Kūrēšana sākas ar klausīšanos: par vietu un kolektīvo iztēli
Saruna ar kuratori Katrīnu Nikolsu
Austrālijā dzimusī mākslas un literatūras pētniece, kuratore un rakstniece Katrīna Nikolsa (Catherine Nichols) dzīvo Berlīnē un darbojas laikmetīgās mākslas, kultūrvēstures un starpdisciplinārās pētniecības krustpunktā. Viņas nozīmīgāko projektu vidū ir izstādes muzejā “Hamburger Bahnhof – Nationalgalerie der Gegenwart”, ilgtermiņa programma “Beuys 2021” un 2022. gada biennāle “Manifesta 14”, kas Prištinā norisinājās 25 vietās un nostiprināja Nikolsas izpratni par kuratoru nevis kā vienpersonisku autoru, bet kā “radošu mediatoru”. Pašlaik viņa ir muzeja “Hamburger Bahnhof” kuratore un gatavo 18. Lionas laikmetīgās mākslas biennāli “Pāreja no viena sapņa uz otru” (“Passer d’un rêve à l’autre”), kas norisināsies 2026. gadā no 19. septembra līdz 13. decembrim.
Nikolsa Rīgā ieradās 2026. gada Rīgas mākslas nedēļas laikā kā viena no “VV Foundation” viesu programmas starptautiskajām dalībniecēm. Programma iepazīstina uzaicinātos mākslas profesionāļus ar Latvijas laikmetīgās mākslas vidi, tiekoties ar māksliniekiem, apmeklējot muzejus, galerijas un mākslinieku vadītas telpas.
Lionas biennāles sākumpunkts ir pilsētas tā saucamās trabules (no franču “trabouler” – šķērsot) – daļēji slēptu eju, pagalmu un kāpņu tīkls. Caur šo struktūru Nikolsa pēta kustību, apmaiņu un plašāku ekonomikas izpratni, kas aptver arī uzmanības, rūpju, attiecību un iztēles apriti. Šajā sarunā Nikolsa runā par kūrēšanu, kas sākas ar ieklausīšanos un kur vieta nav tikai fons, bet pati ietekmē izstādes tapšanu. Viņa pievēršas tam, kā stāsti var izgaismot nepamanīto, bet vienlaikus arī atstāt citas pieredzes ārpus uzmanības; kā intuīcija izaug no ilgstošas pētniecības; kā grāmata ļauj izstādes idejām turpināties jau citā formā; un kā muzejs veidojas no attiecībām, kas arvien no jauna jāpārdomā. Nākotnes kultūras telpām, viņasprāt, jābūt atvērtām un aicinošām, savukārt kultūrai – klātesošai ne tikai institūcijās, bet arī ielās, parkos un citās ikdienas vietās.
No “Manifesta 14” līdz Lionas biennālei, jūsu darbā kurators bieži vien tiek pozicionēts nevis kā autors, bet drīzāk kā mediators starp cilvēkiem, vietām un dažādām zināšanu formām. Kā jūs savā kuratora darbā nodrošināt līdzsvaru starp klausīšanos un autorību?
Man šķiet, ka izpratne par kuratoru kā radošu mediatoru man līdz galam nostiprinājās tikai tad, kad mani uzaicināja kūrēt biennāli “Manifesta” Prištinā. Apzīmējumu “radošais mediators” lieto pati “Manifesta” – tās dibinātāja un direktore Hedviga Fijena to ieviesa, lai priekšplānā izvirzītu mediāciju, nevis autorību. Tas būtiski ietekmēja arī to, kā es raugos uz savu kuratores lomu. Jau iepriekš sevi biju uztvērusi kā starpnieci starp tekstiem, pasaulēm un dažādiem domāšanas veidiem, taču darbs Prištinā šo pieeju padarīja daudz apzinātāku un skaidrāku.
