Gribētos, lai puiši mani met gaisā
Sarunas par attēliem
Sarunas par attēliem – ir etnogrāfisks projekts par attēlu skatīšanās praksēm, kurā Haralds Matulis 2025. gadā reizi divos mēnešos sarunājas ar vienu kultūras jomas personību par vienu attēlu.
No vienas puses, ikviens, kurš skatās attēlus, ir eksperts šajā nodarbē. Tāpēc sarunas biedru izvēle ir diezgan arbitrāra, balstīta pieņēmumā, ka mūsdienu cilvēku attēlu skatīšanās prakses lielā mērā pārklājas. No otras puses, attēlu skatīšanos būtiski ietekmē ikkatra individuāla gaume un estētiskā tradīcija, kurā esam veidojušies, kā arī pārliecības un pasaules uzskati. Tāpat mazliet piedomāts, lai parādītos zināma dažādība sarunas biedru profesionālajā un sociālajā pasaules pieredzē, kas izriet arī no paaudziskās un dzimtiskās piederības.
Sarunas dialoģiskais raksturs atbrīvo no akadēmiski vēstošas un reprezentatīvas formas, kas atgādina tradicionālo, hierarhisko zināšanu un varas diskursu. Sarunā mūs interesē detaļas, sīkumi, nobīdes, subjektivitāte, fragmentārais, atsevišķais un viss jocīgais, kam sarunāšanās laikā cilvēki var pievērsties, jo nejūtas spiesti veidot “autoritatīvu” attēla aprakstu.
Attēla izvēle sarunai notika divos posmos. Vispirms tika atlasīti 72 internetā atrasti attēli (found photography), kas bija piesaistījuši Haralda Matuļa uzmanību kāda iemesla dēļ. Pēc tam sarunas biedrs no šiem attēliem izraudzījās vienu, par ko norisinās saruna.
Haralds Matulis sarunājas ar rakstnieci Patrīciju M. Keišu
Haralds Matulis: Patrīcija, vai tu vēlies ābolu?
Patrīcija M. Keiša: Nē, paldies.
H.M.: Es šo frāzi biju izdomājis pa ceļam, man likās, būtu skaisti kaut ko piedāvāt. Un tad man sāka nākt prātā kultūratsauces. Ir tas grieķu mīts, kur Helēna un Parīds, tur ābola došana ir otrā virzienā. Un es pieņēmu, ka tu teiksi nē, un tad mēs nokļūstam situācijā, kā tajā samitā, kur tikās Tramps ar Putinu, un Putins viņam pēc samita uzdāvināja futbolbumbu un teica “tagad bumba ir jūsu pusē”. Un Tramps atbild “es atdošu to savam dēlam, viņam patīk spēlēt futbolu”. Likās savā ziņā skaisti.
P.M.K.: Man ābols uzreiz asociējas ar Bībeli. Varbūt jo man nesen bija performance ar paradīzes dārzu un daudziem, daudziem āboliem. Bet man arī uzreiz likās, ka tas ir tāds jautājums viltīgais, jo es taču neņemšu ābolu, ja mēs tagad taisāmies runāt! Nu, kā tu iedomājies, es tagad grauzīšu ābolu pilnu muti?
H.M.: Tas bija viltīgs jautājums, tu labi tiki galā! Patiesībā mēs esam satikušies, lai parunātu par attēlu, un tu esi izvēlējusies viens no septiņdesmit diviem attēliem.
P.M.K.: Jā, to tiešām bija daudz. Man nebija viegli izvēlēties. Es arī nevaru teikt, ka šis ir tas īstais. Vienkārši šis ir viens, pie kā es paliku.
H.M.: Mani pārsteidza tava izvēle. Man likās, tu būsi izvēlējusies kaut ko citu.
P.M.K.: Es to jutu! Kad tu man rakstīji, vai tiešām šo, un es izgāju vēlreiz cauri visiem attēliem un domāju, nē, nu viss, man jānomierinās, jā, šo! Un kāpēc tas tevi pārsteidza?
