Pieskarties, nolikt krūzi, apsēsties
Saruna ar Aleksandru Breži par viņa izstādi Threshold, kas līdz 21. februārim skatāma galerijā ASNI
“Aleksandra Brežes līdzšinējā mākslinieciskā prakse ir cieši saistīta ar digitālās vides izpēti un trīsdimensionālu abstrakciju veidošanu, kurās jūtamas atsauces uz 90. gadu vizuālo estētiku un virtuālās telpas utopijām. Mākslinieka jaunākā darbu sērija iezīmē robežstāvokli starp mākslu un lietojamību, darbi vizuāli atgādina dizaina objektus, taču atsakās pilnībā pakļauties funkcionalitātes loģikai,” lasāms izstādes pieteikumā galerijas mājas lapā. “Izstādes nosaukums Threshold (slieksnis) simboliski iezīmē šo pārejas punktu, telpu starp digitālo un materiālo, starp skulptūru un dizainu, starp estētisku pieredzi un potenciālu lietojumu”.
Aleksandrs Breže (1994) absolvējis Gerrit Rietveld Academie Amsterdamā. Pēdējo pāris gadu laikā viņam ir bijušas divas nozīmīgas personālizstādes – Optimism, Confidence, Charity (2023) galerijā LOOK! Rīgā un Succumbing to Temptation ļoti aktīvi strādājošā Kogo Gallery (2024) Tartu (Igaunijā). Šeit pakāpeniski veidojās viņa autorstils – pasaule ar jūgendstila un ziemeļnieku pasaku ēnām, piesātināta ar asām formām un dažādiem metāla toņiem, kurai tomēr dažreiz var atrast arī pilnīgi praktisku pielietojumu. Brežem vispār ir raksturīga šī aizraušanās “ar šauru robežu starp laikmetīgo mākslu un priekšmetu dizainu” kā rakstīja kuratore Šelda Puķīte pirms diviem gadiem tekstā par viņa izstādi Tartu. “Breže atdzīvina mēbeles un interjera elementus, spēlējoties ar asociācijām un sapludinot robežas starp tradicionālo un futūristisko estētiku… Viņš pēta rakstīto likumu, reliģisko vērtību un institucionālās kontroles skarbo realitāti. Viņa māksla iedziļinās cīņā par individualitāti piespiedu konformitātes apstākļos.”
Bet, kā viņš pats saka, pēdējā izstādē jau mazāk jūtamas tās idejas un zemteksti, par kuriem rakstīja Šelda. Tomēr arī šoreiz, manuprāt, jūtama šī spriedze starp formām, kas cieši salodētas kopā. Vienlaikus uz dažām no šīm lietām var apsēsties, bet pie citām – sakārtot matus vai noskūties. Šeit ir stikls, akmens, spoguļvirsmas, bet visvairāk tomēr metāls. Tieši par šo materiālu mēs ar Aleksandru runājām galerijā ASNI, kur tikāmies stundu pirms galerijas ikdienišķā darba laika sākuma.
Es gribu tev pajautāt: kāpēc tev ir tik svarīgs metāls, īpaši pulēts metāls?
Vai varu pastāstīt garāk?
Jā, protams.
Tas sākās diezgan nejauši. Es vispār esmu studējis grafisko dizainu bakalaura un maģistra programmās. Studiju laikā Amsterdamā vienreiz bija uzdevums atnest mājas darbu un to prezentēt. Nebiju izpildījis, jau sākās prezentācijas, un es tikai domāju, ko ātri uztaisīt, lai izskatītos it kā pie tā būtu strādāts jau ilgāku laiku. Ienāca prātā, ka vajag kaut ko no metāla uztaisīt.
Noskatījos YouTube video par metināšanu, kamēr citi prezentēja savus darbus, aizskrēju uz metāla darbnīcu, paņēmu metināšanas pistoli un sametināju dažus stienīšus kopā. Un biju riktīgi pārsteigts par to sajūtu – tu paņem divas smagas, monolītas lietas, saliec tās kopā, un pēkšņi tās vairs nevar ne atdalīt, ne palocīt. Tas man toreiz iesēdās atmiņā.
