Aizliegto grāmatu aizbildne
Intervija ar indiešu izcelsmes mākslinieci, rakstnieci un Koči-Muziris biennāles 2020 kuratori Šubigi Rao
Šubigi Rao (Shubigi Rao) ir indiešu izcelsmes māksliniece, teorētiķe un rakstniece, kura jau daudzus gadus dzīvo Singapūrā. Viņas interešu lokā ir arheoloģija, neirozinātne, dabaszinātnes, migrācija, ekoloģija, valoda, kultūras genocīds un literatūra. Viņas intelektuāli provokatīvie darbi dzimst vietā, kur visas šīs dažādās jomas nonāk savstarpējā saskarsmē. Rao mākslinieciskās izteiksmes rīki ietver instalācijas, grāmatas, gravējumus, zīmējumus, pseidozinātniskas ierīces, metafiziskas puzles, video, ideoloģiskas galda spēles, atkritumus un arhīvu materiālus.
Desmit gadus Rao strādāja ar citu identitāti, izmantojot vīriešu pseidonīmu S. Rauls (S. Raoul). Šī dzīves posma beigās viņa savu pieredzi apkopoja publikācijā Ar vēsturi nepamierinātie: S. Raula dzīve un laiks (History’s Malcontents: The Life and Times of S. Raoul) (2013). Rauls bija izdomāts zinātnieks, teorētiķis, arheologs un grēkāzis. Viņas pašas izdomāta leģenda vēsta, ka Rauls bija arī Rao radošais aizbildnis, patrons un vēlākajos gados arī viņas darbu kolekcionārs. Rao saka, ka Rauls piepildīja viņas izsalkumu pēc ‘godīgas kritikas’, jo viņas kā sievietes mākslinieces darbi tika nemainīgi vērtēti caur dubultu dzimuma un etniskās izcelsmes lupu, nevis pēc to satura. Desmit gadu laikā viņa nenoorganizēja nevienu solo izstādi ar pašas vārdu. Kultivējot savu Raula identitāti, viņa savā ziņā upurēja pati savu karjeru. Tomēr tieši desmit gadu pēc Raula izgudrošanas Rao viņu iznīcināja, inscenējot viņa nāvi no paklupšanas pār viņas Tintes upes (River of Ink) grāmatu instalāciju. Toties tagad Rao mazā dēla vārds ir Rauls.
Kopš 2014. gada Rao strādā pie liela un nozīmīga multimediāla projekta…, kam arī ir paredzēts ilgt desmit gadu. Darbs Papīrs: aizliegtās grāmatas īsa biogrāfija (Pulp: A Short Biography of the Banished Book) ir veltīts grāmatu iznīcināšanas un cenzūras vēsturei, kā arī grāmatai kā sabiedriskā aktīvisma un pretošanās instrumentam. Projekta ietvaros viņa ir apceļojusi pus pasauli, pētot grāmatas, apmeklējot bibliotēkas un arhīvus (gan oficiālus, gan pagrīdes), intervējot un filmējot cilvēkus, apkopojot viņu stāstus un leģendas. Projektā jau tapušas divas grāmatas, trešā tiks publicēta nākamgad.
Papildus vairākām solo un grupas izstādēm Singapūrā un citviet pasaulē, Rao ir piedalījusies Taipejas 10. biennālē (2016), Punes 3. biennālē (2017), Singapūras 2. biennālē (2008) un Koči-Muziris 4. biennālē (2018). Šogad viņa debitēs jaunā lomā kā Indijas Koči-Muziris 5. biennāles kuratore. Tās atklāšana iecerēta šī gada decembrī. Pēc Anitas Dubes (Anita Dube) viņa ir jau otrā kuratore sieviete biennāles pastāvēšanas laikā, un turpina tradīciju, ka mākslinieki tiek uzaicināti kūrēt šo mākslas notikumu.
Ar Rao es satikos Rīgā pagājušā gada rudenī - viņa bija ieradusies veikt ar 2020. gada Koči-Muziris biennāles mākslinieku atlasi saistītu izpēti.
Šubigi Rao. Foto: Kathrin Leisch
Aprīļa vidū, ņemot vērā pandēmijas izraisīto globālo kūleni, ar Šubigi sazinājos vēlreiz. Jautāta par situāciju ar Koči-Muziris biennāli, viņa atbildēja, ka pagaidām tās organizatoriskie darbi notiek atbilstoši iepriekšējam plānam, taču, protams, viņi rūpīgi seko līdzi situācijai Indijā un globālajā pasaules telpā kopumā. Pandēmija rosinājusi mazliet koriģēt arī sākotnēji iecerēto, izdzīvošanas stratēģijām veltīto kuratora konceptu – uzmanības fokusā izvirzot nedrošības problemātiku, dažādas aprūpes un atbalsta stratēģijas u.c.
Kādēļ pieņēmāt izaicinājumu kūrēt Koči-Muziris 2020. gada biennāli? Kādēļ jums ir interesanti atgriezties Indijā, valstī, no kuras jūs savā ziņā aizbēgāt?
Viens no iemesliem, kādēļ pametu Indiju – secināju, ka tolaik mākslas pasaule tādiem kā es, bija slēgta. Tagad, kad atgriežos, es atgriežos kā autsaidere, kura bijusi projām divdesmit gadu. To var uztvert kā izaicinājumu, tomēr es domāju, ka tas ir ļoti atbrīvojoši, jo man tur nav nekādu iepriekšēju attiecību. Brīvība no šādas struktūras dod man lielāku intelektuālo brīvību noteikt notikuma tvērumu, diapazonu, kam tiks veltīta galvenā uzmanība, un tā ir ļoti spēcinoša sajūta. Savā radošajā darbībā esmu aizvirzījusies un arī strādājusi ārpus klasiskā mākslas vides rāmējuma. Es īsti neiesaistos šajā mehānismā. Šo metodi un pieeju daļēji izmantošu arī biennālē – kā savveida robežu izpludināšanu, un man tas ir patiešām svarīgi.
Ja es būtu vizuālā māksliniece Indijā, šis statuss atrastos priekšplānā, tā būtu tā pozīcija, no kuras es darbojos, tā būtu mana metode un mana pieeja cilvēkiem, ar kuriem sadarbojos. Taču šis noteikti nav tas gadījums. Esmu darbojusies daudzos virzienos un specializācijās. Pagātnē esmu strādājusi ar daudziem, sākot ar neirozinātniekiem un beidzot ar bibliotekāriem. Par ārpus mums saprotama konteksta esošām lietām, ko mēs redzam un kaut kā saprotam, var pateikt ļoti daudz. Šādos brīžos īpaša nozīme ir spējai paiet sāņus no tā, ko mēs zinām un iepazīt kaut ko, par ko mēs nezinām neko.
