Diskusija: grafikas dizains Latvijā
27/09/2017
Foto: Kristīne Madjare
Materiāls tapis sadarbībā ar “Vīna studiju”
Augustā Arterritory.com aicināja uz sarunu dizaina profesionāļus, lai runātu par grafikas dizaina situāciju Latvijā. Diskusiju vadīja Ieva Zībārte, pēc izglītības arhitekte, kura jau gandrīz 20 gadus raksta par arhitektūru un dizainu, kā arī pati realizējusi daudzus projektus – grāmatas, izstādes u.c. –, kuros bijusi sadarbība ar grafikas dizaineriem. Šobrīd Ieva Zībārte par arhitektūru un dizainu visvairāk raksta žurnālam „IR“, Nīderlandē izdotam arhitektūras izdevumam „A10“ un laikrakstam „Kultūras diena“.
Diskusijā piedalījās: Evelīna Ozola – arhitekte, pilsētplānotāja, portāla FOLD dibinātāja. Šobrīd viņa pasniedz pilsētvides dizainu un arhitektūru studentiem, raksta par dizaina tēmām. Projekts, kurā Evelīnai bijusi visciešākā saistība ar grafikas dizainu, bija norāžu sistēma Saldus mākslas un mūzikas skolu ēkai (MADE arhitekti), kas tapa kopā ar dizaineri Zigmundu Lapsu.
Ilze Kalnbērziņa-Praz ir dizainere, kura studējusi produktu dizainu, filozofiju un antropoloģiju. Viņa daudzkārt strādājusi pie grafikas dizaina, kā arī pie izstāžu dizaina. Aktuālākais projekts ir izstāde, kuras pasūtītājs ir Gētes institūts Latvijā un kuras uzdevums iekļauj darbu ar tukšajām ēkām Rīgā – top izstāde par telpu. Ilze ir vadījusi izstāžu centru Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Šobrīd kopā ar kuratori Zani Zajančkausku nodibinājusi uzņēmumu, kas specializējas izstāžu satura un formas veidošanā.
Jānis Birznieks beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Ar grafikas dizainu viņš strādā kopš 2000. gadu sākuma, pārsvarā tā ir jaunu zīmolu izstrāde vai pārzīmološanas projekti. Zināmākie projekti, pie kuriem Jānis strādājis, ir “LMT” un “Dobeles Dzirnavnieks” zīmolu identitātes, kā arī The Red Jackets – Latvijas eksporta zīmolu grafiskās identitātes un grāmatas.
Maija Rozenfelde mācījusies komunikāciju dizainu Pratt institūtā Ņujorkā. Viņa darbojas kā grafikas dizainere, specializējoties iepakojuma dizaina jomā. Maija veidojusi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja jauno zīmolu, kā arī Latvijas Mākslas akadēmijā izstrādājusi jaunu programmu „Grafikas un iepakojuma dizains“. Veidojusi identitāti izstādēm, kā arī katalogus. Ārpus kultūras sfēras, Maija veidojusi „Kokmuižas alus“ grafisko identitāti. Lielākiem zīmoliem palīdz uzdrošināties darboties ārpus tradicionālās nišas.
Grafikas dizainers Kirils Kirasirovs šajā sfērā darbojas gandrīz 20 gadus. Sākotnēji strādājis dažādās reklāmas aģentūrās, šobrīd – kā freelance mākslinieks, veidojot grafisko dizainu dažādiem kultūras projektiem. Viens no pēdējiem – Arterritory žurnāls „Arterritory sarunas ar kolekcionāriem 4“, kā arī Arterritory.com jaunais logotips.
Edgars Zvirgzdiņš ir Associates Partners & Sons studijas dibinātājs un dizaina direktors. Studija pamatā izstrādā uzņēmumu un kultūras pasākumu zīmolu un digitālo dizainu, bieži sadarbībā ar citiem dizaineriem strādājot pie lielākiem projektiem. Studijas nesenie redzamākie projekti ir Riga IFF, kā arī Survival Kit 9.
