Kaut kas mani izsitīs no tā plūduma
Sarunas par attēliem
Sarunas par attēliem – ir etnogrāfisks projekts par attēlu skatīšanās praksēm, kurā Haralds Matulis 2025. gadā reizi divos mēnešos sarunājas ar vienu kultūras jomas personību par vienu attēlu.
No vienas puses, ikviens, kurš skatās attēlus, ir eksperts šajā nodarbē. Tāpēc sarunas biedru izvēle ir diezgan arbitrāra, balstīta pieņēmumā, ka mūsdienu cilvēku attēlu skatīšanās prakses lielā mērā pārklājas. No otras puses, attēlu skatīšanos būtiski ietekmē ikkatra individuāla gaume un estētiskā tradīcija, kurā esam veidojušies, kā arī pārliecības un pasaules uzskati. Tāpat mazliet piedomāts, lai parādītos zināma dažādība sarunas biedru profesionālajā un sociālajā pasaules pieredzē, kas izriet arī no paaudziskās un dzimtiskās piederības.
Sarunas dialoģiskais raksturs atbrīvo no akadēmiski vēstošas un reprezentatīvas formas, kas atgādina tradicionālo, hierarhisko zināšanu un varas diskursu. Sarunā mūs interesē detaļas, sīkumi, nobīdes, subjektivitāte, fragmentārais, atsevišķais un viss jocīgais, kam sarunāšanās laikā cilvēki var pievērsties, jo nejūtas spiesti veidot “autoritatīvu” attēla aprakstu.
Attēla izvēle sarunai notika divos posmos. Vispirms tika atlasīti 72 internetā atrasti attēli (found photography), kas bija piesaistījuši Haralda Matuļa uzmanību kāda iemesla dēļ. Pēc tam sarunas biedrs no šiem attēliem izraudzījās vienu, par ko norisinās saruna.
Saruna par attēliem ar filozofu Rūdi Bebrišu
Haralds Matulis: Sveiks, Rūdi! Tu tikko teici, ka brīnišķīga attēlu izlase, un kad es to veidoju, man tā patiešām likās ļoti okei, un tad es ieraudzīju visu kopā, un man tā šķita kaut kādā veidā arī dīvaina. Es centos nenoformulēt, kas tieši, jo es negribu zaudēt prieku domāt par to, bet man nepārprotami bija sajūta, ka šī ir specifiska izlase. Bet saki, kāpēc tu izvēlējies šo bildi?
Rūdis Bebrišs: Kā jau tas paredzami varētu gadīties, izvēli motivēja tur saskatāmie objekti un jautājumi vai tēmas, kuras, kā iedomājos, būtu interesanti pārdomāt vai pārrunāt. Ne tik daudz varbūt attēls pats, bet drīzāk tas, kādiem jautājumiem tas liek uzvirmot. Tā būtu aplinkus atbilde, bet man patika ģitāras – ļoti īsi.
H.M.: (smejas) Tā ir tāda dzīves stila žurnāla atbilde! Nu labi, stāsti vairāk, kas tad tevi saviļņoja?
R.B.: Jau mēģinot iedziļināties šī attēla analīzē, ir skaidrs, ka tas ir kaut kāds kustību, deju iestudējums vai kaut kas tāds. Un mani interesē, kā tās ģitāras tiek turētas, jo, esot cilvēkam, kas māk spēlēt ģitāru, man skaidrs, ka šeit tā pilda kaut kādu horeogrāfiska objekta funkciju, un tādā ziņā tas ir vairāk rekvizīts nekā mūzikas instruments. Vismaz šajā atsevišķajā kadrā. Un tas, savukārt, man lika aizdomāties par to, cik lielā mērā arī uzstāties ar instrumentu ir kaut kāda horeografēta prakse. Piemērs iz dzīves – kādreiz, kad es biju pusaudzis un spēlēju ģitāru, es prātoju par to, kā izskatīties stilīgi, to darot, un patiesībā tur ir ļoti daudz arī horeogrāfisku pārdomu, kā vajadzētu stāvēt, cik platu stāju ieņemt, vai kā satvert instrumentu. Un šeit, attēlā, protams, tas tā nav, tur ir cita funkcija, bet tas noteikti saistās ar kaut kādu arī horeogrāfisku potenciālu.