Viena lieta, ko cenšos darīt – meklēju konkrētus speciālistus, it īpaši tā saucamajos Globālajos dienvidos. Ar speciālistiem es nedomāju tikai ekspertus vai akadēmiķus, bet arī, piemēram, performējošo mākslu kolektīvus. Mani interesē veidi, kā tie pārdzīvojuši režīmus, tas, kā šādas grupas darbojušās par spīti pret māksliniekiem vērstiem represīviem apstākļiem. Viens no faktoriem, kas ļāvis izdzīvot – šos māksliniekus neierobežo spēja darboties tikai kāda konkrētā mākslinieciskās izteiksmes veidā, ko var viegli cenzēt vai iznīcināt. Tas ir tas mehānisms un tās lietas, kas manī izraisa interesi.
Jūs esat otrā sieviete māksliniece pēc kārtas, kura ir pieaicināta kūrēt Koči biennāli, pēc Anitas Dubes (Anita Dube), kura veidoja iepriekšējo biennāli. Vai tā ir sagadīšanās vai arī savā ziņā simbolisks žests?
Ja man kāds to būtu jautājis pagātnē, tad es būtu atbildējusi, ka es to neesmu pamanījusi. Kādēļ es tā saku? Jo neviens nepamanīja, ka pirmo, otro un trešo biennāli kūrēja vīrieši. Vīrietis – tas ir pēc noklusējuma. Mēs kaut ko īpaši pamanām tikai tad, ja to paveikusi sieviete. Domāju, ka divas sievietes pēc kārtas ir sagadīšanās. Joprojām neesmu par to līdz galam pārliecināta, tomēr aicinātu nepievērst uzmanību dzimumam. Protams, esmu feministe, un par šiem jautājumiem runāju diezgan atklāti. Uzskatu, ka ‘feministe’ kā identitāte nav nodalāma no personas esības. Nav tā, ka esi feministe, līdzīgi kā kāda kaste, un tas arī ir viss, kas esi. Taču kaut kādu iemeslu dēļ feministes birka uzreiz iznīcina nianses. Tā notiek tādēļ, ka vairākums cilvēku feminismu traktē apzināti nepareizi. Tieši tāpat teikt, ka esi kuratore sieviete, nozīmē ieviest uztveres ierobežojumu. Jo primāri es esmu un palikšu māksliniece. Domāju, ka tas ir ļoti svarīgi.
Daudz vairāk ir vērts atzīmēt, ka tad, kad viņi mani uzaicināja kūrēt biennāli, mana pirmā doma nebija par manu dzimumu, bet gan par manu vecumu. Man ir 44 gadi un cilvēks šādā vecumā tiek uzskatīts par samērā jaunu. Tomēr nedomāju, ka vecums kaut kādā veidā ir noteicošs.
Atgriežoties pie tā, ko teicāt – domāju, ka dzimumam ir nozīme, īpaši tādās valstīs, kā Indija. Tam vienmēr ir nozīme. Es zinu, ko nozīmē būt vēsturiski aizmirstam, kam mans dzimums ir izgājis cauri. Sievietes ir bijušas aizmirstas. Mēs to zinām. Ir tāds sens joks, ka tevi pamana pēc 60, tas ir – tad, kad pienācis tavs laiks. Beidzot esi pamanīts, par tevi raksta un tev atvainojas.
The Pelagic Tracts, 2018. / Koči-Muziris biennāle / Izdruka / Mākslinieces īpašums
Kā jūs raugāties uz Koči-Muziris biennāli globālās mākslas pasaules kontekstā? Viens no šīs biennāles unikālajiem aspektiem ir tas, ka to izveidoja mākslinieki. Otrs aspekts ir, ka tā ir cieši saistīta ar reģionu, pilsētu, tās vēsturi un tradīcijām, un biennāle ar to visu pastāvīgi mijiedarbojas.
Jums ir taisnība. Manuprāt viens liels trūkums vairumam biennāļu ir tas, ka tām ir mazs sakars ar to norises vietu. Dažkārt tam nav nozīmes, bet citkārt ir gan. Piemēram, Stambulas biennāles gadījumā norises vieta ir svarīga. Mēs visi to zinām, un esam redzējuši, cik politiskas ir bijušas dažas iepriekšējās biennāles. Taču biennāļu gadījumā arvien biežāk ir tā, ka tām ir arvien mazāks sakars ar norises vietu un vietas kontekstu. Koči ir saglabājusi šo saikni un norises vieta ir daļa no biennāles rakstura. To vispirms atspoguļo biennāles pasākumu vietu izvēle, bet izceļ arī tas, kā uz biennāli reaģējuši vietējie iedzīvotāji. Jūtama saimnieka un piederības sajūta, sajūta, ka vietējie iedzīvotāji piedalās biennāles norisēs.
Jā, biennāles laikā tur var just patiesu lepnumu. Visi par to zina, sākot ar skolniekiem, beidzot ar rikšu vadītājiem.
Atminos savu vizīti tur iepriekšējās biennāles laikā. Viesnīcas, kurā es uzturējos, vadītājs bija arī tuktuka vadītājs. Viņš bija sajūsmā, ka esmu māksliniece, kura uzturas viņa viesnīcā. Viņš krietni nopūlējās, lai piekļūtu man nepieciešamajiem arhīviem. Tā kā es biju ārvalstniece no Singapūras, es nevarēju piekļūt konkrētiem arhīva materiāliem. Biju izgājusi oficiālo procedūru, iesniegusi pieteikumu pareizajai ministrijai, un tā tālāk. Taču pagāja mēneši un nebija nekādas virzības. Un šis čalis man neiedomājami palīdzēja. Viņš visu nokārtoja vienas dienas laikā.
Viesnīcas vadītājs tik ļoti lepojās ar to, ka palieku viņa viesnīcā, ka iepazīstināja mani ar savu meitu, kura studēja mākslu. Viņš paskaidroja, ka meita tieši biennāles ietekmē vēlas būt māksliniece. Domāju, ka daļēji tas saistīts arī ar šo izsalkumu. Daudziem jauniem cilvēkiem nav līdzekļu, lai ceļotu un apskatītu pasauli, kā to darām mēs. Tādā veidā Koči starptautisko mākslu padara viņiem pieejamāku. Arī tas ir ļoti svarīgi. Kontekstam ir nozīme un arī vietai ir nozīme.
Jo šī ir viena no retajām vietām pasaulē, kur var sajust, ka mākslai ir balss, ka tā spēj kaut ko ietekmēt.
Jā, tā noteikti ir. Es to redzēju, kad biju tur uz iepriekšējo biennāli.