Ieva Zībārte: Vai varat noformulēt, kas ir grafikas dizains? Ar ko grafikas dizaineri nodarbojas?
Kirils Kirasirovs: Manuprāt grafikas dizains ir vizuālā koda radīšana, kas, iespējams, kādai auditorijai palīdz identificēt produktu kā savējo. Grafikas dizains var būt arī konkrētu problēmu risinājums, arī tam nevar nepiekrist, bet primāri, manuprāt, ja sākam ar pašu pamanāmāko aspektu grafikas dizainā, grafiskās identitātes laukā, tā ir šī koda radīšana, noskaņas vai garšas piešķiršana kādai tēmai.
Ilze Kalnbērziņa-Praz: Man šķiet, ka grafiskais dizains ir tik daudz dažādas lietas, dažādi speciālisti, ir digitālā vide un ir drukātā... Un arī grafiskais dizains izstādēs vai grāmatās ir divas atšķirīgas lietas.
Edgars Zvirgzdiņš: Ja vēlies uztaisīt mūsdienīgu izstādi, tad tev vajag gan ar interface dizainu darboties, gan izprast telpas dizainu, gan arī ar klasisko grafikas dizainu strādāt – drukātiem plakātiem un katalogiem. Es esmu diezgan liels pretinieks šaurai specializācijai, tāpēc es domāju, ka dizainers ir tas, kurš risina kādu problēmu vai rada vizuālo kodu – mēs to varam dažādos veidos traktēt, jo varam skatīties gan uz pašu procesu vai arī operēt no otra gala, kas ir galaiznākums. Bet tas nenozīmē, ka digitālais dizainers nevar radīt dizainu iepakojumam vai izstādei.
Maija Rozenfelde: Vai nav tā, ka grafiskas dizains vairāk ir kā vizuāls starpnieks starp ziņu un ziņas saņēmēju – veids, kā tā nonāk līdz saņēmējam. Protams, tam var būt dažādi veidi – grāmata, aplikācija, telpa –, tomēr galvenais būs ziņa, ko saņēmējam jāuztver.
Kirils: Te es nepiekritīšu – ne vienmēr tā ir ziņa. Dažkārt tik tiešām tā ir noskaņa. Piemēram, mūsu kolēģis Zigmunds Lapsa, kurš ir spēcīgs grāmatu vāku dizainā, – vai viņa grāmatu vāki ir ziņa? Drīzāk gan refleksija par grāmatas saturu, emocionāla refleksija.
Ieva: Bet tā noteikti ir ziņa, jo kādam roka stiepsies to izvēlēties starp daudzām grāmatām.
Kirils: Tāpēc es pieminēju kodu, kas palīdz atpazīt savējo. Mēs dažkārt mūziku vai grāmatu izvēlamies pēc vāka, jo tajā ietvertā atmosfēra ir tā, kas pārliecina, vai saturs mums varētu būt interesants.
Ieva: Jāni, tu arī ar zīmoliem strādā, vai piekrīti Kirilam?
Jānis Birznieks: Grafiskais dizains ir lielisks instruments uzņēmumiem, lai tiem palīdzētu nodefinēt savu personību vizuāli, izveidot šo savu kodu vai DNS. Tas savukārt palīdz biznesam augt, labāk pārdot un labāk komunicēt. Tajā pašā laikā dizainam jākalpo arī gala lietotājam, lai apkārt nebūtu lieku trokšņu – neskaidrības, lai ziņa būtu skaidra, patīkama un estētiska.
Kirils: Dažkārt dizainers „glābj“ situāciju – tu veikalā nopērc skaisti iepakotu štruntu.
Maija: Bet tas var notikt tikai vienreiz.
