Sniegs, sieviete, dzīvnieks. Tūlīt mēs nosauksim arī vārdu apgaismība
Sarunas par attēliem
Sarunas par attēliem – ir etnogrāfisks projekts par attēlu skatīšanās praksēm, kurā Haralds Matulis 2025. gadā reizi divos mēnešos sarunājas ar vienu kultūras jomas personību par vienu attēlu.
No vienas puses, ikviens, kurš skatās attēlus, ir eksperts šajā nodarbē. Tāpēc sarunas biedru izvēle ir diezgan arbitrāra, balstīta pieņēmumā, ka mūsdienu cilvēku attēlu skatīšanās prakses lielā mērā pārklājas. No otras puses, attēlu skatīšanos būtiski ietekmē ikkatra individuāla gaume un estētiskā tradīcija, kurā esam veidojušies, kā arī pārliecības un pasaules uzskati. Tāpat mazliet piedomāts, lai parādītos zināma dažādība sarunas biedru profesionālajā un sociālajā pasaules pieredzē, kas izriet arī no paaudziskās un dzimtiskās piederības.
Sarunas dialoģiskais raksturs atbrīvo no akadēmiski vēstošas un reprezentatīvas formas, kas atgādina tradicionālo, hierarhisko zināšanu un varas diskursu. Sarunā mūs interesē detaļas, sīkumi, nobīdes, subjektivitāte, fragmentārais, atsevišķais un viss jocīgais, kam sarunāšanās laikā cilvēki var pievērsties, jo nejūtas spiesti veidot “autoritatīvu” attēla aprakstu.
Attēla izvēle sarunai notika divos posmos. Vispirms tika atlasīti 72 internetā atrasti attēli (found photography), kas bija piesaistījuši Haralda Matuļa uzmanību kāda iemesla dēļ. Pēc tam sarunas biedrs no šiem attēliem izraudzījās vienu, par ko norisinās saruna.
Saruna par attēliem ar mākslas kritiķi Ievu Lejasmeijeri
Haralds Matulis: Ieva!
Ieva Lejasmeijere: Tu nesāc ar labdien?
H.M.: Nē, es sākšu ar šo. Tu zināji, ka ir jāizvēlas...
I.L.: …tu turpmāk vienmēr sāksi raidījumu ar “Ieva!”.
H.M.: Tu zināji, ka ir jāizvēlas viena bilde. Nu, es tev to uzrakstīju. Un es nodomāju, cik tas ir radoši un drosmīgi un anarhistiski no tevis, ka tu izvēlies divas bildes. (pauze) Ko tu teiksi?
I.L.: Neko.
H.M.: Neko. Un tas man kaut kā saslēdzās kopā ar tavu Ekphrasis projektu, kur ir teksts par nevienu bildi. Nu, respektīvi, par neredzamu bildi. Un tad tev bija raidījums, kur tu runāji par attēliem, ko klausītājs neredz. Un tagad tā vietā, lai kā normāls cilvēks izvēlētos vienu bildi, tu man saki: Harald, es gribu runāt par divām bildēm. Man tas likās tik stilīgi, un es sapratu, ka jādod tev iespēja pārkāpt noteikumu un parunāt par divām bildēm. (smejas) Es redzu, ka tu esi kaut ko pierakstījusi, tas nozīmē, ka tev ir idejas, ko teikt.
I.L.: Nē, es esmu gatava atbildēt uz jautājumiem. Tu teici, ka tā būs intervija.
H.M.: Patiesībā tā ir saruna. Līdz ar to es gaidu, ka tu arī runāsi.
I.L.: Nešaubīgi.
H.M.: Tu vari pateikt, kāpēc izvēlējies šīs bildes?
I.L.: Mhm. Jā, man bija ļoti grūta izvēle. Es ļoti noguru. Kā apzinīgs cilvēks es izturējos pret šo uzdevumu ļoti atbildīgi. Nu, mani interesē viss kaut kas, dažādi uzdevumi, kas attiecas uz attēliem un to izvēlēm un skatīšanos. Un es biju pati ļoti pārsteigta, kādas lielas mokas man sagādāja pārskatīt to tavu atlasi. Un es domāju, kas tās par mokām? Kāpēc tādas mokas? Nekur tālu neaizdomājos, bet mazliet padomāju, ka tas varētu būt saistīts ar tavu konceptu– tu esi izvēlējies attēlus, tad aicini cilvēkus veikt savu izvēli no šīs tavas izlases. Biju sapratusi, ka tu izvēlējies attēlus, lai tie nebūtu mākslinieciski attēli. Kaut kas tāds bija, vai ne?
