Kā iepazīt 49 tumsas formas?
Saruna ar indiešu režisoru un mākslinieku Amaru Kanvaru par miglaino iespēju ieraudzīt gaismu pilnīgā tumsā
Amars Kanvars sāka savu karjeru kā režisors un joprojām uzņem filmas, kuras papildina sarežģīti, savstarpēji saistīti vēstījumi-instalācijās, kas tiek izstādītas muzejos un mākslas biennālēs. 2022. gadā viņa video instalācija The Lightning Testimonies tika izstādīta Metropoles muzejā Ņujorkā. Martā Ņujorkas Modernās mākslas muzejā tiks izstādīts viņa darbs – 19 kanālu video instalācija ar nosaukumu The Torn First Pages (2004–2008), kas iekļauts MoMA kolekcijā. Pirms tam bija izstādes Londonā (Whitechapel Gallery), Parīzē un Ņujorkā (Marian Goodman Gallery), Amsterdamā (Stedelijk muzejā) un citur, kā arī dalība veselās četrās Documenta programmās (2002., 2007., 2012. un 2017. gadā).
Šķiet, gan kuratorus, gan skatītājus Amara Kanvara filmas un izstādes uzrunā ar savu poētismu un atklātību, lai gan viņa izvēlētās tēmas nereti ir sarežģītas un izaicinošas. 1964. gadā Ņūdeli dzimušais indiešu režisors un mākslinieks uzņēma savas filmas, kurās viņa varoņi un viņš pats sprieda par nodarbinātības un dzimtes problēmām, par vardarbību un taisnīgumu, par pamatiedzīvotāju tautu tiesībām, par reliģisko fundamentālismu un ekoloģiju. Taču tas nekad nebija dokumentālisms tīrā formā, savu metodi Kanvars raksturoja kā poetry as evidence (dzeja kā pierādījums).
Filma Such a Morning, Ishara Art Foundation, Dubaija, 2020. Foto: Ismail Noor | Seeing Things
Taču kādā brīdī šajā metodē notika savdabīgs filozofisks lūzums. Tas atklājās filmā un izstādes projektā Such a Morning, kas pirmoreiz bija redzams Documeta 14 Kaselē un Atēnās, bet pēc tam sāka savu ceļu pasaulē – no Parīzes līdz Dubaijai. Tā tas nonāca arī līdz Indijas pilsētai Koči, kur tika iekļauts Koči-Muzirisas biennāles programmā, ko veidojusi kuratore Šubigi Rao. Biennāles atvēršana bija paredzēta jau 2020. gadā. Tomēr pandēmija mainīja daudzus plānus, un izstāde savus pirmos apmeklētājus sagaidīja tikai pērnā gada izskaņā. Tieši tur, divās milzīgās zālēs Anand Warehouse ēkā (kas atrodas starp daudzām citām lielām tirdzniecības noliktavām, kurās tika izstādītas biennāles ekspozīcijas), viņa darbus ieraudzīju arī es. Vienā zālē rādīja 85 minūtes garu filmu, kuras varonis nododas “meklējumiem tumsā un klusēšanā”, bet otrā zālē pie sienām bija redzamas projekcijas uz vienāda izmēra papīra lapām, darinātām ar rokām. Tās rotāja te teksti, te augu fotogrāfijas, te neskaidri raksti. Reizēm šie projicētie attēli sakustējās – piemēram, neliels melns putns pēkšņi atdzīvojās, lai pēc mirkļa atkal sastingtu.
“Kanvars ir radījis apbrīnojamu darbu, ko var nolasīt ikviens, tomēr tas – kas ir jo īpaši svarīgi – nepakļaujas interpretācijām,” – 2019. gadā rakstīja Aņa Šremska recenzijā izdevumam ArtForum. Precīzāk – tas pakļaujas daudzām un dažādām interpretācijām, kas tā vai citādi izrādās saistītas ar iespēju rast gaismu teju pilnīgā tumsā. Un tā ir situācija, kurā 2020. gados ir nonākuši daudzi no mums. Vai šajā bezjēdzībā ir jēga? Vai pasaule ap mums brūk? Kā apturēt šo sabrukumu?