Kirils: Dizainers var tik aizraujoši iegrimt savā darba procesā, ka morālais aspekts var kļūt mazsvarīgs. Dažkārt viņš grēko šajā ziņā, neiedziļinoties produkta kvalitātēs, ar ko strādā. Aizraujas ar to, cik labi dizainu var atrisināt, kā radošu uzdevumu. Līdz ar to reizēm dizainers sanāk kā sabiedrības mānītājs.
Jānis: Dizaineram būtu jābūt kā tādam draugam pa vidu starp produktu un tā radītāju, viņam jābūt tam, kas produktu padara cilvēcīgu un simpātisku.
Maija: Es varētu piekrist, jo, ja pircējs būs laimīgs, tas apmierinās arī pasūtītāja vēlmes, jo lietotājs turpinās draudzēties ar šo produktu arī nākotnē.
Ieva: Evelīna, tu skolo topošos urbānistus un arhitektus Zviedrijā – kā tu viņiem skaidro grafikas dizainu un tā nozīmi?
Evelīna Ozola: Raugoties uz telpu un pilsētvidi, grafikas dizains ir tāds, kurš vairāk kalpo lietotājiem, bieži vien ļoti daudziem lietotājiem reizē – lai cilvēkiem palīdzētu orientēties, saprast, ieraudzīt kādas lietas. Tīri funkcionāli. Protams, klāt nāk arī tādas lietas kā, piemēram, krāsa – tad dizains ir vairāk kā noskaņas veidotājs, kas var padarīt noteiktas vietas pilsētā pievilcīgākas vai tieši otrādi – atbaidošas.
Kirils: No kolēģu puses izskanēja doma, ka nevajadzētu nodalīt grafisko dizainu – tas, kurš taisa labu iepakojumu, var uztaisīt labu vāku utt. Man šķiet, tā īsti nevarētu būt. Ja, ņemam par piemēru mūziku – ir R&B, ir klasiskā mūzika, ir akadēmiskā modernā mūzika – spektrs ir ļoti plašs, starpība ir radikāla. Tie ir ļoti atšķirīgi lauki. Domāju, ka arī grafiskajā dizainā, tāpat kā jebkurā radošā profesijā, šie lauki ir ļoti atšķirīgi – ja kādam labi sanāk viens, varbūt viņš nav spēcīgs citā. Dažkārt šīs teritorijas, protams, pārklājas, bet ne vienmēr.
Edgars: Es gribētu uzdot provokatīvu jautājumu – vai mēs šeit neredzam atšķirību dizaina pieejā? Ir dizains kā amatniecība un ir dizains kā biznesa instruments. Labi uzdizainēts iepakojums un iepakojums, kas kalpos kā biznesa instruments, var būt diametrāli atšķirīgi. Šajā diskusijā mēs jau nedaudz secinām, ka ir sadalīšanās, kura dažkārt arī pārklājas – var būt labs dizains un biznesa instruments –, bet tie var arī nepārklāties. Jautājums ir – ko mēs izvirzām sev vai savām studijām kā mērķi – vai gribam veidot labu dizainu kā labi dizaina amatnieki, vai mēs gribam veidot tādu dizainu, kas kalpos klientam. Es uzskatu, ka arī kultūras iestādes ir tādi paši biznesi un klienti, kur mums jārūpējas, lai viņi sasniedz gala patērētāju funkcionālā veidā.
Ieva: Jūs minat dažādas specializācijas, bet vēl jau ir iekšējās subkultūras. Kirils minēja grāmatu vākus, bet varbūt tie, kas veido vākus, ir ilustratori?
Kirils: Ilustratori ir pavisam cita sfēra.
Ieva: Bet viņi noteikti tiek iesaistīti un sadarbojas.
