Rotko centra pirmā desmitgade
Intervija ar Rotko mākslas centra vadītāju Māri Čačku
Aprīlī aprit desmit gadi, kopš vēsturiskajā Daugavpils cietoksnī durvis vēra Marka Rotko mākslas centrs – daudzfunkcionāla mākslas, kultūras un izglītības institūcija un stratēģiski nozīmīga vietzīme Latvijas reģionu kultūrkartē. Jubileja no 22. līdz 28. aprīlim tiks atzīmēta ar koncertiem, izstādēm, kā arī pasaulslavenā mākslinieka Marka Rotko oriģināldarbu jaunās ekspozīcijas atklāšanu. Izstādītie oriģināli veido retrospektīvu atskatu uz mākslinieka klasiskā, reālistiskā, sirreālisma, kā arī multiformas periodu.
Aizvadīto desmit gadu laikā apmeklētājiem bijusi iespēja skatīt kopskaitā 17 Marka Rotko oriģināldarbus. Līdzās mākslinieka oriģināldarbu ekspozīcijai centrā ik gadu tikušas organizētas līdz pat 50 augstvērtīgas grupu izstādes un personālizstādes, iezīmējot aktuālās tendences reģiona, Latvijas un ārvalstu mākslā. Tāpat tikuši rīkoti starptautiski mākslas simpoziji un īstenotas mākslinieku rezidences, tādējādi iekļaujoties Eiropas un pasaules kultūras apritē un sekmējot Latvijas un Daugavpils atpazīstamību starptautiskajā kultūrtelpā.
Veidojot jubilejas gada Pavasara izstāžu sezonu, mākslas centrs īstenojis programmu, kurā pārstāvēts gan reģionālās un Latvijas, gan starptautiskās mākslas segments. Jubilejas svinības tiek aizsāktas ar ikgadējo Latgales reģiona mākslinieku konkursa izstādi “Trāpīts desmitniekā”. Līdzās ārvalstu māksliniekiem Latvijas autoru sniegums būs skatāms izstādē “Saprātīga būtne” – to veido Rotko centra kolekcijā rodamie mākslas darbi, kuros vienlīdz būtiska loma ir gan cilvēka attēlojumam, gan mākslinieka personībai. Savukārt apliecinot reģiona mākslinieku nozīmīgo vietu pasaules mākslas vēsturē un atgādinot par viņu izcelsmi, Rotko centrs rīko izstādi “Pārnākšana: Žaks Šapiro”.
Programmas starptautisko segmentu iezīmē poļu mākslinieka Pjotra Skovrona (Piotr Skowron) abstrakti reprezentatīvās grafikas izstāde “Interferences” un franču fotogrāfa Uriela Morgenšterna (Uriel Morgenstern) izstāde “Par Rotko un Sulāžu: Klusuma krāsa”, kurā autors turpina sava tēva iesākto – viņš savulaik uzņēma filmu par Rotko dzīves posmu Daugavpilī. Akcentējot sadarbību ar Mark Rothko Memorial Trust, tiek izrādīti izcilā britu abstrakcionisma mākslinieka Džona Hoilenda (John Hoyland) darbi.
Arterritory sarunā Rotko mākslas centra vadītājs Māris Čačka sniedz visaptverošu atskatu uz aizvadīto desmitgadi – iezīmējot paveikto, plānoto, kā arī izceļot centra veiksmīgākos īstenotos projektus un sadarbības.
Interviju ilustrē skati no izstādēm Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Foto: Didzis Grodzs
Desmit gadi – vai mākslas institūcijai tas ir daudz vai maz?
Varbūt mākslas institūcijai tas ir neliels skaitlis, savukārt cilvēka dzīves ciklam – gana daudz un nozīmīgi. Kolektīvam, kurš bijis klātesošs no Rotko centra dibināšanas brīža ar mērķi un uzdevumiem tā sasniegšanai un aizvien esot gatavībā “kalt”, kā līdz šim, – tas ir daudz!
Vai šobrīd mākslas centrs savā attīstībā atrodas tur, kur sākotnējā vīzijā to redzēja atrodamies pēc desmit gadiem?