H.M.: Es mēģināju saprast, kāpēc tas pārsteidza mani, un man šķita, ka šis attēls ir kaut kādā ziņā netipisks, atšķirīgs no pārējiem. Kad es vācu attēlus kopā, man nebija ļoti skaidrs plāns, ko es tur vācu, bet kad es tos apskatījos, visus septiņdesmit, tad redzēju, jā, tur parādās kaut kādi motīvi un tēmas. Un šis attēls man liekas līdzīgs ar citiem, bet atšķirīgais tas, ka te ir fons. Ka te ir priekšplāns, kur ir tie divi cilvēki, bet ir pat ļoti konkrēti atpazīstams fons. Varētu lietot vārdu vēsturisks fons, jo, ja būtu tikai cilvēki, tas varētu notikt jebkad. Un tad es sajutos mazliet sasprindzis, jo es vairs nebiju drošs, vai tu esi izvēlējusies šo attēlu dēļ cilvēkiem, dēļ fona vai dēļ cilvēkiem uz fona. Un tad es nodomāju, okei man ir riktīgi jāsagatavojas, lai es varētu turēt līdzi tev!
P.M.K.: Turēt līdzi man! Izklausās tā, it kā es būtu pavadījusi vairākas dienas, tikai skatoties šo attēlu, tā jau gluži nav. Bet jā, man uzreiz jāatzīst, ka mani piesaistīja priekšplāns. Fons man kaitināja, un es domāju okei, mēs varēsim par to parunāt, jo tas fons ir tāda kā vēsturiskā realitāte, arī tās mašīnas – mani ārkārtīgi kaitina mūsdienu mašīnas kā estētiski objekti, un priekšplāns savukārt liekas tāds idillisks, rotaļīgs. Gandrīz vai kā no cita laika. Jā, man šķiet, par to man liek domāt arī apģērbs.
H.M.: Kā no cita laika.
P.M.K.: Nu, tur tai meitenei šis baltais ar to, kas atgādina tenisa tērpu, kas varētu būt arī mūsdienās. Un tā spēle, tā, protams, ir akrobātiska, bet tā ir arī tāda tradicionāla spēle. Meitene un puisis, un puisis ir pametis meiteni gaisā, kaut kādā veidā.
H.M.: Vow, puisis ir pametis meiteni gaisā! Tas ir skaists formulējums. Es nebiju vispār ievērojis to dzimtes aspektu, bet varbūt tāpēc, ka es nolasīju, ka tās ir divas meitenes. Es tagad sāku šaubīties.
P.M.K.: Ā… Pag… Nu.
H.M.: Bet jebkurā gadījumā, man liekas, tā forma jau saglabājas. Tas viens ir pametis otru gaisā.
P.M.K.: Nu, labi, bet pēc tā, kā viņi ir tērpušies… nu, varbūt tās ir divas meitenes, bet viena no tām ir ģērbusies stereotipiski sievišķīgi, ar svārkiem, un otra ir tērpusies vairāk šajā…
H.M.: Labi, es padodos! Es nolasīju šo kultūras zīmi, tas otrs ir puisis, acīmredzami, viņam nav to tenisa meiteņu atribūtu.
P.M.K.: Nē, nu, bet varbūt, protams… man šķiet, ka varbūt tā būtu tāda pārāk pievilkta interpretācija, ka tās ir divas meitenes, bet ja tu to tā redzēji, es arī esmu gatava pieņemt. Bet tas nav tas, kas mani piesaistīja. Mani laikam piesaistīja tieši šī divu dzimumu saspēle, un es par to domāju, kad skatījos šo tēlu.
H.M.: Ko tu par to domāji?
P.M.K.: Es domāju, ka man patīk. Man arī gribētos, lai puiši mani met gaisā, es vispār gribu lidot, un lai vīrietis stāv uz zemes un palīdz man.
Man arī gribētos, lai puiši mani met gaisā, es vispār gribu lidot, un lai vīrietis stāv uz zemes un palīdz man.
H.M.: Patrīcij, tas nav pārāk tradicionāli?
P.M.K.: Kāpēc pārāk, ja tas ir tas, ko es gribu?
H.M.: Varbūt puisis arī grib lidot, lai viņu met gaisā.
P.M.K.: Ja viņš grib, tad okei! Es jau nesaku, ka puiši nedrīkst gribēt lidot. Es saku, es gribu lidot, un es gribu, lai puisis stāv stabili un man palīdz lidot. Varbūt mēs arī varam mainīties, bet tas nav tieši manos sapņos.