Amars Kanvars, krastā pie Anand Warehouse, Koči. Foto: Sergejs Timofejevs
Par to mēs arī parunājām ar Amaru Kanvaru, izgājuši no noliktavas ēkas pie ūdens – Arābijas jūra, sāļa un silta, apskaloja Koči fortu, pilsētas rajonu, kur pamazām tika iekārtota Koči-Muzirisas biennāle. Amars, vidēja auguma vīrietis brillēs un ar tumšu bārdu, smēķēja cigaretes India Kings. Viņš runāja nesteidzīgi un skatījās ūdens virzienā. Reizēm mūsu sarunu pārtrauca strādnieki, iznākdami no ēkas ko sazāģēt, lai pēc tam atgrieztos ēkā. Un tad iepauzējām arī mēs, lai pēc tam atgrieztos pie sarunas – par filmu un ekspozīciju Such a Morning un laikiem, kad, kā liekas, tik daudzas ideoloģiskās un sociālās konstrukcijas ir zaudējušas jēgu.
Kā radās šis projekts?
Šis darbs aizsākās ar filmu, kuras pirmizrāde notika Kaselē un Atēnās Documeta 14 laikā. Aptuveni kopš 2015. gada biju jutis nepieciešamību norobežoties no visa, ko darīju. Vairums politisko vai sociālo sistēmu nepiedāvāja efektīvus risinājumus tai sarežģītajai situācijai, kurā mēs visi bijām nonākuši, vairums pieejamo ideoloģisko šablonu vai pozīciju, kā likās, bija iekrituši paši savās izliktajās lamatās. Vēl mēs redzējām, kas notika ar Sīriju, un tam nebija nekāda izskaidrojuma, pēc Sīrijas vispār vairs nebija par ko runāt. Un mēs to redzējām tik daudzās valstīs, un nu atkal – Ukrainā. Tāpēc savā ziņā šīs filmas impulss bija nepieciešamība sagatavoties tam, kas tikai rēgojas priekšā, atrast veidu, kā iekšēji pārkārtot sevi, lai varētu vēl tikai sākt iedomāties, iztēloties prātā kaut kādu pārstartēšanos. Es sajutu neatliekamu nepieciešamību atkāpties, paiet malā, lai spētu saskatīt tos aklos laukumus, kas parasti ir neredzami.
Amar Kanwar: Such a Morning, ekspozīcijas fragments, Marian Goodman Gallery, Ņujorka, 2018. Foto: Cathy Carver
Tā nu tapa šī filma. Tās galvenais varonis – profesors gados… Patiesībā galvenie varoņi ir divi – vīrietis un sieviete, bet viņa parādās vēlāk. Stāsts sākas ar profesoru, kurš aiziet no darba, no ierastās dzīves un pazūd. Par šīs pazušanas iemesliem klīst daudz baumu un pieņēmumu, apkārtējos tā rada zināmu diskomfortu. Viņa kolēģi izvirza vairākas teorijas šajā sakarā, top arvien jauni un jauni pieņēmumi. Visbeidzot kāds noskaidro, ka viņš dzīvo pamestā vilciena vagonā mežā pilsētas nomalē. Liekas, viņš ir aizklājis visus logus un spraugas un eksistē pilnīgā tumsā, lai sagatavotos, aklimatizētos, pirms iestājas absolūtā tumsa.
Laika gaitā profesors piedzīvo vīziju un atklāsmju sēriju, bet pēc tam beidzot parādās jauns personāžs. Tā ir sieviete vidējos gados, kura, bruņojusies ar šauteni, sēž savā mājā, it kā mūžīgi sardzē. Aizrit dienas, mēneši un varbūt pat gadi, līdz bariņš vīriešu, strādnieki, uzrodas no zila gaisa un sāk jaukt viņas māju. Šī vīzija pārliecinoši, satraucoši un dažādās formās raisa pārdomas.