Jāatzīst, ka saturiskā iecere patiesi atbilst rezultātam, uz kuru virzījāmies. Vēlējāmies, lai šis “kuģis” ir kā flagmanis, kas sniegtu iespēju attīstīties reģiona māksliniekiem, iekļaujot tos Latvijas mākslas dzīvē. Lai šī māksliniekiem būtu vieta ar iespēju izstādīties un veidot atgriezenisko saiti. Lai šī būtu vieta starptautiski nozīmīgiem izstāžu un kultūras projektiem modernisma un laikmetīgās mākslas ietvarā. Manuprāt, desmit gadu griezumā esam gana sekmīgi gājuši uz priekšu, latiņu nenolaižot, bet ceļot vēl augstāku.
Vai ir kādi apstākļi, kas centra attīstību savā ziņā ir kavējuši?
Protams, ir lietas, kuras nav izdevies sasniegt tādu apstākļu dēļ, kuri nav atkarīgi no mums. Viens no tiem ir loģistika – komerciālo autobusu satiksme starp galvaspilsētu un Daugavpili ir slēgta, pilsētai aizvien nav lidostas. Protams, lomu spēlē arī domāšanas iestrādes – liepājniekiem vai cēsniekiem nav problēmu atbraukt uz Daugavpili, savukārt cilvēkiem no galvaspilsētas reizēm laiku saplānot ir grūtāk, jo Rīgā ir cits dzīves ritms un citi galvaspilsētu iedzīvotājiem raksturīgi ieradumi, ko veido tik ierastā kultūras pasākumu pieejamība ērtajā 15 minūšu attālumā.
Diemžēl jāatzīst, ka nereti valstiskā politika, kura nav vērsta uz reģionālo attīstību, likusi sprunguļus gan Rotko centra, gan reģionu lielo koncertzāļu riteņos.
Vēl varu pieminēt, ka vēsturisko telpu specifikas dēļ Rotko centram diemžēl nākas palaist garām nozīmīgus vertikālā lielformāta darbus. Tāpēc tālākā nākotnē sapņojam par moderna pazemes apjoma būvniecību.
Kā aizvadītajā desmitgadē formējusies Rotko mākslas centra kolekcija? Kuri bijuši vērtīgākie krājuma papildinājumi?
Kopumā Rotko centra kolekcijā ir vairāk nekā 3000 mākslas darbu. Esam vieni no retajiem Baltijā, kas kolekcionē arī starptautiski nozīmīgu mākslinieku devumu, īpaši akcentējot personības, kas reģionā ir dzimušas, piemēram, Žaks Šapiro (Jacques (Yakov) Chapiro), kura divus darbus pirms pandēmijas izdevās iegūt vienā no Parīzes izsolēm. Tāpat mums ir plaša Daugavpilī dzimušā Ņujorkas avangarda mākslinieka Sigurda Vīdzirkstes darbu kolekcija.
Starptautiskās mākslas kolekcijas sadaļā es vēlētos izcelt godalgoto britu mākslinieci Džilianu Eiresu (Gillian Ayres), kuras darbi ir izstādīti arī Tate Modern pastāvīgajā ekspozīcijā.
Lielu daļu kolekcijas veido starptautisko rezidenču dalībnieku darbi, kuri, starptautiskas profesionāļu žūrijas izvētīti un izanalizēti, veido ap 50 valstu pārstāvniecību. Virkne šo mākslinieku pēdējās desmitgades laikā piedzīvojuši ievērojamu karjeras attīstību un šī laika nogrieznī pakāpušies tiktāl, ka viņu darbi nonākuši nopietnās mākslas kolekcijās un tiek izstādīti ievērojamās mākslas telpās. Tāda ir, piemēram, gruzīnu māksliniece Rusudana Kizanišvili (Rusudan Khizanishvili), kura šobrīd spilgti sevi pieteikusi pasaules mākslas tirgū. Šādu darbu mākslinieciskā vērtība mūsu kolekcijā tikai pieaug.
Šogad uzsākām sadarbību ar Latvijas Mākslas akadēmijas teorētiķiem ar mērķi aicināt topošos mākslas zinātnieku izvētīt mūsu krājumu. Paļaujos uz to, ka drīzumā varētu parādīties nopietni kolekcijai veltīti analītiskie raksti.