Pēc vairākiem gadiem sapratu, ka man ir apnicis strādāt ar grafisko dizainu. Kad pabeidzu maģistru, vairs nespēju visu laiku sēdēt pie datora. Gribējās vairāk strādāt ar rokām. Sāku toreiz ar koku ņemties. Bet ar koku ir sarežģīti – tas izplešas, saraujas, plaisā, mainās līdz ar gadalaikiem. Uztaisi galdu, un, ja tu ne tā salīmē, pēc gada tas var būt šķībs vai saplaisāt. Ar metālu savā ziņā ir vienkāršāk – ar to ir grūtāk strādāt, bet pēc tam daudz vienkāršāk. Man nav nekādas izglītības metālapstrādē, tāpēc vienkārši kaut kā bakstos uz priekšu.
Foto: Kristīne Madjare
Vai metāls tev patīk arī tīri vizuāli?
Jā. Man tas šķiet estētiski vēss un pašpietiekams. Man dizains arī agrāk bija diezgan minimāls. Es vienkārši ļoti slikti strādāju ar krāsām – īsti neredzu tās siltās un vēsās nianses. Viss, kas ir saistīts ar krāsām, man vienmēr sagādā problēmas. Līdz ar to metāls man atvieglo dzīvi tādā ziņā, ka tur var satraukties tikai par tonalitātēm.
Tu reizēm pulē virsmu, reizēm atstāj nepulētu. Kā tu to izvēlies?
Tas ir labs jautājums…
Intuitīvi?
Jā, diezgan intuitīvi. Pirmkārt, daudz kas atkarīgs no materiāla. Alumīnijs, piemēram, ļoti ātri zaudē pulējumu. Nerūsējošo tēraudu var industriāli nopulēt, bet man patīk miksēt. Teiksim, šajā spogulī (rāda ar roku) – rāmis ir no alumīnija, bet mazās detaļas ir no pulēta tērauda, un tās atspīdina tāpat kā spogulis, bet drusku citādi. Tad starp virsmām veidojas interesants interaction.
Foto: Kristīne Madjare
Spogulis un metāls tavos darbos diezgan tieši sasaucas.
Spogulis man vairāk ir par funkciju. Tur nekas tāds baigi dziļāks apakšā nav. Vienkārši man pašam patīk lietas, kuras var lietot arī tīri funkcionāli. Zinu arī, ka visus izstādes darbus noteikti nepārdošu, tāpēc daļa nonāks manā dzīvoklī vai pagrabā. Bet vismaz uz tiem, kas nokļūs dzīvoklī, es varēšu apsēsties, kaut ko uz tiem uzlikt vai tajos paspoguļoties.
Izstādē ir arī citi “sadzīviski priekšmeti” – galdiņš, krēsls.
Jā, man patīk, ka objektam ir pielietojums ārpus “dekoratīvas mākslas”. Iepriekšējā izstādē Kogo galerijā Tartu objekti bija bez jebkāda pielietojuma, bez funkcijas, bet tagad gribēju aiziet mazliet no mākslas prom, vairāk dizaina virzienā. Vispār mēs ar Elīnu Drāki arī runājam – kāpēc visi tik ļoti meklē to robežu starp mākslu un dizainu? Man pašam tā robeža nav tik svarīga.
Foto: Kristīne Madjare
Bet vai šie priekšmeti veido kaut kādu vēstījumu šajā izstādē? Kāda bija tava iecere?
Nezinu. Un arī negribu piešķirt baigo simboliku kaut kādam galdiņam. Man pašam ir interesantākas tās tehniskās detaļas – kā kaut kas ir izstrādāts, kādi savienojumi, interesantas nianses. Kā, piemēram, galdiņam aplokās apkārt tas metāls un samainās tie slāņi savā starpā. Un vēl es it kā cenšos visu laiku tikt prom no asajām formām, bet man galīgi nesanāk. Tās ļoti dabīgi “nāk ārā”. Man ir interesanti skatīties, kā tās ir izmainījušās ar gadiem, kā pārveidojas.
