Izstāde var būt gan hronoloģija, gan horeogrāfija, gan process
Intervija ar kuratoru un mākslas kritiķi Marti Manenu (Martí Manen)
Marti Manena redzējumā izstāde nekad nav statiska. Tā var būt telpas plāns, tā var būt arī hronoloģija, horeogrāfija, situācija, saskarsmes brīdis vai process, kas attīstās vairāku gadu garumā. Šāda domāšana ir ietekmējusi viņa darbu dažādos mērogos – no agrīnajiem izstāžu projektiem, kas tika īstenoti viņa istabā studentu kopmītnēs Barselonā, līdz Spānijas paviljonam 2015. gada Venēcijas biennālē un izstādei “Momentum10: Emocionālā izstāde” (“Momentum10: The Emotional Exhibition”) Mosā, Norvēģijā.
Manens ir dzimis Barselonā, dzīvo Stokholmā. Viņa profesionālā trajektorija savieno pieredzi lielās muzeju un mākslas institūcijās ar neatkarīgu un alternatīvu projektu vidi, kurā viņš strādājis kā kurators, rakstnieks un institucionālās domas veidotājs. No 2018. līdz 2026. gadam Manens vadīja “Index” – Zviedrijas laikmetīgās mākslas fondu Stokholmā, un kopš 2024. gada vada “CuratorLab” Konstfakā – mākslas, amatniecības un dizaina universitātē.
Rīgā Marti Manens ieradās, piedaloties “VV Foundation 2026 Visitors Programme” – fonda īstenotā starptautisko mākslas profesionāļu viesu programmā, kuras mērķis ir iepazīstināt uzaicinātos kuratorus, mākslas kritiķus, galeristus un žurnālistus ar Latvijas laikmetīgās mākslas vidi. Programma notika vienlaikus ar Riga Art Week 2026 un šogad tika iekļauta tās kopējā partneru programmā.
Mūsu tikšanās laikā skārām daudzus jautājumus, kas raksturo viņa darbību: kāda izstāde var būt šodien; kā kuratoru darbs saistās ar laiku, uztveri, emocijām un atmiņu; kāpēc nenoteiktība nav šķērslis, bet gan šīs jomas sastāvdaļa; un kā institūcijas var saglabāt savu dāsnumu, atvērtību un sarežģītību laikā, kad ātrums bieži vien konkurē ar domāšanu. Manens runāja arī par “nepareizajām vietām” – frizētavām, supermārketiem un uzgaidāmajām telpām, kur māksla var izjaukt ierastos uzvedības kodus un atklāt gan mākslas darbu, gan pašu vietu neierastā gaismā.
Jūsu grāmatā “Aiziet no izstādes (ja mēs uz to vispār bijām atnākuši)” (“To Leave the Exhibition (If We Had Ever Entered It)” tiek izteikts viedoklis, ka izstādes jēdziens ir pastāvīgi jāpārskata. Vai izstāde vēl joprojām ir galvenais kuratora darba formāts, vai tā ir tikai mirklis garākā procesā?
Tā joprojām ir mūsu, kā kuratoru, darbības joma. Taču vienlaikus mēs nepārtraukti apsveram pašu izstādes konceptu – kas ir izstāde un kā mēs saprotam “izstādi” kā formu.
Tradicionāli, sākot darbu pie izstādes, mēs sākam ar telpas plānu, ar vietu. Bet varbūt interesantāk būtu sākt ar hronoloģiju – uztvert izstādi kā laiku, kā procesu, vai kā horeogrāfiju.
Šajā ziņā joprojām ir daudz variantu, kā izprast mūsu darbības veidu un to, kas vispār var būt izstāde. Ja par izstādi domājam laika dimensijā, tā var būt gan kompakta, gan ļoti gara. Tas var būt īss ieskats, mirklis, vai arī tā var attīstīties vairāku gadu garumā. Un tad, zināmā mērā, tu sāc izjaukt jeb dekonstruēt pašu izstādes jēdzienu.