Kura bijusi aizvadītās desmitgades apmeklētākā Rotko mākslas centra izstāde?
Tās būtu divas. Viena no tām ir Latvijas starptautiskās keramikas biennāles konkursa izstāde “Martinsona balva”, kas notiek reizi divos gados. Domāju, ka ievērojamais šī notikuma apmeklējums skaidrojams ar to, ka līdz šim izstādes notikušas vasaras sezonā, turklāt trīsdimensionālais keramikas medijs ir plašākai auditorijai vieglāk uztverams.
Otra ir starptautiski atzītā amerikāņu gleznotāja un tēlnieka Hanta Slonema (Hunt Slonem) izstāde, kura notika pandēmijas laikā un kļuva par vispameklētāko pasākumu. Naudas izteiksmē tā ļāva mums izdzīvot tālāko rudens periodu.
Kura izvērtusies par veiksmīgāko un auglīgāko centra kuratoriālo sadarbību?
Brīnišķīga kuratoriālā sadarbība mums ir ar Lielbritānijas bijušo diplomātu un mākslas kuratoru Filipu Dodu (Philip Dodd), ar kuru līdz šim īstenoti četri lielāku un mazāku izstāžu projekti, tajā skaitā brīnišķīgas Ķīnas mākslinieku ekspozīcijas Baltijas reģionā. Piemēram, viena no zīmīgākajiem Ķīnas 70. gadu paaudzes māksliniekiem – Kana Haitao (Kang Haitao) – izstāde piedzīvoja Eiropas pirmizrādi tieši Rotko centrā un pēc tam devās uz Lielbritāniju.
Tagad jubilejas programmas ietvaros atvērām izcilā britu abstrakcionisma mākslinieka Džona Hoilenda (John Hoyland) izstādi. Sadarbība ar Dodu izveidojusies, pateicoties mūsu atbalstītājiem Lielbritānijā – Mark Rothko Memorial Trust.
Kura aizvadītajā laika nogrieznī bijusi veiksmīgākā izstāžu arhitektūra?
Iepriekšējo Latvijas starptautiskās keramikas biennāles izstādi varu izcelt kā arhitektoniski veiksmīgu risinājumu, kuru īstenoja mans kolēģis Valentīns Petjko.
Sadarbībā ar Valentīnu un citiem kolēģiem veiksmīga izstādes arhitektūra izdevās arī jau pieminētajai Hanta Slonema izstādei. Gluži tāpat kā Slonema iegādātās pamestās pilis ASV, kuras viņš pārveido par brīnišķīgām ar viņa mākslu piepildītām telpām, arī izstāde tika veidota ar atsauci uz piļu noskaņu – kolorīta un interjeriska.
No pēdējiem projektiem veiksmīga bija arī Ilzes Lībietes scenogrāfija izstādei “Ceļš uz jūru”, kuras efekts tika panākts caur scenogrāfijas sienu robustumu kontrastā ar mākslinieces litogrāfiju smalko līniju un laukumu ritmu.
Veiksmes stāsts, manuprāt, ir arī koleģiāli veidotā izstāde “Atrasts kolekcijā”, kurā katrs stūrītis ir izlolots, pārdomāts un darbi telpā rūpīgi iedzīvināti.
Kādi notikumi iezīmējuši mākslas centra tālāko/skaļāko izskanēšanu starptautiskajā mediju telpā?
Viennozīmīgi lielu starptautisku uzmanību Rotko centrs piedzīvoja tā atvēršanas laikā, kad pieteica ekspozīciju ar sešiem Rotko oriģināldarbiem.
Ievērojamu publicitāti, tostarp notikumam veltītu atvērumu žurnālā Artforum, pieredzējām līdz ar vācu konceptuālisma mākslinieces, gleznotājas un režisores Karo Jostas (Caro Jost) dokumentālās filmas “Abstrakto ekspresionistu gaistošās pēdas” izrādi. Māksliniece padziļināti interesējas par abstraktā ekspresionisma pārstāvjiem – par viņu darbnīcu vietām, viņu ieguldījumu un nozīmi mākslā.
