Mūsdienu elle ir rozā krāsā
Saruna ar mākslinieku Jāni Mitrēvicu
Līdz 24. maijam Mākslas stacijā Dubulti skatāma mākslinieka Jāņa Mitrēvica personālizstāde “L ELLE”, kur rūpnieciski ražotās lelles tēls dzīvo gleznās un porcelāna skulptūrās. “L elle. Lelle. Leļļu elle. Ar lellēm parasti spēlējas. Spēles var būt dažādas, bet lelle ir ļoti pateicīgs modelis,” saka viņš pats.
Plašā un gaišā telpā izvietoti iespaidīga izmēra darbi, kas radīti, apvienojot dažādas tehnikas. Tie it kā viegli levitē un atgādina sienu gleznojumus kādā modernisma templī. Tie stāsta par leļļu dzīvi, kaislībām un pārdzīvojumiem, taču aiz šķietami naivām un drusku tukšam leļļu acīm atklājas dziļāks slānis. Leļļu pasaule ir mūsu pašu pasaule — pretrunīga, pilna nesamierināmu uzskatu, kur vienošanās bieži ir neiespējama. Augšējā stāvā izvietotas porcelāna lelles. Tas viss kopumā nedaudz atgādina Hieronīma Boša fantasmagorijas, tikai bez briesmoņiem un elles liesmām.
“Man šķiet, mūsdienu elle ir rozā krāsā un perfekti iepakota daudzos papīriņos,” saka Jānis mūsu sarunas laikā. Mēs sēžam nelielā telpā virs kāpnēm uz otro stāvu un vērojam dažādus apmeklētājus — jaunus un vecākus, vientuļus un ar savām otrām pusītēm vai bērniem, kas aplūko viņa darbus.
”Personālizstādē “L ELLE” Mitrēvics stāsta gan par pasauli, gan par mākslu kā tādu. Stāstos par pasauli mākslinieku interesē tēlaini vispārinājumi. Piemēram, kā sabiedrība manifestējas un kādos vispārinājumos to var parādīt. Kā laikmets manifestējas un kādos vispārinājumos to parādīt. Kā politika manifestējas un kādos simboliskos tēlos, krāsās, attiecībās to var parādīt. Sociālie un politiskie “burbuļi” ir svarīgi metaforu avoti Mitrēvica tēliem. Gleznu un skulptūru virsraksti lakoniski nosauc stāvokli, simbolu vai atziņu, kas virzījuši radīšanu – “Izvēle”, “Ieguvums”, “Kāpnes”, “Atpakaļ”, “Pamācība”, “Bābele”, raksta ievadtekstā izstādes kuratore Inga Šteimane.
Bābele. Audekls, eļļa, digitāldruka, 360 x 400 cm. 2025
Jānis Mitrēvics ir viens no gleznotāju grupas dalībniekiem, kas 1990. gadā sarīkoja leģendāro izstādi “Maigās svārstības”, kur būtiska bija gan procesa nozīme, gan autora klātbūtne. To dēvēja par “gleznotāju teātri”, jo darbi tapa skatītāju acu priekšā. Viņam bija tuva arī grupas kopējā stilistika – spilgti neoekspresionistiska glezniecība sadzīvoja ar vides objektiem un postmodernu citēšanas un apropriācijas praksi. Vēlāk, 90. gadu otrajā pusē viņa personālizstādēs viņa personālizstādēs digitāli apstrādātas, ar sietspiedi uz audekla pārnestas un pēc tam apgleznotas fotogrāfijas sapludināja dokumentalitāti ar fikciju. Laikā kopš 2000. gada, nodibinot “Dd studio”, Mitrēvics koncentrējas uz muzeju ekspozīciju un digitālo risinājumu veidošanu, īstenojot desmitiem projektu Latvijā un ārvalstīs.
“Kad 90. gados glezniecības lietderību bija tendence apšaubīt, Jānis Mitrēvics akcentēja glezniecību kā universālu mākslas valodu un mākslinieciskās izteiksmes bāzi, pat ja savos darbos izmantoja alkšņus, auklas, ādas, plastmasu, padomju laika augstceltnes, pīles, tekstu un videokameras,” raksta Šteimane.