H.M.: Es tev piekrītu. Kad tu šo bildi izvēlējies, es biju pārsteigts – ā, tu esi izvēlējies tādu bildi, tā it kā es būtu aizmirsis, ka kaut kad agrāk to bildi esmu izvēlējies es! Un tas, ko es nodomāju, man tā šķita kaut kādā ziņā bīstama vai kontroversāla bilde. Nu labi, kontroversāla būtu par skaļu teikts. Bet man šķiet, ka tad, kad es par viņu jūsmoju privāti, tas ir okei. Taču domājot, ka mēs par to runāsim publiski, vai tas būs pilnīgi droši? Un es sāku domāt par to, kāpēc? Tātad, pirmkārt, tur ir jaunas sievietes. Otrkārt, tur ir šīs jaunās sievietes, kas, kā tu norādīji, ir rūpīgi horeografētas. Un tad es domāju, nu labi, kādi tad ir tie riski, par kuriem es fantazēju? Un tas viens risks ir jaunu sieviešu seksualizācija, un kāds ir mans skatiens, kas es esmu, – es esmu kaut kāds mūzikla skatītājs? Un tas būtu vēl okei skatījums, bet nu tajā virzienā, kas kļūst aizliegts. Tad es domāju, nu labi, bet kas ir cits veids, kā skatīties? Teikt, ka es tur neredzu sievietes, bet redzu vienkārši kaut kādu ģeometrisku kompozīciju, kaut kādu deju musturi, tas man liekas vēl riskantāk, es izdzēšu šo sieviešu aģenci un saku – es tur redzu vienkārši kaut kādus ķermeņus. Un tad es saprotu, jā, kaut kādā interesantā veidā tas attēls mani ir piesaistījis, bet es jūtu, ka tā skatīšanās bauda, – es jau gribēju teikt, teksta bauda, es nezinu, vai vispār par skatīšanos ir tāds vārdu salikums – ka es jūtos mazliet nedroši. Man liekas, kamēr es to privāti stāstu, tas ir okei, bet, kad es par to sāku jūsmot, tad man liekas, tajā ir kaut kas varbūt aizliegts. Un īstenībā trešā lieta: es saprotu, ka gan šīs fotogrāfijas autors, gan horeogrāfijas autors to, šķiet, ir iecerējuši vienā veidā, bet man šķiet, ka iemesls, kāpēc es to atlasu, un veids, kā mēs uz to skatāmies, tam piešķir kaut kādu citu, ja ne karikatūrisku, tad katrā ziņā vismaz komentējošu attieksmi, kas jau nav tik patiesa un godīga, un es sāku turēt sevi aizdomās.
R.B.: Man liekas, ka tavas domas tevi pašu ieved strupceļā. Man daudzi tie jautājumi pat nešķita tik ļoti būtiski, bet jautājums par kontroversalitāti, iedomājos, varētu būt vienkārši arī tāds, ka varbūt tu zini tā attēla avotu vai arī tieši pretēji, un tad, ja tā bilde kaut kur nokļūst tālāk un par to tiek runāts, tad tur ir kaut kāds svarīgs diskleimeris, ka “man nav ne jausmas, kas ir tie cilvēki”, kas tur ir notverti, kas tas ir par uzvedumu, kurš to būtu uzvedis, ieplānojis un tamlīdzīgi, un tas ir kaut kāds tāds it kā tukšais izejas punkts. Citiem attēliem, protams, tā tukšā izejas punkta nebija. Tur bija pazīstami cilvēki vai situācijas, bet tas nav šis gadījums. Un vienīgais, kas man lika aizdomāties, ir tās ģitāras.