H.M.: (smejas) Jā, jā.
I.L.: Vai esmu kaut ko pārpratusi?
H.M.: Tā ir patiesība. (pauze) Es biju iztēlojies, ka šī prakse, ko es uzsāku, bet kurā es uzaicinu arī otru cilvēku, ka ir kaut kādā ziņā brīva un patvaļīga. Un tad es sāku domāt, kā lai to apraksta. Bet tas, kā tu to aprakstīji, izklausās, ka tur ir tādi ļoti rigīdi noteikumi, un sajutos kā tāds nevilšs diktators, kas ir uzlicis kaut kādas robežas.
I.L.: Nu kā, bet tas ir normāli. Tā ir tava iecere, tu to īsteno. Taču es saskāros ar mokām, apskatot šo attēlu izlasi, un vienīgais, ko man izdevās noformulēt, ka, vai tik tas nebūs saistīts tieši ar šo tavu nošķīrumu, proti, šķirt tos nost no mākslas. Proti, man bija grūti skatīties uz attēliem, kuru uzņemšanas, veidošanas, parādīšanās, esamības iegansts nav ne noskārstams, ne saprotams. Tie ir tik... neobligāti. Viņi pat nav nejauši. Viņi ir kaut kādi pilnīgi nejēdzīgi. (smejas) Un tāpēc izvēlējos divus attēlus. Pirmkārt, apstājos pie šī attēla. Kā var saprast, tas ir mūsdienās uzņemts attēls, kur ir visādi elementi, kas mēdz būt attēlos un kas mani vienmēr saista. Lai cik nejēdzīgi, nemākslinieciski, vienalga kādi tie būtu. Ja attēlā ir futbola vārti un suns, tad... Bet faktiski pirmais vairāk. Ja attēlā ir futbola vārti, tad man ar šo pilnīgi pietiek. Šis attēls būs manas uzmanības vērts. Lūk. Un šai attēlā, kā mēs redzam, ir vārti.
H.M.: (nervozi smejas) Ieva! Tu esi mākslas kritiķe! Tu vari raksturot, kas šis ir par izvēles kritēriju – futbola vārti?
I.L.: Protams! Es ar lielāko prieku izstāstīšu, kas šis ir par izvēles kritēriju, futbola vārti. Šis fetišs radās... Tagad neatceros, kurā gadā, bet žurnāls “Rīgas Laiks”, kura vairs nav, tad, kad tas vēl bija, uzaicināja uzrakstīt nelielu tekstiņu viņu rubrikā Ekphrasis par vizuālo kultūru, par mākslu. Un es rakstīju par izstādi, ko biju tobrīd svaigi redzējusi Latvijas Fotogrāfijas muzejā, tur bija izstādītas Mārtiņa Lablaika fotogrāfijas. Tās bija melnbaltas fotogrāfijas. Kā lai nosauc žanriski…? Man liekas tādu jūtīgu, labu dokumentālistu darbus iedalīt žanriski un nosaukt tos par ceļojumu iespaidiem ir stulbi, tāpēc tā darīt nevajadzētu. Bet tur bija fotogrāfijas no dažādām valstīm, kuras autors ir apmeklējis. Dažādos laika posmos. Un attēliem bija paraksti. Man līdz šim joprojām nav ne jausmas, vai viņš to bija iecerējis kā tādu literāri pretenciozu, smieklīgu gājienu vai vienkārši viņš tā domā, tā uztver pasauli. Mēs kaut kad esam bijuši sīki pazīstami, bet es tiešām tik labi nepazīstu to cilvēku, es šo neprotu vērtēt. Un toreiz jau arī mans uzdevums nebija iepazīties tuvāk ar autoru, bet uzrakstīt par kaut kādu aspektu, kas bija aizķēries… Un vieni no parakstiem, kas mani noveda pilnīgā katarsē, bija tādi: “Ainava ar futbola vārtiem”, “Ainava ar baltiem futbola vārtiem”. Un kaut kas vēl, kaut kas vēl, kas manā iztēlē kārtojās tādās jocīgās, bezmaz poētiskās sekvencēs par to, kas viss var notikt ainavas un futbola vārtu attiecībās. Un kopš tās reizes, kopš šī teksta Rīgas Laikam es pati fotografēju futbola vārtus pie katras izdevības. Publiskoju šo attēlus. Esmu sajūsmā par šiem saviem attēliem. Esmu sajūsmā par citu autoru attēliem, kuri pamana ainavā baltus un citādus futbola vārtus. (pauze) (smejas aizgūtnēm) Vienreiz es nofotografēju futbola vārtus pie 49. vidusskolas sētas, no Bruņinieku ielas puses, kur viņiem ir futbola laukums. Un tur bija tādi maziņi vārti. Es nezinu, kam tie domāti. Rūķiem…? Nāriņām…?
