Piektā Koči-Muzirisas biennāle
23. decembrī tika atvērtas Dienvidaustrumāzijas lielākā mākslas notikuma – Koči-Muzirisas biennāles centrālās izstādes
Indijas pilsēta Koči (jeb Kočina) atrodas Malabaras krastā pie Arābijas jūras un tā vienmēr, lai arī ar dažādiem nosaukumiem, ir bijusi apmaiņas centrs – gan precēm, gan idejām. Līdz XIV gadsimtam šeit pastāvēja leģendārā ostas pilsēta Muzirisa, ko aizskaloja vērienīgi plūdi. Tās vietā tad arī radās Koči, tiem laikiem liela, kosmopolītiska ostas pilsēta, kuru vispirms savā varā pārņēma portugāļi (viņi šeit apmetās 1500. gadā, un tieši Koči bija apbedītas Vasko da Gamas mirstīgās atliekas, ko vēlāk pārveda uz Portugāli), XVII gadsimtā tos padzina holandieši, bet pēcāk to vietā nāca briti.
Skats no jūras uz ēku kompleksu Aspinwall House. Foto: Kochi Biennale Foundation
Garšvielu tirdzniecība bija ļoti ienesīga nodarbe, un pilsētā lielā skaitā tika celtas noliktavas un garšvielu tirdzniecības kompāniju un tajā iesaistīto ģimeņu klanu pārstāvniecības. Taču laiki un prioritātes mainījās. Šīs daudzskaitlīgās ēkas nu stāv tukšas vai arī iegūst dažnedažādu “dzīvi pēc dzīves”, tostarp kā mākslas telpas. 2011. gadā dibinātā Koči biennāle (kas savā nosaukumā iekļāva arī vēsturiskajā nebūtībā pagaisušās Muzirisas vārdu) ātri vien kļuva par lielāko laikmetīgās mākslas notikumu ne tikai Indijas, bet arī visa Dienvidaustrumāzijas reģiona mērogā.
Biennāles sagatavošanas darbi Aspinwall House pagalmā
2019. gadā par topošās biennāles kuratori kļuva Singapūras māksliniece un rakstniece ar indiešu saknēm Šubigi Rao. Un biennāles atklāšanai bija jānotiek 2020. gada decembrī. Bet visus plānus izjauca pandēmija, kas tā gada ziemā pārņēma Keralas pavalsti, biennāle tika atcelta, un tikai 2022. gadā plānošana atsākās no jauna. Tomēr šī pauze pamatīgi ietekmēja biennāles institucionālo struktūru un tās iespējas. Vēlu iegūts valsts finansējums, likvidēta un no jauna izveidota komanda, problēmas ar biennāles centrālajām platformām – ar ēku kompleksu Aspinwall House, kā arī Pepper House un Anand Warehouse (līdz pat cauriem jumtiem un ūdens straumēm, kas pēkšņi gāzās pāri jau instalētajiem darbiem)… Tā visa rezultātā 12. decembra vakarā, proti, tikai dienu pirms oficiālās atklāšanas, tā tika pārcelta desmit dienas vēlāk. Šo lēmumu ietekmēja arī tikšanās ar vairākiem desmitiem mākslinieku, kas, neapmierināti ar organizatorisko likstu gūzmu, atzina, ka Koči biennāle vienmēr saskārusies ar līdzīgām problēmām, taču šajā gadā to apmērs ir vienkārši graujošs.