Ieva: Man kā kritiķim visvairāk iznāk aprakstīt arhitektūru un bieži arī dizainu, bet faktiski gandrīz nemaz mediji neapraksta tīrus grafikas dizaina projektus, t. sk. dažādus pārzīmološanas piemērus. Vai jūs jūtaties pietiekoši novērtēti? Vai es kā klients zinu, pie kā iet? Klients bieži ir apmulsis – viņš nezina, vai viņam ir jāiet uz reklāmas biroju vai viņam jāiet pie arhitektiem, kuri sameklēs visu, kas vajadzīgs, vai viņš iet tieši pie grafikas dizainera? Kāda ir jūsu pieredze?
Edgars: Medijos esmu sastapies ar diviem pārzīmološanas piemēriem – fabrikai „Laima“ un „Luminor“. Diskusija komentāros bija par to, ka „Laimas“ logotips izskatījās kā veltījums „Leica“ kamerai un „Luminor“ atgādināja „Luminarc“, kā arī par to, kādēļ tik daudz maksāja. Es domāju, ka tas arī diezgan labi parāda mediju un diskusijas līmeni par grafikas dizaina vai zīmolvedības jautājumiem, jo, ja kaut kas ir labi izdarīts, tas mierīgi paslīd garām. Medijus interesē klikšķus ģenerējoši raksti.
Ieva: Evelīna strādā dizaina medijā, un arī mani reti sasniedz ziņas par pārzīmološanu un citiem grafikas dizaina jaunumiem.
Evelīna: Pirmkārt, uzņēmumi vai institūcijas, kuriem notiek pārzīmološanas, ir diezgan slinki informēt par to. Ja tas vispār notiek, tad bieži vien preses ziņās dizaina autors pat neparādās. Rakstot par teātri, deju, mūziku, visi ir pieraduši, ka mākslinieku vārdi ir svarīgi, taču attiecībā uz arhitektūru — bieži vien ir informācija par to, cik būve maksāja, kas ir būvnieks, bet nav minēti arhitektu vārdi. Tieši tas pats atkārtojas dizainā. Dizaineri paši reti saņemas atsūtīt paku ar darbu – lūk, šis ir kas jauns izdarīts. Bet arī pieprasījums medijos par tādām recenzijām nav liels. Man, šķiet, ir bijis viens tāds raksts pasūtīts – toreiz, kad rakstīju par Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārzīmološanu, un tas bija par muzeju identitātēm kopumā. Bet tas nebija tādēļ, ka par to interesētos mediji, tā vienkārši bija AB.LV jaunā muzeja rakstu sērija.
Kirils: Tas ir dīvaini, jo mēs dzīvojam vizuālā telpā, un kas tad, ja ne grafikas dizains ir tas, kas vērojams mums visapkārt ik dienu? Teritorija, kura ir ārkārtīgi pamanāma, bet par to runā samērā maz.
Evelīna: Tomēr tā ir tēma, kas lasītājus interesē, vismaz tās publikācijas, kas ir bijušas FOLD par lielajiem pārzīmološanas gadījumiem – Latvijas Radio, RTU jaunās identitātes – tie visi ir bijuši ļoti skatīti raksti. To visi grib redzēt un pārspriest. Man gan grūti pateikt, vai lasītāji ir no pašas industrijas vai plašāka publika.
Maija: Manuprāt, kad runa ir par pārzīmološanas gadījumiem, ir grūti saprast, kurš ir tas brīdis, kad par to runāt? Tajā brīdī, kad jaunais zīmols ir tikko palaists, ir tik neobjektīvi kaut ko vērtēt, jo tad mēs skatāmies tikai uz bildēm – vai ir uztaisīts, kā mums patīk, vai nē. Ja mēs paskatītos, piemēram, pēc trīs gadiem, kā tas strādā, tad tiešām varētu izvērtēt, kā zīmols ir izmantojis šo identitāti, vai tā ir ieviesusies, kā dizainers to bija paredzējis vai nē. Kādi ir bijuši šķēršļi, lai tas tā notiktu, kādas ir iesaistītās personas, kas palīdz zīmolam ne tikai piedzimt, bet arī dzīvot. Man nāk prātā Maikls Beruts (Michael Bierut), kurš kādā savā rakstā saka, ka zīmols nav sprints, tas vairāk ir maratons.