Tu arī nosauc izstādi par “Slieksni” (Threshold) – no viena posma uz otru?
Tā tas arī ir domāts. Es vienkārši gribētu daudz vairāk fokusēties uz interjera objektiem nekā uz vienkārši vizuāliem… Bet Zīļuku man vajadzēja, lai tā kā bišķīt atdzīvinātu visu.
Foto: Kristīne Madjare
Kāpēc tev Zīļuks bija svarīgs?
Man tie drusku nostalģiskie, ar izaugšanu saistītie tēli un lietas jau pirms tam kaut kur parādījušās. Īstenībā es to Zīļuku jau ļoti sen kādā 3D programmā izveidoju, taču nekad nejutu, ka tam ir pienācis īstais laiks. Beigās izrādījās, ka tas tāds nedaudz mans pašportrets, manuprāt. Un daudzi arī teica atklāšanā, ka izskatās nedaudz pēc manis. (Smejas.)
Foto: Kristīne Madjare
Un tu virzies prom no digitālas vides pie materialitātes…
Maksimāli. Es vairākus gadus nodarbojos ar grafisko dizainu, taisīju brendingu, plakātus, dizainu grāmatām. Tā jau diezgan labi gāja ar to visu, bet man vienkārši nebija tas satisfaction beigās, kad saņēmu nodrukāto grāmatu vai plakātu. Un tur bija vairākas nedēļas ieguldītais darbs. Visu laiku kaut kā jūtu iekšā, ka gribu vairāk ar rokām darīt. Vienā brīdī sapratu, ka daudz ko pat nepagūstu uztaisīt tāpēc, ka visu laiku bija jāaizņemas – zini, urbis vai vēl kaut kas. Tad nopirku veselu kasti arī instrumentiem, kas nemaz tik dārgi nesanāk, un sāku kaut ko bakstīties. Ar fizisko objektu ir citādi – tu vari tam pieskarties, nolikt krūzi, apsēsties.
Protams, process joprojām iesākas datorā, bet beigās ir daudz roku darba – slīpēšana, skrūvēšana, virsmu apstrāde. To akmeni (rāda) es pats izkalu. Vienkārši atradu pie jūras kaut kādu milzīgu akmeni. Man tēlnieks paprasīja 2000 EUR, lai to pārgrieztu un nopulētu, es teicu, ka pats iemācīšos. Beigās, protams, sapratu, kāpēc viņš man tos 2000 EUR prasīja. Pagāja kāda nedēļa, kaļot un slīpējot... Bet es arī iemācījos kaut ko.
Nesen runāju ar Edvardu Shautenu, mākslas telpas TUR māksliniecisko direktoru un kuratoru. Viņš teica, ka viņaprāt, daudzi latviešu mākslinieki ir handy.
Tomēr es esmu pamanījis, ka daudzi var daudz ko izdarīt, bet viņiem visiem ir tādas mākslinieciskās, tehniskās lāžas. Viņi tajā tehnikā neiedziļinās un ļoti virspusēji to saprot, lai ātri izdarītu to savu konkrētu lietu. Un tas ir ļoti pamanāms. Ir protams izņēmumi, kā, piemēram, Uģis Albiņš, kas ļoti iedziļinās tehniskās detaļās un izpildījumā.
Foto: Kristīne Madjare
Bet šeit, izstādē, klātesošs ir arī nedaudz mistisks elements, manuprāt. Tur stāv svecītes uz plaukta…
Man arī visās tajās iepriekšējās izstādēs, kas notikušas, stūrī vienmēr bija vīraks. Tas ir kā baznīcā… tā smarža. Tās formas man daudz nāk no laika, kad trīs gadus gāju kristiešu skolā-internātā Anglijā. Nu, mamma aizsūtīja, kad man bija kādi 15 gadi, un tur bija ļoti strikti reliģioza vide. Un tās formas no skolas, baznīcas manī iesēdās. Un kaut kā ceļo līdzi.