H.M.: Cik mazi?
I.L.: Nu, maziņi. Tādi pavisam mazi. Šitādi (rāda līdz vidum). Viņi bija sabīdīti cits citā. Nu, viskautko vēl varētu turpināt par futbola vārtiem fotogrāfiskos attēlos manā dzīvē.
H.M.: Es saprotu, ka šis ir ļoti personīgs stāsts par futbola vārtiem…
I.L.: …tu gribēji.
H.M.: …un es mazliet baidos uzdot to sekojošo jautājumu. Bet, ja tu domā, ja tu spēj uz to paskatīties kā mākslas kritiķe... Kas tas ir, šis fenomens? Tas, ko tu esi izdarījusi ar šiem futbola vārtiem? Jo es pieņemu, ka tas nav tikai par futbola vārtiem kā par vizuālu zīmi divdesmitā un divdesmit pirmā gadsimta mijā. Ka tajā ir kaut kāds kultūras kods. Man izklausās, ka tur ir kaut kāda ironija. (smejas) Un izklausās, ka tur ir kaut kas postpadomju! Bet tu vari to visu noliegt, sakot, ka tie ir vienkārši futbola vārti…
I.L.: Tagad jau tu mūsu sarunā esi tas mākslas kritiķis, kurš reflektē par manis teikto, par manu preferenci.
H.M.: Taisnība. Bet es vienkārši nespēju iztēloties, zinot, ka tu esi mācījusies mākslas kritiku, mākslas vēsturi, ka neesi reflektējusi, kāpēc tev futbola vārti patīk. Un tas ir iemesls, kāpēc es teicu, ka tas ir riskants, varbūt tāds personīgs ceļš un tu negribi stāstīt vairāk, kā jau pateici. (nespēj savaldīties) Man arī futbola vārti šķiet maģisks priekšmets… Bet varbūt tāpēc, ka es esmu spēlējis sportu. Un, un...
I.L.: (neticīgi) Spēlējis? Sportu?
H.M.: (smejas) Es saprotu, es izgāzos, es atstāju iespēju, ka es neesmu spēlējis sportu. Bet tad, kad tu spēlē kādu bumbu spēli, tajā brīdī, kad bumba lido vārtos, viņa trāpa tieši vārtu tīklā, tur ir tāds maģisks brīdis. Un skaidrs, ka tas baltais vārtu ietvars ir kaut kāds apstiprinājums. Finišs. Sākums. Tā ir maģiska vieta. (pauze) Bet pēc tā, ka tu neatpazīsti mazos vārtus, es pieņemu, ka tu uz to skaties pilnīgi citādāk, nekā spēlētājs vai sporta līdzjutējs, kurš šo ietvaru redz kā brīdi, kuram cauri trauksies bumba, un tad tur būs šis vārtu tīkla moments.
I.L.: Nē, nu tādas skaidrības labad un tādas vēsturiskas patiesības labad – lai klausītājam nerodas kaut kāds pilnīgi ārprātīgs priekšstats – es precizēšu, ka pirmkārt, nekad mūžā neesmu spēlējusi futbolu. Un otrkārt... (aizdomīga pauze)
H.M.: …vienreiz tomēr esi, ja? (smejas)
I.L.: Un otrkārt, nekad mūžā neesmu domājusi par futbola vārtiem no tāda skatu punkta, kas tie ir no sporta spēļu viedokļa, kā arī man nekad nav nākusi prātā tāda vērtējoša apcere kāpēc. Man ir gluži vienalga, kāpēc. Jā. Tas ir kā ar īstām jūtām.