Tas arī palielina kuratora atbildību, veidojot notikuma vēstījumu. Vai varat par to pastāstīt mazliet vairāk?
Vienā no saviem projektiem es pētīju stāstu stāstīšanu un stratēģiju no pretošanās viedokļa. Ko tieši stāstu stāstīšana nozīmē, atkarīgs no tā, kurā pasaules malā tas notiek. Tas, kā stāstu stāstīšana darbojas, ir ļoti izglītojoši, kad paskatās uz noteiktām literārajām formām, kas izveidojušās spiediena apstākļos un par spīti apspiestībai. Tas ir diezgan acīmredzami pamanāms literatūrā: varbūt tas nav ieraugāms tik skaidri, kā vizuālajā mākslā, bet tomēr. Dažādu mehānismu, stratēģiju un metožu izpēte ļauj mums daudz iemācīties.
Metodei ir ļoti liela nozīme un ar metodi es domāju kaut ko, kas ir specifisks konkrētajam reģionam. Man padomā ir specifiski mākslinieki, kuru vārdus es vēl nevaru nosaukt. Taču mēs runājam par tādām teritorijām kā Dienvidaustrumāzija, Latīņamerika, Ziemeļāfrika un Rietumāfrika. Šos reģionus vieno ļoti līdzīgas idejas, līdzīga spriedze, līdzīgas raizes un problēmas. Taču mehānismi atšķiras. Izmantojot analoģiju – ja mēs par šīm praksēm runājam kā par dažādām sarunām, tad ir svarīgi lai šis [vienojošais] vēstījums nepazūd. Man nepatīk lineāra pieeja, kad dominē viena ideja. Domāju, ka Koči biennāles gadījumā tas nostrādātu. Taču tas var nostrādāt cita veida biennālei – iespējams, mazākai, vai kādai citai, kas nenotiek tik ļoti pielādētā vietā.
Kadrs no filmas "The Pelagic Tracts". 2018. / Koči-Muziris biennāle / Mākslinieces īpašums
Runājot par māksliniekiem – vai mēģināt padarīt Koči biennāli vēl starptautiskāku, nekā tā bijusi iepriekš?
Apzināti es to neesmu darījusi, taču tā notiek tādēļ, ka tāda ir bijusi mana mākslinieciskā pieeja kopumā. Nekad neesmu jutusies saistīta, nekad neesmu piederējusi tikai vienai kopienai. Es pat nepiederu tikai vienai lingvistiskajai grupai, un ko tādu teikt ir tiešām grūti, ja esi indiešu izcelsmes. Jo ikviens var diezgan skaidri sazīmēt savas līnijas, un tām līnijām ir nozīme, vai tā būtu ēdienu kultūra, ar ko esi uzaudzis, vai dzimtā pilsēta, kur dzīvo tavi vecvecāki, un tamlīdzīgi.
Taču man tā visa nav – visi mani priekšteči diezgan bezkaunīgi apprecējās aiz mīlestības. Tas izklausās priviliģēti, bet patiesībā daļēji tas notika, pateicoties konfliktiem Dienvidāzijā. Daži mani senči tika pārvietoti vai viņiem nācās pārcelties, un viņi veidoja savu dzīvi no jauna atkarībā no tā, ar ko apprecējās. Arī es uzaugu līdzīgi: kad biju bērns, daudz nācās pārcelties, es apguvu valodas un tad tās aizmirsu. Tādēļ arī tik ļoti labi apzinos, ko nozīmē nepiederēt kaut kam vienam, vienai konkrētai grupai. Iespējams, ka kopiena ir tikai pagaidu ideja, un tieši tādēļ tik daudzi cenšas to definēt no jauna un citādāk, un kādēļ identitāte vienmēr bijusi tik ārkārtīgi svarīgs temats. Tieši tādēļ valstis un režīmi cenšas pārveidot, iznīcināt vai pārdefinēt kopienas, uzspiežot vienu nacionālo valodu un aizliedzot citas. Piemēram, Singapūrā ikvienam ir identitātes karte un cilvēka rase ir viens no elementiem, kas atzīmēts šajā kartē. Un tava rase vienmēr ir tava tēva rase – un tai ir visai mazs sakars ar to, kas konkrētais cilvēks patiesībā ir.
Sakot ‘starptautisks’, es pat īsti nezinu, ko nozīmē ‘starptautisks’ tradicionālā izpratnē. Protams, es saprotu vārdu, taču es to neuztveru, nesajūtu tādā nozīmē. Es uzaugu dīvainā vidē, kalnos, izolētā Himalaju nostūrī. Man apkārt bija maz mana vecuma cilvēku, taču maniem vecākiem bija milzīga bibliotēka, ko viņi bija izveidojuši daudzu gadu desmitu laikā, un tajā bija pārstāvēta burtiski visa pasaule. Es uzaugu, lasot vārdus, ko bija sarakstījuši jau sen miruši cilvēki, bet viņi pārstāvēja kultūras, kas bija gluži atšķirīgas no manas. Ieskaitot tādas lietas, kā vecas pirmiedzīvotāju vēstures hronikas, ko bija pierakstījuši angļu civildienesta ierēdņi. Tā es informāciju par savu valsti apguvu angļu – tātad kolonistu – valodā un interpretācijā.
Ar to es mēģinu pateikt, ka vienmēr esmu jutusies iesaistīta ikvienā sarunā, jo lasīšana to nodrošina. Lasīšana liek justies tā, it kā tu esi iesaistīts sarunā. Vismaz es kā bērns tā sajutos. Manam dzimumam nebija nozīmes, tāpat kā nebija nozīmes, ka uzaugu pasaules daļā, uz kuru pārējā pasaule atstāja visai maz ietekmes. Es sajutos iesaistīta tajā, ko nozīmē būt cilvēkam un ko nozīmē dalīties ar cilvēku stāstiem. Un šī, ja tā var teikt, starptautiskā domāšanas vēsture arī mani veidoja. Manu domāšanas veidu veidoja rakstnieki, kuru darbus lasīju, kad biju jauna. Es atklāju, ka pasīva civila nepakļaušanās nav gļēvulība – patiesībā tā ir ļoti spēcīgs rīcības vai bezdarbības veids.
Es arī atklāju, cik liels spēks piemīt humoram, jo humors ļoti labi atbilst manai dabai. Ikreiz, kad biju dusmīga vai aizkaitināta, tas izpaudās kā sava veida melnais humors. Jo lielākas bija manas dusmas par netaisnīgumu, jo manā darbā ietvertais humors bija asāks un trāpīgāks. Es apjautu, ka šo manu tendenci pastiprina novērojumi par to, kā citi cilvēki, rakstnieki, gleznotāji, filozofi un visi citi, izmantojuši humoru. Un tā noteikti nav lieta, kas ir raksturīga tikai kādai vienai valstij vai vienai kopienai – tas ir izdzīvošanas mehānisms.