Ieva: Latvijas Nacionālajā bibliotēkā tagad ir prakse, ka pašiem ir savi dizaineri. Kā jūsvērtējat to, ka lielos uzņēmumos un organizācijās ir šāds in-house dizainers, vai labāk ir šo pakalpojumu saņemt no ārpuses?
Maija: Problēma ir tajā, ka šīm institūcijām ir diezgan mazi budžeti, un uz dizainu tiek ekonomēts, tāpēc bieži vien institūcija nespēj atļauties dizaineru no ārpuses.
Ilze: Es kā Nacionālās bibliotēkas in-house dizainere varu teikt, ka, manuprāt, šai institūcijai savs dizainers ir labs risinājums, jo, kā valsts institūcijai, bibliotēkai par katru pakalpojumu, lietu ir jāveic iepirkums. Ja grafikas dizainu pērk šādā veidā, tas ir ļoti sarežģīti. Un lai tas viss būtu vienoti – vēl sarežģītāk.
Maija: Kopumā es piekrītu – tas ir lielisks risinājums, tikai, vai visas institūcijas spēj atļauties algot kvalificētu dizaineru?
Edgars: Nacionālās bibliotēkas gadījumā tas ir iespējams, viņiem ir pievienojusies viena mana bijusī kolēģe – tas parāda, ka viņi spēj konkurēt ar mazām dizaina studijām. Tajā pašā laikā, situācija citās kultūras institūcijās bieži vien ir tāda, ka tur ir viens freelance dizainers, kuram maksā 400 Eur mēnesī, tad, lūdzu, arī negaidiet neko daudz no tā.
Jānis: Es domāju, ka Nacionālā bibliotēka nav tipisks gadījums. Parasti tas ir bēdīgāk un in-house mākslinieks dara to, ko priekšnieks pasaka, – viņam tas ir risinājums, ka kāds izdarīs to, ko viņš saka. Klientam vai uzņēmumam tomēr būtu labi, ka ir skats no malas, ko var piedāvāt neatkarīga dizaina aģentūra vai reklāmas aģentūra.
Kirils: Tas, ka dizainers ar dizainu nodarbojas diendienā, strādājot pie dažādiem projektiem, tēmām, padara viņu interesantāku, jo viņš nepārtraukti laipo pa tēmām, spicē savu profesionalitāti ar to, ka mainās uzdevumi.
Edgars: Es gribētu nocelt šo smago akmeni, kuru mēs tikko uzvēlām virsū in-house dizaineriem. Drīzāk es to vēlētos uzvelt virsū klientiem, jo tā ir nabadzība, ar kuru mēs saskaramies, nevis in-house dizainera vaina. Mums ir ļoti daudz un ļoti labi dizaineri, bet, ja nav iespējas atļauties ilgtermiņā ar viņiem sadarboties, turklāt pie Latvijas diezgan saprātīgajiem budžetiem, problēma ir biznesā vai kultūras klientu budžetos. Arī tas, ka klients nevar nosaukt budžetu, ir ļoti milzīgs sarkans karogs sadarbībai vai darbībai kā tādai. Es redzu, ka ir jāaug attieksmei pret dizaineru no klientu puses. Dizaineris var uztaisīt identitāti par 1500 Eur, 15000 Eur un 50000 Eur – jautājums ir, kāds ir tavs budžets?
Evelīna: Vai lieta nav arī tajā, ka tas ir salīdzinoši jauns pakalpojums Latvijā un kultūras klienti varbūt nesaprot, cik tas maksā?
Kirils: Manuprāt, arī dizaineriem nav atskaites punkta, kas cik maksā.
Edgars: Katrs gadījums jau ir dažāds – tas, protams, ir arī atkarīgs no specifikācijas.
Kirils: Tur jau tā lieta! Bet klients to nevar zināt.