Dažas izstādes prasa no skatītāja laiku un pacietību. Tās ir sarežģītas, ne vienmēr uzreiz nolasāmas un reizēm pat ne uzreiz pamanāmas. Kā jūs domājat par līdzsvaru starp skatītāja izaicināšanu un nepieciešamību tomēr viņu uzrunāt? Un, ja drīkstu jautāt mazliet provokatīvi, – kur, jūsuprāt, ir robeža starp produktīvu nenoteiktību un brīdi, kad skatītājs vienkārši tiek pazaudēts?
Tas ir ļoti svarīgs jautājums, jo kuratora darbs vienmēr ir saistīts ar mēģinājumu izveidot saikni ar auditoriju. Ir mākslinieciskā darbība, bet ir arī apmeklētāji, lietotāji, skatītāji – cilvēki, kurus mēs vēlamies uzrunāt. Mums ir vajadzīga šī mijiedarbība. Ja mēs aizmirstam par šo aspektu, mēs zaudējam kaut ko ārkārtīgi svarīgu: satura, ideju un sajūtu nodošanu.
Man tas ir domāšanas veids, kad tu katrā konkrētajā gadījumā centies atrast vislabāko iespējamo formu. Laikmetīgajā mākslā ir daudz formu un paņēmienu, un ne vienmēr ir piemērota viena un tā pati izstādes forma. Dažreiz ir vajadzīgs kaut kas lēns, slāņains un no skatītāja prasa ilgāku uzmanību. Reizēm – kaut kas ātrāks, tiešāks un empātiskāk uztverams. Dažreiz darbs ir vairāk lingvistisks vai konceptuāls. Visas šīs iespējas ir svarīgas.
Darba laikā es vienmēr domāju par apmeklētājiem. Izstāde var sniegt baudu, bet var radīt arī neapmierinātību. Ir daudz paņēmienu, kā padarīt lietas neaizmirstamas. Tā ir deja, spēle, kuras mērķis ir panākt, lai kaut kas paliktu cilvēku atmiņā.
Tas liek domāt arī par apmeklētāja pieredzi. Vai mūsdienu kuratori tikpat lielā mērā strādā ar uztveri kā ar nozīmi?
Ir daudz variantu, kā izprast kuratora darbu. Tas ir daudzveidīgs. Viens neizslēdz otru. Uztvere ir tikai viens aspekts, tāpat kā izstādes fizikālā dimensija – kā mēs pa to pārvietojamies, kā tā ietekmē ķermeni.
Tajā pašā laikā konceptuālais aspekts joprojām ir galvenais faktors. Idejas, saturs, vēsture – tas viss ir klātesošs. Arī politika. Manuprāt, tas, kas padara kuratora darbu interesantu, ir nepieciešamība orientēties šajā dažādo izpratnes modeļu kopumā.
Reizēm mums ir vajadzīgs sensoriskais, reizēm psiholoģiskais, reizēm konceptuālais. Tas atspoguļo mūsu laikmeta kompleksitāti. Mums nav vienkāršu atbilžu uz to, kas notiek apkārt. Un varbūt tieši tajā slēpjas mākslas spēks: tās spējā piedāvāt katram cilvēkam kaut ko viņam atbilstošu.
Šajā ziņā tas, ko mēs darām, droši vien ir vairāk vērsts nevis uz plašu publiku, bet gan uz katru atsevišķu indivīdu. Protams, tas padara šo darbu prasīgāku. Ne katra izstāde ir domāta visiem, taču katrai izstādei iespējams atrast savu skatītāju.
Izstādē “Momentum10: Emocionālā izstāde” jūs runājāt par nepieciešamību apstāties un ļaut sev just. Vai emocijas dažkārt spēj precīzāk nekā skaidrojums atklāt to, kas ir daudzslāņains, pretrunīgs un ne vienmēr līdz galam izsakāms vārdos?
Dažkārt dzeja raksturo realitāti – vai to, kā mēs uztveram realitāti – daudz precīzāk nekā skaidrojumi. Dzeja ir interpretācijas sfēra, aicinājums domāt citādāk. Un tur vienmēr ir emocijas. Tās vienmēr būs klātesošas, jo tās nosaka mūsu rīcību.
Mūsdienu politikā varam to novērot arvien biežāk: kā emocijas bieži vien aizstāj valodu. Protams, tas ne vienmēr ir labi, taču tas liecina par to, ka šī cilvēces atavistiskā daļa vienmēr ir līdzāspastāvoša – kā rodas jūtas, kā mēs ne vienmēr varam tās kontrolēt, kā tās ietekmē uzvedību.