H.M.: Šitais ir ļoti labs.
I.L.: Nu labi, bet mēs varētu iet prom no tiem vārtiem? Mēs redzam, ka tie ir tur, kur tie ir, proti, ne pašā uzmanības fokusā. Vēl tur ir redzams cilvēks un sunītis. Un sniedziņš tur ir. Un fonā ir daudzstāvu… modernistiska, teiksim, apbūve.
H.M.: Kāpēc tu to saki?
I.L.: Nu, lai aizietu prom no tās sarunas par futbola vārtiem! Es negribu, ka mani tērpina par pašu tādu privātāko...
H.M.: Labi, vairs ne par futbola vārtiem.
I.L.: Es tomēr cenšos nošķirt, saproti, publisko no privātā… (smaida)
H.M.: Labi, pastāsti par to otro bildi.
I.L.: Jā, nu tātad es sameklēju visā tajā bezcerīgajā attēlu izlasē, nevis izlasē, bet atlasē, pirmo attēlu, kuru, likās, varētu izvēlēties. Un pēc tam apstājos pie nākamā attēla, kuru ieraugot biju ļoti priecīga. Ja ieraugot attēlu ar futbola vārtiem jutos atvieglota, jo sapratu, ka iziešu no situācijas, ka man ir vismaz kaut kas, un es varēšu tev godīgi pastāstīt. Tad satikt Fēliksa Tio... jē… fotogrāfijas vēsturē hrestomātisko fotogrāfiju…
H.M.: …hrestomātisko? (smejas) Bet tu nezini, kā viņu sauc?
I.L.: Autoru? Nu kurš to var izrunāt? Tu esi mācījies Franču licejā, tad nu pasaki, kā to izrunā!
H.M.: Oi, nē, es nezinu. Uzrakstīsim iekavās, priekš lasītājiem. (Félix Thiollier)
I.L.: Neatceros, kā stādīju šo autoru priekšā studentiem, kad kaut kad lasīju fotogrāfijas vēstures lekcijas dažās augstskolās. Taču ļoti labi atceros, ka šis attēls bija uzmanības centrā, runājot par gadsimtu mijas fotogrāfiju. Biju ļoti pārsteigta, ieraugot šo tiešām hrestomātisko, joprojām noslēpumaino, maģisko, brīnišķīgo, romantisko, piktoriālistisko attēlu tavā izlasē... Un tad, skaties, kā sanāca – es esmu pilnīgi nejauši izvēlējusies divus attēlus, kuri taču vispār ir radinieki! Jo, lūk, viņos ir kaut kādi elementi, vienas un tās pašas sastāvdaļas. Bet ar kurām ir panākts un izdarīts pilnīgi kaut kas cits.
H.M.: Kuras ir tās sastāvdaļas?
I.L.: Kā? Sniegs, sieviete, dzīvnieks.
H.M.: (smejas) Smieklīga secība. Starp citu, es sniegu nebiju pamanījis. Kad tu tagad saki, es saprotu, ka sniegs arī ir kopīgs, jā...
I.L.: …un turklāt abos ir tāds putenīgais sniegs. Pat ja mēs mēs neskatāmies uz šo manu izdruku (smejas un rāda izdruku), kur sniegs izdrukājies zaļš. (pauze) Nu, es visu izstāstīju.
H.M.: Jā, nu... Es biju sagatavojis savus komentārus un jautājumus, bet tagad tie šķiet gandrīz neiederīgi…
I.L.: …nu, pasāsti!
H.M.: Es izstāstīšu, kā es redzēju. No tevis teiktā izklausās, ka šīs bija divas vienīgās bildes, kuras bija kaut cik pieņemamas.
I.L.: Nē, bija vēl dažas. Bet šīs bija vienīgās, kuras man gribējās izvēlēties. No tāda viedokļa kā, kad tu, piemēram, ej ar kādu cilvēku kopā pa kaut kurieni, kā mēs ar tevi tagad kaut kādā ziņā ejam pa tavu sarakstu, vai ne?