H.M.: Jā, es domāju, kāpēc es to bildi izvēlējos, jo tu izvēlējies šo bildi, bet pirms tam es viņu arī bija izvēlējies… Es nezinu, kāpēc es viņu izvēlējos. Man nav tik skaidru formulējumu kā tev. Es nesauktu to par standarta situāciju vai tipiski atpazīstamu. Man drīzāk šķita, ka tā kaut kādā veidā pārrauj ikdienu, un šķietami to situāciju var aprakstīt ar to, ko tu saki – es arī gribu lidot un es gribu būt tas puisis, kas met gaisā. Man īsti nav tā fantāzija, ka tam ir jābūt man…
P.M.K.: …tam, kurš lido?
H.M.: Jā, bet man ir sajūta, ka es tur piedalos. Līdzīgi kā sapnī, es uz to skatos, man ir sajūta, ka tas notiek tikpat personīgi kā sapnī, un nav skaidrs, ar kuru tas notiek. Nebiju ļoti personīgi iztēlojies, ka tieši man ir tas lidošanas un griešanās un apreibšanas moments. Un reizē tā lidošana izskatās nestabila, nu viņa, teiksim tā – nav ilgtspējīga. Viņi ir notverti brīdī, un tā meitene turklāt izskatās priecīga, bet varbūt tā ir nevis prieka izteiksme, bet kad cilvēks ātri taisa salto, tad viņam šādi izskatās seja!
P.M.K.: Tas ir tieši nākamais, ko es pamanīju, jo es arī varu piekrist par sapni – tā šķiet kaut kāda pasaule, kam mēs varētu iet cauri un kur notiek šādas lietas. Bet tad es skatījos, pirmkārt, tā meitene ir pilnībā ar galvu uz leju, ļoti nedrošā pozā, nav zināms, vai viņa nokritīs pēc tam labi zemē, vai uz sejas nokritīs. Un sejā varbūt tiešām smaids vai arī baiļu kliedziens, lai gan to gribas interpretēt kā smaidu, jo šī ir tā jautrā, akrobātiskā kustība. Un tas, kas mani mulsina, ir vēl vairākas lietas, piemēram, tas, ka puisis patiesībā izskatās diezgan nestabils. Ja mēs skatāmies uz viņa kājām, tad nav tā, ka viņš ļoti kārtīgi stāv uz zemes, viņam patiesībā ir piepacelti papēži, un kājas ir diezgan tuvu viena otrai. Viņš ir tā, ne super stabilā pozā. Tātad viņš ir kustībā. Meitene arī ir kustībā, bet kāpēc viņas svārki nav pārkārušies pāri galvai? Ja viņa ir šobrīd jau pozīcijā ar kājām gaisā un galvu uz leju, gandrīz vai kā fotošops, kā apmēram uz mēness karogam nav jāplīvo vai ir jāplīvo, vai kas nu tur bija!
H.M.: Man liekas, tas saistīts ar fiziku. Viņi ir kaut ko izdarījuši tā, ka tie svārki nav sagāzušies viņai virsū, bet turas. Mans minējums ir, ka viņi atrodas kustībā, un viņi ir tikai notverti tajā mirklī. Bet tas vējš, vai kā nu to sauc, spiediens, spiež drēbes klāt.
P.M.K.: Tu domā? Nu jā, ka tas vienkārši ir tāds mikro-mirklis.
H.M.: Un es tagad sašaubījos, jo tu jau runā arī no meitenes pieredzes, kā ir lidot gaisā un ka ir jāuzmana svārkus, un es par to neiedomājos, man likās – viņa lido, viss perfekti. Bet, varbūt viņi pie tā ir piedomājuši? Varbūt, ka viņa izlecot tos svārkus ir saspiedusi kopā? Vai kaut kādas neredzamās lietas, kas tur notiek.
P.M.K.: Noteikti! Jo kad tu ar svārkiem šitādiem ej pa ielu vējā, tev viņus var uzpūst gaisā, kur nu vēl ar kājām gaisā. Un es domāju, iespējams, viņai tie svārki nokrīt kādā mirklī, bet apakšā ir šorti vai kaut kas, kas padara situāciju piedienīgu.