Es arī Elīnai teicu, ka tā nav tīri 90. gadu tribal estētika – es pats redzu sasaisti ar jūgendstila formām. Kaut kas tāds pa vidu ir samiksējies.
Foto: Kristīne Madjare
Vai pat viduslaiki…
Tā mana pirmā izstāde LOOK’ā bija tīri par to. Tur arī man bija tāds liels lūgšanu krēsls no koka uztaisīts. Man tagad reliģiozas tēmas vairs īsti neinteresē, bet tās formas tāpat kaut kur sēž. Un tās svecītes tomēr izlīda ārā. (Smejas). Kaut kas tajā plauktā bija jāsaliek, citādāk pārāk tukši bija. Bet vispār šeit ir kaut kāda… mistiska pasaka. Nārnija.
Kaut kas starp Sniega Karalieni un Nārniju.
Sniega Karalienes murgu zona…
Bet uz tā galdiņa stāv grāmatas?
Grāmatas? Jā. Es vienkārši gribēju parādīt atklāšanā funkciju, ka kafijas galdiņam ir tā maliņa, kur tu vari grāmatas salikt. Tādēļ paņēmu kaut ko no sava grāmatu plaukta.
Tur ir tāds interesants grāmatu salikums.
Viena no grāmatām ir “Kriminālais vēstnesis”. Manuprāt, amazing izdevums, kas vienkārši bez jebkādas cenzūras 90. gados publicēja mafijas līķu attēlus. Meksikā bija tāds žurnāls Alarma, kas arī publiskoja visu karteļu slepkavības. Diezgan traki. Un tas otrs – fotoalbums no Beļģijas par kokaīna kontrabandu. Un tad tā pa vidu ir vislabākā. Anglijas futbola klubiem bija tādas vizītkartes (viņi sauca cits citu par “firmām”) ar visai asprātīgiem tekstiem. Kad kādam iedeva pa galvu, to vizītkarti lika kabatā. Kāds bija sakolekcionējis diezgan daudz šo “vizītkaršu” un uztaisīja tādu izdevumu. Bet nekāds zemteksts tur nav jāmeklē. Vienkārši pirmās grāmatas, kuras paņēmu savā plauktā, negribējās arī kaut ko garlaicīgu ņemt.
Es aizvakar YouTube noskatījos tavu 2015. gada filmu par iedvesmu.
Ak, Dievs! Es esmu rakstījis rožiem (Jaņa Rozentāla mākslas vidusskola), lai izdzēš to. Tas ir vienkārši ārprāts! Bet tas ir mans diplomdarbs.
Kāpēc ārprāts? Es teiktu – ļoti jauka filmiņa.
Es jau pilnīgs jampampiņš biju tajā laikā. Tiešām cerēju, ka viņi varētu izņemt to ārā, bet viņiem pieder tā filma. Tā kā… (Smejas).
Foto: Kristīne Madjare
Toreiz tu gāji uz dažādām vietām, kur cilvēki parasti iedvesmojas, un neko nejuti. Bet kas tev dod iedvesmu tagad?
Ceļojot kaut kas vienkārši sasūcas iekšā. Viens, ko esmu pamanījis, ka ļoti bieži pamostos no rīta ar ļoti konkrētu bildi galvā – ko es gribu uztaisīt. Pamostos, atveru acis, un ideja jau ir nogatavojusies. Tā bija vismaz ar trīs objektiem šajā izstādē. Es bieži pamošanās mirklī atrisinu visādas tehniskas problēmas, kuras iepriekš nevarēju izdomāt. Pamostos, un man tas ir skaidrs. Tas ir baigi dīvaini.