Jūs tagad dzīvojat Singapūrā. Vai jūtaties piederīga Singapūrai?
Lai cik jocīgi neizklausītos, es tiešām jūtos tā, ka Singapūra ir manas mājas. Varbūt tas ir tādēļ, ka tur dzīvo mana ģimene, mans bērns ir dzimis tur. Ja ir bērni, tad uzreiz ir darīšana ar skolām un citām ar bērniem saistītām lietām. Vienpadsmit gadus es Singapūrā biju pasniedzēja mākslas skolā. Vienpadsmit gadi nozīmē, ka tu esi redzējis veselu paaudzi. Tu viņos ieklausies, sajūti viņu bailes, un tu dzirdi, ko viņi domā un pēc kā ilgojas. Un tas viss tevi pārņem, iesūcas tevī.
Singapūrā dzīvoju nu jau gandrīz divdesmit gadu. Tas ir ilgākais laiks, ko esmu dzīvojusi vienā vietā, tādēļ Singapūra ir man patiešām tuva. Tas daudzējādā ziņā dara mani traku, bet kurai vietai gan nebūtu līdzīgs iespaids. Vēl, ja vien ļaujat man pateikt ko mazliet sentimentālu – kad ierados Singapūrā, pirmoreiz mūžā man bija sajūta, ka vispirms esmu cilvēks un tikai pēc tam sieviete. Ir grūti pateikt vārdos, cik tas bija ļoti atbrīvojoši. Pēkšņi mans dzimums vairs nebija priekšplānā – nozīmīgs bija mans darbs, nevis es pati. Tā nu pirmā lieta, ko izdarīju, mans pirmais projekts bija darīt visu ar vīrieša vārdu.
S. Rauls / Mākslinieces īpašums
Kādēļ kā savu alter ego izdomājāt S. Raulu, šo diskrēto Singapūras zinātnieku, teorētiķi un viedo? Vai tas ir saistīts ar jūsu pagātni un vēsturisko sievietes mākslinieces lomu Indijā?
Tam cēlonis ir mana jaunība Indijā un sievietes nozīmes pastāvīgā trivializācija. Es pielietoju metodi, kur es vienmēr biju sieviete vecāka vīrieša aizgādībā. Viņš bija lielisks vīrietis, un visi viņu pieņēma. Kad publicēju rakstus, es vienmēr biju līdzautore. Uzstājoties, runāju Raula vārdā. Ja notika izstāde, es biju uzmanības piesaistītāja, kura izrādīja šī slavenā neirozinātnieka darbu, mēģinot naivi izskaidrot viņa grūto un sarežģīto ideju, pierādīt hipotēzi, ko šis zinātnieks bija izvirzījis. Cilvēkiem vienmēr ir kaut ko vieglāk pieņemt, ja viņiem to pasniedz un izskaidro šādā veidā. Man arī izdevās iekļūt tur, kur es nekādi nebūtu varējusi iekļūt kā Šubigi.
Kad un kādēļ izlēmāt no neīstās vīrieša identitātes pārslēgties atpakaļ uz īsto Šubigi?
Es viņu nogalināju pēc desmit gadiem, jo man viņš bija apnicis, bija pienācis viņa laiks aiziet. Desmit gadu man nebija bijusi neviena solo izstāde. Būt S. Raulam nozīmēja, ka nevaru būt Šubigi. Viņa vārdā uzrakstīju vairākas grāmatas par mākslas vēsturi, līdz ar to daudz kas no tā, ko darīju, nedarbojās standarta formā. Un es daudz iemācījos. Apguvu neirozinātni, iemācījos daudzas lietas tikai tādēļ, lai spētu uzrakstīt ‘ticamu’ teoriju un strādāt. Vide idejas īstenošanai mainījās atkarībā no idejas. Tā bija tāda regulāra pārtapšana par kādu citu. Jo mani kā mākslinieci neviens neuzraudzīja – tas notika caur Raulu. Tā bija arī mākslas pasaules uzbūves pamatīga kritizēšana, jo šis bija vienīgais veids, kā es varēju gūt atzinību. Es biju Raula biogrāfe. Viņš bija manu darbu kolekcionārs. Jo, protams, man nebija sava kolekcionāra. Kad es viņu nogalināju, sarīkoju viltus retrospektīvu “S. Raula atskata izrāde” Earl Lu galerijā Singapūrā. Izstādē bija izlikti ‘viņa’ iepriekšējās desmitgades darbi. Sasaistē ar izstādi tika publicēta arī manis veidota Raula biogrāfija Vēstures nepareizais saturs: S. Raula dzīve un laiks (History’s Malcontents: The Life and Times of S. Raoul). Vienlaikus tas bija arī joks par to, ko īsti nozīmē vārds ‘retrospektīva’. Es to nosaucu par ‘retroizrādi’ (retrospectacle). Ironiski, ka apskatnieki un prese šo jēdzienu aktīvi atkārtoja.
Mazliet jocīgi, ka tas pats kritiķis, kurš iepriekš slavinoši bija rakstījis par Raula darbiem kā tādiem, kas mākslā veido jaunus ceļus, un ka darbus ir radījis vieds un visu zinošs ģēnijs, tagad apskatīja izstādi un uzrakstīja par to vienu no saviem visu laiku snobiski augstprātīgākajiem apskatiem. Viņš rakstīja, ka vienmēr ir tik aizkustinoši, kad jauna sieviete (es vairs nemaz nebiju tik jauna, man bija varbūt 38 gadi) mēģina pētīt cilvēka stāvokļu dziļākās nianses. Viņa attieksme pret šo sarežģīto projektu milzīgo amplitūdu un dziļumu bija noformulēta neticami vaļsirdīgi un augstprātīgi aizbildnieciski. Šī sievieti pazeminošā valoda par kaut ko liecina. Vienreiz mani pat apsūdzēja Raula darbu plaģiātismā!
Uzreiz pēc Raula nogalināšanas jūs sākāt savu desmitgades projektu Papīrs: aizliegtās grāmatas īsa biogrāfija (Pulp: A Short Biography of the Banished Book), kas ir projekts piecos sējumos par cenzūras vēsturi, grāmatu iznīcināšanu un grāmatu kā aktīvisma un pretošanās rīku.