Un pēc aptuveni 20 gadiem viņš atkal atgriežas pie glezniecības materialitātes un enerģijas, radot veselu pasauli ar nosaukumu “L ELLE”.
Jānis Mitrēvics. Foto: Jānis Deinats
Izstādē ir daudz lielformāta darbu. Kur un kādos apstākļos tu tos gleznoji?
Savā darbnicā šķūnī laukos, tas ir Zosēnos. Tur ir interesanta vieta – patiesībā viens no augstākajiem punktiem Latvijā. Zosēni ir aptuveni divsimt metrus virs jūras līmeņa, un tur atrodas arī meteoroloģiskā stacija. Gaiziņš, protams, ir augstāks, bet tur nav novērojumu stacijas, tāpēc sanāk, ka Zosēni savā ziņā “rullē”. Mana darbnīca ir vecā saimniecības ēkā – šķūnī, kas celts ap 1936. vai 1937. gadu.
Tā māja pati par sevi ir interesants stāsts. 90. gados mēs ar draugiem no Ņujorkas atvedām videokameras, pārdevām tās un par iegūto naudu pirkām lauku mājas. Teju visiem mūsu kompānijā tādas parādījās. Es biju pēdējais, kas nopirka – vienkārši apnika braukt pie citiem uz talkām. Bet pie manis uz talkām vairs neviens nebrauca, jo visiem jau bija savējās.
Vai šis Zosēnu statistiskais augstums (un laikam arī plašais skats) kaut kā ietekmē tavu domāšanu?
Droši vien. No tās vietas tiešām var raudzīties tālumā. Bet šī izstāde nav tikai par Latviju. Man šķiet, tā vairāk ir par civilizāciju kopumā – par to, kādā stāvoklī tā šobrīd atrodas.
Ieguvums. Audekls, eļļa, digitāldruka, 180 x 150 cm. 2026
Šeit, Dubultos, tavos darbos redzamas lelles – visdažādākajās situācijās un kombinācijās. Vai tev šī metafora – ka mēs šajā pasaulē esam vien lelles – nešķiet pārāk vienkārša? Vai arī tu to uztver kaut kā citādāk?
Zini, to lelli jau var dažādi saprast. Lelles tēls nav nekas jauns, protams. Arī man pašam tas sākās jau sen. Mana pēdējā izstāde pirms lielā pārtraukuma bija “Grēks. Jaunā atklāsme” ciklā “Jaunā realitāte”, kas notika 2001. gadā Doma baznīcas Kapitula zālē. Tur pirmo reizi bildēs parādījās lelles.
Kad pēc daudziem gadiem atsāku strādāt, sapratu, ka faktiski turpinu no tā paša punkta, kur biju apstājies. Man likās, ka divdesmit gadu laikā savās domās esmu aizgājis ļoti tālu, bet, skatoties uz darbiem, redzu – tas ir turpinājums.
Bet tomēr – kāpēc tieši lelles?
Tāpēc, ka dokumentālais attēls šodien ir visur. Mums apkārt nepārtraukti ir fotogrāfijas, attēli, bildes. Tā visa ir tik daudz, ka vairs īsti neredzam. Lelle ir modelis, ar kuru var strādāt brīvāk. Tā ļauj abstrahēties no dokumentalitātes un runāt par cilvēku vispārīgākā līmenī. Protams, ir arī cita nozīme – cilvēks pats savā ziņā jau arī ir lelle. Dieva rokās…
Foto: Didzis Grodzs
Dieva rokās vai situācijas apstākļos?
Mums vienkārši ir jādefinē, kas ir Dievs un kas ir situācija. Mēs varam definēt, ka Dievs ir, un mēs varam definēt, ka Dieva nav. Bet pasaulē pastāv kaut kāda kārtība. Un nav jau svarīgi, kā mēs viņu, tā teikt, nosaucam. Bet, nosaucot vārdā Dievs, mums ir asociācija ar kaut kādu sistēmu, kaut kādiem principiem.
Tā kārtība vienkārši pastāv un tur neko nevar darīt?