H.M.: Vēl viena lieta, ko es tur redzu – es to ieraugu, kad sāku ilgāk skatīties – un es domāju, vai tas tur ir, vai arī es to pamazām tur ieskatu iekšā, un kā tev šķiet? Es tur redzu arī varas attiecības. Bet ne tikai tajā, ko puisis dara ar meiteni. Bet drīzāk tajā, ka viņi dara tās lietas, bet es no malas skatos. Un es atpazinu kaut ko tajā sajūtā, kad es eju un tur ir tie stilīgie puiši, kas vingro uz līdztekām, un viņi var izdarīt kaut kādas tādas lietas! Un es tā paskatos, it kā “nu, jā”, un eju tālāk mierīgi, bet īstenībā pie sevis tas ir “o, vow, viņi var tādas lietas”. Tev uz šo skatoties bija sajūta, ka tu gribētu tur piedalīties. Man ir sajūta, tas ir kaut kāds brīnums! Es neiztēlojos, ka es varētu būt tur līdzdalībnieks, un man līdz ar to uzreiz veidojas fantāzijas par subkultūrām, kur ir tie puiši, kas vingro uz līdztekām, vai arī šie ir cirka mākslinieki, mākslas vingrotāji, vai arī tas ir parkūrs, kur lēkā no tām mājām. Mani tas vienmēr ir kaut kā fascinējis. Parkūrs ir mazliet cits, jo tur viņi kaut ko dara arī ar apkārtējo vidi, šeit viņi ir tikai tīri paši… Ārpus tā, ka lidot ir vienkārši forši. Bet viņi šeit pārkāpj telpas ierobežojumus, ko cilvēkiem uzliek realitāte. Un tas ir tas, ko es redzu tajās jocīgajās subkultūrās, un man viņas vienmēr ir šķitušas tāda kā elitāra lieta – ka tu nevari tur būt klāt, ja vien tu neesi nenormāli stilīgs.
P.M.K.: (smejas) Es saprotu, ko tu domā. Kaut kādā ziņā es arī tā jūtos. Es iedomājos, ka ja es būtu mazāka meitene, ka es uz šo skatītos tā “jā, kad es izaugšu liela un stilīga, tad es darīšu šādas lietas”. Bet tagad es esmu izaugusi liela, varbūt stilīga, bet es aizvien nedaru šādas lietas. Un tad ir tā sajūta, ka es gribētu būt tur, bet es šobrīd nemāku, nespēju, šis man nav pieejams, bet es par to sapņoju. Vēl viena lieta, kas man patiesībā patīk par šo attēlu, ko es nepieminēju, un kas ir nu ne primitīvāk, bet man vienkārši patīk krāsas. Man patīk koši zaļā zāle ar balto, ar sarkano un ar cilvēku ķermeņiem, tas rada tādu ļoti tīru saspēli. Un tāpēc varbūt man kaitina arī tas fons, jo tas fons varētu arī nebūt.
Vēl viena lieta, kas man patiesībā patīk, ko es nepieminēju, un kas ir nu ne primitīvāk, bet man vienkārši patīk krāsas. Man patīk koši zaļā zāle ar balto, ar sarkano un ar cilvēku ķermeņiem, tas rada tādu ļoti tīru saspēli.
H.M.: Es tev emocionāli piekrītu, bet tad man šī šķiet tāda bīstama tendence. Vēlēties izeditēt ārā lietas, kas nav pietiekami skaistas, un atstāt tikai tos perfektos cilvēkus, kas rāda perfektus akrobātiskus trikus.
P.M.K.: Nu, kāpēc bīstami? Vienkārši man šķiet, ka šis izskatās kā kadrs no filmas vai fotosesijas, kur var estētiski veidot attēlu, izvēlēties, kas viņā būs vai nē. Jebkurā fotogrāfijā jau izvēlas, kas tajā būs, un patiesībā šo bildi varēja fotografēt arī no otras puses. Un tad mēs uzzinātu, no kurienes mēs it kā skatāmies. Varbūt tur turpinās parks vai varbūt cita veida ēkas, bet jebkurā gadījumā izvēle, kas būs un kas nebūs.
H.M.: Tur otrā pusē ir skatītāji. Man diemžēl jāsalauž tava iztēle…
P.M.K.: … jā, jo šī ir izrāde. Šī ir izrāde Valmieras teātra festivālā, ko es saprotu pēc brillītēm aizmugurē. Tātad tā nav idilliska aina no ikdienas, es uzreiz zinu, ka tā ir performance pēc tām brillēm, un tas nedaudz salauž manu sapni par to, ka ir tāda pasaule, kur cilvēki šādi vienkārši pavada laiku.