Filma Such a Morning, Ishara Art Foundation, Dubaija, 2020. Foto: Ismail Noor | Seeing Things
Pēc tam profesors iznāk no vilciena vagona un raksta vēstules universitātes rektoram, saviem studentiem, kolēģiem. Profesors skaidro, kas pastāv 49 tumsas formas, un raksta, ka pirms atsākt studentu apmācību, nepieciešami papildu pētījumi par katru no šiem 49 tumsas paveidiem. Pēc tam viņš raksta savu pēdējo vēstuli, kas savā ziņā ir vēstule mums visiem, – tā ir kā aicinājums sapulcēties visiem vienkopus, lai mācītos, dalītos, klausītos un mēģinātu pārstartēt domāšanu.
Tumsa šeit nav nekas negatīvs. Tai piemīt potenciāls, tajā var ienākt un palikt, un mācīties skatīties it kā no jauna un domāt citos veidos.
Amar Kanwar: Such a Morning, ekspozīcijas fragments, Ishara Art Foundation, Dubaija, 2020. Foto: Ismail Noor | Seeing Things
Ielūkoties kādā sfērā, kurā iepriekš neesam ielūkojušies…
Jā. Vienmēr ir viena patiesība, ko varat ieraudzīt dienasgaismā. Un ir otra, ko var ieraudzīt tumsā. Kāds tad varētu būt skatījums no Tumsas Sirds? Kā mēs interpretējam šo skatījumu? Kam tas gatavo mūsu prātu, mūsu ķermeni, to, kā mēs skatāmies, domājam un klausāmies? Šī darba vēstījums bija šāds – pirms apgalvot “mums ir jādara šis” vai “mums ir jādara tas”, ir nepieciešams atkāpties un sagatavoties, bet pēc tam jāmēģina sanākt visiem kopā restartam.
Bet vai jūs jūtat, ka šāds restarts vēl ir iespējams?
Es jūtu, ka situācija, ar ko saskaramies pasaulē – kad teju nekam nav lielas nozīmes… kad, kā liktos, cilvēkiem būtu jāsaprot, ka tagad ir īstais laiks, lai beidzot labotu mūsu dzīvesveidu, bet tā vietā mēs rīkojamies pilnīgi pretēji… kad mēs skaidri redzam saglabāšanas vērtību, taču rīkojamies pretēji un iznīcinām. Tāpēc nav ne mazāko šaubu, ka patlaban nekam nav lielas nozīmes un jēgas.
Tomēr vienlaikus es apzinos, ka cilvēces vai Zemes vēsturē šis nav pirmais gadījums, kad esam nonākuši šādā punktā. Un pirms mums, simtiem gadu pirms mums, ir bijis ne mazums cilvēku, kuri ir daudz un auglīgi domājuši par šādām lietām. Pastāv daudzas tradīcijas, lokālās, garīgās, filozofiskās, intelektuālās tradīcijas, kas pamatīgi iedziļinājušās mūsu vispārējās bezjēdzības jēgā. Un šīs pārdomas ir gana smalki attīstītas un loģiskas. Tās piedāvā daudzus veidus, kā domāt, rīkoties, pārkalibrēt, piešķirt jaunu jēgu. Šis nepavisam nav pirmais gadījums, kad aci pret aci sastopamies ar šādu neprātu vai, precīzāk, jēgas zaudēšanu.
Amar Kanwar: Such a Morning, ekspozīcijas fragments, Marian Goodman Gallery, Ņujorka, 2018. Foto: Cathy Carver 
Varbūt problēma ir tajā, ka pašreizējā neprāta mērogi ir neticami.