Tā ir objektīva. Tikai cilvēks to visu laiku tā kā mēģina ignorēt. Kāpēc tā atsauce uz Bābeli? Tāpēc, ka tas ir vislabākais stāsts par cilvēka iedomību, par cilvēka ambīciju un tuvredzību. Un tad mēs nonākam pie tā, ka tas rada tās Dieva dusmas, un kā viņš reaģē. Viņš iedod tās dažādās valodas. Cilvēki vairs nevar saprasties, un viss saiet sviestā, visa tā augstā doma. Un par šī brīža situāciju domājot, manuprāt, notiek tieši tas pats. Nav runa par valodu, runa ir par to nespēju vairs ne par ko vienoties, lai izdarītu kaut ko jēdzīgu.
Izvēle. Audekls, eļļa, digitāldruka, 200 x 250 cm. 2025
Vai tavām lellēm ir dzimums?
Lelle ir laba tāpēc, ka tai vispār nav dzimuma problēmas. Kaut gan faktiski ir arī lelles, kurām ir izteikts tas dzimums, bet pamatā tas viss ir vairāk par vispārējo cilvēka būtību. Bilžu saturā kaut kādā veidā parādās tas dzimums, bet tā nav primāra lieta.
Tavos darbos parādās arī dzīvnieki.
Jā, cūkas, vārnas un citi. Bet tie ir cilvēciskākie atribūti tajā bildē.
Tas ir diezgan kritisks skatiens…
Es neesmu nedz negatīvs, nedz kritisks. Tā ir viena no pamatdomām – arī cilvēks nav nedz pozitīvs, nedz negatīvs. Mēs šobrīd izteikti dalām labajos un… Bet katrā no mums ir gan labais, gan sliktais. Jautājums ir par proporciju un prioritāti.
Labais un ļaunais visu laiku iet paralēli, un tā vārdu spēle lelle/ elle arī ir par to. Ja mēs runājam par elli, stereotips ir, ka tā ir tumsa, uguni un tur kaut kas notiek. Mūsdienu elle, man šķiet, ir rozā krāsā. Un perfekti iepakota daudzos papīriņos.
Vispār, kaut kur aizbraucot, kaut ko apskatoties, sāk likties, ka šobrīd māksla klusē. Lielgabali strādā, un mākslai faktiski ir atvēlēta tāda rozā plāksterīša loma. Viņa nepieskaras. Un es arī ar apziņu mēģinu distancēties no tās ārprātīgās negatīvisma gūzmas, kas brauc virsū no visām malām. Un tomēr nespēju tik distancēti attiekties pret to.
Es mēģinu saprast, kas ir cēlonis. Domāju, lielākā mūsdienas problēma ir... ka mēs šausmīgi sadalām to pasauli. Mēs arī runājam par burbuļiem un ka to ir arvien vairāk. Jebkura nozare tiek attīstīta tādā šaurā skatījumā, atrauta no visa pārējā. Līdz ar to arī nav tā lielā rezultāta. Mēs pat izglītības kontekstā runājam par to, ka, lai kaut ko sasniegtu, ir jāspecializējas pēc iespējas ātrāk. Tās ir pilnīgas muļķības – ja neredzi pasauli kopumā, tad spēj tikai kaut kādu sīku stīdziņu attīstīt, bet ne vairāk.
Foto: Didzis Grodzs
Tev lelles šajā izstādē parādās gan gleznās, gan arī kā porcelāna figūras.
Tas radās diezgan nejauši. Izstādes kuratore Inga Šteimane, teica, ka otrā stāvā telpā varētu būt arī kaut kas trīsdimensionāls. Un tad es nonācu pie porcelāna. Pēc būtības tas ir viens un tas pats stāsts, tikai materiāls ir cits. Ja atceries kaut ko no manas iepriekšējās darbības, man faktiski nekad nav bijis tāda stingra uzstādījuma – es varu strādāt ar jebkuru materiālu, lai izteikt savu domu. Šajā gadījumā tas ir porcelāns.
Kas kļuva par modelēm tām porcelāna figūrām?
Mazbērni un radinieki man aizdeva veselu kasti ar lellēm. No tām tika ņemtas formas. Rokas, kājas, galvas – viss tiek veidots atsevišķi. Pēc tam porcelāns tik apdedzināts. Interesantākais, apdedzinot tas saraujas par apmēram divdesmit procentiem. Tātad krāsnī figūra faktiski kustas. Tas bija sava veida tehnoloģisks izaicinājums, lai pagatavotu to, ko vēlies.