H.M.: Nu, es varu atzīties, es zinu, no kurienes tā bilde ir, bet man šķita būtiski nogriezt to informācijas avotu. Kaut kādā ziņā es to darīju tīri estētisku iemeslu, man tā šķita lieka informācija vizuāli, bet es varu atklāt – tas nāk no laikmetīgās mākslas žurnāla e-flux, kas man jau liek domāt, ka, iespējams, tas ir nevis nevainīgs horeogrāfisks iestudējums, bet ka tajā attēlā jau ir ietverts kaut kāds kritisks komentārs. Un tad es sāku domāt, bet varbūt tas, ko es runāju, tas jau ir tajā ietverts, un es sāku justies, ka es esmu vairs nevis autentisks skatītājs, bet kaut kādā ziņā, sevi apmānot, mēģinu uzdoties par tādu oriģināla skatījuma autoru, kaut gan šis te ironiskais moments tur jau ir ietverts.
Varu atklāt – tas nāk no laikmetīgās mākslas žurnāla e-flux, kas man jau liek domāt, ka, iespējams, tas ir nevis nevainīgs horeogrāfisks iestudējums, bet ka tajā attēlā jau ir ietverts kaut kāds kritisks komentārs.
R.B.: Daudzslāņains tas skatījums noteikti sanāk, e-flux es zinu, bet cik daudz tas šobrīd tam attēlam dod vai izmaina? Es teiktu – ne pārāk. Man nebūtu droši vien būtiski, vai tas ir no turienes vai no Teātra Vēstneša, vai no vēl kaut kurienes. Jā, jo tas attēls ir “atrasts”, vai ne, – tas ir tas, kā mēs tam pieejam. Tomēr arī ar kaut kādu citu skatienu, kurš ir gan ironisks, gan arī varētu būt tāds nopietni iztirzājošs.
H.M.: Tu teici, ka tevi piesaistīja ģitāra, vismaz tas bija tas elements, ko tu minēji. Un tad es domāju, vai no tā izriet, ka visu pārējo tu izliec ārpus kadra, vai arī ģitāra bija tas, ar ko ir pietiekami? Jo es domāju, tas, kas mani vēl tur piesaistīja, kaut kas ar desubjektivizāciju – katra dejotāja ir atsevišķa persona, bet tad, kad viņas uzliek astoņas uz skatuves, viņas zaudē to, ka viņas ir cilvēki, viņas kļūst par kāda lielāka mehānisma daļu, un es saprotu, ka mans vērtējums ir ne gluži kā horeogrāfam, bet, teiksim, kad es ieskatos rūpīgāk, tad es redzu, ka trešajai meitenei no priekšas skaitot, ka viņai priekšējās pēdas leņķis ir mazliet atšķirīgs kā citām. Un tad es domāju, ka tā šķiet tāda nianse. Bet atceros, es biju uz vienu teātra izrādi, kur aktieris piegāja pie skatuves un stiepās pēc rekvizītiem, un tas, ka viņš pastiepās uz pirkstgaliem, man lika domāt, ka tas ir tāds romantisks, spēļpilns moments, kamēr vēlāk es noskaidroju, ka viņi par to nemaz nebija tā domājuši. Un es domāju, līdzīgā veidā, cik stingri es piesienos šādām detaļām, – ja nebūtu tā viena izliektā kāja, un tā leņķa atšķirība ir ļoti neliela, tad viņas pārvietotos uz tādu platoniskas idejas lauku, bet tagad ir šī novirze no perfektā atkārtojuma.
R.B.: Liekas, ka tai pašai sievietei arī roka ir mazliet izplūdusi, un, ja mēs tālāk skatāmies, tad arī tām sievietēm, kas ir pašā galā, tur arī rokas nav pilnīgi taisnas un neveido kaut kādu tādu viendabīgu veselumu, bet tā ir interesanta nianse, ko tu norādīji. Nu, tas mirklis; fenomenoloģijā runā par kaut kādu tādu ķermeņa transparenci, caurspīdīgumu – pārrāvumu tajā mirklī, kad kaut kas iznāk no tās pasīvās apslēptības, kurā tas atrodas, un pēkšņi izraisa kaut kādu dīvainu reakciju pašā subjektā. Parasti fenomenoloģijā runā par kaut kādu mirkli, kad savs ķermenis kaut kā pieviļ, bet te, skatoties uz iestudējumu, pastiepšanos pirkstgalos, ieraugi tādu cilvēcisku momentu tajā uzvedumā, tajā teatralitātē. Cilvēcisku nejaušību.