Šādi vēl 16. decembrī, pārklāti ar celtniecības plēvēm, izskatījās jau izstādītie darbi
Pēc šī lēmuma pat tos darbus, kas bija uzstādīti laicīgi, (un tie galvenokārt bija glezniecības un grafikas darbi, kā arī fotogrāfijas) apvilka vai pārklāja ar plastikātu, zem kura varēja tikai nojaust to kontūras un saturu. Bet pārējo darbu – instalāciju, videoprojekciju un tamlīdzīgi – uzstādīšana izvērtās par īstu jezgu nerimstoša “triecienuzbrukuma” režīmā. Rakstu par to pēc savas pieredzes. Vēl 2019. gadā Šubigi Rao uzaicināja piedalīties biennālē mākslinieku un dzejnieku apvienību “Orbīta”. Tās sastāvā es 9. decembrī ierados Koči, un saskaņā ar sākotnējo plānu mums tur bija jāprezentē performance, kas iesaistītu dažādus vietējos materiālus, ko grasījāmies atrast pilsētas ielās, un jauna video filma “Motopoesis”. Performance tā arī nenotika sakarā ar atklāšanas datuma pārcelšanu, bet videoprojekciju, kas bija iekļauta Aspinwall House ekspozīcijā, izdevās uzstādīt tikai dažas stundas pirms mūsu lidojuma mājās 17. decembrī. Lai gan, kā liktos, viss bija tik vienkārši – videoprojektors, mediju atskaņotājs un skaņu sistēma. Pirmajās dienās savā telpā mēs sastapām tikai vietējos strādniekus, kas bija izvēlējušies šo vietu ēkas dziļumā par atpūtas istabu – kāds te vienmēr gulēja vai pavadīja laiku horizontālā stāvoklī, bakstīdams viedtālruni. Nemitīgās pārrunas ar tehniķiem un menedžeriem mūs virzīja uz priekšu, tomēr ļoti gausi. Iespējams tādēļ, ka daudzas problēmas tika risinātas vienlaicīgi: mākslinieki notvēra te vienu, te otru organizatoru komandas darbinieku, kuram uzkrāva savu aktuālo vajadzību nastu. Tie savukārt centās ķerties pie problēmu risināšanas, taču tūdaļ pat tos pārtvēra citi mākslinieki ar vēl neatliekamākām un kliedzošākām vajadzībām.
Skaļruņa skaņošana Orbit telpā Aspinwall mājā. Projekcija – filma “Motopoiesis” (2022)
Šajā situācijā milzīgā atbildības nasta novēlās uz kuratores Šubigi Rao pleciem. Turklāt viņa savu darbu bija paveikusi laikā – izdomājusi koncepciju ar devīzi In Our Veins Flow Ink and Fire, izraudzījusies ap 90 mākslinieku, vienojusies par 40 jaunu darbu radīšanu biennālei. Tomēr pēdējās nedēļas pirms atklāšanas viņai nācās pavadīt, teju neizejot no bezgalīgā rekonstrukcijas stāvoklī esošajām ēkām, pilnām celtniecības putekļu. Rezultātā viņa pat nonāca slimnīcā uz vairākām dienām saistībā ar plaušu problēmām. Mākslinieku pretenzijas vismazāk skāra kuratori, jo viņi apzinājās, ka strādnieku dzenāšana un pārliecināšanās, vai tie saņēmuši algu, nav gluži viņas kompetencē.
Viens no interesantākajiem satelītprojektiem ir ekskursija pagātnē par Tibetas pretošanos Ķīnas okupācijai. Ritu Sarina atsaucas uz sava tēva arhīvu, kurš bija Tibetas partizānu slepenais vadonis – viņus 50. un 60. gados atbalstīja CIP. Ritu Sarina projektu gatavoja kopā ar savu vīru, režisoru Tenzingu Sonamu. Izstādes nosaukums 'Shadow Circus: A Personal Archive of Tibetan Resistance (1957–1974)'
“Taču, kad biennāle tiks atklāta, visi ieraudzīs, cik brīnišķīga tā ir,” sarunā pie rīta kafijas mūs centās pārliecināt Indijas laikmetīgās mākslas kolekcionāre no Kalifornijas Aša Džadeja Motvani (Asha Jadeja Motwani), kura rūpīgi apstaigāja norises vietas, kur paklusām, slepšus ielūkojās zem plastikāta, kas aizklāja darbus. “Biennāle var būt kas vairāk par nejaušu kolīziju kopumu. Biennāle kā sabiedrisks projekts, kam jākalpo par aizsargvalni pret izmisumu, var likties neiespējama ideja. Taču mēs atceramies mūsu sugas, mūsu kopienu spēju mākslinieciski zelt un plaukt pat sarežģītās un briesmīgās situācijās un spēju saglabāt uzticību mūsu dzejai, mūsu valodām, mūsu mākslai un mūzikai, mūsu optimismam un humoram. Iecerēt šo biennāli kā nepiekāpīgu, tomēr neparedzamu balsu murdoņu, kas stājas pretī apstākļu untumiem un nepastāvībai, man lika mana nelokāmā ticība stāstiem kā iedarbīgai stratēģijai, tintes spējai lauzt priekšstatus, kā arī satīras un humora pārveidojošajai ugunij,” vēsta kuratores ievadteksts biennālei. Piektā Koči-Muzirisas biennāle, tapusi Šubigi Rao vadībā, spriežot pēc visa, ir poētiska, filozofiska un vērīga pret visdažādākajiem cilvēciskajiem stāstiem. Tomēr visupirms tie, protams, ir stāsti no Dienvidaustrumāzijas.