Es domāju, ka mums nevajadzētu baidīties par to runāt. Tā ir sarežģīta tēma. Kā mēs varam runāt par dusmām? Par dusmām vai mīlestību? Par bailēm? Vai mēs vispār varam just bailes izstādē?
Tas ir arī jautājums par to, kāda ir mūsu attieksme pret realitāti. Kāda ir mūsu atbildība pret emocionālo? Kā mēs varam radīt telpu jūtām, vienlaikus par tām runājot un rosinot par tām diskusiju?
Mākslas priekšrocība ir tāda, ka tā vienmēr ir darbojusies šajā sfērā – emocionālajā līmenī, reakciju telpā. Un atkal, tāpat kā dzeja, māksla piedāvā telpu iespējamām diskusijām un saskarsmei tieši tādēļ, ka tā nedod skaidras instrukcijas. Teikt: “Tev ir jājūtas šādi,” būtu pilnīgi nepareizi. Tas esi tu kā apmeklētājs, tas esmu es kā apmeklētājs, kas reaģē un kaut ko jūt.
Bet mani ļoti interesē arī šīs parādības strukturālais līmenis – kā noteiktas emocijas saistās ar noteiktu rīcību un kā arī politika tiek definēta caur emocijām.
Runājot par politiku, par pēdējiem gadiem, pandēmiju, kariem, nestabilitāti un pārmaiņām visā pasaulē – vai mūsdienu kuratori vairāk strādā ar nenoteiktību nekā ar konkrētām zināšanām?
Strādāt ar mākslu nozīmē mūžīgi strādāt ar nenoteiktību, jo māksla ir mainīga; to nevar pilnībā definēt. Šajā ziņā mēs esam pieraduši tikt galā ar nenoteiktību. Mēs zinām, kā strādāt ar šo nākotnes trūkumu, ko piedzīvojam šobrīd – ar to, ka nav iespējams zināt, kas notiks pat pēc divām nedēļām. Mūsu nākotne kļūst arvien īsāka. Spēja iztēloties nākotni savā ziņā tiek ierobežota.
Bet man šķiet, ka ir kaut kas svarīgs tajā, kā māksla ļauj mums pievērsties realitātei: vienlaikus būt tās iekšpusē un ārpus tās. Man tas ir ļoti svarīgi. Mēs varam runāt par realitāti visā tās daudzslāņainībā un arī paši nebūt vienkārši vai viennozīmīgi. Mēs varam runāt par grūtībām, par politiku, par to, ko nozīmē gan iesaistīties, gan distancēties. Tas mums sniedz lielu brīvību, bet arī uzliek lielu atbildību.
Mākslā mēs joprojām varam definēt struktūras un izvirzīt priekšlikumus, ja vien to vēlamies, jo neviens to no mums negaida ne tiešā, ne praktiskā veidā. Šeit pastāv iespējas. Joprojām pastāv brīvības ideja – valodas brīvība, struktūras brīvība, brīvība sakārtot lietas citādāk. Un to mums nevajadzētu novērtēt par zemu: mūsu spēju šajā jomā palīdzēt veidot nākotni, kāda mums šobrīd ir vajadzīga.
Vai kuratora darbs ir kļuvis trausls?
Noteikti. Jo struktūras ir trauslas. Ja struktūras ir apdraudētas, apdraudēti ir visi dalībnieki.
Mēs redzam cenzūras pastiprināšanos. Mēs redzam, kā bailes kontrolē institūcijas. Mēs redzam ekonomiskas grūtības. Visi šie faktori nosaka darba iespējas un potenciālu.
Tajā pašā laikā māksla vienmēr atrodas krīzes stāvoklī. Tieši tas raksturo māksliniecisko darbību – atrasties krīzē, būt kritiskam, atrasties, teiksim, šajā neziņā. Tāpēc domāju, ka esam pie tā pieraduši. Mums ir, tā teikt, paveicies, jo tā ir mūsu joma: orientēties un domāt sarežģītos apstākļos. Bet kopumā – jā, šis ir grūts laiks.