Foto: Didzis Grodzs
Bet lelle tomēr kaut kā saistās arī ar bērnību un naivumu. Tie nav manekeni – tās ir kaut kas pavisam cits. Varbūt lelles ir nedaudz tuvāk cerībai, jo tajās tomēr ir kāds potenciāls un tās atrodas tiešākā kontaktā ar cilvēkiem?
Un lelle jau nenoveco tādā nozīmē, ka paliek krunkaina kā cilvēks, bet tā nolietojas. Bērnībā bieži vien vismīļākās ir tieši tās – bez rokas, bez kājas, nosmērētas vai ar kādu trūkstošu detaļu. Un tomēr tā ir vismīļākā lelle. Jā, es tev varu piekrist – lelle ir cilvēciska. Tādā ziņā tas ir cilvēcisks modelis.
Bet vienlaikus tā joprojām ir figūra bez apziņas, bez spējas patstāvīgi rīkoties.
Pirmajā brīdī tu redzi to lelli, bet manuprāt, nākamajā tu jau aizmirsti par to. Man arī strādājot tā bija. Faktiski es domāju par cilvēku, nevis par lelli.
Foto: Didzis Grodzs
Tu sarunā pieminēji Bābeles torni, bet šeit, manuprāt, parādās arī citi bībeliski motīvi. Piemēram, tā figūra ar ābolu.
Mēģinot domāt par kādām lietām, no kurienes kaut kas rodas un kāpēc kaut kas kaut kā notiek, tu vienkārši nejauši nonāc līdz tai reliģijai, kur jau šīs lietas ir definētās. Nevis, teiksim, es taisu ilustrācijas Bībelei, bet vienkārši nonāku pie atziņas, kā mana domāšana saskan ar kaut kādām lietām, kas jau izdomātas pirms manis.
Neesmu praktizējošs baznīcā gājējs, bet neesmu arī nekāds ateists. Mēs runājām par to, ka viss kļūst arvien šaurāks, arvien specializētāks. Un, ja nezini, kur tālāk iet, tad sāc no sākuma.
Tavuprāt, māksla un kultūra klusē, strādā pieklusināta režīmā. Bet kur tad ir kaut kāda cerība?
Saproti, neesmu pesimists. Protams, mani uztrauc šībrīža situācija, bet vienlaikus apzinos, ka tā vienmēr ir bijis un, diemžēl, tā arī būs. Civilizācijas ir radušās un izzudušas, un mēs to pastāvīgi aizmirstam. Nekas nesākās ar mums, un arī nebeigsies ar mums.
Un, ja runā par dabas aizsardzību, manuprāt, pats jēdziens, formulējums ir maldinošs – it kā daba būtu jāaizsargā. Jāaizsargā ir cilvēks. Patiesībā, ar dabu viss būs kārtībā. Cilvēce var pat izzust, bet, tā kā cilvēks ir dabas daļa, kaut kādā veidā tas arī var atjaunoties. Pat ja piepildās vissliktākais scenārijs, dzīvība kopumā turpinās pastāvēt, jo vismaz kādā laika posmā tai būs piemēroti apstākļi – piemēram, tādi, kādus nodrošina Zemes atmosfēra.
Foto: Didzis Grodzs
Jā, teiksim, pēc kādas katastrofas… Es nezinu – paies tūkstoš gadu, un kādi jauni arheologi atradīs šīs gleznas. Ko viņi vispār no tām sapratīs par mūsu pasauli?
Es domāju – diez vai tās gleznas vispār tik ilgi saglabātos… [iesmejas] Ļoti šaubos. Patiesībā, mākslas vēsturē saglabājās pilnīgas nejaušības, un mūsu spriedumi balstās tikai uz to, kas nejauši izdzīvojis. Ir tik daudz apstākļu, kas nosaka, kas paliek un kas pazūd.
Mēs, protams, varam iedomāties, ka spējam atlasīt un saglabāt “labāko”, bet tā ir cilvēka iedomība. Patiesībā – tas nav cilvēka varā – būt tādā kā Dieva lomā un noteikt, kas paliks uz mūžiem. Līdz ar to tas, kas saglabājas, parasti ir tas izturīgākais – piemēram, tēlniecība vai citi materiāli, kas spēj izturēt laika ietekmi. Gleznas gan nebūt nav mūžīgas.