Ēku komplekss TKM Warehouse, kurā iekārtoti septiņi Biennāles satelītprojekti
Šis, bez šaubām, ir reģionāls projekts, kas ļauj satikties māksliniekiem no Bangladešas, Singapūras, Nepālas, Indonēzijas, Indijas, Taizemes un citām valstīm un sniedz tiem iespēju sajust kopīgo kontekstu, kopīgo problemātiku.
Pēdējā vakarā, ko pavadījām Indijā, Šubigi izdevās izrauties no organizatorisko rūpju gūzmas un atnākt uz sarunu tieši “Orbītas” telpā, kur mēs gaidījām tehniķu pēdējos lēmumus (viņi kaut kādā āķīgā veidā centās pieslēgt sabvūferi pie skandām, nez ko lodēdami zem griestiem). Kad jautāju par viņas skatījumu uz biennāli, kas pēc četru gadu plānošanas beidzot ieguva savus apveidus, viņa atbildēja: “Man visbrīnišķīgākā šķiet darbu mijiedarbošanās citam ar citu. Un, kad jūs pieredzat kādu darbu un tad pārejat pie nākamā, šī pieredze nezūd, tā turpinās. Katrs darbs ved jūs nedaudz tālāk šajā ceļā. Tā ir kā straume. Man tas ir īpaši svarīgi, jo mēs neradām mākslu vakuumā, mēs nerakstām vakuumā, mēs nedzīvojam vakuumā.”
Skats no Studentu biennāles
Uz jautājumu par šīs biennāles poētisko kopskaņu (ne velti, pēc Šubigi domām, “mūsu vēnās plūst tinte un uguns”) viņa atbildēja: “Jā, protams, tas ir apzināts lēmums. Arī es pati esmu gan māksliniece, gan rakstniece. Manuprāt, mākslai piemīt šāds ietekmes spēks, šāds potenciāls tāpēc, ka valoda ir nesekmīga, tā nespēj pateikt visu. Tā nespēj pilnībā nodrošināt komunikāciju. Tā kā mūsu komunikācijā pastāv problēmas, tukšās vietas, mēs tās aizpildām ar dzeju, mūziku un mākslu. Tieši tāpēc, manuprāt, ir svarīgi meklēt dzeju neierastās vietās – turklāt tai ne vienmēr ir jābūt formulētai vārdos vai rindās. Kopumā es nezinu, vai šī izstāde būs pietiekami instagramīga vai patiešām ārišķīgi iespaidīga. Man pašai tā ir daudz svarīgāka kā iespēja palēnināt tempu un nesteigties. Galu galā izstādes tapšanai vajadzēja četrus gadus. Tāpēc es negribētu, ka cilvēki vienkārši paiet garām bez vērības pret detaļām.”
Amara Kanvara izstāde 'Such a Morning' Anand Warehouse ēkas zālēs
Tieši par šādu pieredzi, par kādu runā Šubigi, man kļuva indiešu režisora un mākslinieka Amara Kanvara darbs Such a Morning divās Arand Warehouse ēkas zālēs – tā ir filma, kurā kāds matemātikas profesors nošķiras no pasaules un ieslēdzas tumsā, lai atklātu 49 tumsas gradācijas, kā arī izstāde, balstīta šī profesora vēstulēs saviem studentiem. “Man bija tāda sajūta, jau aptuveni kopš 2015. gada – ja paveries apkārt, daudzas sociālās un politiskās sistēmas stāv uz vietas, tās nepiedāvā nekādus risinājumus. Vienalga, vai šīs valdības ir liberālas, kreisas vai labējas. Man bija sajūta, ka es ļoti vēlētos iziet no šī aloģiskā modeļa. Un tas arī ir manas filmas ģenēzes pamatā – intence nevis restartēt lietas sev apkārt, bet gan sagatavoties iekšējam restartam, restartēt mūsu domāšanu. Manuprāt, ir jāatkāpjas soli atpakaļ, lai ieraudzītu aklos plankumus, ko mēs joprojām neievērojam…” (Pilnu sarunu ar Amaru Kanvaru Arterritory publicēs drīzumā).