Patiesībā tieši tā arī es viņu nogalināju. Rauls paņēma kolekcijā manu pirmo darbu par aizliegtajām grāmatām. Tā bija 100 manis rakstītu manuskriptu kolekcija, un darbi tika izstādīti uz koka paletēm. Rauls paņēma sev visu instalāciju, aizķērās aiz tās, nokrita un salauza sprandu. Nekrologā rakstīts, ka viņš mira, cenšoties panākt risinājumu telpas izmantojumam kulturālā kontekstā. Es viņu nogalināju tieši šī darba dēļ. Un konkrētais darbs kļuva par aizsākumu visam šim jaunajam projektam. Tajā pašā gadā es pieteicos savai pirmajai stipendijai. Tas bija 2013. gads. Retrospektīva notika martā. Jauno projektu sāku 2014. gadā un tas beigsies 2024. gadā. Līdz šim esmu publicējusi divas grāmatas, un trešā būs gatava nākamgad. Tātad, reizi divos gados es par šo tematu sagatavošu vienu sējumu.
Pirmais sējums bija kā apjomīgs ievads visām idejām. Kad es runāju par aizliegtām vai iznīcinātām grāmatām, tas ietver visu, sākot ar cenzūru, beidzot ar valodas apspiešanu. Un izzūdošās valodas arī, protams. Es uz visu cilvēces vēsturi skatos no valodu lietojuma un migrācijas skatu punkta. Kad redzam, kā tiek iznīcinātas bibliotēkas, mēs reti kad runājam par tautu iznīcināšanu. Taču, kā zināms, viens no efektīvākajiem veidiem, kā iznīcināt tautu, ir ne tikai nogalināt tai piederīgos, bet arī iznīcināt viņu kultūru. Un mans projekts tieši par to arī runā. Es daru arī citas lietas – piemēram, pētu, kurš kontrolē pasaules zināšanas.
Esmu pētījusi arī pirātiskās bibliotēkas. Esmu izveidojusi ierakstu sēriju ar īsām intervijām, kur sarunājos ar cilvēkiem, kuri strādā ar digitālajām bibliotēkām. Viens no viņiem, piemēram, dzīvo nelielā ciematā Dienvidkorejas laukos. Viņš dzīvo viens pats, viņam neklājas diez cik labi, un viņš ne ar vienu nesarunājas. Taču man izdevās viņu pārliecināt parunāt ar mani. Viņa māja izskatās traki. Tā ir pilna ar grāmatām, un viņš pārgriež ikvienas grāmatas muguru, jo, lai grāmatu ieskenētu, grāmatai ir jānogriež mugura. Lappusēm jābūt pilnīgi plakanām, lai tās varētu ieskenēt. Un tā viņš sēž, griež un skenē. Viņš ir Korejas lielākās tīmeklī bāzētās pirātiskās bibliotēkas iemiesojums.
Papīrs: aizliegtās grāmatas īsa biogrāfija. Pirmais sējums, 2016. / Foto: Maria Clare Khoo
Vai tiešām visi skenējumi ir roku darbs?
Jā. Viens cilvēks sēdējis un gadiem ilgi to darījis. Ir ļoti svarīgi, kas cilvēkam liek ko tādu darīt. Esmu arī filmējusi cilvēkus, kuri ir atbildīgi par grāmatu iznīcināšanu. Esmu filmējusi cenzorus un citus. Es to daru viena pati, ceļoju viena pati. Daļēji tas ir tādēļ, ka vēlos izveidot personiskāku saikni ar katru cilvēku, ar kuru runāju. Vienlaikus tas nodrošina, ka netiek atšķaidīta ētiskā atbildība. Piemēram, es nevaru publiski parādīt par dažiem satiktajiem cilvēkiem uzfilmēto materiālu, jo viņi dara kaut ko nelikumīgu, vai arī viņi atskārš, ka tas, par ko viņi runājuši (un arī ir gribējuši runāt), ir kas tāds, par ko citiem labāk neuzzināt. Viņi vienkārši vēlējušies runāt un viņiem bijis pieņemami, ka viņus filmē, taču nav vēlējušies, lai safilmēto materiālu izrāda. Un es ar to esmu mierā. Mierā ar to, ka uzfilmētais materiāls nekļūs par gala produktu vai projektu. Es šādas lietas sajūtu ļoti personiski. Tā bibliotēka, par kuru runāju iepriekš – manu vecāku bibliotēka, arī tika iznīcināta, kad es biju diezgan jauna. Es zinu tās sajūtas.
Kā tā tika iznīcināta?
Mūs aplaupīja. Mums mājās nebija nekā vērtīga, jo mums nebija naudas. Mums bija tikai šīs grāmatas. Dusmu uzplūdā laupītāji iznīcināja visu. Tās bija nenovērtējamas grāmatas, dažas no tām bija izglābtas no bibliotēkām, kas tikušas slēgtas. Tajā laikā Indijā nebija zināšanu par antikvārām grāmatām vai ko līdzīgu. Tās ir atmiņas, ko atceros ļoti skaidri… kā ieeju mājā un ieraugu visu to iznīcību. Šis gadījums un dusmas ir atstājušas nospiedumu. Tāpat, kā bērnība un uzaugšana Dardžilingā…
Pirms vairākiem gadiem Sikimas reģionā biju kalnu trekingā. Dardžilinga ir ļoti īpaša vieta.
Tā ir skaista! Kad mēs tur augām, tibetiešu bēgļi mēdza šķērsot robežu. Viņiem līdzi bija tikai divas lietas – viņu bērni un viņu manuskripti. Un starp viņiem bija arī analfabēti. Taču, kad viņi devās bēgļu gaitās, mūki no klosteriem viņiem iedeva šos manuskriptus. Un tie bija smagi, tos nebija viegli pārnest pāri kalniem. Taču viņi to paveica. Es šo motivāciju ļoti skaidri sapratu, lai arī tolaik biju ļoti jauna, man bija tikai septiņi vai astoņi gadi. Es pat atceros šo apskaidrības mirkli, kad sapratu, ka mantojums ir pats svarīgākais cilvēces jēdziens. Viena lieta ir turpināt sugu, radīt bērnus, kuri kļūst par mūsu turpinājumu. Tas ir viens mantojums. Kas, kā mēs zinām, ir ļoti kļūdaina ideja, ņemot vērā planētas pārapdzīvotību. Otrs mantojums ir kultūra, vienalga, vai rakstveida vai citā formā, ko iespējams turpināt. Gadījumā, ja nav rakstveida formas, kultūru tālāk nodevuši vecvecāki, cilvēki, kuri savus stāstus var izstāstīt bērniem un mazbērniem.