Izstādes "Call It Museum” ekspozīcijas skats galerijā "Index” Stokholmā, kurā iekārtota noliktavas telpa 
Es vēlētos pievērsties telpai. Jūs esat strādājis ar ļoti dažādiem mērogiem – no istabas Barselonas studentu kopmītnēs līdz biennālēm un institūcijām. Ko šī pieredze jums ir iemācījusi par telpu?
Telpa vienmēr ir saistīta ar kustību – ar to, kā mēs mijiedarbojamies, kā jūtamies un kā uztveram realitāti.
Piemēram, šobrīd es kūrēju izstādes projektu Barselonas laikmetīgās mākslas muzejam, kurā daļa muzeja kolekcijas tiek eksponēta ārpus muzeja telpām. Ideja ir parādīt kolekciju neparastās vietās: frizētavā, zobārsta uzgaidāmajā telpā, tirgū vai televizoru veikalā. Jūs varat saskarties ar mākslas darbu, kamēr jums griež matus, gaidot pieņemšanu, pērkot pārtikas preces vai apskatot televizorus.
Man tā ir iespēja padomāt par to, kas ir telpa un cik lielā mērā tā nosaka mūsu attiecības ar mākslu. Protams, tas nav viens un tas pats – redzēt mākslas darbu muzejā un redzēt to zobārsta uzgaidāmajā telpā. Telpa maina ne tikai to, kā tu mijiedarbojies ar darbu, bet arī tavu izjūtu par to, kur šis darbs iederas un kam tas pieder.
Projekts tiek īstenots visā Katalonijas reģionā un ietver apmēram sešdesmit mākslas darbus no Barselonas laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas. Taču katrā gadījumā arī cilvēkiem, kuri šajās telpās dzīvo vai strādā, ir jāizprot šī mākslinieciskā prakse. Piemēram, kādā televizoru veikalā tiks demonstrēts Brūsa Naumana (Bruce Nauman) video. Tur ir visi šie televizori, un pēkšņi starp tiem parādās klasisks video mākslas darbs. Vispirms veikala darbiniekam ir jāsaprot, ka tas ir mākslas darbs – un ka tas ir svarīgi arī viņam. Tie nav vienkārši kadri ar kalniem, ko izmanto krāsu kalibrēšanai. Tas ir Brūsa Naumana darbs.
Bet, ja tu uz turieni dodies, ko tu tur dari? Vai tu skaties video, vai pērc televizoru? Kas notiek šajā brīdī? Telpa nosaka, kā tu mijiedarbojies, kā arī to, kāda ir tava loma. Ja tu pārkāp šos noteikumus vai pat tikai nedaudz tos iztraucē, var notikt kaut kas ļoti interesants. Tu pēkšņi sev jautā: kur mēs tagad esam? Vai tas ir muzejs? Vai tas ir veikals?
Man šī telpas apšaubīšana cieši saistās ar mūsu iepriekšējiem priekšstatiem par telpu. Katrā telpā ir savi noteikumi. Katra telpa nosaka to, kā mēs pārvietojamies. Veikalā tu neesi apmeklētājs – tu esi pircējs, klients. Baznīcā tavs ķermenis jau zina, kā uzvesties. Futbola stadionā tev atkal ir cita loma. Tātad, kas notiek, ja daļu muzeja kolekcijas izvieto šajās it kā “nepareizajās” vietās?
Jo kolekcija ir vēsture. Kolekcija ir vēlme kādā veidā rakstīt vēsturi no muzeja skatpunkta. Un, kad šīs lietas parādās “nepareizās” vietās, tu sāc citādi uztvert gan pašu vietu, gan kolekciju. Tu vari “nolasīt” noteikumus, pieņēmumus un kodus, kas parasti paliek apslēpti, jo mēs tos uztveram kā pašsaprotamus. Bet, kā mēs varam atrast citas telpiskuma koncepcijas?
Vai šīs “nepareizās vietas” jeb alternatīvās telpas spēj to, ko lielās institūcijas nespēj?
Domāju, ka jā. Es tiešām tā domāju. Bet tas ir arī jautājums par to, ko institūcijas spēj darīt un ko tās vēlas darīt.