Mēs visi esam iegājuši digitālajā laikmetā, kas, ļaudams cilvēkiem un organizācijām nemitīgi ar mums manipulēt, liek mums 24 stundas diennaktī apzināties notiekošā neprāta mērogus. Tas nepavisam nenozīmē, ka agrāk nebūtu pastāvējis šāda mēroga neprāts. Tāds ir bijis. Taču tagad tas mums ir pieejams nepārtraukti, vissīkākajās detaļās – ar skaņu, attēliem, tekstu, tāpēc arī rodas šī saasinātā zaudētās kontroles izjūta, neticība, sajūta, ka visapkārt viss ir apokaliptisks, un tā tālāk. Tomēr, iespējams, tā nav. Personīgi man ir gaužām acīmredzami – ir lieliskas tradīcijas, kas mūs māca vai, precīzāk, mums palīdz. Un tās nav tikai reliģiskas, ir arī filozofiskās tradīcijas, kas sniedz jums visu nepieciešamo, lai dzīvotu, ja drīkst tā teikt, tās apokalipses centrā, kas esam mēs paši.
Amar Kanwar: Such a Morning, ekspozīcijas fragments Anand Warehouse ēkā, Koči-Muzirisas biennāle, 2022–2023. Foto: Vladimirs Svetlovs
Tātad runa drīzāk ir par personiskā balansa meklējumiem nevis “pasaules glābšanu”?
Kad raugies visapkārt, kad skaties uz it kā grūstošo pasauli, kurai būtu nepieciešama glābšana, viena no pirmajām lietām, ko pamani līdzās sabrukumam un vardarbībai, ir tas, ka pastāv pietiekami daudz pierādījumu, liecību, kas uzskatāmi apstiprina šo sabrukumu. Un šīs liecības diezgan ilgā laika periodā ir absolūti skaidras un pieejamas vispārējai apskatei. Un tātad, ja mums ir pieeja šiem pierādījumiem, bet mēs turpinām graut un veicināt sabrukumu, tādā gadījumā kaut kas nav kārtībā ar to, kā mēs šos pierādījumus apstrādājam.
Vienlaikus ir pilnīgi skaidrs, ka, lai gan pasaulē ir daudz cilvēku, kuri neiestājas par vardarbību un graušanu, ir ne mazums cilvēku, kuri iestājas par visām šīm lietām. Turklāt mēs atklājam, ka patiesībā ir ne mazums cilvēku, kuri ir gan pret vardarbību, gan par vardarbību vienlaikus. Tāpēc jūs varat sastapt ļoti jauku vīrieti, kurš ir īpaši maigs un miermīlīgs vienā dzīves jomā, bet nežēlīgs citā.
Amar Kanwar: Such a Morning, ekspozīcijas fragments, Ishara Art Foundation, Dubaija, 2020. Foto: Ismail Noor | Seeing Things
Un ko tas nozīmē?
Kāpēc es to teicu – domāju, esam nonākuši pie šādas situācijas. Ja paskatāmies uz Sīriju, ja paskatāmies uz kovidu un pasauli pēc kovida, ja paskatāmies uz Putinu un Ukrainu… Kaut vai paskatāmies uz Indiju, tad arī šeit ir redzams, kur mēs atrodamies – mūs piesauc meklēt atriebi, propagandēt un attaisnot vardarbību un diskrimināciju kā atbildi uz iebrukumiem, kas notikuši pirms vairākiem simtiem gadu. Turklāt tiek radīts iespaids, ka vairākus simtus gadus pirms iebrukumiem nekas tamlīdzīgs nav noticis. Nav nekādu šķēršļu pagātnes un tagadnes izzināšanai. Un tagad tās ir kļuvušas pieņemamas – šīs alkas pēc atriebības, pašapliecināšanās un līdz ar to jaunas identitātes sev, kopienai, reliģijai, nācijai. Tāpēc mūsu absurda un tā radīto sāpju līmenis ir ļoti dziļš. Domāju, mēs atkal esam nonākuši situācijā, kad sastopamies ar faktu – ja jūs runājat par pasaules glābšanu vai cenšaties ko darīt šai virzienā, ir jāpievēršas arī savam iekšējam “es”. Domāju, ka tieši tādā vietā mēs visi galu galā atrodamies, vai raugāmies uz Afganistānu vai Pakistānu, Filipīnām, Krieviju, Ukrainu… vienalga.