H.M.: Skaisti sacīts! Bet es domāju, kāpēc lai viņi tā nevarētu darīt ikdienā, ja viņi spēj šādu triku uztaisīt? Bet ja nav šīs varas augstākās, kas pasaka “tagad jums ir izrāde, rādiet trikus”, cilvēki lielākoties nedara brīvajā laikā šādas lietas, pat, ja viņi prot.
Ja nav šīs varas augstākās, kas pasaka “tagad jums ir izrāde, rādiet trikus”, cilvēki lielākoties nedara brīvajā laikā šādas lietas, pat, ja viņi prot.
P.M.K.: Ja? Man ir sajūta, ka tie, kas prot, dara šādas lietas. Un tāpēc es apskaužu viņu dzīves, bet varbūt tev ir taisnība. Man šķiet, ja es prastu to darīt, tad es ar to visu laiku nodarbotos! (smejas)
H.M.: Es gribētu pieskarties tavai lielajai pieredzei ar attēliem, tu taču esi mācījusies kaut ko ar attēliem saistītu un šā vai tā tu arī ikdienā…
P.M.K.: … skaties attēlus! (smejas)
H.M.: … ļoti daudz attēlu. Vai tas, kā mēs par to tagad runājam, un tas attēls, ko tu izvēlējies, vai tas ir kaut kādā ziņā līdzīgi tam, kā tu to dari parasti? Vai tas ir veids, kā tevi vispār interesē attēli? Vai šis ir kaut kādā ziņā ļoti īpatnējs gadījums?
P.M.K.: Es teiktu šis ir diezgan normāli, jo es tomēr ikdienā skatos attēlus pēc tā, vai mani tie piesaista. Ideāli, ja mani tie piesaista estētiski, emocionāli, bet arī attēls, kas mani nepiesaista, es pamanu tajā kaut kādas detaļas – tas ir tā fotografēts un tā iekodēts. Jā, starp citu, šeit tāds centrāls kadrējums, kas piestāv šim attēlam. Vai šī doma – kas ir aiz fotogrāfa? Kāpēc fotografēts no šīs puses, nevis no tās? Un tas noteikti nāk no ilgākas domāšanas par attēliem. Bet tu iepriekš bija minējis, ka gribētu man jautāt kādas grāmatas ietekmējušas manu attēlu interpretāciju…
H.M.: …pagaidīsim, kamēr aizbrauks parka tīrītājs. (fonā brauc parka tīrīšanas mašīna)
P.M.K.: Šo mašīnu sauc multi hog – multi mežacūka, tur bija arī mežacūkas attēls.
H.M.: Varbūt tas nozīmē, ka viņš var izdarīt tik daudz, cik vairākas mežacūkas.
P.M.K.: (smejas) Es domāju trokšņa ziņā noteikti.
H.M.: (pēc garākas pauzes) Tu gribi ābolu?
P.M.K.: Nē, paldies. Patiesībā, kad es runāju, man ir ļoti grūti ēst. Kad mēs aizejam kaut kur ēst ar kādu, un es runāju, es reāli neko neapēdu. Man ir jāpieprasa, lai otrs cilvēks ieiet monologā, lai es varu paēst.
H.M.: Tu sāki stāstīt par…
P.M.K.: Jā, tāpat kā daudzas lietas, ko es esmu studējusi, apguvusi studijās, tās nepaliek manā galvā tiešā veidā, es bieži vien neatceros autorus vai teoriju nosaukumus vai kaut ko tādu, kas, protams, padara mani par kaut kādā ziņā nepiemērotu akadēmiskajai videi, bet tas viss ir manī kaut kur zemapziņas kartotēkā, veido kaut kādas struktūras, kā es skatos uz pasauli, vai manā zemapziņas zupā, kuras garaiņi smaržo uz augšu manā apziņā. Es nevaru nosaukt kādas konkrētas teorijas, bet skaidrs, ka mani šī izglītība ir atvērusi uz niansētu skatīšanos…
H.M.: Mēs pirms tam teicām arī daudzas atšķirīgas lietas par šo attēlu, bet tagad tas man izskatās diezgan viennozīmīgs. Tādā ziņā, ka viņš man nešķiet kontroversiāls vai kaut kādā ziņā pats sev pretrunīgs – viņš šķietami dara tikai vienu lietu, rāda lidošanu. Bet varbūt tas ir no tā, ka pats lidošanas akts tik ļoti sasaista manu uzmanību, ka viss pārējais šķiet klātneesošs. Un vēl tas, ka mēs izvēlējāmies nerunāt par fonu; man liekas tā ir derīga izvēle, mēs drīkstam tā darīt. Mēs salīdzinoši maz esam runājuši arī par atbalsta figūru, par vīrieti. Tu pieminēji, ka viņam nav ļoti stabilas kājas. Katrā ziņā centrā ir tā lidojošā meitene, un reizē, protams, tur ir vajadzīgi divi cilvēki, lai šis notiktu.
