Viņas varētu sākt bučoties
Sarunas par attēliem
Sarunas par attēliem – ir etnogrāfisks projekts par attēlu skatīšanās praksēm, kurā Haralds Matulis 2025. gadā reizi divos mēnešos sarunājas ar vienu kultūras jomas personību par vienu attēlu.
No vienas puses, ikviens, kurš skatās attēlus, ir eksperts šajā nodarbē. Tāpēc sarunas biedru izvēle ir diezgan arbitrāra, balstīta pieņēmumā, ka mūsdienu cilvēku attēlu skatīšanās prakses lielā mērā pārklājas. No otras puses, attēlu skatīšanos būtiski ietekmē ikkatra individuāla gaume un estētiskā tradīcija, kurā esam veidojušies, kā arī pārliecības un pasaules uzskati. Tāpat mazliet piedomāts, lai parādītos zināma dažādība sarunas biedru profesionālajā un sociālajā pasaules pieredzē, kas izriet arī no paaudziskās un dzimtiskās piederības.
Sarunas dialoģiskais raksturs atbrīvo no akadēmiski vēstošas un reprezentatīvas formas, kas atgādina tradicionālo, hierarhisko zināšanu un varas diskursu. Sarunā mūs interesē detaļas, sīkumi, nobīdes, subjektivitāte, fragmentārais, atsevišķais un viss jocīgais, kam sarunāšanās laikā cilvēki var pievērsties, jo nejūtas spiesti veidot “autoritatīvu” attēla aprakstu.
Attēla izvēle sarunai notika divos posmos. Vispirms tika atlasīti 72 internetā atrasti attēli (found photography), kas bija piesaistījuši Haralda Matuļa uzmanību kāda iemesla dēļ. Pēc tam sarunas biedrs no šiem attēliem izraudzījās vienu, par ko norisinās saruna.
SpA saruna ar mākslinieci Elīnu Semani
Haralds Matulis: Sveika, Elīna!
Elīna Semane: Čau!
H.M.: Prieks tevi redzēt! Ļoti jauki, ka piekriti parunāt par attēlu. Jo mani ļoti fascinē tas, ko tu dari fotogrāfijā, bet man šķita arī interesanti parunāt ar tevi pašu! Nu saki, – kāpēc tu izvēlējies šo attēlu?
E.S.: Man bija diezgan viegli izvēlēties, par spīti tam, ka tas piedāvājums bija gana eklektisks, jo šis attēls man šķiet smieklīgs... Man dažkārt nāk smiekli no tādām ļoti nopietnām, dramatizētām situācijām, kā ir šajā attēlā, jo tas ir tā saucamais face-off – šīs sievietes, visticamāk, ir no kāda cīņu sporta veida, un tādā veidā viņas uztaisa to psiholoģisko spriedzi pirms viņu vardarbīgā sporta akta. Un man tā pārlieku nopietnā psiholoģiskā spriedze šķiet ārkārtīgi komiska šajā brīdī, jo šķiet, ka tikpat labi viņas varētu sakauties, bet tikpat labi viņas tūlīt varētu sākt bučoties.
H.M.: Tajā brīdī, kad tu teici, ka tā kolekcija ir diezgan eklektiska, es jau sabijos un domāju – tā, bet šī bilde kaut kāda iemesla dēļ tev patika, un tagad, nedod Dievs, viņa tev ir iepatikusies kaut kāda cita iemesla dēļ nekā man, un tad būs jārunā uzmanīgi! Bet kad tu teici, ka tur ir kaut kas komisks, es sapratu, ka tas ir iemesls arī kādēļ es viņu izvēlējos. Neatceros vairs to brīdi, kā tas notika (smejas) bet kaut kādas komiskās kvalitātes tajā bildē ir.
E.S.: Vēl man komisks šķiet tas blondais vīrietis aiz kameras, jo man rodas uzreiz tāda sajūta, ka tas ir džeks, kas vienkārši filmē kaut kādus realitātes šovus, lai nopelnītu naudu. Līdzīgs tēls bija Armanda Zača filmā “Mūžīgi jauni”, es nezinu, vai tu esi redzējis, un tur bija džeks, kurš bija mākslinieks, bet viņš filmēja realitātes šovus. Un tad man tā sajūta, ka šis cilvēks tur ir, bet viņš vispār nav savā vietā. Un tas man arī šķiet komiski.