Un, ja jūs strādājat ar sevi, pasaule jums apkārt patiešām kļūst labāka. Manuprāt, ja ieskatās noteiktā veidā, tad bezjēdzībā atklājas milzīga jēga. Tā vienkārši ir jūsu paša izpratne par sava prāta iekšējo darbu un tas, kā ar to strādājat, kā saprotat dzīvi, kā saprotat attiecības starp dažādām būtnēm. Visas šīs lietas patiesībā pārklājas, kā arī tām piemīt pārmaiņu potenciāls.
Tātad bez iekšējām pārmaiņām, nemainīdami sevi, mēs nevaram pieprasīt pārmaiņas sabiedrībā?
Es tikai gribēju uzsvērt, ka mani ļoti interesē tas milzīgais darbs, kas jau ir paveikts, un tie ir neskaitāmi prātojumi, ļoti sarežģīti, filozofiski, kā arī psiholoģiski, kas pievēršas šai tēmai – iekšējam “es” attiecībā pret ārējo “es”. Un, ja tas viss jau pastāv, nav iemesla izgudrot riteni no jauna. Jaunajiem risinājumiem jāprot mācīties no iepriekšējās sapratnes un ar to saistītajām idejām, balstīties tajās. Jo krīze, ar kuru sastopamies, nav jauna. Nežēlības tieksme nav jauna. Šai baudai no nežēlības ir ļoti sena vēsture. Un arī pašiznīcinošs narcisisms nav jauns. Augstprātības radīti maldi ir ļoti seni.
Un tas viss jau ir bijis izprasts un pārdomāts. Tāpēc es uzskatu, ka ir ļoti interesanti paraudzīties uz pagātnes cilvēkiem, uz to, kā šīs problēmas risināja viņi. Nebija tā, ka viņi vienkārši padomāja par to un teica, ka cerības nav, – nē, viņi atrada daudzus ceļus, kā atrisināt šīs problēmas, un tie ir ļoti interesanti. Un es turpinu lietot vārdus “smalki attīstīti”, jo tā nav tikai metafora. Tie nav tikai ezotēriski ceļi, tāpat tie ir ļoti racionāli, smalki attīstīti un konsekventi.
Amar Kanwar: Such a Morning, ekspozīcijas fragments, Ishara Art Foundation, Dubaija, 2020. Foto: Ismail Noor | Seeing Things
Varbūt jūs varat nosaukt to pagātnes cilvēku vārdus, kuri risinājuši šīs problēmas?
Par to vairāk zinās vēsturnieki, politiskie teorētiķi un filozofi, un tur ir daudz kā tāda, no kā varētu mācīties, bet es neesmu zinātnieks. Es domāju ar kājām. Es turpinu staigāt apkārt un vērsties pie cilvēkiem, un taujāt, lai man pasaka priekšā, kā tikt galā ar nepārejošajām sāpēm, dilemmām un iekšējā “es” pretrunām. Tās atkārtojas un ir nepārejoši klātesošas starp dažādām rasēm, dažādos gadsimtos un laikos. Ir jābūt kādam iemeslam, kāpēc esam tādi, kādi esam. Ir jābūt veidam, kā to apjēgt.