Tieši tādēļ, iznīcinot valodas un dialektus, rodas nopietns pārrāvums. Piemēram, kad Singapūrā lēma, ka būs nacionālās valodas, viņi nolēma, ka nacionālā valoda būs tikai vienkāršota ķīniešu mandarīnu valodas forma. Jo Ķīna ir viens no mūsu lielākajiem biznesa partneriem. Bet Singapūras vecākās paaudzes runāja hokkienu (Hokkien), teočevu (Teochew) un pat ķīniešu kantonas (Cantonese) valodas, visus dažādos dialektus. Un tā kā dialekti televīzijā bija aizliegti, dialektus arī vairs nemācīja skolā, vecvecāki vairs nevarēja sarunāties ar saviem mazbērniem. Iedomājieties to neticamo vientulību. Viņi sēž mājās un pat nevar skatīties televīziju, jo tajā neraida dialektos, ko viņi saprot. Tas ir vienkārši neticams apklusināšanas mehānisms. Un tas pat nav pārāk briesmīgs piemērs. Dažādās vietās pasaulē esmu redzējusi patiešām šausminošus piemērus. Savu projektu dēvēju par aizliegto grāmatu īsu biogrāfiju, jo desmit gadu kaut kam tādam nav pietiekami ilgs laiks.
Kur jūs, strādājot pie šī projekta, esat pabijusi?
Esmu pabijusi vairāk nekā četrdesmit pilsētās visā pasaulē. Kad man piezvanīja par Koči biennāli, es filmēju Bosnijā. Tad nu es devos pēc paziņojuma uz Venēciju tieši no turienes. Man patīk atgriezties kādā konkrētā vietā, ne tikai to vienreiz apmeklēt. Arī Bosnijā izveidoju tiešām ciešu draudzību ar dažiem cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāju. Vienlaikus tas ir arī ļoti satraucoši, jo es vienmēr labi apzinos, ka kā autsaiderei, kā māksliniecei man ir viegli no ārpuses kaut kur ierasties. Paņemt kāda cita pieredzi un pārvērst to projektā, kas man kā māksliniecei ļauj labi izskatīties. Tā ir viena lieta, ko es nevaru ciest. Bieži ir tā, ka daudz manis paveiktā darba neviens visticamāk nekad neieraudzīs. Un man tas patīk, tam tā ir jābūt. Jo citādi tas kļūst netaisnīgi.
Vai varat mazliet noraksturot Papīra projektu – vai tas ir tikai par grāmatām, vai tas ir multidisciplinārs projekts?
Tajā ir arī video un fotogrāfijas. Es daudz strādāju arī ar papīru. Esmu to darījusi gadiem ilgi – tā ir viena no lietām, kas man patīk.
Kādreiz esat teikusi, ka tinte un teksts ir plūstoši, nozīmes starp abiem plūst un mainās, pārtop viena otrā un atgrūž viena otru.
Tā tas ir. Gan tinte, gan teksts ir nekontrolējami. Man valoda ir nekontrolējama lieta, kā varat to pamanīt no tā, cik ātri es runāju, un es ne vienmēr filtrēju, kas no manis nāk ārā. Tas nemaz nav labi. Esmu precīzāka, kad rakstu, jo rakstīšana ir lēnāks process. Taču es nebūt nepārdomāju to, ko rakstu. Varu rakstīt diezgan veikli – piemēram, otro grāmatu es uzrakstīju 15 dienās. Pirmajai grāmatai bija nepieciešams mazāk nekā mēnesis, ieskaitot tādas lietas, kā faktu pārbaudīšana. Rakstot es pastāvīgi pārbaudu faktus, un es vienalga spēju saglabāt savu domu. Piemēram, man galvā pastāvīgi griežas neveikla lirika. Mans prāts to pārveido, veidojot dīvainas vārdu kombinācijas, it īpaši, kad strādāju ar rokām. Kad zīmēju, esmu precīzāka. Es nezinu, kā tieši tas strādā, jo es savus zīmējumus iepriekš neieplānoju, un es pilnīgi noteikti neieplānoju nevienu no saviem tekstiem. Tie vienkārši notiek, rodas. Dažreiz tie ir tikai daži vārdi, taču tie var būt neticami aprakstoši. Tajā pat laikā, ja es mēģinātu to pašu ideju izskaidrot, es varētu to darīt, iespējams, pat divdesmit un vairāk minūtes.
Tieši tādēļ pirmā solo izstāde, ko sarīkoju kā Šubigi, notika tajā pašā gadā, kad veidoju Retrospectacle. Izstādi sauca Noderīgie izdomājumi (Useful Fictions), ideja ir atvasināta no Hansa Vaihingera (Hans Vaihinger) domas, ka lielākā daļa cilvēka izdomāto jēdzienu (concepts) ir vienkārši noderīgi izdomājumi. Tie bija tikai sešpadsmit zīmējumi, bet katrs zīmējums risināja konkrētus melus, ko sev iestāstām. Vienam no zīmējumiem, kas bija visas izstādes galvenais ceļvedis, nosaukums bija ‘Melu koks’ (Tree of lies). Tā ir pārveidojumu tabula – mēģinājums nodemonstrēt, ka melus, ko paši sev vēlamies iestāstīt, ir viegli pārveidot.
Kadrs no filmas "Papīrs: aizliegtās grāmatas īsa biogrāfija" / Mākslinieces īpašums
Vai kādreiz esat domājusi par valodas izcelšanos?
Pilnīgi noteikti. Patiesībā tā ir viena no lietām, ko esmu mēģinājusi izpētīt, un es pat kādu brīdi strādāju kopā ar neirozinātnieku, kurš pētīja valodas attīstību bērna smadzenēs. Es vēlos saprast valodas bioloģisko rašanos. Protams, es valodas izcelšanos pētu arī no etimoloģijas jeb vārdu rašanās viedokļa.
‘Ģēnijs’ un ‘enerģisks’ ir divi vārdi, ko izvairos lietot. ‘Enerģisks’ mēdz lietot, lai raksturotu īpaši stipras sievietes. Taču, ja papētī etimoloģiju, tad jāsecina, ka angļu valodas vārds ‘feisty’ (enerģisks) cēlies no vecangļu valodas vārda ‘flatulence’ (uzpūtība). Tas ir pamazinošs jēdziens, jo liek spēkam izskatīties jaukam (cute) un neapdraudošam, un tas, protams, cēlies no nedaudz groteska ķermeņa izdalījuma. Otrs vārds – ‘ģēnijs’ – cēlies no latīņu valodas un nozīmē dot dzīvību. Viena no tā saknēm nozīmējot ‘sēklinieks’ vīrieša kā dzīvības radītāja jēdziena patriarhālās nozīmes dēļ. Respektīvi, nodēvējot kādu par ģēniju, jūs viņu nosaucat par sēklinieku. Atceros, ka kāds no maniem studentiem mani nosauca par ģēniju (droši vien labi zināt, kā studenti spēj jūs pielūgt pat, ja jūs to neesat pelnījis). Un es teicu, ‘jūs mani nupat nosaucāt par matainu olu’, jo tā tas ir. Tāda ir šo vārdu izcelsme. Šie ir pāris ļoti apgaismojoši valodas darbības piemēri. Tas it īpaši attiecas uz angļu valodu, kas savā ziņā ir skaista bastardu valoda.