H.M.: Tu pieminēji ģitāru, un es veltīju laiku papētīt, un man jau radās fantāzija par to, ka tur noteikti ir bijis horeogrāfs, un, pat ja tā nav deja, bet tikai iestudēts kadrs, viņām visām ir džinsu bikses, baltas zeķes, džinsu biksēm ir uzlocīti gali, un viņām ir balti krekliņi. Un tad es domāju – kas tas ir? Tas ir kaut kāds tāds ļoti demokrātisks apģērba kods? Vai arī tas ir tieši veids, kā vispār noslēpt, ka te ir apģērbs – tas nav būtisks, jo, pirmkārt, viņas visas tērptas vienādi, otrkārt, tāds ļoti neitrāls apģērbs.
R.B.: Apģērbs it kā neitrāls, bet vienlaikus man liekas, ka tas white t-shirt and jeans taču ir kaut kāds modes, nu, kā saka, staple – tāds pamatu pamats, uniforma, kas var būt vienlaikus kodē gan neitralitāti, bet, no otras puses, arī tādu sakoptību un vienotu estētiku.
H.M.: Vai tu domā, ka tur ir mēģināts iekodēt arī to, ka šīs meitenes it kā uzstājas, ka viņas imitē, ka viņas varētu būt tās rokzvaigznes, kas ir uz skatuves, vai arī tas jau ir cits naratīvs? Un kas man vēl ienāca prātā, bet varbūt esmu pārāk piekasīgs, viņas šķietami iemieso tādu rokenrola dzīvesstilu, un vēl arī tā izstieptā roka, bet tā ģitāra – tā ir klasiskā ģitāra. Tad es domāju, varbūt tā ir nianse, ko scenogrāfs neiedomājas, vai arī es skatos pārāk sīki nepareizajā virzienā.
R.B.: Tas, ko tu minēji par to pozu – it kā jau tā vide, skatuves noformējums ir pārāk sterili klasiskām rokzvaigznes asociācijām, bet pats apģērbs, tas varētu konotēt kaut ko, nu, varbūt ne roķīgu, bet indie roka estētika tur varētu būt. Vienlaikus arī varbūt roks ar to pieticīgumu apģērbu kodā, kas tur ir. Iznākt uz skatuves baltā t-kreklā un džinsenēs ir ļoti labs tērps, lai vēstītu savu vienkāršību, kas varētu piestāvēt arī atsevišķiem alternatīvās mūzikas žanriem, kas mēģina tuvināt mūziķi ar potenciālo klausītāju.
H.M.: Labi, bet ko darīt ar tām baltajām zeķēm? Jo cilvēki neskrien uz skatuves zeķēs. Varbūt tās nemaz nav zeķes, bet kaut kādas speciālās baleta kurpes, kuras es neatpazīstu... Vēl viens moments, es ievēroju, ka telpa liekas kādā ziņā totalitāra, tas fons, tā kā baleta kulises, fona strīpojums un spīdīgā grīda. Es pieņemu, ka tām jaunajām meitenēm, kas tur dejo, tas varbūt ir sapņa iemiesojums, viņas to izjūt pilnīgi savādāk, bet man uzreiz tas rada sajūtu par totalitāru sistēmu, kur cilvēka ķermenis tiek dresēts, lai tas varētu izpildīt identiskas kustības kā visi citi, un man gribētos domāt, ka tas fons nav nejaušs. Lai gan to es nevaru apgalvot, varbūt, ka uz fonu nav jāskatās.