Institūcijas ļauj definēt lietas. Ar institūcijas palīdzību tu kaut ko veido: ja tas ir muzejs, tad, iespējams, vēsturi; ja tas ir mākslas centrs, tad, iespējams, nākotni. Tu veido platformu mākslas radīšanai, zināšanu veidošanai vai lietu kritiskajai uztveršanai. Taču institūcijas ir arī kodificētas. Katrai institūcijai ir jāizprot savs kods – kas tai ir jādara, ko tā vēlas darīt un vai šīs divas lietas īstenībā saskan.
Dažkārt institūcijām ir vēlme kaut ko darīt, bet trūkst iespēju to īstenot. Un tad rodas problēmas. Rodas jautājums, kā saskaņot vēlmi, struktūru un iepriekšējos uzskatus. Dažreiz lietas var definēt no jauna, bet citreiz to neļauj pārāk smagnējas struktūras, ieradumi un iepriekš pieņemti priekšstati.
Tomēr es uzskatu, ka pastāv iespējas ārpus institūcijas – arī no institūciju skatpunkta. Institūcijām ir daudz ko mācīties no neatkarīgajām telpām un daudz ko pārņemt no tām. Tajā pašā laikā arī institūcijām ir daudz ko dot. Šobrīd mums ir vajadzīgs institūciju dāsnums: institūcijas, kas ir atvērtas, kas vēlas veidot dialogu, uzturēt kontaktus un kļūt par daļu kaut kā lielāka.
Sistēmas atomizācija ir visus nostādījusi diezgan vientuļā pozīcijā. Pašlaik mums ir vajadzīga sajūta, ka mēs kaut kādā veidā esam kopā. Šie ir grūti laiki, un šis ir brīdis runāt, uzturēt kontaktu un kopīgi definēt lietas.
Es teiktu arī, ka atšķirības starp šīm pozīcijām kļūst arvien mazāk izteiktas. Mēs redzam, ka institūcijas darbojas kā neatkarīgas telpas, muzeji – kā mākslas centri, bet universitātes – kā diskusiju platformas. Tiek pārskatīta arī institūciju stingrā definīcija, jo pats konteksts pieprasa no institūcijām jaunas reaģēšanas formas.
Mūsdienās no institūcijām tiek gaidīts, ka tās ātri un skaidri reaģēs uz sociālajiem un politiskajiem notikumiem. Vai tajās joprojām ir vieta neskaidrībai, nenoteiktībai un lēnākai refleksijai?
Lielisks jautājums. Es tiešām uzskatu, ka šodien tas ir viens no svarīgākajiem jautājumiem.
Mēs esam redzējuši šo gandrīz obligāto prasību pret institūcijām rīkoties ātri – atbildēt, reaģēt, izdot paziņojumus. Bet varbūt mums ir vajadzīgs lēnāks temps. Varbūt mums ir jāuztver institūcija kā publiska arēna: vieta, kur iespējams sarunāties, nevis uzreiz vienkāršot; vieta, kur jautājumi drīkst palikt atvērti.
Ātrums bieži ir pretrunā ar domas daudzslāņainību. Ja tev jāreaģē uzreiz, ir grūti saglabāt nianses. Taču tieši nianses mums ir vajadzīgas, jo arī pati pasaule nav vienkārša. Mums ir vajadzīgas formas, kas spēj reaģēt uz steidzamību, taču no plašāka skatpunkta.
Protams, tas ir atkarīgs arī no institūcijas veida. Es gribētu redzēt vairāk institūciju, kurās valda lēnāks temps, vai vismaz ātrāku un lēnāku institūciju kombināciju. Mums ir vajadzīgs dialogs, un dialogs prasa laiku. Tas nozīmē spēju sanākt kopā, klausīties un kopīgi domāt. To nevar darīt ātri. Lai spētu domāt, ir vajadzīgs laiks, lai rūpīgi izvērtētu situāciju.
"CuraorLab" 2025-2026 dalībnieku kopbilde
Es vēlētos pievērsties arī “CuratorLab” Konstfakā. Tā nav tradicionāla skola, bet viengadīga starptautiska programma, kas veltīta kuratoru domāšanai, eksperimentam un kopīgai pētniecībai. Pašlaik jūs vadāt šo programmu, un šķiet, ka tā darbojas ne tik daudz kā vieta, kur kūrēšanu vienkārši māca, bet drīzāk kā situācija, kurā kuratora darbu kopīgi pēta, pārbauda un pārdomā no jauna. Vai kūrēšanu vispār var iemācīt?