Kuru uzskatāt par līdz šim auglīgāko sadarbību ar valsts un privāto sektoru – gan finansiālā atbalsta sniegšanā, gan satura veidošanā?
Marka Rotko mākslas centrs ir daudzfunkcionāla mākslas, kultūras un izglītības organizācija un stratēģiski nozīmīga vietzīme Latvijas reģionu kultūrkartē, tāpēc paredzu, ka finansējumu saturam konkursa kārtā no viena vai otra finanšu groza mēs turpināsim saņemt. Starp visiem konkursa “spēlētājiem” mēs vienīgie pārstāvam vizuālo mākslu.
Mums ir bijusi lieliska sadarbība ar pašvaldību, saņemot dotāciju, lai nosegtu darbinieku atalgojumu, uzturētu telpas un varētu tajās veiksmīgi realizēt izstāžu un rezidenču programmu, kas ietver gan starptautiskos simpozijus, gan koncertu darbību, ko izvēršam gan kamerzālē, gan centra ārtelpā.
Protams, milzīgs atsvars finanšu plūsmas plānošanā ir katrs, kurš maksājis par izstāžu apmeklējumu. Tāpat esam bezgala pateicīgi mūsu telpu nomniekiem, kuri izmantojuši konferenču telpas.
Runājot par sadarbību satura veidošanas kontekstā, vēlos atzīmēt līdz šim lieliski izvērtušos sadarbību ar lielāko profesionālās mākslas institūciju – Latvijas Nacionālo mākslas muzeju. Desmit gadu griezumā bijuši četri izstāžu projekti, iezīmējot nozīmīgus Latvijas mākslas vēstures attīstības ceļus – stāstot un nodrošinot šīs mākslas pieejamību reģionā.
Tāpat brīnišķīga sadarbība bijusi ar nevalstisko sektoru – kā galvaspilsētā, tā reģionos.
Kā jūs raksturotu starptautiskā mēroga sadarbību?
Centram ir attīstījies labs tīklojums un sadarbība ar ārvalstu nevalstiskajām un valsts kultūras institūcijām.
Lieliska sadarbība sākotnēji keramikas segmentā veidojās ar Paņevežas pilsētu, kas šobrīd, sekojot Rotko centra piemēram, veido Lietuvā dzimušā un Polijā dzīvojošā mākslinieka Staša Eidrigeviča mākslas centru (Stasys Eidrigevicius arts center / SEMC), kas durvis vērs nākamgad. Tāpat mēs sadarbojamies ar Lietuvas Nacionālo mākslas muzeju un Viļņas Laikmetīgās mākslas muzeju MO.
Polijā mums ir sadarbība ar Polijas Tēlniecības centru Oroņsko, Sopotas pilsētas galeriju un vairākām institūcijām Varšavā.
Rotko centrs sastrādājas arī ar virkni galeriju Vācijā un Amerikā, tostarp Losandželosas Blue Square Gallery, ar kuru kopā organizēta beļģu mākslinieka Īva Ullensa (Yves Ullens) personālizstāde, kā arī grupas izstādes projekts “Gaismas krāsa: Utopiskās abstrakcijas” – ar Amerikas, Francijas un Beļģijas mākslinieku dalību.
Un tad, protams, ir Lielbritānija ar savu lauvas tiesu un virkni lielu projektu, kas īstenoti caur Mark Rothko Memorial Trust, tostarp Marka Rotko līdzgaitnieka Pola Hakslija (Paul Huxley) izstāde.
Vai mākslas centrs var lepoties ar tehnoloģiskiem jauninājumiem muzeja pastāvīgās ekspozīcijas un kolekcijas uzturēšanā/uzglabāšanā?
Esam pirmie Latvijā, kas izveidojuši kolekcijas digitālo datubāzi. Tā gan šobrīd vēl nav visiem publiski pieejama, taču ļaus turpmāk ar mūsu kolekciju strādāt sadarbības partneriem un citiem interesentiem.
Tāpat virkni tēlniecības un keramikas darbus esam integrējuši mākslas centra ārtelpā, “piesienot” tos konkrētiem ģeopunktiem.