H.M.: Nē…
I.L.: …un tad tu ieraugi kaut ko un saki: “O, skaties, skaties!” Tas ir kaut kas, kas pievērsa manu uzmanību. Un uz ko es labprāt vēršu tavu uzmanību. Tādā ziņā.
H.M.: Es dzirdu, ko tu saki. Man šķiet, ka es to atlasīju… tu neuzdrošinājies to saukt par izlasi. (smejas) Es arī nelietošu šo vārdu… Es veicu šo atlasi ar domu, lai tie izskatītos pēc kaut kādā ziņā nejaušiem kadriem. Un tas, kā tu tikko aprakstīji to došanos ceļojumā, tas man radīja iespaidu, ka mēs ejam, piemēram, pa pilsētu, pa brīnišķīgu pilsētu. Un tur ir kaut kāds skats, un viņš ir skaists. Un kaut kādā ziņā pašpieteikams. Tur ir tā mūsu klātbūtne, kad mēs abi reizē skatāmies. Un tas ir kaut kas skaists. Un tagad, kad tu to noformulēji, es sapratu, ka šīs divas bildes varbūt varētu ierakstīt šajā kategorijā, bet vairums pārējo…
I.L.: Skaists? Nē! Es neteicu “skaists”.
H.M.: Nu, labi, tu neteici, es paplašināju.
I.L.: Tas nav paplašinājums, tas ir sašaurinājums.
H.M.: (iesmejas)
I.L.: Jo no tā, kam cilvēks var vēlēties pievērst savu un ceļabiedra uzmanību, skaists ir tikai viens segmentiņš no kaut kā lielāka.
H.M.: Es drīzāk būtu teicis, ka mani interesē neparastais, un tas neparastais parasti ir disharmonisks vai neglīts. Es neteiktu, ka tās pārējās bildes būtu akurāt neglītas, bet kaut kādā ziņā viņas izskatījās nespeciāli veidotas. Šīs divas tādā ziņā, protams, izskatās klasiski komponētas, un man nolasījās, ka tu esi apzināti veidojusi sēriju, īsu sēriju, kas ir fotostāsts. Jo šeit abos attēlos ir sieviete un suns…
I.L.: …kāds suns!? Tas ir zirdziņš!
H.M.: Nu, re, kur suns!
I.L.: Bet šeit – zirdziņš.
H.M.: (smejas) Es atpazīstu, ka tas ir zirgs. Bet tu sāki ar šo pirmo (rāda uz bildi ar suni).
I.L.: Tāpēc, ka tā bija rindā pirmā.
H.M.: Jā, bet kad es no tevis saņēmu šos attēlus, automātiski nodomāju, ka pirmais attēls ir šis (rāda uz sievietes un zirga bildi), nevaru īsti izstāstīt kāpēc, droši vien tāpēc, ka vēsturiski šis izskatās senāks, un tad tas stāsts ir par to… uz kurieni civilizācija iet…? Es ļoti daudz vairāk uzmanības pievērsu personāžiem un attiecībām, kādas sievietēm ir ar šiem dzīvniekiem. Un es jūtu, ka esmu pilnīgi citādāk skatījies uz šīm bildēm. Mani tas kaut kādā ziņā fascinē…
I.L.: … tas ir brīnišķīgi!
H.M.: Bet kaut kādā ziņā arī biedē, jo šķiet, ka mani jautājumi un komentāri līdz ar to ir kaut kur promvedoši. Ko es saskatīju – par šo mūsdienu bildi man nebija skaidra viedokļa, tā mani piesaistīja, jo šķita jocīga. Un šodien es sev jautāju, kas man tur šķiet jocīgs? Kaut kas neiederīgs vai disharmonisks, vai jocīgs šķiet tajā, ka tur ir šī ļoti idilliskā ainava ar sniegputeni, statiskais fons un mūsdienu sieviete, kas iet ar suni – kas jau mazliet neiederas sniegputenī, bet nu, tādi ir mūsdienu cilvēki – viņi ir spiesti staigāt pa skaistu ainavu. Un apakšā tas uzraksts...
I.L.: (neticīgi) Spiesti staigāt pa skaistu ainavu? Kur tu tur redzi skaistu ainavu?
H.M.: Viņa ir tāda teiksmaina, glāsmaina. Bet reizē tur ir šis urbānais. Tu to nosauci par modernismu, bet skaidrs, ka es jūtos tur kā attīstītos Pļavniekos, sliktā nozīmē.