Biennāles “Manifesta” uz pētniecību balstītā pieeja nozīmēja, ka vispirms bija jāieklausās. Pirms domāt par māksliniekiem vai mākslas darbiem, man bija jāpajautā: Kur es atrodos? Ar ko es strādāju? Uz kādiem pētījumiem es balstos? Kādas ir šeit dzīvojošo cilvēku vēlmes? Kā es un “Manifesta” tās izprotam, un kā mēs varētu ar tām strādāt?
Par sākumpunktu kļuva iepazīšanās ar pilsētu un tās iedzīvotājiem, kā arī ar to vietu vēsturi, kurās mēs ne tikai izstādītu darbus, bet arī tos radītu. Tikai pēc tam sāku domāt, kādi tēli šajās telpās varētu veidoties un kādi stāsti – izvērsties.
No šī brīža tas kļuva par procesu, kurā no dzirdētā veidoju stāstu un izstrādāju priekšlikumus, kurus pēc tam apspriedu ar komandu un Prištinas iedzīvotājiem. Es tiešām uzskatu, ka man ir spēcīga telpas un stāsta izjūta, taču tā rodas no tā, ko dzirdu, lasu un uzzinu. Pirmajā vietā ir klausīšanās.
Vai uzskatāt, ka biennāli iespējams veidot, balstoties viena kuratora vīzijā?
Kā kuratori mēs vienmēr sevī nesam daudzus citus. Mūs veido lasītie autori, sarunas, kurās esam piedalījušies, un pieredze, ko esam uzkrājuši. Tāpēc kuratora redzējums nekad nav tikai individuāls.
Kuratora darbs arī pēc savas būtības ir sadarbības process. Pat ja sākotnējo koncepciju izstrādā viens cilvēks, tā attīstās dialoga gaitā – ar māksliniekiem, arhitektiem, rakstniekiem, producentiem, restauratoriem un daudziem citiem. Šīs sarunas ne tikai palīdz realizēt izstādi – tās to veido. Mana pieeja vienmēr ir bijusi uzmanīgi klausīties un savstarpēji sasaistīt dažādus viedokļus, prakses un zināšanu formas.
Tātad jā, es uzskatu, ka biennālei tiešām var būt izteikta kuratora vīzija, ja ar to mēs saprotam veidu, kā cilvēkus apvienot ap noteiktu jautājumu vai problēmu kopumu. Šī vīzija var būt skaidra un konsekventa, taču nekad nav vienpersoniska. Tā rodas dialogā un turpina mainīties, pateicoties cilvēkiem, kas tajā piedalās.
Savā nesenajā paziņojumā par Lionas biennāli jūs runājāt par tādas biennāles radīšanu, kas “iekļaujas vietējā kontekstā, ir drosmīga, bet arī reaģē uz apkārtējo vidi”. Kāda veida biennāle, jūsuprāt, ir vajadzīga šodien? Vai biennāles joprojām spēj jēgpilni iekļauties vietējās reālijās, vienlaikus saglabājot starptautisko raksturu?
Šodien, tāpat kā vienmēr, ir vajadzīga biennāle, kas domā – vai, precīzāk, domā kopā ar vietu, kurā tā norisinās. Tai jāspēj kritiski pārdomāt pašai savu formātu, izvērtēt, kādu jautājumu loku tā var atvērt un vai iespējams domāt kolektīvi.
Es uzskatu, ka biennāles var jēgpilni iekļauties vietējās reālijās, vienlaikus saglabājot starptautisko raksturu. Manuprāt, tie ir divi nešķirami aspekti. Ja sāk ar vietu, cilvēkiem un jautājumiem, kas rodas saistībā ar tiem, tad kļūst redzams arī tas, kā šie jautājumi atbalsojas citur.
Tāda bija mana pieredze Prištinā. Mēs sākām ar pašu pilsētu – tās vēsturi, kultūras ainu un iedzīvotājiem. Biennāle veidojās ap jautājumiem par stāstīšanu, kultūras atmiņu, vēstures noklusēšanu un publiskās telpas atgūšanu, vienlaikus sasaistot tos ar pieredzēm, kas pazīstamas arī daudzviet citur.