Cik lielā mērā Rotko centram šo gadu laiku ir izdevies izpildīt tādas mākslas institūcijas funkcijas, kas saistītas ar pieejamību, vietējās kopienas iesaisti, muzeja transformāciju sabiedriskās dzīves centrā ar iespēju veidot diskusiju par sociāli nozīmīgām tēmām u.tml.?
Jau sākotnēji stratēģiski tika izvirzīts uzstādījums, ka centrs nebūs slēgta, muzejam pielāgota telpa (muzeja iepriekšējās definīcijas kontekstā). Šis uzstādījums tika balstīts Rotko pārdomās un definējumos, tostarp tajā, ka viņš pats spriedis un lēmis, kur viņa darbi viņa dzīves laikā nonāks. Tāpat kā mākslinieks bija izlolojis ideju par Rotko kapelu Hjūstonā, viņš daudzkārt bija izteicies, ka vietai, kur atrodas viņa darbi, jābūt dinamiskai, ar piesātinātu kultūras dzīvi un procesiem tai apkārt.
Mākslas centrs jau sākotnēji tika veidots kā platforma vietējās kopienas pievēršanai nozīmīgiem vizuālās mākslas dzīves procesiem, turklāt tas tika darīts ar starptautisku pieskaņu – tā veidojot izpratni, ka mēs neesam tikai lokāla telpa, un vedinot uz katra individuālās domāšanas telpas paplašināšanos.
Vienam šī platforma kalpo kā meditācijas telpa, citam kā vieta, kur atveseļoties, kādam tā ir profesionālā vide, kur nākt un veidot dialogu, atrast domubiedrus.
Kādu nospiedumu mākslas centra darbībā atstāja pandēmijas periods? Kā izdevās to pārvarēt/pielāgoties?
Pandēmijai sākoties, bijām pirmie pionieri, kas Latvijā uzsāka ārtelpas ekspozīcijas skatlogos. Pirmā izstāde tika īstenota Daugavpils novada kultūras centrā, bet nākamā Ventspils teātra namā “Jūras vārti”.
Protams, lielākais šī laika zaudējums bija apmeklētāju neesamība, taču bija arī virkne ieguvumu. Proti, šajā periodā izstrādājām jauno Rotko mākslas centra stratēģiju, kura ir spēkā līdz 2027. gadam un kurā aktualizējām mērķtiecīgu iešanu uz muzeja akreditācijas statusu, aizsargājot kolekciju un pilnvērtīgi iekļaujoties muzeju saimē.
Tāpat pandēmijas laikā veicām rūpīgu telpu revīziju – notika būtiska to sakārtošana un pielāgošana. Strādājām arī pie gaismas risinājumiem, noslēdzām pāreju no halogēna gaismām uz LED profesionālo mākslas darbu izgaismošanas sistēmu, kas ir energoefektīvāka, kvalitatīvāka un laikmetīgāka.
Pandēmijas laiks mums bija veltīts arī tam, lai finišētu “Martinsona mājas” nodošanu skatītājiem, kas notika 2022. gada 22. aprīlī.
Rūpīgi strādājām ar centra kolekciju, izveidojot pirmo katalogu, kurā ietverti 62 izstādes “Atrasts kolekcijā” mākslinieku biogrāfiskie apraksti. Plānojam turpināt šo izdevumu sērijas veidā.
Pērn Rotko centrs piedzīvoja mākslas politisko cenzūru, kad pēc Daugavpils domes vadības spiediena no personālizstādes tika izņemti trīs igauņu keramiķa Sandera Raudsepa (Sander Raudsepp) darbi. Kā šodien ar laika distanci raugāties uz šo notikumu? Vai tas kādā veidā ir ietekmējis Rotko centra turpmāko izstāžu satura veidošanu?