Kaut gan… Es strādāju tajā šķūnī, tur gleznas visu laiku stāvēja, un tad, kad atvedu tās no Zosēniem, aizdomājos, ka no mīnus divdesmit grādiem tās nokļuva plus divdesmit grādos… tātad faktiski četrdesmit grādu starpība. Tad sapratu, ka eļļas glezna patiesībā ir diezgan pateicīgs materiāls. Baznīcās taču arī nav nekādas apkures, bet tur daudzas lietas ir saglabājušās ļoti ilgi.
Bet kā tu pats raksturotu savu pasauli, kuru tie “iedomātie arheologi” ieraudzīs pēc tūkstoš gadiem?
Droši vien es teiktu, ka tā ir traģikomiska. Tajā ir gan traģēdija, gan absurds, gan prieks. Bet atkal — kā mēs to interpretēsim?
Pieņemsim, Azerbaidžānā, tuksnesī mēs veidojām petroglifu jeb klinšu zīmējumu muzeju. Tur klintīs ir atstāti senie attēli. Mēs skatāmies uz tiem un redzam to, kas tur ir, bet tā ir mana interpretācija par redzēto. Es taču nezinu, ko mākslinieks tajā brīdī ir domājis. Zīmējumi ir saglabājušies, un mēs tos redzam – tur ir, piemēram, medību ainas, šķēpi, dažādi priekšmeti.
No šiem darbiem arī varēs redzēt, kas, tā teikt, ir bijis. Kādi dzīvnieki un cilvēki. Iespējams, kādam pat šķitīs pārsteidzoši, ka tie cilvēki izskatās drusku dīvaini.
Nelieli.
Jā, nelieli. [iesmejas]
Tevi bieži raksturo kā mākslinieku-postmodernistu. Vai tu tam piekrīti? Vai tavs priekšstats par postmodernismu kaut kā ir mainījies kopš 90. gadiem?
Es nemēģinu to tā īpaši noformulēt. Tāpat kā nemēģinu apgalvot, ka “tas ir uztaisīts tieši tā, kā es esmu domājis, un tev tas jāsaprot tieši šādi”. Arī attiecībā uz definējumiem – tas nav mans uzdevums, un tas vienmēr ir atkarīgs no konteksta. Tas, ko saprotam ar konkrētu jēdzienu, laika gaitā mainās. Man nav stingras nostājas, vai esmu viens vai otrs. Un, patiesībā, nav arī būtiski sevi kaut kā īpaši definēt.
Foto: Didzis Grodzs
Bet, ja tevi tā raksturotu, nebūtu iebildumu?
Nosauc mani par Jāni vai par Pēteri – tas īpaši neko nemaina. [iesmejas] Es gribu to brīvību. Es gribu arī skatītājam šo brīvību, jo, kad man jautā - kāds tad īsti ir tavs stāsts – parasti atbildu – tas, ko jūs redzat un uztverat, arī ir tas, kas tur ir.
Šīs gleznas pašas par sevi darbojas vairākos līmeņos – tur ir gan pagleznojums, gan uzdruka, gan gleznojums, gan zīmējums. Tas viss slāņojas un veidojas laika gaitā. Strādājot man pašam ir skaidra pamatdoma – zinu, ko esmu iecerējis un ko darīšu. Taču katrs slānis pievieno savu nozīmes niansi, un skatītājs var uztvert to līmeni, kas viņu konkrētajā brīdī uzrunā.
Bet kāds bija process šo lielo darbu tapšanas process?
Pamatā gleznoju uz grīdas, jo ar eļļas krāsām un faktūrām tas ir vienkāršāk. Man vienkārši vajag, lai darbs vismaz diennakti atrastos pozīcijā, lai krāsa nenotecētu. Ja es to turu horizontāli, tad varu kontrolēt procesu, un notecējumi netraucē.
Protams, var arī apzināti izmantot notecējumus kā izteiksmes līdzekli, bet šajā gadījumā tas nebija mērķis.
Principā tas sanāk, ka tu skaties uz darbiem no augšas.