H.M.: Tas ir interesants veids, kā tu formulēji. Jo man parasti tie cilvēki, kas filmē realitātes šovus, bet sauc sevi par māksliniekiem, rada reakciju – come on, ko tu gribi apmānīt? Tu esi reāli operators, kurš gribētu būt mākslinieks. Bet varbūt var arī tā paskatīties, kā tu teici! Un man liekas tomēr ir interesanti, ka tu saki, ka tev bija tik viegli izvēlēties. Vai tas nozīmē, ka tevi piesaistīja šī tēma, kas ir vardarbība un komisms?
Man parasti tie cilvēki, kas filmē realitātes šovus, bet sauc sevi par māksliniekiem, rada reakciju – come on, ko tu gribi apmānīt?
E.S.: Jā, noteikti! Es pat teiktu, ka šis attēls varētu būt kaut kas līdzīgs vienai no manu agrāko fantāziju vizualizācijām. Man reiz bija fantāzija, ka varbūt varētu… nu, es gribētu redzēt ko tādu. Esmu redzējusi līdzīgus video, kur sievietes sit viena otrai pa seju. Vai arī kaut kādi sieviešu vardarbīgie sporti. Un man šķita, ka būtu riktīgi interesanti, piemēram, uztaisīt ringu un tajā ielikt vīrieti ar sievieti. Jo viņi parasti nekaujas savā starpā sportos, bet būtu interesanti, ja mēs paņemtu vīrieti, kuram būtu tādi paši parametri kā sievietei. Nu, piemēram, trenēšanās ilgums, pieredze, svars, augums un visas pārējās fiziskās nepieciešamības. Lai varētu to leģitimizēt, šo vardarbīgo sportu. Un man šķita, ka būtu interesanti pavērot, kurš no viņiem beigās izrādītos stiprais dzimums.
Man šķita, ka būtu riktīgi interesanti, piemēram, uztaisīt ringu un tajā ielikt vīrieti ar sievieti. Jo viņi parasti nekaujas savā starpā sportos, bet būtu interesanti, ja mēs paņemtu vīrieti, kuram būtu tādi paši parametri kā sievietei. (..) būtu interesanti pavērot, kurš no viņiem beigās izrādītos stiprais dzimums.
H.M.: Šis man atgādina, ir kaut kādi droši vien nelegālie video, kur dažāda veida dzīvniekiem liek cīnīties savā starpā (smejas), nu, tur haizivs ar krokodilu, vai lauva ar kaut ko... Bet ir interesanti, ka tev ir tā fantāzija, ka tur ir jācīnās vīrietim ar sievieti. Un vispār viņiem ir jābūt līdzvērtīgiem, bet paskatīsimies, kurš uzvarēs.
E.S.: Man vispār šķiet, ka šis ir veids, kā leģitimizēt vardarbību – tu viņu vienkārši paliec zem sporta. Jo, nu, padomā, šī sieviete... es esmu redzējusi arī tādu video, kur intervē sievieti, viņai ir brutāli sasista seja, uzpampušas asiņojošas acis, un tā tālāk, un viņa sajūsmā stāsta par to, cik laba cīņa bija. Kaut kāds mazohisms arī tajā sportā ir, jo tas ir fiziski negatīvi ietekmējošs.
H.M.: Interesanta perspektīva! Respektīvi, tu domā, ka cilvēki grib leģitimizēt to, ka viņi vērš vardarbību pret citiem? Vai arī, ka sabiedrībai vispār ir vajadzīgs redzēt un piedalīties šai vardarbībā? Mēs esam kā sabiedrība savā attieksmē, ka vardarbība tas ir ļoti ne okei, un tad sports ir tā vieta, kur mēs varam to izbaudīt.
E.S.: Jā, es domāju, ka tā ir nepieciešamība. Otrais variants – ka tā ir nepieciešamība, un tajā arī ir kaut kāds ļoti liels instinktīvs akts. Jo man šķiet, ka šeit arī ir spriedze starp seksuālo draivu un nāves draivu.
H.M.: Kur tu redzi šeit seksuālo draivu?
E.S.: (izbrīnīta) Šeit? Man ir sajūta, ka viņas tūlīt sāks skūpstīties, goda vārds!