Lionā es izmantoju ļoti līdzīgu pieeju. Pirms sākt darbu pie biennāles koncepcijas, es vispirms centos saprast, kur es atrodos, iepazīstoties ar pēc iespējas vairāk cilvēkiem un uzmanīgi viņus uzklausot. Lionā par sākumpunktu kļuva pilsētas vēsture, kas saistīta ar apriti, tirdzniecību un apmaiņu. Manuprāt, tieši šādi starptautiska biennāle iekļaujas kontekstā: nevis importējot tēmu, bet ļaujot vietai pašai uzdot jautājumus, uz kuriem biennāle reaģē.
Un kā pati Liona sāka ietekmēt biennāles koncepciju?
Liona būtiski atšķiras no Prištinas. Atšķirībā no “Manifesta” Lionas biennāles pamatā nav pilsētvides vīzijas, un tās centrā nav jaunu norises vietu atklāšana vai pamestu ēku atdzīvināšana.
Tomēr man izdevās atklāt trabules – slēptas ejas, kas ved cauri pilsētai un veido tās psihoģeogrāfiju. Tiklīdz sāc tās pamanīt – neuzkrītošās zīmes virs durvīm, kāpnes un ejas cauri ēkām –, zem redzamās pilsētas atklājas cita ģeogrāfija, ko veido aprite, apmaiņa un kustība. Šīs ejas, kas veidojušās gadsimtu gaitā, stāsta arī par Lionas tirdzniecības un rūpniecības vēsturi.
Trabules mani saista kā pārejas telpas – gan burtiskā, gan simboliskā nozīmē. Tās savieno vietas, cilvēkus un dažādus vēstures slāņus, vienlaikus rosinot plašāk domāt par pāreju, caurlaidību un apmaiņu. Šī ideja kļuva par vienu no biennāles sākumpunktiem.
Biennāles nosaukums “Pāreja no viena sapņa uz otru” balstās uz Valtera Benjamina (Walter Benjamin) ideju par vēsturisko atmodu – to īso brīdi, kad viena pasaule izgaist un sāk veidoties cita. Šķita, ka trabules iemieso šo ideju. Tās piedāvāja veidu, kā domāt kopā ar pašu Lionu, un no šā sākumpunkta biennāles iecere pakāpeniski sāka izvērsties.
Jūs strādājat ar izstāžu telpām, kurām ir spēcīga vēsture vai identitāte. Kas jūs interesē mākslas un vietas attiecībās? Vai vieta var ietekmēt izstādi tāpat kā izstāde ietekmē vietu?
Jā, noteikti. Ja vietai ļauj izvirzīt jautājumus, uz kuriem biennāle atsaucas, tā neizbēgami ietekmē arī pašu izstādi. Vieta nekad nav neitrāls ietvars – tajā uzkrājas vēsture, atmiņas, vēlmes un konflikti, un tas viss kļūst par daļu no kūrēšanas procesa. Tas nosaka arī to, kādi darbi, sarunas un sastapšanās tur kļūst iespējamas.
Vienlaikus arī izstāde var ļoti konkrēti mainīt vietu. Prištinā vairākas ēkas, kuras biennāles laikā atkal atvērām, turpināja izmantot arī pēc tās noslēguma, lai gan ne vienmēr tā, kā bijām iecerējuši. Cilvēki tajās sāka saskatīt jaunas izmantošanas iespējas, un jau tas vien ir pārmaiņu veids.
Taču tikpat būtiski mani interesē tas, kā vieta mainās iztēlē. Māksla nevar un tai nevajadzētu izdzēst vēsturi, taču tā var radīt jaunus priekšstatus, atmiņas un iespējas. Petrita Halilaja (Petrit Halilaj) darbs “Kad saule aiziet, mēs gleznojam debesis” (“When the Sun Goes Away, We Paint the Sky”), kas atrodas uz “Grand Hotel” jumta, ir kļuvis par cerības simbolu un Prištinas iedzīvotājiem simbolizē viesnīcas, zemes un, iespējams, pat debesu atgūšanu. Petrits šo darbu uzdāvināja pilsētai, tāpēc tas ir kļuvis par daļu no Prištinas silueta. Pat tad, kad mākslas darbu vairs nav, tie turpina dzīvot cilvēku prātos, mainot to, kā vietu atceras un iztēlojas.