Citreiz vienkārši kaut kādās tehniskās, inženieriskās lietās es to atrodu ikdienišķos priekšmetos. Bieži pētu, kā kaut kas ir uzbūvēts, un kaut kādas detaļas aizņemos paša iedvesmai. Un vēl mani ļoti iedvesmo instrumenti. Man vienkārši ļoti patīk instrumenti, man ir daudz instrumentu, kurus vispār nekad nelietoju, un, iespējams, arī nelietošu – man vienkārši patīk, ka tie ir. Un bieži ideja rodās domājot, ko nu tagad uztaisīt ar jauno instrumentu nevis otrādā, kā tas parasti ir ierasts. Tagad nopirku virpu un domāju, ko ar to taisīt. Uztaisīju pats savu skrūvi no nulles – kaifs!
Foto: Kristīne Madjare
Redzēju, ka tavus objektus izmanto arī, teiksim, klubos, mūzikas festivālos… Šī vide tev ir svarīga?
Tur mani draugi apgrozās… Arī es esmu kaut kāda daļa no tās kultūras, lai arī pats baigais dejotājs neesmu. Bet tas ir kaut kāds veids, kā es iesaistos. Un man ir prieks, ka pēc tam visi publicē bildes no pasākumiem, kur tie mani objekti ir redzami un ir papildinājuši to pasākuma auru.
Foto: Kristīne Madjare
Vai tev ir sajūta, ka eksistē mākslinieku paaudze, ar kuru tu vari sevi saistīt? Varbūt, tie, kas strādā gan ar digitālo, gan materiālo mediju?
Jā, bet ne šeit. Man vairāk ir draugu internetā, kas ir parādījušies no ārzemēm un kas kaut kādus līdzīgus objektus taisa – starp mākslu un dizainu. Ar tiem, kas kaut ko tādu dara šeit, neesmu īsti sapazinies. Jo pārsvarā visiem, kas šeit to dara, ir dizaina vai arhitektūras izglītība, kuras man nav. Un tā es jūtos drusciņ citādāks. No tās dizaina publikas es noteikti jūtos nedaudz atstumts. Un arī no tiem, kas strādā ar metālu, jūtos atdalīts, jo tur džekiem ir pilnīgi citas iemaņas un prasmes - par tādām varu tikai sapņot. Lai gan viens tāds paziņa tieši atnāca uz atklāšanu un teica, ka baigi labi – tad es riktīgi sapriecājos. Bet es nejūtu, ka man būtu kaut tāda “mana paaudze” mākslā Rīgā vai kaut kur. Es zinu, ka tēvam (māksliniekam Andrim Brežem) tā ļoti izteikta bija – īsta mākslinieku komūna. Es arī pamanīju, ka tā tēva paaudze – viņi vispār nesaprot to, ko es daru… Nu labi, šī izstāde tēvam patīk, bet agrāk viņš vispār sauca visu, ko taisu, par ķīniešu ķiņķēziņiem. Viņa paaudzei baigi svarīga bija tā asprātība, visur vajadzēja kaut kādu joku vai kaut kādu knifu. Tagad jau esmu drusku pieradinājis viņu pie savam lietam.
Foto: Kristīne Madjare
Bet kādas emocijas ir tavos darbos? Vai tur tādas vispār ir?
Kaut kāds joks arī ir. Es negribu būt pavisam nopietns. Bet cenšos neskatīties uz saviem darbiem tik ļoti kā uz mākslu – ka tur vajadzīgs kaut kādu baigais vēstījums.
Tev vienkārši patīk?
Man vienkārši patīk, jā. Mani interesē pilnīgi kas cits. Tās tehniskas lietas, par kurām mēs runājam. Man negribas sevi apgrūtināt ar kaut kādām domām par to, kāpēc un ko es kādam tur pateikšu. Tā ka vienkārši taisu to, kas mani interesē. Un, ja kādam patīk, tad patīk. Ja ne, tad ne.