Ar laika distanci raugoties, protams, es atzīstu savu kļūdu. Droši vien, ja man būtu otra iespēja, – es šim faktam nebūtu pakļāvies. Katrā ziņā Rotko centrs savā darbībā pieturēsies pie likumā atļautajām normām un divdomīgās situācijās nenosvērsies par labu institūcijai, kurā tiek pieļauta pašcenzūra. Saturam ir jāpaliek neatkarīgam un brīvam, balstītam mākslinieka un kuratora iecerē – neatkarīgi no apstākļiem, kuros kādam kaut kas var likties savādi.
Mākslinieka darbi raisīja asas diskusijas sociālajos tīklos, skatītāji iesniedza sūdzības mākslas centrā un pilsētas domē. Kāds būtu jūsu personiskais šādas reakcijas skaidrojums?
Mans izskaidrojums šai situācijai ir saistāms ar pandēmijas diviem gadiem, kas zināmā veidā izkropļoja sociālo vidi. Cilvēki pēkšņi iegāja savās alās un visa komunikācija notika virtuālajā telpā, uzjundījot citu kultūras uzslāņojumu. Pēc pandēmijas visu, kas līdz tam ierastajā kultūrtelpā bija kā pašsaprotama un skaidra lieta, cilvēki sāka uztvert kaut kādā no konteksta izrautā veidā, kas arī momentāni izsauca šādu reakciju.
Šobrīd visa sabiedrība ir mainījusies, un mainījusies ir izpratne par mākslu kopumā. Arī mākslas formas ir ieguvušas jaunas izteiksmes. Latvijā neesošais laikmetīgās mākslas muzejs nevar nodrošināt paaudzes sagatavotību mākslas evolucionārajam ceļam.
Kamēr Latvijā ar politiku notiek vēršanās pret mākslu, citviet pasaulē māksla tiek ekspluatēta kā ierocis, lai vērstos pret politiskiem lēmumiem. Proti, aizvadītajā gadā daudzi mākslas muzeji nokļuva dažādu protesta aktīvistu krustugunīs – to vidū gan prestiži muzeji Ņujorkā, gan Eiropā, kur muzejus skāra klimata krīzes aktīvistu rīcības viļņi. Vieni pielīmējās pie Goijas rāmjiem, citi – van Goga saulespuķes slacīja ar tomātu zupu vai Klimtu ar eļļainu tinti. Cik lielā mērā, jūsuprāt, mākslas institūcija var būt vieta politiskam aktīvismam?
Muzejs ir visneaizsargātākais un vieglākais variants, kurā iet iekšā un kontekstuāli meklēt kaut ko, ko katrs var interpretēt un pielāgot saviem mērķiem. Tā ir sava veida mākslas darbu savtīga izmantošana savu ambīciju apmierināšanai. Ja vieniem tas izdevies, tad nākamie pēc ķēdes reakcijas principa to turpina. Tā ir dabīga sociuma reakcija – iedod mazo pirkstiņu, paņems visu roku. Tā šī lavīna aiziet.
Tas muzejiem liek uzmanīties. Vairāk rūpēties par drošību. Negribētos domāt, ka tā ir kāda sazvērestības teorija un ka to pasūtītu apdrošinātāji, taču reizēm par to aizdomājos. Jo tas ir pārāk uzkrītoši – sevišķi nopietnajos, lielajos muzejos.
Marka Rotko mākslas centrs tika dibināts kā veltījums pilsētā dzimušā pasaulslavenā mākslinieka piemiņai. Cik lielā mērā, jūsuprāt, centrs rezonē ar Rotko personību? Vai Rotko par to būtu gandarīts?
Ņemot vērā sarunas ar mākslinieka ģimeni, viņa daiļrades pārzinātājiem un mākslas zinātniekiem, viennozīmīgi mēs esam izveidojuši Rotko stāstu. Vidi, kurā ir sajūta par mērķtiecīgo ceļu, kas tika aizsākts līdz ar Rotko simtgadi – 2003. gadā, kuras ietvaros Daugavpils pilsētai tika uzdāvināta viņa gleznu reprodukciju kolekcija. Ja tas nebūtu noticis, nebūtu arī Rotko centra – un mēs droši vien aprobežotos ar citu kultūrvietu. Katrā ziņā mums ir paveicies ar to, ka Rotko šeit ir piedzimis.
Titulbilde: Māris Čačka. Foto: Pāvels Terentjevs