Bet tas ir arī veids, kā mēs padarām maznozīmīgāku to, ko cilvēki dara. Mēs to pamazinām. Tā, piemēram, ja sakām, ka sieviete ir enerģiska, tas ir viens no vispamazinošākajiem vārdiem, ko iespējams pielietot. Pat nezinot vārda etimoloģiju, jūs jau zināt, ka šis vārds ir pamazinošs. Tas ir patiešām briesmīgs padarīta darba vērtības noliegums. Vai jebkuras padarītas darbības noliegums.
Interesanti, ka balstāt šo desmit gadu projektu aizliegtās grāmatās, taču, ja paskatāmies, kas notiek šodien, grāmatas arī pamazām pazūd no mūsu ikdienas dzīves. Jo visi tagad visu gūglē, lasa materiālu digitālā formā vai pat nelasa nemaz.
Pilnībā piekrītu. Veids, kā mēs lasām un uztveram informāciju, ir mainījies. Diemžēl smadzenes nesaglabā informāciju tik pat labi, ja lasām to ekrānā. Ideja saglabājas, bet atsaukt atmiņā nianses ir grūtāk, nekā lasot fizisku grāmatu. Patiešām žēl, ka tā, lai gan es fiziskas grāmatas nebūt nevērtēju augstāk par digitālu lasāmvielu. Skatoties vēsturiski, kad tika ieviests kodekss – grāmatas formāts – visi tā laika skolotāji un filozofi domāja, ka tās būs civilizācijas beigas. Jo cilvēki vairs nelasīja ruļļus. Patiesībā Eiropā lasīšana līdz pat romiešu laikiem nebija privāta darbība. Gramatikas likumi un pareizrakstība arī nepastāvēja tādā veidā, kādu mēs to zinām šodien. Jo notika lasīšana priekšā, oratori lasīja tekstu auditorijai. Tas ir stāstu stāstīšanas sava veida turpinājums.
Es gluži līdz galam neticu šim stāstam, bet diezgan pieklājīgs skaits pētnieku uzskata, ka rullis par nepraktisku mediju kļuva līdz ar Romas impērijas krišanu. Līdz ar kodeksa ieviešanu cilvēkiem tagad bija piekļuve pašiem savam privāti lasāmam materiālam. Lasīšana kļuva par vienatnē īstenojamu darbību. Vajadzēja ieviest pieturzīmes, lai lasītāji zinātu, kad lasīšanas laikā jāietur pauze, kad beidzas teikums un kad beidzas doma, un tamlīdzīgi. Laika gaitā sāka veidoties rindkopas. Ir ļoti interesanti redzēt, kā gramatika reaģēja uz lasīšanu vienatnē. Un kad mēs paskatāmies uz tā saucamo gramatiku tekstiem tīmeklī, tad redzam, ka, piemēram, rindkopu veidošanu būtiski ietekmē reklāmas laukumu izvietojums un tā tālāk.
Mūsu kairinājumu, pirms mēs aizejam ciet, iespējams aktivizēt tikai līdz zināmām līmenim. Daudz ko no tā esmu iekļāvusi grāmatu dizainā. Cik daudz ir iespējams piesaistīt lasītāju uzmanību laikmetā, kad cilvēki vairs nedod priekšroku fizisku grāmatu lasīšanai? Piemēram, es lietoju zemsvītras piezīmes un beigu piezīmes, jo neviens nešķirs grāmatas beigas, lai kaut ko noskaidrotu un tad atgrieztos atpakaļ pie lasītā teksta. Tas noteikti novērsīs uzmanību. Tādēļ vienmēr lietoju zemsvītras piezīmes, bet pie zemsvītras piezīmēm es mēdzu pievienot vēl arī ar roku rakstītas anotācijas, jo mūsu smadzenes mūsdienās strādā vienlaikus vairākās plaknēs. Tas atbilst situācijai, ka lasītājs lēkā turp un atpakaļ starp dažādām lietām. Un tas ir ļoti svarīgi. Vēl viena lieta, ko ņemu vērā – grāmatām jāatveras pilnībā plakani, lai nebūtu kā pirātam jāgriež grāmatai mugura. Lai to var vienkārši ērti ieskenēt un, piemēram, ievietot pirātiskajā bibliotēkā, neiznīcinot pašu grāmatu.
Bet kādēļ nolēmāt projektu sadalīt piecās daļās?
Ideja ir pavisam vienkārša. Kad strādāju, es roku ļoti pamatīgi, un tajā visā var pamatīgi apmaldīties. Tas var aizēnot visu pārējo. Kamēr ceļoju un filmēju, es to sev arī atļauju. Es ļauju sev vairāku gadu ilgumā pilnībā apmaldīties vienā reģionā. Vienlaikus, vienas grāmatas publicēšana ik pāris gadus dod man struktūru. Tas ir pašas ieviests termiņš, no kura nevaru atkāpties. Man tas gluži vienkārši ir jāizdara.
Mākslas darba radīšana prasa laiku, vienas formas prasa vairāk laika, nekā citas. Ikviena manis jebkad uzņemtā īsfilma ir nepilnīga. Respektīvi, to var rādīt, tā ir pabeigta filma, bet es to pārstrādāju ikreiz, kad izrādu. Iemesls ir tāds, ka man atkal jāsazinās ar cilvēkiem un atkal jāgūst viņu piekrišana. Tas ir gandrīz kā arhīva veidošana. Ne tradicionāla arhīva, protams, bet es par to domāju tieši šādās kategorijās.
Manas izpētes pirmie trīs gadi tika pilnībā veltīti Balkāniem. Kad biju pirmstīņa vecumā, es redzēju, ka mana mamma raud. Viņa visā savā mūžā ir raudājusi trīs, varbūt četras reizes. Es redzēju viņu raudam tā, kā viņa nebija raudājusi nekad iepriekš. Tika rādīta Sarajevas bibliotēkas degšana. Es nevarēju saprast, kādēļ šī notikuma redzēšana televīzijā viņu tik dziļi ietekmē. Viņa man izskaidroja, ko tas nozīmē, kāds tas ir zaudējums cilvēcei. Tas bija kaut kas, kas bija nozīmīgs ne tikai Sarajevas iedzīvotājiem, tas bija nozīmīgi visiem, ieskaitot arī cilvēkus, kuri bija atbildīgi par bibliotēkas iznīcināšanu. Tam bija milzīga nozīme arī dēļ tā, ko šis reģions nozīmējis vēsturiski un ko tas joprojām turpina nozīmēt. Es nekad neesmu šo sarunu aizmirsusi. Tās bēdas bija ārkārtīgi, ārkārtīgi īstas.