Pieņemu, ka tām jaunajām meitenēm, kas tur dejo, tas varbūt ir sapņa iemiesojums, viņas to izjūt pilnīgi savādāk, bet man uzreiz tas rada sajūtu par totalitāru sistēmu, kur cilvēka ķermenis tiek dresēts, lai tas varētu izpildīt identiskas kustības kā visi citi, un man gribētos domāt, ka tas fons nav nejaušs.
R.B.: Varbūt tā skatuve raisa tādas asociācijas. Man šķiet, tas varētu būt likumsakarīgi, ka, pieredzot skatuves iekārtojumu vai arī aizkarus, kulises, mēs varētu sajusties kaut kā tā, ka tur kaut kas ir radīts, ieplānots, uzvests, iestudēts, tostarp negatīvā nozīmē. Varbūt ir svarīgi to krāsu izcelt? Kāpēc tieši tāda krāsa, nevis cita? Man liekas, šī ir diezgan mierīga krāsa. Ja tā būtu sarkana, tad tas noteikti būtu daudz agresīvāk. Ar šo krāsu diezgan labi tā kompozīcija veidojas arī ar to, kā tas atspīd uz skatuves un arī ar džinseņu zilo toni rada diezgan harmonisku ainu. Es katrā ziņā neizjūtu tādu negatīvo. Kaut gan, ja es tagad skatos, meklējot to speciāli, tad varbūt kaut kas tur tāds ir.
H.M.: Es neteiktu vārdu “negatīvs”, bet man šķiet tāda mazliet draudīga atmosfēra tur ir. Taču varbūt es tur projicēju kādu savu pieredzi ar skatuvēm un nepieciešamību iekļauties kolektīvā… Kā tev šķiet: tas, ko mēs darām, vai tas ir tuvu tam, kā tu skaties attēlus ikdienā? Vai šis ir tāds tipisks attēls, kas tevi interesē, vai šī ir ļoti neparasta skatīšanās pieredze?
R.B.: Nu, tas ir interesants jautājums. Es noteikti esmu ieslīdzis garās sarunās par kaut kādām šķietami mazām, nesvarīgām lietām, arī mēģinot tās analizēt estētiski vai semiotiski, vai kā mēs to darām tagad. Un tas ir diezgan aizraujoši. Vai es to daru ar katru attēlu? Noteikti nē. Vai es to dabiskos apstākļos darītu ar šo attēlu? Es arī nezinu, es šaubos, bet kaut kas man noteikti uzjundīja asociācijas.
Es noteikti esmu ieslīdzis garās sarunās par kaut kādām šķietami mazām, nesvarīgām lietām, arī mēģinot tās analizēt estētiski vai semiotiski, vai kā mēs to darām tagad. Un tas ir diezgan aizraujoši. Vai es to daru ar katru attēlu?
H.M.: Kā tu skaties attēlus parasti?
R.B.: Nu, dzīvojot tādā attēlu pasaulē, kur mums viss ir tik daudz ar attēliem kodēts, domājot gan par sociālajiem medijiem, gan citiem, visbiežāk jau tā diezgan pasīvi un garāmejoši. Ne katram attēlam izdodas pievērst uzmanību, bet ir daži, kuros ir kaut kāds tas punctum – jēdziens, ko Barts piedāvā, kas paķer uzmanību un sakoncentrē, pat kaut kāda reizēm mazsvarīga nianse. Un tad nu dažiem attēliem gadās tas punctum, kas izvelk ārpus tā pasīvā, ikdienišķā uztveres moda, kad attēli figurē visur visapkārt, un kaut kas liek padomāt par to, ka notiek kaut kas interesants vai nu ar to krāsu, vai sejas izteiksmi, vai pozu vai kādu rekvizītu. Visbiežāk es paļaujos uz to, ka kaut kas mani izsitīs no tā plūduma cauri dzīvei un tajā attēlā pēkšņi mani uzrunās.