Stāstīšanai, šķiet, ir svarīga loma dažos jūsu projektos, jo īpaši “Manifesta 14” un tās idejā par “stāstu stāstīšanu citādi”. Taču mūsdienās stāstīšana ir kļuvusi gandrīz par apsēstību. Vai pastāv risks, ka māksla romantizēs stāstīšanu? Kur, jūsuprāt, slēpjas stāstīšanas patiesais spēks?
Es neteiktu, ka stāstīšana ir kultūras apsēstība. Es teiktu, ka tā ir cilvēka eksistences pamatdaļa. Mēs atklājamies cits citam caur stāstiem, ko stāstām par sevi un par pasauli. Kad es domāju par stāstīšanu, manas domas atgriežas pie Hannas Ārentes (Hannah Arendt). Viņai naratīvs ir viens no veidiem, kā rodas kopējā pasaule. Caur stāstīšanu mūsu rīcība iegūst jēgu, mēs atklājamies cits citam un sākam saprast, kāda ir mūsu vieta šajā pasaulē.
Tas nozīmē arī to, ka stāstīšana ir atbildība. Stāsti var kaut ko padarīt redzamu, bet tikpat viegli arī noklusēt vai izstumt no redzesloka. Tie var kādu izslēgt, bet var arī satuvināt cilvēkus. Tie var nostiprināt esošās varas struktūras vai arī atklāt jaunas iespējas, kā iedomāties nākotni.
Manuprāt, tieši tur slēpjas mākslas spēks – nevis stāstīšanas romantizēšanā, bet spējā apšaubīt dominējošos naratīvus, pievērst uzmanību nepamanītiem stāstiem un paplašināt mūsu kolektīvo iztēli. Māksla pati par sevi pasauli nemaina, taču tā var pavērt jaunus veidus, kā to iztēloties un kā būt kopā.
Jūs esat teikusi, ka projekts bez grāmatas Jums šķiet nepabeigts. Ko rakstīšana ļauj paveikt tādu, ko izstāde nespēj?
Es drīzāk esmu rakstniece nekā runātāja, un rakstīšana ir veids, kā es domāju. Tāpēc intervijas man reizēm sagādā grūtības. Man patīk sarunāties ar cilvēkiem, taču domas man veidojas nevis runājot, bet rakstot un sasaistot lietas savā starpā – arī telpiski.
Grāmata, protams, dokumentē notikušo un ļauj pie izstādes atgriezties vēl ilgi pēc tās noslēguma. Taču tā ir arī patstāvīga domāšanas telpa. Iesaistot citus autorus un balsis, izstādes idejas iespējams izvērst citā medijā un aplūkot no jauniem skatpunktiem.
Man patīk arī grāmata kā priekšmets – papīrs, tās materialitāte un taustāmā lasīšanas pieredze. Pārceļot izstādi grāmatas formā, tā neizbēgami mainās un iegūst citu veidolu. Tas ļauj no jauna sastapties ar izstādes idejām un tās pārdomāt. Grāmata ne tikai saglabā izstādi, bet arī ļauj tās domai turpināties citā formā.
Jūs esat raksturojusi savu darbu kā tuvāku “dzejai un domai” nekā noteiktām mākslas vēstures kategorijām. Kāda loma jūsu kuratores darbā ir intuīcijai?