P.M.K.: Mani mulsina viņa kājas, it kā tas ir okei, viņš ir kustībā, tāpat kā meitene ir kustībā. Bet vienlaikus šķiet, lai veiktu to, ko viņam vajadzēja veikt, ka viņš ar savām rokām viņu pameta gaisā, ka viņam jau nemaz nevajadzētu kustināt savas kājas... Nu viņš varbūt ieliecas ceļos, bet kāpēc papēži nav pie zemes? Un varbūt man nepatika vai mani neinteresē tas fons, kas patiesībā atspoguļo manu attieksmi pret pasauli – ka man gribas to estetizēto sapni, man nepatīk, ka tur fonā ir autostāvvietas vai apģērbu veikali.
H.M.: Tu vienā brīdī pieskāries tam, kādus attēlus tu skaties. Un es tagad pats domāju, vai šī ir klasiska fotogrāfija? Vai būtiski ir tas, ka viņa ir izdrukāta? Vai viņa izskatītos citādāk, ja tu viņu skatītos kādā sociālajā tīklā?
P.M.K.: Tā kā šī ir bilde no pasākuma, no kaut kādas izrādes, tad es uzreiz iedomājos, ka šīs bildes tiek ieliktas kādā milzīgā galerijā feisbukā, kur šī ir piecdesmit septītā bilde, kuru tu varbūt nekad neieraugi, bet šī bilde tomēr ir tīra savā formā, to iespējams arī izmantot kā publicitātes foto festivālam vai šai izrādei. Bet tas fons man to padara atkal tādu… jā, tā tomēr nav inscenēta bilde.
Šī bilde tomēr ir tīra savā formā, to iespējams arī izmantot kā publicitātes foto festivālam vai šai izrādei. Bet tas fons man to padara atkal tādu… jā, tā tomēr nav inscenēta bilde.
H.M.: Tu teiktu, ka tā nav titulbilde? Tā ir galerijas viena no bildēm, interesanta, bet ne galvenā.
P.M.K.: Tā varētu būt titulbilde galerijai, kur visas bildes ir uzņemtas tādā īstā, neinscenētā mirklī. Šis ir tīrs galvenais tēls, paliekošs tēls. Bet arī nedaudz kaut kas bezpersonisks, puisis un meitene.
H.M.: Tu tagad sāc kritizēt?
P.M.K.: Nē, es saku, kad reizēm fotografē pasākumus un izrādes, tur ir kaut kādas bildes, kur ir ļoti skaidri redzama cilvēka sejas izteiksme, emocija, un tas ir tieši tas tēls, ko iemieso šis cilvēks. Šeit tas ir vispārīgi puisis un meitene – kaut kur, kaut kad, izpilda kaut kādu rotaļu. Man nav īsti svarīgi, kas viņi ir, vismaz bilde man neliek par to domāt.
H.M.: Tu saki, ka ķermenim nav individualitātes, jebkurš dejotājs ir tāpat kā jebkurš cits dejotājs? Atšķirībā no aktiera, kurš iemieso personību un tēlu. Un ir jāizdara kaut kas ļoti ekstraordinārs ar savu ķermeni, lai mēs teiktu nevis “cik interesanti, ka cilvēks to var izdarīt!”, bet teiktu – Barišņikovs!
P.M.K.: Jā, attēls to neatklāj. Es nesaku, ka šie dejotāji vai akrobāti savā performancē nevarētu atklāt savu personību, vai ka es neredzētu, ka viņi kustas. Bet šajā attēlā tur tiešām ir sajūta, ka tie varētu būt jebkuri, kuri to prot. Bet tas nav slikti! Man patīk šī pasaule, kurā daudzi cilvēki šo prot.