Reizēm man norādīja uz seniem budisma tekstiem par Šūnjatu/Tukšumu vai uz senajiem tekstiem par jogu, kuri analizē prātu sasaistē ar ķermeni, nonākot pie ļoti derīgām un interesantām idejām un modeļiem. Tā var būt arī Katha upanišada vai Tibetas mirušo grāmata. Vai stāsti, kas balstās pamatiedzīvotāju kopienu mutvārdu teiksmās. Stāsti par nodzīvotajiem mūžiem, likteņiem, viņu traumām un viedumu. Tam nav robežu, un drīz jūs sapratīsiet, ka tas viss vēsta par mūsu “es”, par prātu, un tā ir viena un tā pati prāta, ķermeņa, zemes un apkārtējā visuma karte. Iespējams, to visu vieno kopējs izdziedēšanās konteksts. Ceļš uz daudz dziļāku izpratni – mācīšanās, kritiskā domāšana, ķermeņa un prāta apzināšanās, klusums un tā tālāk. Drīz jūs izpratīsiet vai vismaz es pats saku redzēt šos eksperimentu un analīzes pavedienus un takas. Skaidrs, ka tas viss risina tās pašas mūsu eksistences sāpes un jucekli, un nepieciešamību ko iesākt, reaģēt, labot, pārorientēt… Tas ir nemitīgs prāta un ķermeņa slīpēšanas process, kurā ir iesaistīta vesela virkne instrumentu. Un šie instrumenti ir intelektuāli, smalki attīstīti, derīgi, un tie darbojas.
Amar Kanwar: Such a Morning, ekspozīcijas fragments Anand Warehouse ēkā, Koči-Muzirisas biennāle, 2022–2023. Foto: Sergejs Timofejevs
Savos darbos jūs bieži izmantojat tekstu, apvienodams to ar citiem medijiem. Kā teksts strādā jums? Kāpēc jums liekas derīgi iekļaut to savos darbos?
Dažas no manām agrīnajām filmām bija bez teksta, tomēr tajās bija balss, tās līdzinājās esejām, un tām bija savs īpašais skanējums.
Naratora balss?
Jā. Stāstītāja balss. Bieži tā bija mana balss. Man likās, ka patiesībā mums ir jārunā, jāizrunā, mums kaut kādā ziņā ir jāpievēršas pasaules mutvārdu dzejai. Bet vēlāk es no tā atkāpos – nodomāju, ka varbūt daudz svarīgāk ir klausīties, bet tad sajutu, ka varbūt mums vispār jāliek šī balss mierā un jāiegrimst klusumā. Jāiegrimst tekstā un klusēšanā. Tekstos, kas rakstīti ar vārdiem, un tekstos, kas rakstīti ar neizteiktām domām. Varbūt tad noteikts redzēšanas veids atvedīs pie noteikta izpratnes veida, kas savukārt norādīs mums uz noteiktu līdzcietības veidu. Tāpēc savā ziņā es jūtu, ka teju ar katru filmu es atkāpjos, cenzdamies nokļūt pie tā punkta, kur ieslēgtos cits jūtu kopums, jaunas izpratnes iespēja. It kā pēdējo 25 gadu garumā es atkal un atkal uzņemtu vienu un to pašu filmu.
Un visus šos gadus es pievēršos vienai un tai pašai tēmai. Es cenšos apjēgt tieši tos jautājumus, ko jūs man uzdevāt. Tomēr ar katru jauno darbu es pieredzu citu izpratnes veidu.
Vēl vienu un tad vēl vienu izpratnes veidu, un reizēm es izveidoju izstādi, kurā parādās vesels šādu metožu spektrs vienkopus. Un tie nav atsevišķi ceļi, bet gan pāreja no vienas izpratnes formas pie otras un tad vēl trešās, turklāt tās visas tiecas aptvert vienu un to pašu.
Jūs saprotat, ka aptverat vienu un to pašu, tomēr īsā laika sprīdī jūs to darāt ar dažādu instrumentu, dažādu jūtu palīdzību. Un katrai no šīm izpratnēm ir savs līmenis, pat ja cenšaties saprast vienu un to pašu. Un turklāt šīs pārejas no vienas metodes pie citas ir ārkārtīgi priekpilnas, optimistiskas, tās dod spēku, rada vēlēšanos dzīvot un darboties, būt un radīt, un strādāt šajā pasaulē – ne tikai kā radītājam, bet arī kā apmeklētājam vai skatītājam.