Varētu teikt, ka, strādājot ar dzeju un domu, nevis stingri noteiktās mākslas vēstures kategorijās, intuīcija neizbēgami kļūst par procesa daļu. Galu galā dzeja savieno šķietami nesaistītas lietas, un arī kūrēšana bieži darbojas līdzīgi. Tas nenozīmē atteikšanos no pētniecības – gluži pretēji. Intuīcija rodas, dziļi iedziļinoties tēmā. Jo vairāk tajā iedziļinies, jo vairāk pamani negaidītas radniecības un likumsakarības. Bieži vien kuratora darbā vispirms jāsajūt iespējamā saikne un tikai pēc tam tā jāpārbauda pētniecības procesā.
Atceros, ka, strādājot pie izstādes par reformāciju, domāju par Martinu Luteru un daudzajām personībām, kas atsaucās uz viņa idejām. Kādu iemeslu dēļ man radās intuīcija, ka Pjēram Paolo Pazolīni (Pier Paolo Pasolini) varētu būt kāda saistība ar Luteru. Es nevarēju izskaidrot, kāpēc. Vienkārši šķita, ka starp viņiem varētu būt kāda saikne. Tāpēc es sekoju šai sajūtai, un izrādījās, ka tā ir taisnība.
Tieši tas mani aizrauj kuratora darbā. Intuīcija atver ceļu. Pētījumi parāda, vai tas kaut kur ved. Dažreiz tas tā nav. Bet dažreiz atklājas negaidītas saistības, un uzdevums ir saprast, kāpēc tās pastāv. Tie ir brīži, kad domāšana sāk līdzināties dzejai.
Delcy Morelos, Madre, 2025. Exhibition view Hamburger Bahnhof – Nationalgalerie der Gegenwart, July 11, 2025 – January 25, 2026 © Delcy Morelos, 2025. Courtesy of the artist and Marian Goodman Gallery. Photo: Staatliche Museen zu Berlin, Nationalgalerie / Jacopo La Forgia
Muzejā “Hamburger Bahnhof” jūs strādājat ne tikai ar pagaidu izstādēm, bet arī ar kolekciju un institucionālo atmiņu. Kā muzeja kolekcija var saglabāt dzīvīgumu un atvērtību 21. gadsimtā? Vai muzeji joprojām spēj mūs pārsteigt?
Kolekcija paliek dzīva, ja tā ir atvērta – ja to pastāvīgi pārdomā, pārkārto un savieto jaunās attiecībās. Kolekcijām nekādā gadījumā nevajadzētu kļūt statiskām. Katra paaudze uzdod citus jautājumus par darbiem, kurus tā manto, un muzejiem ir pienākums turpināt atvērties šīm sarunām.
Par to mēs ar kolēģiem esam daudz domājuši. Viena no lietām, kas mani interesē, ir veidot dialogu starp darbiem no dažādiem vēsturiskajiem periodiem un ģeogrāfiskajiem reģioniem. Piemēram, izstādot Jozefa Boisa darbus dialogā ar Delsijas Morelosas darbiem, neveidojas tikai vēsturisks salīdzinājums. Tas ļauj citādi domāt par subjektivitāti un rīcībspēju, ekoloģiju, materialitāti un attiecībām ar zemi. Tādējādi abas prakses ieraugāmas citādi, savukārt Boisa darbi, kas muzejā eksponēti jau trīsdesmit gadus, atklājas jaunā gaismā.
Pārsteigums ir šī procesa centrālais elements. Kā jau teicu, viens no aspektiem, kas man patīk dzejā, ir tas, kā tā apvieno lietas, kas parasti nesaskaras. To pašu var panākt arī kuratora darbā. Prezentējot darbus, objektus vai idejas negaidītās savstarpējās saistībās, muzeji var likt mums savādāk paskatīties uz pazīstamām lietām. Tas man atgādina Viktora Šklovska “atsvešināšanas” jēdzienu – mūsu uzmanības atmodināšanu no ieraduma letarģijas. Tātad jā, manuprāt, muzeji joprojām spēj mūs pārsteigt. Uzskatu, ka pārsteigums ir viens no domāšanas priekšnosacījumiem. Tas piesaista mūsu uzmanību un ļauj mums no jauna iepazīt gan mākslas darbus, gan kolekcijas.