H.M.: Es esmu uzdevis tev visus jautājums, kas bija.
P.M.K.: Visus?
H.M.: Man vēl ir tādi, ko es nepajautāju, bet tev bija iespēja par to runāt un tu izvēlējies to nedarīt. Vai arī tu gribi atbildēt uz jautājumu, kas ir skatīšanās? Un kas ir attēli mūsdienās?
P.M.K.: Nu tie ir ļoti, ļoti milzīgi jautājumi. Es brīnos, ka tu viņus uzdod. Kas ir skatīšanās? (domā) Nē, man šķiet, šis prasa ieiet kaut kādā, varbūt es esmu antifilozofiska, bet man šķiet šis jautājums ir par daudz…
H.M.: Nu labi, beigsim šeit.
P.M.K.: Skatīšanās ir uzmanība. Lūk, tas izklausās tā, it kā es esmu daudz par šo domājusi.
H.M.: Patrīcij, šis jau ir ārpus sarunas! (smejas) Bet paldies tev. Vai ir kādi cilvēki, ar ko tu ieteiktu man vēl uztaisīt šādu sarunu.
P.M.K.: Bet šis nebūs iekšā mūsu sarunā?
H.M.: Šis būs iekšā mūsu sarunā, es tevi samānīju.
P.M.K.: (smejas)
H.M.: Nu, tu vari, protams. saukt kādas slavenības… kā Raimonds Pauls, taču varbūt ir kāds, kura attēlu skatīšanās prasme, vai attēlu izvēles prasme, vai kaut kas, ko viņi dara ar attēliem, tev šķiet, ka tu gribētu dzirdēt, ko šis cilvēks domā par attēliem.
P.M.K.: Es tagad uzkāros uz to, ka man vienkārši nebūtu ienācis prātā Raimonds Pauls, es pilnīgi jūtu, ka es gribu viņu tev ieteikt, jo es nekad nebūtu iedomājusies šo variantu.
H.M.: Labi, Raimonds Pauls ir viens, bet vajadzētu arī otru, un tu jau zini, ka otrs labāk būtu sieviete.
P.M.K.: (smejas un māj ar rokām) Es atceļu Raimondu Paulu!
H.M.: Tu atcel Raimondu Paulu? Izklausās, ka tas būs nosaukums mūsu sarunai! (smejas)
P.M.K.: Nē! Šis ir ārpus! Tu mani apmānīji, tu teici, ka šis vairs nebūs sarunā!
H.M.: (visi smejas) Tu varēsi izvēlēties. Manuprāt, šis ir lieliski.
P.M.K.: Nē, man taču ir jāveido savs publiskais tēls, sava karjera, es nevaru atļauties šādus teikumus.
H.M.: Nu, tad šis būs jāgriež ārā.
P.M.K.: Nu paga, tad no otra gala, es varētu ieteikt savu draugu Ārandu Ruģēnu, jo viņš tev varētu, jūs varētu ļoti daudz runāt par kaut kādām estētikas teorijām un kaut ko tamlīdzīgu. Nesen mēs bijām vienā nometnē, kur viena no aktivitātēm, bija atlasīt – kādi ir kritēriji, kas veido labu filmu. Un es biju pārī ar savu draugu, kurš tā vietā, lai kā normāli cilvēki runātu par šiem kritērijiem, katram kritērijam mēģināja piešķirt savu mākslas estētikas teorētiķi! Es nevarēju to izturēt, bet man šķiet, ka tev tas varētu būt interesanti. (smejas)
H.M.: (smejas) Nu, nezinu! Es sajutu to empātiju, kāpēc es arī varbūt nevarētu izturēt!
P.M.K.: Man liekas, ka tev varētu arī patikt!
H.M.: Labi, tad Raimonds Pauls un Ārands Ruģēns. Es domāju, tā ir laba izvēle!
P.M.K.: Paga, bet man vajadzētu arī kādu sievieti.
H.M.: Nu, tas nav obligāti, bet nu mūsdienās tas skaitās stilīgi.
P.M.K.: Stilīgi. Man šķiet, ka jebkura sieviete varētu normāli runāt par attēliem! (smejas)
H.M.: Šis arī varētu būt labs nosaukums sarunai!
Titulbilde: Foto: Lita Millere, no Kristīnes Brīniņas izrādes “Visi skaitās”