H.M.: Es tieši to gribēju teikt. Es domāju, tas ir tas, kas mani piesaistīja, bet es... esmu ļoti piesardzīgs, komentējot, ko dara divas sievietes un ko es par to domāju... Tur ir kaut kādi riski, ka es vai nu kļūstu aizbildniecisks vai neuztveru nopietni, bet... es domāju, kas ir tas, kas man salikās tajā bildē komisks? Un tur visa tā inscenētība, ko tu jau pieminēji. Bet tad es sapratu, ka man laikam tās labējās meitenes smaids ir tas, kas neļauj to uztvert nopietni. Tad es skatījos, ka, iespējams, viņa nemaz nesmaida. Ka tas vienkārši tā izskatās. Ja tur būtu tikai tā, kas ir kreisajā pusē – viņa izskatās nopietna, viņa izskatās agresīva, viņa ir gatava cīnīties. Un tā otra – viņa arī cenšas no visiem spēkiem, bet manā skatījumā viņai neizdodas izkāpt ārā no tā, ka viņa izskatās vienkārši mīļa un jauka meitene ar gariem matiem. Un tā bilde izskatās pēc kaut kā atdarinājuma. Un es sāku domāt – ja tur būtu divi džeki, es laikam nevarētu iztēloties, ka viņi sāktu bučoties. Un tad es domāju, bet kas tas ir, kas man liedz to iztēloties? Vai man ir kaut kādi aizspiedumi? Jo skaidrs, ka arī džeki varētu bučoties... varbūt tie ir tie garie mati vai kaut kas cits, bet kaut kas man liek redzēt to bildi tā, ka viņi ir gribējuši to parādīt kā vardarbības, agresijas face-off, un man par spīti tas izskatās kā tāds mīļš, romantisks brīdis.
Kaut kas man liek redzēt to bildi tā, ka viņi ir gribējuši to parādīt kā vardarbības, agresijas face-off, un man par spīti tas izskatās kā tāds mīļš, romantisks brīdis.
E.S.: Es arī, starp citu, ievēroju tieši labās meitenes smaidu. Vēl pirms sarunas kā reiz piezūmoju, lai pārliecinātos. (pauze) Un vēl šeit man uzkrītoša šķiet tāda trīsstūrveida kompozīcija, kas atkārtojas. Jo, redzi, tas ir tā kā ilumināti...
H.M.: Var dzirdēt, ka tu esi mācījusies Mākslas akadēmijā!
E.S.: (smejas) Es nezinu, vai eksistē trīsstūrveida kompozīcija. (smejas pārgalvīgi) Bet redzi, tur, kur saskaras viņu galvas, tās veido piramīdas formu. Un tur ir spriedzes augstākais punkts.
H.M.: Tur, kur pieres saskaras?
E.S.: Jā, tur, kur ir pieres, tas ir tas augstākais punkts. Un tad uz leju aiziet krūtis un tas paplašinājums. Un tad tur ir trīsstūrveida kompozīcija. Un savukārt tajā trīsstūrī ir iekšā vēl viens trīsstūris, kas ir tas basketbolists ar kājām špagatā. Un tas man atgādina mazliet arī Illuminati simbolu, ko var tā ar rokām salikt – trīsstūrīti.
H.M.: Vai tu redzi, ka, paturpinot uz ārpusi, tas čalis, kas ir aizmugurē – tiesnesis vai vienkārši pieteicējs – ka viņš arī veido tādu kā lielāku trīsstūri? Un tajā telpiskajā un simboliskajā formā viņš ir ļoti līdzīgs mācītājam. Un ka mācītājs un tiesnesis, tas patiesībā ir kaut kas ļoti līdzīgs. Divas dāmas sanākušas kopā, viņš it kā ir neitrāls, viņš visu vēro, lai nebūtu nekādu pārmērību, bet viņš ir tas, kurš to aktu kontrolē. Un paturpinot (smejas), re kur uz malām ir vēl divi liecinieki. Viena ir tā dāma, kas ir smaidīga. Un tad šis te vīrietis ar ambivalento lomu, kurš ir grib būt mākslinieks, bet ir video operators. Un īstenībā lūriķis, kas to visu skatās.