H.M.: Vai tu nošķir attēlus un savu skatīšanās pieredzi un procesu atkarībā no tā, vai tie ir mākslas foto un redzi, ka autors tur ir speciāli kaut ko inscenējis, un tie ir galu galā mākslas darbi? Jo tu ātri aizgāji līdz tam, ka mēs dzīvojam tajā attēlu pārsātinātībā, un radās iespaids, ka visi attēli tev ātri slīd garām un daži piesaista uzmanību. Un tad es aizdomājos, bet vai tiešām tie visi ir viena veida attēli? Varbūt, ka tur ir dažāda veida attēli un tu tīri neviļus tomēr uz viņiem arī skaties atšķirīgi.
R.B.: Jā, tā arī ir ļoti pareiza norāde. Es piekrītu, ka nošķīrums starp mākslas fotogrāfijām un pārējām fotogrāfijām kaut kādā ziņā pastāv. Tas nepastāv varbūt objektīvi, bet drīzāk pastāv kaut kāds skatīšanās mods. Ja es esmu muzejā, ja esmu izstāžu zālē, ja es esmu mākslinieka fotogrāfa Instagram kontā, es meklēju attēlus un vēroju tos ar estētisku pieeju. Pārējiem attēliem es varbūt ne vienmēr atvēlu šāda veida skatīšanās modu. Bet arī, būdams kvēls ikdienas estētikas virziena cienītājs, piekrītu, ka katram attēlam ir potenciāls tādam būt, un dažkārt tas ir visnotaļ aizraujoši un ir ļoti forši speciāli estetizēt, radīt šo estētisko efektu attēlam, kas varbūt to nav pelnījis vai pirmajā brīdī nav tā bijis iecerēts, jo visam ir potenciāls būt estētikas, mākslas objektam.
Visam ir potenciāls būt estētikas, mākslas objektam.
H.M.: Kā tev palīdz vai kā ietekmē tavu skatīšanos tas, ka tu esi studējis mākslas filozofiju un nopietni ar to nodarbojies?
R.B.: Es domāju, ka diezgan daudz. Īpaši domājot par attēlu demokrātiskumu, par ikdienas estētikas idejām. Tās it kā ir, protams, veselajā saprātā balstītas – es domāju, nebūtu kontroversāli apgalvot, ka visu varētu apskatīt estētiski – bet man šķiet, ka tad, kad filozofijā, izejot tam pilnajam aplim cauri, kur sākumā liekas, ka viss var būt māksla, un tad sāc lasīt, un tev liekas, nē, tas ir muļķīgi teikt, ka viss var būt māksla, bet tad tu atkal izlien otrā pusē un atkal saproti, ka viss var būt māksla, bet nu jau bruņojies ar kaut kādu argumentu, tad tas noteikti ir palīdzējis. Es neteiktu, ka es būtu tajā pašā skatītāja pozīcijā kā bez filozofijas bagāžas.
H.M.: Ja tev būtu jāsauc divi filozofiski teksti, kas ir iespaidojuši to, kā tu domā par attēliem, vai arī pēc kuru izlasīšanas tu vairs neesi tas pats cilvēks, vai arī teksti, bez kuru izlasīšanas neviens mūsdienās nevar jēgpilni skatīties uz attēliem – kurus tu sauktu? Es atceros, reiz tu atsaucies uz Danto, kas ir salīdzinoši vecs autors, vai ne, tas ir vēl pirms Otrā pasaules kara?
R.B.: Pēc. Sākot ar sešdesmitajiem gadiem.
H.M.: Bet vienalga jau aizvēsture.
R.B.: Jā, es noteikti vienmēr esmu bijis liels dantoists, tā nu mani studijas tam pievērsa – paldies Igoram Gubenko –, un kopš tā laika es noteikti esmu bijis tajā virzienā. Man liekas, ka Danto filozofijā tur varbūt ir estētisks moments vai skatīšanās moments tajā, ka viņš formulēja ideju par neatšķiramiem līdziniekiem, kur it kā ir divi identiski objekti, viens no tiem nav māksla, otrs ir māksla, un tad ir jautājums – kas tad to vienu padara par mākslu un otru nē? Un viņa analītiskā atbilde ir: mākslas pasaule un citi konteksti, vēstures un teorijas kopums ievirza mūsu skatienu, ļaujot apskatīt zem Dišāna…
H.M.: (smejas) …šitais izklausās pēc krāpšanās.