I.L.: Bet Pļavnieku masīvi jau ir modernisma ideju iedvesmoti!
H.M.: Jā… (sāk smieties). Tā mēs tūlīt nosauksim arī vārdu “apgaismība”.
I.L.: Nē! Mēs turēsimies visiem spēkiem pretī apgaismībai un viņas vārda nosaukšanai.
H.M.: Es dzirdu, ka tu esi izkadrējusi ārā tekstus, kas ir virs un zem attēla, bet es redzu, ka es savukārt tekstus esmu atstājis, veidojot atlasi. Es acīmredzami esmu par to padomājis un nodomājis: nē, lai tie teksti paliek.
I.L.: Nu, skaidrs, ka tu apzināti esi tos atstājis.
H.M.: Un tagad es redzu, tā ir atsauce uz 2022. gada rudeni, uz kara laiku. Man likās interesanti, ka šajā reportāžā par to, kas notiek Ukrainā, viņi bija spējuši atrast kaut ko tik ļoti idillisku, šo skaisto dabas fonu, kur iet cilvēks... Tātad kaut kas par varu un par kontroli. Kontrole gan pār savu dzīvi un arī kontrole pār dzīvnieku. Jo manā skatījumā daba abos attēlos ienāk caur to zvēru. Bet, ja šajā attēlā (rāda uz zirga attēlu) sieviete ar tām kustībām it kā mēģina savaldīt kaut ko mežonīgu, nu tad šeit (rāda uz suņa attēlu) gan zvērs, gan sieviete ir kļuvuši daudz mierīgāki, apvaldītāki. Tālāk jau to var interpretēt dažādi, bet tas ir veids, kā es to ieraudzīju. Un man likās, ka tu arī stāstīsi par to.
I.L.: Nē, nestāstīšu.
H.M.: Šo attēlu ar zirgu es izvēlējos nezinot, ka tas ir slavens hrestomātisks attēls. Kad tu man to atsūtīji, es sāku domāt, vai man vajadzētu noskaidrot, kas tur ir attēlots. Bet, tā kā mana pieeja ir tāda, ka es drīkstu būt ignorants skatītājs, kaut kādā ziņā tas mani atbrīvo, arī attēla izvēlē… (pauze) Bet caur šo es tev varētu jautāt – kā attēla skatītājai un kā mākslas kritiķei –, vai tu vari nosaukt kādas grāmatas vai teorētiķus, kas ir ietekmējuši to, kā tu skaties uz attēliem? Es parasti jautāju par divām grāmatām. Es zinu, ka tu noteikti esi lasījusi vairāk! Jo tu stāstīji ļoti intuitīvā veidā. Bet vai tu teiktu, ka tavu zināšanu un skatīšanās veidu ir ietekmējuši kādi ievērojami teorētiķi, mākslinieki, fotomākslinieki, bez kuriem tu skatītos pilnīgi citādāk?
I.L.: (gara pauze) Nu, tad man laikam ir jāatzīst, ka es neesmu metodisks mākslas kritiķis. Tieši tā! Jā. Tas vienkārši man nepiemīt. Man nepiemīt tāda veida uztvere, ka es spētu kaut kādu teorētisku pamatojumu ņemt kā prizmu, caur kuru skatīties… Nu, ja būtu tāds uzdevums, es varētu to darīt, tiktu galā, taču tas būtu tā skolnieciski, manuprāt. Jā, es neatbildēšu…
H.M.: Es dzirdu, ka tu man atsakies atbildēt...
I.L.: …es nenosaukšu divas grāmatas, kur varētu izsekot, kā tās vai to autoru uzskati ir ietekmējuši to, kā es skatos uz fotogrāfijām. Noteikti ir šī ietekme, bet tieši tāpat, kā es īsti neprotu analizēt savas attiecības ar futbola vārtiem, tāpat nebūšu tas cilvēks, kurš tādā veidā raugās uz savu pašas praksi mākslas kritikā. Noteikti nē. Tā vienkārši nav.