Edgars: Bet viņš zina, vai var atļauties Lada vai Mercedes.
Kirils: Šajā gadījumā viņš nezina, cik maksā Lada un cik – Mercedes.
Evelīna: Visas nozīmīgās kultūras institūcijas pasaulē tomēr strādā ar in-house dizaineriem. Lielākās pārmaiņas tiek veiktas sadarbībā ar birojiem no ārpuses, bet institūciju in–house dizaineri pēc tam pārņem darbu – vienkārši tāpēc, ka materiālu daudzums, kas viņiem ikdienā jāsagatavo, ir milzīgs.
Maija: Kiril, tu minēji jautājumu par iedziļināšanos, bet, manuprāt, in-house dizaineriem nevar pārmest neiedziļināšanos.
Kirils: Tu nepareizi uztvēri, es domāju par to, ka tad, kad tu strādā ar ļoti dažādiem uzdevumiem, tevī attīstās kaut kādas iemaņas. Tas nenozīmē, ka tu tāpat nevari būt vājš kādā no spektra galiem, bet pats spektrs ir plašāks. Ja tu astoto vai piekto gadu strādā ar vienu klientu – tas ir savādāk.
Ilze: Tas attīsta arī tādas iemaņas, ka tu labi pazīsti vidi. Es domāju, ka risinājums sadarboties ar vienu aģentūru ir ļoti labs, bet tas ir problemātisks Latvijā ar valsts institūcijām, jo viņi nevar iepirkt vienu pakalpojumu.
Kirils: Tā ir tirgus ekonomika. Līdzīgi kā lielie zīmoli strādā, taisa pičus starp reklāmas aģentūrām – nevis tāpēc, ka nevarētu strādāt ar vienu konkrētu, brīnišķīgu reklāmas aģentūru, bet tas garantē domas svaigumu.
Ilze: Es domāju, ka ir labi, ja ir kāds skatījums no ārpuses. Bet ir arī savu plusi ilgstošai sadarbībai.
Jānis: Pirms gada bija gadījums, kad dizaineri palika uz pauzes, – Airbnb parādījās ar ļoti labu jauno identitāti, un izrādījās, ka tas ir in-house tapis. Ir arī tādi gadījumi.
Maija: Man šķiet, ka Airbnb bradītājs ir no Rodailendas dizaina skolas.
Ieva: Maija, tu teici, ka identitātei nevar dot vērtējumu uzreiz pēc tās parādīšanās, tas man lika atcerēties par Arhitektūras Gada balvas preses konferenci, kas maijā notika Nacionālajā mākslas muzejā, kurā Māra Lāce savu uzrunu sāka ar to, ka, pateicoties ēkas arhitektūrai, ir palielinājies apmeklētāju skaits, un viņa minēja konkrētus ciparus. Arī jaunais zīmols ir tik ilgi dzīvojis, vai tu zini kādus rezultātus?
Piemēram, mēs ar Evelīnu reiz apspriedām muzeja formas tērpus, kuri mums ļoti patīk, – tie der gan jaunam, gan vecam, turklāt visiem ļoti labi izskatās. Vai ir bijis viegli multiplicēt šo jauno zīmolu, vai izmantot uz apģērba?
Maija: Ar multiplicēšanu nav bijušas lielas problēmas. Tas grūtākais, pie kā mēs joprojām strādājam, ir kā šo te ideju paplašināt plašāk par grafisko zīmi, jo mans mērķis bija radīt nevis vienu gizmo, kurš ir tikai zīmodziņš, bet radīt kopējo sajūtu un vairāk strādāt ar tipografiku, kas veidojas no procesa salikumiem. Kā to ieviest materiālos, tā, lai ar laiku jau pa gabalu viss kopums izstāsta stāstu – tas ir lielākais izaicinājums.