Vispār, ja runājam par tekstu un attēlu – tas ir viens un tas pats, es vienkārši to izspēlēju dažādos veidos. Piemēram, šajā filmā ir teksts, un stāsts beidzas filmā, taču turpinās ārpus tās, un galvenais varonis turpina rakstīt vēstules, lai gan filma jau ir beigusies. Viņa pēdējā vēstule patiesībā vairāk līdzinās vispārējam aicinājumam sadarboties. Reizēm cilvēki šim aicinājumam atsaucas. Un tad šis stāsts kļūst par kolektīvu pētīšanas procesu. Bet pēc tam tas kļūst par ko citu, par ko fiziskāku vai personiskāku, un tā tālāk. Un ar laiku tas kļūst par dažādām lietām. Varbūt jums vai kādam citam šeit, Koči, radīsies vēlēšanās izpētīt vienu no 49 tumsas formām. Kurš gan var zināt, ko mēs tādā gadījumā atklāsim.
Filma Such a Morning, Marian Goodman Gallery, Ņujorka, 2018. Foto: Cathy Carver
Bet filmas galvenais varonis, matemātikas profesors, – vai tam ir reāls prototips vai arī tas ir vispārinājums?
Patiesībā galvenie varoņi ir gan viņš, gan viņa, bet viņi – tie esam mēs. Ja palūkosieties uz savu dzīvi, jūs sajutīsiet, ka jūsos ir daļa, kas vēlas aiziet no visa un izolēties, vēlas ieturēt pauzi, lai censtos aptvert, kā nodzīvot šo absurdo esamību.
Un jūsos ir arī otra daļa. Ja paraudzīsieties uz šo sievieti filmā – jūs varat būt arī viņa. Un tad jūs redzat, kā sagrūst visa jūsu pasaule. Tomēr jūs neesat pārliecināts, vai šis sabrukums notiek īstenībā vai arī tas noticis pavisam nesen, vai arī tas ir tikai gaidāms. Pareizi? Tā nu jūs varat būt viņa, varat būt viņš, viņš var būt viņa, bet viņa – viņš. Tāpēc, kad jūs nonākat situācijā, kad ir iespējams īstenot tik daudz iespēju, šai telpai piemīt milzīgs potenciāls. Secinājumu, atklāsmju, atklājumu, instinktīvu intuīciju, dažādu izpratņu potenciāls. Viņa varētu lasīt grāmatu par viņu. Viņš varētu redzēt viņu vīzijā.
Filma Such a Morning, Marian Goodman Gallery, Ņujorka, 2018. Foto: Cathy Carver
Viss ir saistīts…
Viss ir saistīts, viss ir pieļaujams. Un šajā ziņā tā nav tāda telpa, pie kuras esam raduši. Un tātad – ko šis stāsts ar jums dara? Tas ieved jūs tādā zonā, kur atklājas dažādas interpretācijas un dažādas jēgas un nozīmes. Tāpēc kāds varētu nospriest, ka viņas pasaule sabrūk, bet kāds cits – ka patiesībā viņa atbrīvojas. Viņa vienmēr ir aizsargājusi sevi un savu māju. Bet tagad viņa ir brīva, jo viņas mājas vairs nav. Ar to es gribu teikt, ka pastāv divas pilnīgi pretējas pozīcijas, un tās abas ir vienlīdz ticamas. Un tātad – kādā mērā tās atbilst īstenībai? Bet kas būtu taisnīgāk mums pašiem? Kā jūs to interpretējat? Un tā tālāk, un tā tālāk. Kad tiksiet līdz viņa vēstulēm un pie viņa septītās vēstules, tur jūs atradīsiet daudzus piemērus. Tur ir iedomāta tikšanās, iedomāta sanāksme, kur pirmā apspriedes tēma ir jautājums par “varbūt”. Viņi spriež, ko nozīmē “varbūt”. Tas paver tik daudz iespēju un filozofisku, metafizisku, intelektuālu un garīgu pozīciju potenciālu. Un tās nav jaunas – ja atskatīsieties pagātnē, jūs redzēsiet tradīcijas, kurās domāts un rakstīts par “varbūt” jautājumu.