R.B.: Tāds aplinkus veids, bet vienlaikus eleganta atbilde! Jautājums, vai tā ir atbilde pēc būtības.
H.M.: Bet pirms tu sauc nākamo autoru, un man liekas, tas ir ļoti interesants nošķīrums attiecībā tieši uz to, ko mēs darām. Jo es atradu it kā nejaušu attēlu it kā no interneta, kas mani piesaistīja. Tātad mākslas pasaule, mēs varētu pieņemt, viņam nav uzspiedusi šo zīmolu, ka tas ir mākslas darbs. Tad jautājums, vai mēs, šodien skatoties, tu par viņu runājot, runājām kā par mākslas darbu, jo tu pieņem, ka es tomēr būšu atlasījis kaut ko ar estētisku vērtību, vai arī tieši otrādi – mums ir plašāks lauks, un mēs tur ieliekam tādas skatījuma perspektīvas, kuras mums nebūtu iespējams, ja mēs domātu par to kā tikai par mākslas darbu?
R.B.: Jautājums, vai māksla būtu pareizais jēdziens, ko izmantot. Es domāju, ka ne tik ļoti, un te es redzu tādu elegantu pāreju un sabalsošanos starp Danto idejām un iepriekšminēto ikdienas estētiku, kas aktīvi iestājas par to, ka mākslas jēdzienu vajadzētu paplest un vispār estētiskās pieredzes ir daudz plašākas nekā tikai uz mākslu attiecinātās. Šis attēls varbūt pat ir diezgan tuvu mākslai, tāpēc ka tas pretendē uz kaut kādu mākslas dokumentācijas statusu. Bet tā attieksme, kuru mēs pieļāvām, skatoties uz šo attēlu, ir estētiski iztaujājoša, meklējoša, kāda bieži vien būtu veltīta mākslas objektiem, bet ne tikai.
Šis attēls varbūt pat ir diezgan tuvu mākslai, tāpēc ka tas pretendē uz kaut kādu mākslas dokumentācijas statusu. Bet tā attieksme, kuru mēs pieļāvām, skatoties uz šo attēlu, ir estētiski iztaujājoša, meklējoša.
H.M.: Ko tu sauc par ikdienas estētiku? Liels jautājums, bet lai saprastu, ko tu ar to domā.
R.B.: Lielākie pārstāvji šajā virzienā būtu, piemēram, filozofe Juriko Saito – šķiet, viņas pirmie darbi ir deviņdesmito gadu beigās, divtūkstošo sākumā formulēti –, un savukārt latviski lasāms ir diezgan labs darbs: Volfganga Velša Estētikas robežceļi, tulkots Laikmetīgās mākslas centra tulkojumu sērijā. Vismaz šie divi domātāji ir tādi, kurus bieži ierindo ikdienas estētikas kā konkrēta filozofijas atzara tekstu korpusā. Bet es domāju, ka tās idejas patiesībā noteikti ir plašākas un gaisā virmo, un es atzīstu savu romantiķa statusu – bieži vien arī deviņpadsmitā gadsimta filozofija un vācu romantisms pauž idejas, ka visu var estetizēt. Varbūt tikai ar tādu lielāku patosu.
H.M.: Labi, vai tu sauksi vēl otru filozofu vai būtisku domātāju, kas tevi ietekmējis, ko tu gribētu ieteikt cilvēkiem izlasīt?
