcijas attēlus tīklā un jūtas tur jau kā bijusi! Mēs dzīvojam tādā laikmetā, kad digitālā kultūra reizēm ir vienīgais kanāls, kā iepazīt pasauli.
Liels solis tika sperts pēdējo divu pandēmijas gadu laikā, kad strauji notika muzeju satura digitalizācija, attīstītas virtuālās muzeju tūres utt. Jau nodeldēts jautājums, bet vai nepastāv risks par auditorijas pilnīgu pārcelšanos uz tik ērtajiem ekrāniem?
Jā, digitālais ekrāns nereti ļauj pat pamanīt to, ko nevarētu realitātē – ir iespējams palielināt un izpētīt katru plaisu, bet vai to vajag vai nevajag – tas ir atvērts jautājums. Nedomāju, ka cilvēki ir gatavi atteikties no materiālās pasaules un pāriet virtuālajā. Iespējams, nākotnē ar neironu interfeisa palīdzību mēs varētu izjust smaržas, garšas, taktilas sajūtas. Un, ja to varēs simulēt, tad varbūt tam vairs nebūs tik lielas nozīmes, jo nerealitāte būs kļuvusi par realitāti.
Nemaz negribu komentēt NFT. Mākslinieks Beeple izsoļu namā Christies pārdod darbu par 69 miljoniem dolāru – tas liecina par to, cik lielā mērā cilvēki ir gatavi investēt un iegūt īpašumā to, kas nesen vispār nebija kvalificējams kā māksla.
Tomēr biju plānojusi jautāt par NFT. Pamanīju, ka Facebook vietnes komentāru sadaļā kāds jau bija zinīgi novērtējis to, ka jūsu kolāžas lieliski konvertētos kā NFT. Kādas ir jūsu domas par šo?
Tas ir normāls process, – līdzīgi kā pagājušā gadsimta 60. gados galerijas saprata, ka iespējams tirgot vienādas fotogrāfijas, vien limitējot to tirāžu. Tas pats šobrīd notiek ar digitālo mākslu, kurai tā ir brīnišķa iespēja. Ja man būtu tāda iespēja – kāpēc ne!? Tā ir nauda. Es gan apzinos, ka ir nepieciešams tīklojums, lai kaut ko varētu pārdot. Man tāda nav.
Bet tā ir nauda! Vai visās situācijās tā ir māksla? Nezinu! Precedenti liecina, ka dažas institūcijas ir ieinteresētas. Ko tās ar to iesāks, kur un kā rādīs, kā savas investīcijas atgūs vai vairos? Arī nezinu!
Kāda nozīme jūsu darbu uztverē ir ekspozīcijas telpiskajam izkārtojumam? Vai varbūt tam, kādā secībā darbi tiek skatīti?
Tas būtu ļoti naivi no manas puses paziņot, ka ir nozīme tam, kādā secībā skatīties tik biezi sakolažētus darbus. Nevar paredzēt, vai cilvēks, kurš apskatīsies pirmo darbu – izturēs arī nākamo. Kaut arī tajā ir zināmas līdzības ar teksta lasīšanu, tomēr es pieļauju, ka vizuālo realitāti mēs varam lasīt krustu šķērsu.
Parasti es darbus izvietoju tā, lai tie stāstītu mana pašportreta stāstu, bet tas ir būtiski tikai man pašam.
Protams, pieņemu, ka izstādes apmeklētājs var nodoties brīvai jūsu darbu interpretācijai. Tomēr – ko jūs gaidītu no attēlu “zinātājiem” vai, piemēram, multimediju komunikācijas un fotogrāfijas studentiem [Alnis Stakle ir RSU studiju programmu “Multimediju komunikācija” un “Fotogrāfija” vadītājs, docents - red.]?
Cilvēks, kurš kaut virspusēji ir informēts par kaut kādām tēmām vizuālajā kultūrā – vai tā būtu tā pati kara fotogrāfija, ķermeņa atainojums vai erotiskā fotogrāfija – var ieraudzīt ilustrāciju kādreiz jau dzirdētajam un lasītajam, kā arī aizdomāties par vēstures interpretācijas iespējām. Bet, ņemot vērā, ka valoda ir pārnesta no viena kultūras segmenta uz citu (tā migrē no glezniecības uz fotogrāfiju, kino, digitālajiem medijiem un redzēta arī mācību grāmatās), tad cilvēkam, kurš nav kultūras eksperts, ir samērā viegli iet un “iekrist” sevis paša uzbūvētās lamatās. Jo kā nekā – attēlus interpretējam, balstoties savā pieredzē.
Titulbilde: Alnis Stakle. Foto: Jānis Deinats