Kāda gan ir mūsu attieksme pret to? Dažādas lietas ir uzskaitītas tā, ka to sastatīšana savā starpā sāk mums norādīt uz dažādiem domāšanas veidiem. Nolūks nav aizstāvēt kādu citu modeli, bet gan atvērt savu ķermeni, būtību, prātu, sirdi daudzos dažādos veidos. Tā ir noteikta veida sagatavošanās – vēl pirms vispār sāksiet ko darīt.
Фрагмент экспозиции «Amar Kanwar: Such a Morning» в Marian Goodman Gallery, Нью-Йорк, 2018. Фото: Cathy Carver
Tas, par ko runājam, manā prātā sasaistās ar rindu, kas pēc kuratores Šubigi Rao ierosinājuma kļuvusi par 5. Koči-Muzirisas biennāles moto: “Mūsu vēnās plūst tinte un uguns.” Man tinte simbolizē rakstības tradīciju, to, kas uzrakstīts, tekstu un domāšanas kultūru.
Kā jums zināms, pastāv daudz zināšanu un intelektuālu pētījumu, kas ir gana konsekventi, kā arī ir pietiekami daudz mākslinieciskas, literāras vai poētiskas, izteiksmes piemēru, kas ļoti ilgi pastāvējuši nerakstītā formā. Tie lielā mērā ir saistīti ar mutvārdu un atmiņas tradīciju, kas ir ļoti plaša un pastāv arī te, kur mēs patlaban atrodamies. Un šī tradīcija dzīvo ārpus rakstītā, drukātā teksta, tomēr tai ir liela vērtība.
Bet, ja kaut kas nav pierakstīts, kā pie tā nonākt?
Varu jums ieteikt aizraujošāko veidu, kā rast atbildi uz šo jautājumu (un tas noteikti nebūs mans mēģinājums uz to atbildēt). Formulējiet, ko nupat dzirdējāt un ko teicāt: pastāv plašs literatūras un zināšanu kopums, kas nav pierakstīts; ja kaut kas nav pierakstīts, kā to iespējams uzzināt, nonākt pie tā? Vienkārši pierakstiet abus šos teikumus malajalu* valodā uz papīra lapas, palūdziet kādam, lai tos pieraksta, un tad izejiet uz ielas un uzdodiet šo jautājumu visiem, kas gatavi atbildēt. Katrs no šiem cilvēkiem jums piedāvās kādu maršrutu vai metodi. Neviens nebrīnīsies: “Par ko tu runā?!” Neviens neapjuks, bet atbildēs: “Protams!”
To pieņems kā kaut ko pilnīgi normālu…
Jā. Un kāds teiks: “Var darīt šādi.” Nākamais teiks – lūk, šādi. Ikviens jums norādīs kādu citu ceļu.
Šis ir mans pēdējais vakars Koči, tāpēc, iespējams, man nāksies atbraukt vēlreiz un tad kārtīgi apstaigāt ielas ar papīra lapu, uz kuras uzrakstīti šie jautājumi. (Abi smejas.)
Jā, es ceru, ka tā būs vēl brīnišķīgāka vizīte par šo.
Paldies par sarunu.
* Dravīdu saimes valoda, izplatīta Indijas Dienvidrietumos (tajā runā galvenokārt malajalu tauta), radniecīga tamilu valodai, vienai no 23 valsts oficiālajām valodām. Malajalu valodā runā vairāk nekā 35 miljoni cilvēku (malajali) – galvenokārt Keralas pavalstī, kur atrodas Koči pilsēta.
Titulbilde: Filma Such a Morning, Marian Goodman Gallery, Ņujorka, 2018. Foto: Cathy Carver