E.S.: Vispār, jā, tur ir kaut kas tāds ceremoniāls, vai ne? Un, starp citu, tā sieviete pa kreisi mani atgādina Dženiferu Lopesu. Tā līdzība man šķiet tik ļoti precīza, ka es nespēju ignorēt to faktu. Es nesen redzēju, starp citu... Varbūt arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc man rodas šī asociācija, jo ir kaut kāds džeks, kas filmē īsus video – iet pa ielu Amerikā un prasa cilvēkiem, hei, ar ko tu nodarbojies? What do you do for a living? Un tad bija tā, ka tas džeks filmē Dženiferu Lopesu. Bet viņš nezināja, kas ir šī dziedātāja, jo viņš nāk no jaunākas paaudzes. Un viņš uzrunāja viņu uz ielas un prasīja viņai, ko viņa dara ikdienā. (smejas) Un viņa teica, ka viņa ir dziedātāja. Un tad viņš prasa – āā, kā tev sauc?
H.M.: Tas bija pa īstam?
E.S.: Jā, tas bija pa īstam. Tas likās komiski. Jo paaudzes mainās, un viņai šķiet, ka visiem ir jāzina. Nu, es tā pieļauju. Viņa izskatījās manāmi samulsusi par šādiem jautājumiem. Viņai šķiet pašsaprotami, ka visi zina viņas vārdu, uzvārdu un nodarbošanos…
H.M.: Vēl par trīsstūriem. Skatoties ilgāk, es nevarēju nepamanīt, ka te veidojas arī sirsniņa starp viņām.
E.S.: Jā, pareizi.
H.M.: Un tad es domāju, šitais noteikti ir jau kaut kāds mēms... kaut kas tajā ir ļoti uzlādēts.
E.S.: Bet arī starp viņu krūtīm var ieraudzīt pretējo sirsniņu. Tās ir tā kā divas sirsniņas, kas ir savienojušās.
H.M.: Kuru tu domā?
E.S.: Nu šādi (rāda), tur ir divas sirsniņas. Tu redzi savējo, es savējo.
H.M.: Šī bilde man šķiet atšķirīga no veida, kā tu fotografē. Es gan neesmu redzējis ne visas tavas bildes, ne visas sērijas – vai tu teiktu, ka viņa tevi piesaistīja dēļ tā, ka tur ir kaut kas atpazīstams, vai tur vispār nevajadzētu vilkt nekādas paralēles ar to, kā tu praktizē fotogrāfiju?
E.S.: Es domāju, ka tas drīzāk bija intuitīvi. Es tev pastāstīju par savu fantāziju, un man šķita, ka tā ir pilnīgi tam vizualizācija. Man nebija šaubu, kad es ieraudzīju šo fotogrāfiju, man nebija grūti izvēlēties starp pārējām. Bet man bija interesanti, kas tevi tieši ir piesaistījis… Jo man šķiet, šī fotogrāfija bija diezgan atšķirīga no tā pārējā satura, kas bija mapītē. (smaida)
H.M.: Kā tu to raksturotu?
E.S.: Piemēram, pārģērbušies JRT aktieri. Kaut kāds Instagram ekrānšāviņš, kaut kādi stock photo?
H.M.: Bet ar ko šī atšķirīga? Šī arī ir vienkārši kaut kāda random bilde.
E.S.: Jā, viņa ir nejauša, bet viņa ir emocionāli pielādēta.
H.M.: Un tās nebija?
E.S.: Priekš manis nē. Es nezinu, vai var kaut kā vilkt paralēles ar to, kā es bildēju. Atslēga ir tā emocionālā uzlāde, ko es tur sajutu. Tas bija tas, kas man iegrieza.
H.M.: Es teiktu, man šī bilde izskatās tāda estētiski tīra, kaut kādā ziņā statiska. Nu tur ir tā trīsstūrveida kompozīcija, bet tāda ļoti stabila. Un tagad (smejas) mans amatieriskais priekšstats par tavu mākslu – tā man šķiet transgresīva, kaut kādā piesaistošā veidā. Un man likās interesanti, ka tu paņēmi šo attēlu… Okei, tev, protams, nav jāizvēlas bildes, kas ir, manuprāt, līdzīgākas tam, ko dari tu. Bet interesanti, ka patiesībā tu paņēmi sižetisko un emocionālo piesaisti.
E.S.: Es teiktu, ka šis attēls ir transgresīvi komisks.
H.M.: Bet vai nav tā, ka komiskais nodzēš transgresīvo? Man liekas, komiskais ir tas, ar ko mēs visu nogludinām.
E.S.: Es domāju, ka komiskais un transgresīvais viens otru neizslēdz. Es domāju, ka daudz kas var eksistēt paralēli. Un tam nav obligāti jābūt vai nu vienam, vai nu otram – tas var būt gan, gan. Un vēl arī ne tikai tas.