Anvara Kanvara ekspozīcija bija jau gatava, un, lai gan par to nebija oficiālas informācijas, tajā nemitīgi iegriezās cilvēki – lielā mērā pateicoties Kanvara lēmumam: viņš ieradās Koči divus mēnešus pirms atklāšanas kopā ar savu tehniķu komandu.
Mans absolūtais favorīts Studentu biennālē ir mākslinieks Šivs Šankars un viņa projekts "Govar Toli"
«Šivs Šankars nesen pabeidzis vizuālās mākslas bakalaura studijas Barodas Mahārādžas Sajadžirao universitātē. Viņš pievēršas Bihāras Jadavas kopienas, kurai viņš pieder, sarežģītībai un niansēm.
Kopiena turpina pārvarēt sociāli ekonomiskos un politiskos šķēršļus, kuru pamatā ir hierarhiska kastu struktūras sistēma»
Mākslinieks pret izmestiem tālruņiem izturas kā pret audeklu un portālu, kurā parādīt savus sociālos sakarus.
13. decembrī biennāles paspārnē bez problēmām tika atvērti arī vairāki satelītprojekti, ko īstenoja dažādas institūcijas un organizācijas. Kā pirmā jāpiemin Studentu biennāle, kas izvietojās vairākās Matančerri rajona ēkās un piedāvāja platformu mākslas augstskolu absolventiem un studentiem. Tika atklātas arī vairākas atsevišķas izstādes kompleksā TKM Warehouse, viena no tām – Viljama Kentridža darbs Oh To Believe in Another World, Šostakoviča Desmitās simfonijas vizualizācija tipiskā Kentridža manierē, tās galvenie varoņi ir 20. gadu Padomju Savienības personības – no Majakovska un Ļiļas Brikas līdz Staļinam un pašam Šostakovičam. To varētu nosaukt par konstruktīvisma baletu, kas īstenots “postarhīviskas animācijas” formā, izmantojot cilvēku figūriņas. Videodarba pirmizrāde notika šovasar Goodman Gallery Londonā. Arī pats Kentridžs ieradās Koči un 15. decembrī uzstājās ar performanci Ursonate, kurā paša animācijas un vairāku vietējo mūziķu pavadījumā nolasīja dadaisma skaņas dzejas paraugu – Kurta Švītersa 1932. gada poēmu ar tādu pašu nosaukumu. Īsā ievadrunā pirms performances viņš runāja par dadaistiem kā māksliniekiem, kuri nonākuši situācijā, kad vecā loģika un likumi ir pārstājuši darboties (savā ziņā tas sasaucas ar Anvara Kanvara teikto).
Džitiša Kallata video projekcija. Foto: Vladimirs Svetlovs
Starp projektiem kompleksā TKM Warehouse jāpiemin arī indiešu mākslinieka Džitiša Kallata (Jitish Kallat) darbs – tajā uz sienas tiek projicēts teksts angļu valodā, kas nemitīgi rit un pārklājas, blīvs kā migla (tā ir vēstule, ko 1939. gadā, dažas nedēļas pirms kara, Mahatma Gandijs rakstījis Ādolfam Hitleram). Džitišs ir ne tikai mākslinieks, bet arī kurators. Tādā lomā viņš stājās Koči biennāles priekšgalā 2014. gadā, bet šajā reizē tajā pašā TKM Warehouse kompleksā viņš prezentēja grupas ekspozīciju Tangled Hierarchy 2, kurā bija pārstāvēti diezgan pazīstami mākslinieki no dažādām pasaules malām – no Monas Hatumas līdz Mikolam Ridnijam. Ekspozīcijā bija iekļauts Ridnija 2008. gada videodarbs Seacoast, kurā redzamas medūzas, kas krīt no debesīm kādā Odesas krastmalā, bet skaņu celiņā dzirdama aviobumbu kaukšana un sprādzieni. Šis darbs, kas pievērš uzmanību tam, cik ātri mūsdienu pasaulē var uzliesmot un eskalēties militāra agresija, bija tapis kā reakcija uz Krievijas iebrukumu Gruzijā – sešus gadus pirms Krimas aneksijas un hibrīdkara pašā Ukrainā.