Man ir divi veidi. Pacēlu un piestiprinu pie sienas. Vai uzkāpu uz brīvi stāvošām trepēm un skatījos no augšas.
Foto: Didzis Grodzs
Te, Dubultu stacijā, visu laiku ir cilvēki.
Jā, vienkārši cilvēki no ielas, kuri nezina, ko viņi ieraudzīs. Viņi var tikai iztēloties, kas tas būs.
Tas ir liels Dubultu mākslas stacijas pluss, te ienāk arī cilvēki, kuri citādāk nenonāktu saskarē ar laikmetīgo mākslu.
Es pilnībā piekrītu. Manuprāt, šī ir unikāla vieta, jo te nepārtraukti plūst cauri garāmgājēji. Kaut ko līdzīgu savulaik spēja paveikt akcijas dzelzceļa stacijas tunelī Rīgā, tikai tie bija vienas dienas pasākumi. Bet te ir cilvēki, kuri gaida vilcienu vai ienāk vienkārši sasildīties. Ir tādi, kas ienāk un uzreiz iziet, bet ir arī tādi, kuri tomēr apskatās.
Foto: Didzis Grodzs
Gaidot tevi, es vēroju cilvēkus, kompānijas. Neviens neteica: “Oi, nē, nē, nē, es to neskatīšos.” Daudzi fotografēja.
Te arī nav nekā tāda, kas varētu īpaši nobiedēt — tā māksla nav agresīva. Drīzāk otrādi.
Tu domā – nomierinoša?!
Nē, drīzāk… man būtu gandarījums, ja šī izstāde liktu aizdomāties.
Bet ko viņi varētu paņemt līdzi?
Katrs kaut ko savu.
Jebkurā gadījumā, domāju, ka tas, ko daru, ir pretstatā tam ātrumam, ar kādu mēs ikdienā skrullējam realitāti telefonā – tu uzmet aci, sekunde, pusotra, un jau esi tālāk. Šeit, savukārt, var apstāties un skatīties ilgāk, iedziļināties attēlā.
Par to skrullēšanu. Man bija kāds novērojums — kādu dienu ar mazbērniem aizgājām uz Zooloģisko dārzu. Mēs lēnām gājām, bet viņi visu laiku skrēja. “Nāc, paskaties šito!” un tad atpakaļ. Un es sapratu – viņi savā veidā “skrullē” Zooloģisko dārzu. Viņi ir pieraduši pie ātruma – paskatās, noskenē un jau tālāk.
Tu doma, viņi neieskatās?
Viņi neapstājas, nepēta, ko tās stirniņas tur tagad dara. Viņi it kā nofilmē – re kur ir stirna, re kur ir cūka, re kur ir žirafe, un skrien tālāk.
Doma, viņi uztver pasauli kā attēlus?
Attēlu, kurā neviens neiedziļinās, bet uzreiz pāriet pie nākama – tāpat kā ekrānā, kur rāda nākamo klipu.
Bet kā viņi skatās uz taviem darbiem?
Nu, tāpēc, ka tie ir manējie... Es pat esmu prasījis: “Tev kaut kas patīk?” Un katram patika kaut kas cits no tām bildēm. Neesmu tā ar viņiem detalizēti runājis, bet, es domāju, viņi, iespējams, atpazīst arī savas lelles. Kura ir kuram.
Foto: Foto Jānis Deinats
Vispār ir interesanti, kā viņi uz to skatīsies pēc laika… Noteikti lelle ir objekts ar daudziem slāņiem. Vai nepastāv iespēja tajos slāņos drusku pazaudēt sevi?
Ir, protams, bet jebkurā darbā tu vari pazaudēties, ja nepaturi pamatdomu. To, kas tev svarīgākais. Tomēr es apzināti ļāvos šai brīvībai. Jo gleznojot tu neesi ne no viena atkarīgs – no sākuma līdz beigām viss ir tavās rokās. Ja salīdzina, piemēram, ar porcelāna darbiem, kur esmu saistīts ar fabriku, ar cilvēkiem, un tas nozīmē – citu procesu. Šeit ir lielāka brīvība.
Un, ja tāda brīvība ir dota, tad to arī ir jāizmanto.