H.M.: Vai tu vari dot piemēru? Jo man liekas, nu labi, ir vienkop transgresīvais un komiskais, bet tas komiskais mums ļauj sajusties droši. Apmēram – mēs jums parādām kaut ko transgresīvu, bet īstenībā, redziet, tur ir kaut kas mazliet smieklīgs. Un tas saiet kopā ar mūsu sākuma tēmu, ko tu teici – par institucionalizēto vardarbību, un sports kā vieta, kur tu vari vardarbīgi izpausties, bet mēs zinām, ka apkārt ir tas sporta rāmis, kas apdrošina. Līdzīgi tas komiskais ar transgresīvo... pa īstam transgresīvs, man liekas, ir tāds, kur es kā skatītājs jūtos neomulīgi, es jūtos nedrošs par to, kas tur notiek. Tiklīdz tur parādās komiskais, es nodomāju – ā, mākslinieks gribēja pasargāt manas jūtas. Ne?
E.S.: Iespējams, jā. Es vēl gribēju par šo attēlu paturpināt. Vēl viens slānis, kas man šeit parādās, ir incesta slānis. Jo man šīs abas sievietes, ņemot vērā viņu sejas formas, degunu, lūpas, acis – viņas ir fiziski ļoti līdzīgas. Nu, viņas varētu būt arī māsas. Ok, ir redzams, ka vienai ir gari mati, otrai ir skūti un īsi, un tur ir tā atšķirība, bet viņas fiziski šķiet kā dvīnes, tāda sajūta. Un tad varētu būt forši, ka tas viss turpinātos ar tādu incestuālo fantāziju. Un viņas varētu nodoties mīlestībai, arī esot māsas...
H.M.: (aizdomājas) Vai tad starp māsām tas arī skaitās incests?
E.S.: Man šķiet, ka jā, jo es internetā nevaru atrast tādus video. Ļoti bieži ir tā, ka es kaut ko iegūglēju, kaut kādas lietas, ko es vēlētos redzēt, kā tas notiek, un nav… Es gribētu redzēt, kā tas notiek, bet nav tāda informācija internetā pieejama.
H.M.: (smejas) Es precizēšu – tu gribētu redzēt, kā tas notiek starp divām māsām, tev nepietiek, ka tas notiek starp divām sievietēm. Tu gribi, lai tur ir apliecība, ka šīs ir māsas, un tad tu skaties, ko viņas tur dara.
E.S.: Jā! Tāpēc, ka to dzīvē nevar redzēt. Un tad es varu šo apmierināt, vienkārši turpinot fantāziju… Un tāpat man arī radās ideja par sievieti un vīrieti, jo laikam jau tas sportā tā nav īsti iespējams, jo es arī nevarēju atrast šādus piemērus internetā... Un tad man šķiet, ja tās lietas neeksistē, tad par viņām var pasapņot.
H.M.: Jā, es atpazīstu šo tavu fantāziju. Man kā vīrietim viņa arī šķiet interesanta, jo, bieži vien kontaktējoties ar sievietēm, ir sajūta, ka ir jāvalda savs spēks. Un ja tu esi ar līdzvērtīgu pretinieku, tas ir vislabākais, jo tu saproti, ka tu vari būt tu pats. Ja tu esi vājāks, tad arī nav interesanti, jo tev ritīgi sadod (smejas). Jā, līdzvērtība... bet kāds jau tajā boksa mačā uzvarēs, un izrādīsies, ka nav līdzvērtīgi. (pauze) Mazliet paplašinot! Vai tu teiktu, ka šis bija tipisks attēls tādiem, kādus tu skaties un kas tevi piesaista? Tu jau mazliet minēji, ka šajā attēlā bija kaut kas ļoti specifisks, bet vai tu tomēr atpazītu, ka tajā ir kaut kas raksturīgs? Un tas ir veids, kā attēli tevi ieinteresē?
E.S.: Mmm... (domā)
H.M.: Un tas, ko tu teici, ka tur bija tā emocionālā piesaiste, emocionālais fokuss, un pārējās bildes bija ļoti viegli atmest, jo šī tevi piesaistīja emocionāli.
E.S.: Jā, kad tu jūti to enerģiju, tu jūti to uzlādēto spriedzi, kas ir starp tiem attēlā redzamajiem cilvēkiem. (pauze) Bet kāds bija jautājums?