Fragments no darba 'Bhumi'
Blakus zālē varēja apskatīt izstādi Bhumi – spilgtu kolektīvās autorības piemēru (kolektīvi tapuši darbi ir svarīga biennāles konstante). Šo mākslas projektu ierosināja vairākas Bangladešas mākslas institūcijas pandēmijas uzliesmojuma laikā 2020. gadā. Četru Bangladešas ziemeļrietumu ciemu amatnieki, lokdauna dēļ palikuši bez darba, kopā ar mākslinieku Kamruzamanu Šadhinu radīja kopīgu ekspozīciju – veselu pasauli vai kopienu, ko veido bambusa, džutas un salmu figūras – cilvēku, dievu, debesu un zemes atveidojumi. Tagad šis iespaidīgais figūru mudžeklis ir atceļojis uz Koči.
Fragments no Prasantas Sahu ekspozīcijas Mocha Art Cafe telpā
Mijiedarbi starp laikmetīgo mākslu un tradicionālo zemkopības un amatniecības kultūru rāda arī Ziemeļbengālijas mākslinieka Prasantas Sahu (Prasanta Sahu) projekts, kas jēgpilni pasniegts citā biennāles satelītplatformā, Mocha Art Cafe telpā Jew Town rajonā. Trīs gadu garumā Sahu, ņemdams talkā visdažādākās mākslas tehnikas, centās vizualizēt laucinieka bezzemnieka Lahmi Ransa Handi dzīves un darba gaitas, kas rit netālu no paša Sahu dzīvesvietas. “Man ir sajūta, ka pilsētnieki nav pietiekami vērīgi, lai pamanītu un novērtētu Indijas lauku devumu… No bērnības atceros maiņas/bartera sistēmu, kad audumu tirgotājs pārdeva savus apģērbus mājsaimniecībai apmaiņā pret tās audzētajiem rīsiem. Tajā sistēmā bija iespējams novērtēt individuālā darba rezultātus. Postindustriālajā sabiedrībā ar augsti attīstītu tirdzniecību, transportu, sadarbību utt. ražotājs un patērētājs ir pilnībā atrauti, tiem vispār nav nekādu priekšstatu vienam par otru,” uzskata mākslinieks. Dārzeņu atveidojumi ģipsī, augu zīmējumi, lauku platību ģeodatu kartes rada teju dokumentālu stāstu ar vienotu nosaukumu Anatomy of a Vegetable (“Dārzeņa anatomija”).
Asima Vakifa darbs 'Improvise'. Foto un video: Vladimirs Svetlovs
Uzmanību augu pasaulei un tās materiāliem pievērš arī milzīgā instalācija Improvise, ko radījis mākslinieks no Ņūdeli Asims Vakifs (2012. gadā viņa personālizstāde notika Palais de Tokyo, un viņam jau sen ir interese par to, kā atkritumus, atliekas, bezvērtīgus priekšmetus pārvērst apjomīgos mākslas objektos). Instalācija ir veidota no dažādu šķirņu bambusa materiāliem, kokosšķiedras, pandāna lapām un citām izejvielām. Savītā, virpuļveidīgā konstrukcija, kas uzaugusi Aspinwall House pagalmā, kā liekas, tiecas atvērties un izšaut debesīs. Pats Vakifs, šī zīmīgā biennāles darba autors, asi kritizēja Koči-Muzirisas biennāles fonda vadību un tehnisko organizatoru komandu un bija starp tiem, kas ierosināja visus mākslinieku mēģinājumus pašorganizēties un aizstāvēt savas tiesības.
Skotu mākslinieks Džims Lembijs pārveidojis citu biennāles norises vietu - Deivida Hola telpu
Un to var saprast. Koči-Muzirisas biennāle ir ļoti svarīga Indijas un visa reģiona māksliniekiem. Piektās biennāles kļūdas ir jāņem vērā un jākoriģē, lai nākamajos gados vairs nesaskartos ar tik dziļas krīzes un bezizejas situāciju. Bet šī biennāle, kuras durvis būs atvērtas no 2022. gada 23. decembra līdz 2023. gada aprīlim, ir tikai sākusi savu ceļu pie apmeklētājiem. Taurenis ir nupat izlīdis no celtniecības putekļiem apbirušā kokona.
Titulbilde: Darbs no Prasanta Sahu izstādes. Foto: Vladimirs Svetlovs