Es neesmu pārliecināts, jo kūrēšana ir prakse. Tās pamatā ir darīšana.
“CuratorLab” ir platforma, kur satikties ar citiem cilvēkiem, apmainīties ar informāciju, apspriest kuratoru darbu, kopīgi domāt un iztēloties iespējas – taču, visticamāk, šeit nevar vienkārši iemācīties, kā būt kuratoram, jo kūrēšana ir tas, ko tu dari.
Tieši tāpēc “CuratorLab” ir šāda struktūra. Programma ilgst vienu gadu, un cilvēku grupa tiekas uz vairākām intensīvām nedēļām septembrī, novembrī, februārī un maijā, un paralēli turpinās lēnāka saruna. Mērķis ir tikties, kopā sēdēt, runāt, klausīties, iesaistīt sarunā citus un uzdot jautājumus par kuratoru darbu: kāpēc mēs to darām un kā tas varētu attīstīties?
Varbūt izglītība var piedāvāt tieši šo laiku refleksijai, testēšanai un eksperimentiem. Taču es neesmu tik pārliecināts par domu, ka kuratoru darbu var “iemācīties” tiešā veidā. To apgūst, tiekoties ar māksliniekiem, apmeklējot izstādes, izrādes, vērojot struktūras, skatoties uz notiekošo un izstrādājot idejas.
Neviens nevar vienkārši pateikt: “Tagad tu esi kurators.” To parāda tavs darbs – tava spēja sadarboties ar citiem un iztēloties iespējamos risinājumus.
“CuratorLab” Konstfakā darbojas jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus, iespējams, tieši tāpēc, ka tai ir šī īpašā struktūra. Tas nav tikai par mācīšanos. Tas ir par kopīgu domāšanu, ideju īstenošanu praksē un kuratoru darbības robežu testēšanu.
Vai jaunajiem kuratoriem šodien ir vajadzīgas citas prasmes nekā pirms divdesmit pieciem gadiem?
Ir vajadzīgas citas prasmes, jo realitāte ir citāda. Kurators vienmēr reaģē uz realitāti.
Mūsdienās robežas starp komunikāciju, kūrēšanu, platformām un pat personīgo dzīvi kļūst arvien neskaidrākas. Personu konstruēšana sociālajos tīklos ir ievērojami mainījusies. Dažkārt mēs skatāmies uz mākslu caur “Instagram” un domājam, ka redzam mākslu, taču tas pilnībā maina uztveres apstākļus. Ja ar mākslu saskaramies caur tālruni, visa telpas – un mākslinieciskās pieredzes – izpratne kļūst pavisam citāda.
Tātad jā, apstākļi ir citādi. Tajā pašā laikā fundamentālie jautājumi paliek nemainīgi. Kā cilvēki mēs vienmēr jautāsim: kā mēs jūtamies, kā mēs runājam, kādu saturu mēs veidojam, kā mēs piešķiram situācijām jēgu, kā mākslinieciskās prakses savstarpēji sazinās, kā mēs sekojam līdzi mākslinieka darbībai?
Galvenie jautājumi ir tie paši, taču konteksts ir mainījies. Un kā kuratoram tev ir jāizprot šis konteksts, lai tajā varētu radīt savas situācijas. Tas prasa citādus līdzekļus un citu tempu.
2025.–2026. gadā “CuratorLab” programmā jūs koncentrējaties uz platformām un performativitāti. Vai varētu nedaudz sīkāk pastāstīt par šo uzsvaru?
Katru gadu “CuratorLab” programmā mēs pievēršamies noteiktiem konceptiem un kopā ar dažādiem cilvēkiem aplūkojam tos no daudziem dažādiem skatpunktiem. Šogad mēs esam domājuši par platformām un performativitāti. Tās ir divas dažādas lietas, taču tās ir cieši saistītas ar to, par ko mēs tikko runājām.