H.M.: Vai tas ir veids, kā tu skaties attēlus vienmēr? Vai tas ir tas, ko tu meklē attēlos? Vai tu skaties daudz, daudz attēlu?
E.S.: Un kurš no mums neskatās daudz, daudz attēlu 21. gadsimtā, eksistējot sociālajos tīklos?
H.M.: Nu, un kā tu viņus skaties?
E.S.: (smejas) Nu, es nezinu, kā es viņus skatos!
H.M.: Tu tiem velti ļoti maz laika un par viņiem nedomā? Bet kāds no tiem piesaista tavu uzmanību?
E.S.: Jā, un ja tas notiek kaut kādās dažās sekundes simtdaļās, tad jā, un tas ir tas, kas nostrādāja arī šeit.
H.M.: Un tu esi ievērojusi kaut ko līdzīgu, kas tevi piesaista?
E.S.: Es neesmu to godīgi sakot daudz pētījusi. Bet attēlā mani var piesaistīt daudz kas. Iespējams, tas var būt kāds elements, ne tikai jaudīga kompozīcija, tas var būt arī šķietami neizteiksmīgs attēls, kur es, iespējams, saskatu kaut ko sev interesantu. Bet es neteiktu, ka viņiem visiem ir kaut kāds kompozicionāls paterns, kas atkārtotos. Vai kaut kāds saturs, ko es apzināti meklētu. Es domāju, ka tas, kas mani piesaista attēlā, ir neviennozīmīgas lietas. Nu tas var būtu dažādi...
Tas, kas mani piesaista attēlā, ir neviennozīmīgas lietas.
H.M.: Dažādas lietas vai pretrunīgas lietas?
E.S.: Gan, gan.
H.M.: Bet tu neesi mēģinājusi konceptualizēt, kas tevi piesaista? Un arī savā fotogrāfes/mākslinieces praksē tu to dari caur emocijām? Nemēģinot domāt, reflektēt par to, kādu iespaidu tas varētu atstāt?
E.S.: Es vienmēr domāju par kompozīciju. Obligāti vienmēr. Man ļoti patīk kompozīcija, jā. Man šķiet, ka par jebkuru attēlu, pat tādu šķietami primitīvu, ikdienišķu – es tāpat domāju par kompozīciju vienmēr. Tas ir primārais. Es bez tā nevaru.
H.M.: Tad, kad tu saki kompozīcija, par ko tieši tu domā? Nu, cilvēkiem, kas nav studējuši mākslu vai kam tas šķiet milzīgi plašs jēdziens.
E.S.: Par kaut kādām savstarpējām attiecībām, laukumu attiecībām, kā tas izskatās. (nopūšas) Kompozīcija ir jājūt, man šķiet... Kā to tā izskaidrot? Nu es jau, man šķiet, paskaidroju.
H.M.: Labi, lielāks, plašāks jautājums. Kādas divas grāmatas vai teorijas par attēliem ietekmējušas veidu kā tu skaties attēlus, par tiem domā? Es zinu, ka tu lasi... Vai ir kaut kas tāds, ko tu atceries, kas spēcīgi ietekmēja vai izmainīja veidu, kā tu skaties attēlus?
E.S.: Ļauj man mazliet padomāt. (pauze) Gan jau, ka ir, es domāju. Ir tādas grāmatas, kas, manuprāt, ir tādas kā obligātā literatūra. Noteikti Barta “Piezīmes par fotogrāfiju” būtu tā grāmata.
H.M.: Kas tur notiek?
E.S.: Atceries, tur bija tas punctum un nāve, un ļoti daudz kas. Tā ir filozofiska grāmata, kas ļoti ietekmēja, kā es uztveru fotogrāfiju, kā uztveru attēlu.
H.M.: Bet vai viņš nav novecojis? Tās jau ir piecdesmit gadus vecas ziņas.
E.S.: Nu, lai viņas ir, tu man uzdevi jautājumu, kas mani ir ietekmējis. Es uz to atbildu. Man ir vienalga, kurā gadā tas ir izdots. Vai arī man bija obligāti tev...
H.M.: … nē, es vairāk domāju par to, ka mana sajūta, skatoties uz mūsdienu fotogrāfiju ir, ka tā estētika ir tik ļoti mainījusies, ka man būtu grūti to izskaidrot ar Bartu. Bet, protams, arī man, viņu lasot, bija iespaidīgas sajūtas.