Un es nebaidos ne no skaistuma, ne no izklaides. Tie neizslēdz sarežģītību. Lietas var būt skaistas, saistošas vai izklaidējošas un vienlaikus arī intelektuāli stimulējošas un emocionāli dziļas. Man vienmēr ir paticis izstādēs iekļaut populāro kultūru. Frenka Sinatras dziesmas, komiksi par Donaldu Daku vai citas šķietami pazīstamas kultūras formas var atvērt pilnīgi negaidītus domāšanas veidus. Tās piesaista dažādu publiku un rada pārsteidzošus dialogus ar darbiem, kas no pirmā acu uzmetiena konkrētajai auditorijai varētu šķist nesasniedzami.
Joseph Beuys, Das Kapital Raum 1970–1977, Detail, 1980, Staatliche Museen zu Berlin, Nationalgalerie, Sammlung Marx © Staatliche Museen zu Berlin, Nationalgalerie / LaForgia © VG Bild-Kunst, Bonn 2023
Kādas kultūras telpas mums būs vajadzīgas nākotnē?
Atvērtas, aicinošas. Viens no pārsteidzošākajiem atklājumiem, “Manifesta” izpētes laikā, bija tas, ka lielākā daļa Prištinas iedzīvotāju uzskatīja tirdzniecības centru par pilsētas nozīmīgāko kultūras telpu. Taču Priština šajā ziņā, visticamāk, nav izņēmums. Es dzīvoju Berlīnē, un pieņemu, ka to pašu varētu teikt par daudzām, ja ne visām, citām pilsētām. Tā vietā, lai šo atziņu noraidītu, man šķita svarīgi pajautāt, kāpēc. Kas tieši tirdzniecības centrā ļauj cilvēkiem justies ērti? Kādas vajadzības tas apmierina, bet kultūras institūcijas nespēj apmierināt? Tas ir nedaudz neērts jautājums muzejiem, taču tas ir svarīgs. Tie ir jautājumi, par kuriem kultūras institūcijām vajadzētu nopietni aizdomāties.
Muzeji joprojām ir ļoti svarīgi, taču tie ir tikai viena daļa no daudz plašākas kultūras ekoloģijas. Tiem ir jāpaliek atvērtiem jaunai auditorijai, jaunām zināšanu formām un jauniem mākslas uztveres veidiem. Tajā pašā laikā kultūrai jābūt sastopamai arī ielās, parkos, tirdzniecības centros un visdažādākajās sabiedriskajās telpās, kur cilvēki jau atrodas un kur viņi saskaras ar to kā ar ikdienas dzīves sastāvdaļu.
Viens no piemēriem, par kuru es bieži domāju, ir Ugo Rondinones (Ugo Rondinone) intervence Brālības un vienotības piemineklī Adema Jašari (Adem Jashari) laukumā Prištinā. Ietinot to spilgti rozā folijā, viņš pārveidoja ne tikai pašu pieminekli, bet arī atmosfēru tā apkārtnē. Cilvēki tur pulcējās tāpat kā vienmēr – sēdēja rozā gaismā, ēda saldējumu un vēroja, kā spēlējas viņu bērni un mazbērni. Viņi runāja par to, vai Dienvidslāvijas piemineklim ir vai nav jāstāv mūsdienu Kosovā, vai tam ir vai nav jābūt rozā, vai vienkārši par laikapstākļiem un to, ko viņi ēdīs vakariņās. Mākslas darbs neatrisināja jautājumus, ko tas aktualizēja, un tas arī nebija tā mērķis. Taču uz brīdi tas pārveidoja pieminekli par vietu, kur cilvēki varēja vienkārši būt kopā – runāt, strīdēties, atcerēties un iedomāties, par kādu šī vieta varētu kļūt. Manuprāt, tas daudz pasaka par to, kādas var būt kultūras telpas.
Titulbildee: Katrīna Nikolsa. Foto: © Manifesta 14 Prishtina / Atdhe Mulla