R.B.: Man savulaik, pirms pāris gadiem, gatavojoties lielam eksāmenam, sanāca izlasīt gandrīz vai visu Rolāna Barta Camera lucida. Piezīme par fotogrāfiju. Man šķiet, tas darbs man ļoti palicis atmiņā tieši ar jēdzieniem. Patiesībā ļoti dīvains darbs, tas mijas kopā ar piezīmēm par to, kā viņam nomira māte, un tad tas ir tādā ļoti Barta stilā, kur it kā ir filozofiskas pārdomas par fotogrāfijas mediju, bet vienlaikus arī ne tikai tas. Un tas, kas man likās jēdzīgākais šajā darbā, ka tas piedāvāja šo minēto punctum jēdzienu, arī šķiet, satori. Vai ne – smieklīgi, ka divi lieli mūsu kultūras mediji savus nosaukumus ir, ja ne aizguvuši, tad varbūt iedvesmojušies daļēji no Barta.
H.M.: Vai satori jēdziens nav japāņu?
R.B.: Arī liekas, ka ir. Bet man liekas, ka Barts to jēdzienu arī izmanto.
H.M.: Ar kādām divām izcilām kultūras personībām tu man vēl ieteiktu aprunāties šādā sarunā? Varbūt tās nav tik plaši zināmas pasaulē, bet cilvēki, ko tu esi saticis, kas interesanti domā par attēliem?
RB: Labs jautājums! Tā kā tāda piramīdu shēma, kur mēs katrreiz iesakām kādus nākamos.
H.M.: (smejas) Tā nebūs tava atbildība!
R.B.: Nezinu. Pievērsties tieši attēla analīzei… varbūt pat tieši būtu interesanti parunāt ar kādu… Nu, piemēram, es esmu salasījies visu kaut ko, mani interesē mākslas tēma – varbūt interesanti būtu meklēt kādu, kurš vienkārši būtu atvērts pameklēt interesantas lietas, bet ne obligāti no kaut kādu konkrētu teoriju izejas punktiem, un man pat grūti nosaukt kādu tagad.
H.M.: Tu aicini meklēt cilvēku no ielas, kādu, kurš ir inteliģents, bet nav domājis par šīm tēmām un varētu kādu interesantu perspektīvu iedot?
R.B.: Jā, kaut kā tā, tas varētu būt vismaz viens labs ieteikums!
H.M.: Labi, paldies tev par sarunu!
R.B.: Es gribēju vēl vienu lietu pateikt par ģitārām. Man liekas, ka tas ir ārkārtīgi interesanti. Gribēju pateikt, bet nepaspēju. Tās izskatās, ka ir klasiskās ģitāras, ļoti tuvu būtu jāvelk, lai pateiktu, vai tās ir akustiskās vai klasiskās, es varbūt uz sitiena pateikt nevaru; man sākumā izskatījās pēc akustiskajām, bet varētu būt arī, ka ir neilona stīgas – es spriežu pēc pašas šīs augšas, kur tiek skaņots. Ir svarīgi domāt par to, ko klasiskā vai akustiskā ģitāra vēsta, atšķirībā no tā, ja mēs tur redzētu elektrisko ģitāru. Un, atgriežoties atkal bērnībā vai pusaudzībā, pusaudzim, kas spēlē ģitāru – man tas likās lielais sapnis tiekties uz elektrisko ģitāru, ka tā ir stilīguma iemiesojums. Un tu esi vienmēr iesprostots ar šo sasodīto klasisko un akustisko ģitāru, kur tu nevari nekādus rifus spēlēt, tev jāspēlē tikai kaut kādi akordi un tamlīdzīgi. Un es atceros to, ka, spēlējot kādas dziesmas uz akustiskās ģitāras, tas vienmēr skan kaut kā tik neveikli, tāpēc ka tu gribi izjust to gaļīgumu, kas piemīt elektriskajai ģitārai, kad tā ir pieslēgta pie kārtīga distortion. Un es aizdomājos gan par tām pozām, gan par tām ģitārām – cik daudz tas pavēsta. Kā pusaudzis mēģina izskatīties stilīgi, spēlējot akustisko ģitāru, jo tavs mērķis ir būt rokzvaigznei, bet tas bieži vien nestrādā, un tad tas sapnis, uz ko tu patiesībā tiecies, ir drīzāk elektriskās ģitāras power poza.
