Rūdolfs Heimrāts 100. Mantojums
Foto: Kaspars Teilāns
Fotoieskats izstādē Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā / Izstāde skatāma līdz 22. novembrim
Līdz 22. novembrim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā skatāma izstāde, kas atzīmē tekstilmākslinieka, Latvijas Mākslas akadēmijas profesora un Latvijas tekstilmākslas skolas pamatlicēja Rūdolfa Heimrāta (1926–1992) simtgadi.
Heimrāta darbi sakārtoti tematiskās sadaļās, kas atspoguļo mākslinieka dziļāko pārliecību: mīlestību pret dzimto zemi, dabas skaistumu un tautas svētku tradīcijām, kā arī viņa izpratni par tekstilmākslas vērtību, kas aptver ceļu no klasiskā gobelēna līdz drosmīgiem eksperimentiem un laikmetīgai inovācijai. Līdzās gobelēniem, dekoratīvajām tekstilijām, keramikai un audumu apdruku dizainiem apmeklētāji varēs ieraudzīt arī idejas, kas mākslinieka dzīves laikā palikušas nerealizētas un tiek glabātas ģimenes arhīvā. Filmu un fotogrāfiju kadri no Valsts kinofotofonodokumentu arhīva ļauj ielūkoties meistara ikdienā, viņa darbā ar audzēkņiem, ārvalstu simpozijos un izstādēs, kā arī interjeros, kas nav saglabājušies līdz mūsdienām.
Pirmo reizi īpaša uzmanība pievērsta Heimrāta sadarbībai ar arhitektiem (M. Staņu, Dz. Dribu, O. Ostenbergu, L. A. Knāķi, M. Ģelzi u.c.) un viņa devumam interjera dizaina jomā. Vienlaikus viena no izstādes centrālajām tēmām ir pedagoģija. Heimrāta izveidotā Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļa sagatavojusi aptuveni 300 māksliniekus, kuru daiļradē šī ietekme jaušama vienā vai otrā veidā. Heimrāta skolnieku vidū ir izcilas personības – Edīte Pauls-Vīgnere, Aija Baumane, Egils Rozenbergs, Lilita Postaža, Ruta Bogustova, Dzintra Vilks, Arvīds Priedīte, Anita Celma, Inese Jakobi, Baiba Osīte, Pēteris Sidars, Iveta Vecenāne, Ieva Krūmiņa un daudzi citi. Heimrāta darbs veidojis ne tikai Latvijas, bet arī visas Baltijas tekstilmākslas ainu.
Piedāvājam fotoieskatu izstādē.
Foto: Kaspars Teilāns
“Es labprāt sēdu stellēs un aužu. Viss tas periods līdz tam paiet vienās šaubās un mokās. Mani apstāj dažādi varianti, un tā es varētu bez gala, bet, kad esmu stellēs, varu no sirds teikt, ka esmu laimīgs. Gatavojos tam kā rituālam, sakārtojis visus materiālus, izraugos skaņu plates, un tā, skanot izvēlētai mūzikai, aužu pavedienu aiz pavediena. Kājas un rokas kustas nepārtraukti, tikai galva kā tiek priekšpusdienā noliekta, tā paliek līdz vakaram, un esmu laimīgs,” kādā vēstulē rakstījis Rūdolfs Heimrāts.