Pasaules platformizācija maina mūsu saskarsmes veidus – no digitālajām platformām līdz izplatīšanas kanāliem, no interneta kabeļiem, kas savieno vietas, līdz kravas automašīnām, kas pārvadā preces, vai Instagram, kas nosaka noteiktu saskarsmes režīmu. Tas ietekmē māksliniecisko praksi, kuratoru darbību, politiku – visu. Man bija svarīgi apsēsties un padomāt par to gan no teorētiskā, gan praktiskā viedokļa.
Šajā kontekstā performativitāte ne vienmēr nozīmē performanci. Tā drīzāk ir saistīta ar to, kā mēs kaut ko darām: kādas mijiedarbības tiek radītas, kā mēs rīkojamies, kā mēs veidojam situācijas. Tas pilnībā ietekmē mūsu izpratni par kuratoru darbību. Tas nozīmē arī to, ka laiks un sociālā mijiedarbība kļūst vēl svarīgāka, definējot izstādi vai jebkuru situāciju, kas saistīta ar mākslu.
“CuratorLab” ietvaros es aicinu vieslektorus, kuriem ir tiesības uzaicināt arī citus. Šo tēmu izpētē mēs sadarbojāmies ar Karmenu Laelu Hainsu (Carmen Lael Hines), kura pēta platformas, kapitālu un kultūru, un ar Pontusu Petešsonu (Pontus Pettersson) – mākslinieku, horeogrāfu un kuratoru, kurš strādā ar performativitāti. Kopā mēs izveidojām programmu, kuras dalībnieki domā, sarunājas un nodarbojas ar šiem jautājumiem.
Nākamgad mēs pievērsīsimies institucionālajam aspektam – institūcijas paplašināšanas idejai. Kā mēs varam definēt jaunos institūciju modeļus? Kā mēs varam aplūkot vēsturiskos brīžus, kad kopienas radīja savas prezentācijas, kolekcionēšanas un radīšanas sistēmas? Manuprāt, mums ir nepieciešams šis brīdis, kad pajautāt: kas ir nepieciešams tagad, ko mēs varam darīt un ko mēs varam piedāvāt?
Pēdējo jautājumu es vēlētos uzdot par “Index” – Zviedrijas laikmetīgās mākslas fondu Stokholmā, kuru bieži raksturo, izmantojot tādus jēdzienus kā dialogs, eksperimentēšana un cilvēka mērogs. Ko Jums šodien nozīmē cilvēka mēroga institūcija? Vai mazākas institūcijas dažkārt var būt intelektuāli brīvākas?
“Index” ir fantastiska institūcija, kurā var eksperimentēt ar institūciju darbību. Tai ir sena vēsture, un man ir milzīgs gods, ka astoņus gadus es biju tās direktors.
“Index” man deva iespēju izmēģināt dažādas laika dimensijas, eksperimentēt ar institūciju veidošanu un strādāt izteikti institucionālā vidē, darot to atklāti un veidojot dialogu gan ar māksliniekiem, gan apmeklētājiem. Cilvēka mērogs ir svarīgs, un to, iespējams, ir vieglāk panākt mazākās institūcijās. Īstais izaicinājums ir definēt lielās institūcijas caur cilvēka faktoru.
Es bieži domāju par “siltās” institūcijas konceptu: par institūciju, kas spēj uzklausīt un reaģēt, kas saprot gan kontekstuālās vajadzības, gan katra atsevišķa dalībnieka specifiskās vajadzības un vēlmes. Lielās institūcijas mēdz aizmirst, ka tās strādā ar cilvēkiem, un bieži vien rod mierinājumu administratīvajā valodā. Taču cilvēku valoda nav tikai administratīva; tai ir daudz citu dimensiju.
Eksperimentēšana ir daudzu mazo un vidējo institūciju darbības pamatā. Šīs institūcijas kalpo kā iespējamo nākotnes variantu izmēģinājumu laukums, vietas, kur var iztēloties metodoloģijas un vēlāk tās ieviest citur. “Index” ir vieta, kur mēs kā komanda bieži apspriedām, kā padarīt to, ko mēs izmēģinām, pieejamu citiem un kā veicināt šo ideju pielietošanu dažādos kontekstos. Galu galā tā ir saistīta ar dāsnumu un izpratni, ka ar institūciju praksi un metodoloģijām ir jādalās, ja mēs vēlamies, lai tām būtu plašāka ietekme.