Tā nu tad, kad es pati tur nonācu, es tur ierados ne kā autsaidere, kura tikai lūkojas uz notikumu, par ko ir rakstīts, ka tas ir bijis ilgākais aplenkums modernās karadarbības laikmetā. Daudzi to iespējams nezina, bet ideja iznīcināt bibliotēku nenāca no kāda militārā komandiera. Tā nāca no vietējā angļu literatūras profesora. Tā bija viņa ideja iznīcināt bibliotēku. Bibliotēkā bija arī viņa paša grāmatas, tomēr tieši viņš bija tas, kurš piegādāja šo ideju. Jo viņš bija pārņemts ar nožēlojamu etniskās un nacionālistiskās tīrības ideju.
Tintes upes, 2008. Mākslinieces īpašums
Vai jūs jau zināt, par ko būs projekta pēdējā grāmata?
Man nav ne jausmas. Ir vairākas iespējas. Esmu izpētījusi sugu saziņu. Jo vienā dzīves posmā vecāki mūs reiz aizveda uz džungļiem un lika tur desmit gadu dzīvot bez elektrības un citām ērtībām. Mans brālis un es apmeklējām internātskolu un tā ieguvām formālo izglītību, bet mana māsa uzauga teritorijā, kas atradās starp diviem lieliem Indijas nacionālajiem parkiem, tur migrēja leopardi, tīģeri, ziloņi, lāči, visi iespējamie zvēri. Mana mamma ir gandrīz vai radikāla vides aizstāve. Mēs toreiz bijām mazi bērni, un es biju vecākā, aptuveni 12 gadus veca. Mana māsa ir piecus gadus jaunāka par mani. Neviens dzīvnieks mums nekad nenodarīja pāri. Kā mums izdevās izvairīties no negadījumiem? Pirmkārt, jau vecāki mums iemācīja, kā atpazīt trauksmes saucienus. Tā mēs iemācījāmies saprast attiecības starp plēsoņām un viņu medītajām sugām.
Mēs apguvām arī citu diezgan neticamu džungļu likumu: dzīvnieki no sugām, kas nav plēsoņu primāri medītās sugas, izdzirdot plēsoņu medīto sugu trauksmes saucienu, to uztver un jau savā valodā nodod tālāk. Šī ziņa mežā tiek nodota tālāk ātrāk, nekā plēsoņa mežā spēj pārvietoties. Tā, piemēram, leopardiem garšo pērtiķi. Ja tuvosies leopards, pērtiķi pirmie cels trauksmi, tad šo ziņu uztvers vāveres un nodos tālāk. Leopardi neēd putnus un vāveres, taču šie dzīvnieki trauksmes signālu uztver, pastiprina un nodod šo ziņu tālāk. Ziņa ietver informāciju par ātrumu, ar kādu plēsoņa pārvietojas, pasaka, vai plēsoņa medī, vai ir paēdis, vai vienkārši dodas cauri mežam. Visa šī informācija tiek nodota tālāk. Tās dziļums ir patiešām neticams.
Nesen lasīju viena akustiskā biologa darbu, kurā viņš apraksta vienas šādas epizodes, kas ilgst tikai minūti, bet kurā ietvertās informācijas atšifrēšanai var būt nepieciešami gadi, bagātīgumu. Pat zivis to saprot. Dažas sugas, kā, piemēram, pigmeju pūces, spēj nodot tālāk informāciju, kas ir neticami sarežģīta, turklāt viņas to izdara dažās sekundēs. Dažkārt šis tā saucamais ‘krūmu pasts’ spēj ceļot ar 170 km/h ātrumu – tātad krietni ātrāk, nekā jebkurš plēsoņa, ieskaitot piekūnu un plēsīgos putnus. Pat kukaiņi nodod tālāk šo ziņu. Tā nu mēs kā cilvēki zinājām, kad mežs nodod tālāk briesmu signālu. Mēs visi to iemācījāmies un teju instinktīvi spējām to saklausīt. Šāda komunikācijas forma ir tik nenovērtēta, mēs pat vairs nezinām, kā tas ir, kad vari šādi komunicēt, reāli ieklausoties citās sugās. Mums nekad nav bijusi dota šāda veida apgaismība.
Vēl dažas vienkāršas lietas. Dažos pasaules reģionos, piemēram, Filipīnās, augu nosaukumiem nav nekāda sakara ar taksonomiju. Parasti, kad paskatāties uz auga nosaukumu, jūs zināt, kurai ģintij tas pieder, un tā tālāk. Taču dažās vietās Filipīnās tā nav. Kad paskatāties uz auga nosaukumu, jūs uzzināt, vai to ir droši ēst, vai tas ir pielietojams medicīniski, kā augu var izmantot un kādā vidē tas aug. Pamatā praktiska informācija. Un oriģinālais konteksts. Linneusa taksonomija ir interesanta, it īpaši augu seksualizācija, taču tā nesaglabā oriģinālo kontekstu. Piemēram, jūs varat zināt auga latīnisko nosaukumu, taču neuzzināsiet neko par tā oriģinālo kontekstu.
Man šādas lietas šķiet ļoti interesantas. Kad runāju par aizliegtajām grāmatām, es runāju par visām aizliegtajām zināšanu formām. Un, kā redzat, desmit gadu ir pārāk īss laiks. Godīgi sakot, tas ir sarežģīts projekts. Esmu runājusi ar cilvēkiem, kuri ir pārdzīvojuši karu un konfliktus, un tas ir smagi. Es to daru viena pati, es par to nespēju runāt ar nevienu citu. Es nespēju runāt par dažām konkrētām lietām. Savā ziņā es visā pasaulē kolekcionēju cilvēku sāpes. Taču viens no šī projekta priekiem ir atrast veidus, kā cilvēki pretojas šīm sāpēm, kā cilvēki izdzīvo. Tā ir tā metodes daļa, ko izmantoju Koči. Taču tur es to daru, aplūkojot mākslinieku dažādās prakses. Ir daudz dažādu veidu, kā šīs idejas parādīt. Es ceru nodemonstrēt visu to bagātību un stratēģiju dažādību kā dalīšanos ar kopīgām zināšanām.