Mana sajūta, skatoties uz mūsdienu fotogrāfiju ir, ka tā estētika ir tik ļoti mainījusies, ka man būtu grūti to izskaidrot ar Bartu.
E.S.: Nu, tas ir tāds ļoti fundamentāls skatījums uz fotogrāfiju, ļoti dziļš, kas nāk no Barta. Bet to grāmatu es lasīju diezgan sen, es esmu divreiz viņu izlasījusi. Pirmoreiz tas bija pirms gadiem desmit, kad es studēju pie Andreja Granta. Un tad pēc tam kaut kad studiju ietvaros es vēlreiz viņu pārlasīju.
H.M.: Varbūt mans jautājums tieši par grāmatu vai teoriju nebija pareizais. Varbūt man bija jājautā podkāsts vai seriāls, vai filma, vai fotoskola, vai kāda tradīcija, kas tevi ietekmējusi.
E.S.: Mani ļoti iedvesmo kino! Tas ir tas, kas mani ietekmē, gan skatoties uz attēlu, gan domājot par mākslu ārpus divām dimensijām! Kino ļoti, ļoti daudz tiešām maina to, kā es skatos uz dzīvi, kā es skatos uz attēliem un vispār uz pasauli. Man dažkārt ir tā, ka es skatos filmas, man ir blociņš, kurā es pierakstu kaut kādus brīžus, kuros ir bijusi vai nu superiedvesmojoša aina vai kadrējums, vai gaismas, ļoti daudz kas. Man patīk skatīties kino analītiski. (pauze) Jāpasaka kāda laba fotogrāmata. Ivaram Grāvlejam bija tā grāmata “Padomi fotogrāfam”. Atceries?
H.M.: Es nezinu, vai tas ir tas pats, bet es atceros, ka viņam bija Kultūras forumā sērija, kur bija pareizi nofotografēts un nepareizi.
E.S.: Jā, jā, jā! Tā ir tā. Es teiktu, ka šīs divas. Ja man jāizvēlas divas, tad es izvēlos šīs divas – Bartu un Grāvleju.
H.M.: Bet paklau, kad tu to saki, tu taču to saki nopietni, nevis kā joku, jo man tas Grāvleja projekts likās kā joks! Par to, kā var nepareizi izdarīt un kā ir it kā pareizi. Un tad, protams, viņam vēl tā sērija, atceries, ar tūristiem, kur viņš stāv kā tūrists, dažādos veidos fotografējas… Bet tu to saki ar kādu nolūku? Ne jau no Grāvleja grāmatas cilvēki mācās fotogrāfijas pamatus, viņi mācās drīzāk ko citu?
E.S.: Es teiktu, ka mani tā grāmata kā mākslas darbs iedvesmo. Tā nav kā joks.
H.M.: Mēs esam sasnieguši mūsu laika robežu, bet varbūt tev ir vēl kaut kas, ar ko gribi padalīties.
E.S.: Laikam tas svarīgākais ir pateikts. Mēs arī izreaģējām, tāpat kā viņas... Ā, bet zini ko! Tas jau ir mazliet atkāpjoties, bet šī fotogrāfija, šis attēls man atgādināja vienu tādu flešbeku no manas dzīves, kas notika pirms ļoti daudziem gadiem. Man bija kaut kādi varbūt 20 gadi toreiz. Un tas ir turpinot tēmu par komisko tajā pārspīlētajā dramatismā. Bija situācija Alūksnē pirms daudziem gadiem pie kultūras nama Klondaika, tur notika divu baru sadursme. Un tur es jutu tieši šo pašu uzpumpēto spriedzi, kas ir attēlā. Tur bija divi bari, kas gāja viens otram pretī. Un man viņi atgādināja kaut kādus smieklīgus gaiļus. Un es sāku par viņiem tā kā smieties. Un es iegāju starp tiem bariem. Es sāku tēlot vienus no tiem lecīgajiem, un teicu “Aiziet! Sitamies! Darām lietas!” Jo man tas likās tik smieklīgi. Un es viņus sāku parodēt no iekšpuses. Un tas kautiņš izjuka… Es saprotu, ka tas varēja beigties arī citādāk! (smejas) Bet šādas situācijas… Es atceros pat konkrēti tos personāžus no Alūksnes! Ir tādas situācijas, kurās varbūt nav smieklīgi, bet tomēr tas patiesībā ir ļoti smieklīgi.
H.M.: Paldies tev!
E.S.: Paldies tev arī, Harald.