H.M.: Man šķiet, ka tas ir leģitīms veids, kā atbildēt, ja tu runā par to, kā tu praktizē mākslas kritiku. Ja mēs redzam mākslas kritiku kā daļu no plašākas mākslas ainas, un – tas jau ir mans skatījums – mākslas kritiķi ziedo sevi un savu laiku, lai veidotu versijas par mākslu un dāvina to atpakaļ pašiem autoriem vai publikai. Un tajā līmenī es piekristu, ka nevajag iekrist izskaidrošanā – man patīk palikt tajā intuitīvajā līmenī, ļaut, lai cilvēks saprot, ko viņš pats saprot. Bet reizē es atzīšos, es vienkārši nespēju noticēt, ka tur aizmugurē nav milzīgas zināšanas, kurām tu esi gājusi cauri. Un tas mans piemērs būtu, piemēram, šāds – vai tu neatceries, kādā vecumā, nu teiksim, parasti cilvēki varbūt četrpadsmit gados, bet tu varbūt jau astoņos – tu ieraugi pirmo reizi impresionistu vai postimpresionistu gleznas, un tu saproti, kā mainās tava pasaule, viņa paplašinās! Un līdzīgs veids ir arī ar teorētiķiem, kas mums ļauj ieraudzīt lietas citādi. Un tu saki nē. Un es pieņemu tavu atbildi, bet esmu arī pārsteigts, jo man liekas, ir taču tik brīnišķīgi autori, kas ir rakstījuši par mākslu.
I.L.: Vai patlaban šai sarunā esam droši, ka runājam par vienu un to pašu?
H.M.: Nē, acīmredzot nē…
I.L.: …es vairs neesmu droša.
H.M.: Es iztēlojos, ka tas ir kā vienkāršiem cilvēkiem varētu būt jautājums – kas ir tavs mīļākais mākslinieks?
I.L.: Man liekas, ka tu saprati to, ko es teicu tā, ka – neesmu neko lasījusi, lasīšana par mākslu nekā nav ietekmējusi ne manu skatīšanos un vispār nav vajadzīga skatīšanās procesam. Neko tādu es neteicu. Kaut vai tāpēc vien, ka es patiešām tā nedomāju… (iestājas nervoza pauze)
H.M.: (turpinās nervoza pauze)
I.L.: …es teicu, ka es nevaru nosaukt divus darbus, divus autorus, divas idejas vai divus redzējumus, kuri man liktos ļoti svarīgi… Taču zini ko? No pavisam citas puses es varu gan pateikt, par mākslas kritiku runājot – tajā procesā, kas rezultējas ar tekstu par mākslu, tā ir gan, ka attiecības ar attēlu vai attēliem, vai jebko vizuāli redzamu, par ko ir tā rakstīšana... tas bieži vien ir tikai impulss tam, kas notiek galvā, un tam, kas rezultējas tekstā. Tajā procesā mēdz gadīties tā, ka teksti nav tieši saistīti ar to priekšmetu, par ir kuru vēlēšanās vai uzdevums rakstīt vai izpausties. Lielā mērā svarīgāki ir teksti, jā. Un tie var būt visdažādākie. Taču iegansts, kāpēc kritiķis meklē šos tekstus, var būt tieši vizuālais impulss vai iespaids.
H.M.: Vai šie attēli un attēlu skatīšanās veids un tas, kā mēs par to runājam, ir tas, kā tu tipiski skaties attēlus vai kā tu ikdienā uz tiem skaties?
I.L.: (pauze) Nesapratu.
H.M.: (smejas) Man liekas, šis būtu labs nobeigums! Tu tik daudzas reizes man saki, ka tu nesaproti, ko es saku.
I.L.: Es tiešām nesaprotu. Nē, nu...
H.M.: Patiesi, es jūtos kā nesekmīgs intervētājs.
I.L.: (dzīvīgi) Es gan ļoti labi jūtos. Man ļoti patīk ar tevi parunāt!
H.M.: Man arī patīk, bet man bija arī jāsasprindzinās, jo tu atbildi tādas lietas, ka es brīžiem nezināju, kā turpināt.
I.L.: Paturpinot tevi, es varētu tagad justies kā caurkritusi mākslas kritiķe, kura nezina nosaukt pat divus autorus, un tagad iet mājās pie grāmatplaukta un skatās – “āāā, te nu jūs esat, mani draugi... piedodiet, es jūs aizmirsu, es jūs nenosaucu. Nekas! Es labošos, nākošreiz es jūs nosaukšu.”