Pēdējā laikā mēs to esam mēģinājuši darīt tieši caur Instagram. Stāstot lietas par pirmo gadu, šī sistēma ir pārvērtusies jau tādā kā burtveidolā, kas pats izgaismojas un spēlējas. Lai nebūtu tā, ka mēs uztaisām vienu grafisko zīmi un tagad sagaidām, ka tā viena zīme iznesīs visu stāstu. Tas it tāpat, kā prasīt, ka visu stāstu par manu dzīvi izstāsta tas, ka mani sauc Maija. Muzejs tieši pēdējā laikā atrod jaunus veidus, kā iesaistīt; pašā sākumā tas nebija iespējams.
Domājot par to, ka muzeja grafiskā zīme ir tik viegla un gaisīga, kas reizē ir bijis arī biežākais pārmetums, – manuprāt, arhitektūra un tās spēles, ko mēs redzam, kaut vai ejot pa apakšējā stāva gaiteni, ir tas, kā es to redzu. Pārsvarā muzeja apmeklētāji, kuri nav saistīti ar kultūras sfēru un neuzskata muzeju tik ļoti par savu īpašumu, īstenībā ļoti pozitīvi to visu izjūt.
Edgars: Kurš no jums ir strādājis ar sliktas reputācijas zīmoliem?
Jānis: Esmu strādājis ar sliktiem nosaukumiem un sliktiem produktiem. Ja sākumā šķiet, ka ir traki, tālāk strādājot, produktu pamazām iemīl, izdomā, kā to varētu pagriezt, veiksmīgāk interpretēt un beigās var sanākt negaidīti labs.
Maija: Man vislielākās problēmas – parasti iepakojumu kontekstā – rada tas, ka klients vēlas pateikt gan to, gan to, gan to, gan to. Var viņam skaidrot dizaina vizuālās uztveres principus, ka cilvēks neuztvers desmit vienādas ziņas utt., bet tas parasti nelīdz. Viens no tādiem gadījumiem bija, kad pilnīgi identiskos hierarhijas līmeņos vajadzēja uzlikt produkta nosaukumu trīs dažādās valodās. Ko tur vispār darīt? Tomēr risinājumu atradām salīdzinoši veiksmīgu.
Ieva: Tā ir reāla situācija mūsu eksportētājiem, jo viņiem ir prece vietējam tirgum, Krievijas tirgum un Eiropai.
Edgars: Domāju, ka tā ir mūsu atbildība izdarīt pēc labākā godaprāta. Man līdzīgs gadījums ir bijis strādājot pie izstādes „Grāmata Latvijā“, kur mums bija garas diskusijas par to, ka vajag saīsināt tekstus. Rezultātā tika griezts nost divās kārtās, un tāpat mēs beigās saņēmām kritiku par to, ka ir pārāk daudz teksts mazā fontā. Bet realitāte bija tāda, ka mēs iespiedām lielāko burtu izmēru, kāds bija iespējams tajā telpā. Mēs izdarījām tik tālu, cik varējām, tur, kur mēs vairs nevarējām izcīnīt, tur nācās, diemžēl, piekāpties. Jautājums ir, kas tevi padara par labu dizaineru? Ar šo piemēru es gribu teikt, ka īstenībā diplomāta spējas tevi padara par labu dizaineru. Pasaules labākie dizaineri ir mācējuši panākt to, kādai, viņuprāt, jābūt domas vai informācijas skaidrībai; panākt to, ka klients tam piekrīt un to realizē. Ja tu diplomātiju nerealizē, tā kā to vajag pēc visiem noteikumiem, tā savā ziņā ir tava izgāšanās.
Jānis: Manā praksē viens tāds problemātisks gadījums bija „Dobeles Dzirnavnieka“ pārzīmološana. Zīmols sastāvēja no diviem vārdiem, viens no tiem bija smags, piņķerīgs un ar to bija grūti strādāt. Par labu dizainam izdevās pārliecināt, ka vajag palikt tikai vārdam „Dobele“. Pārliecināt varēja tikai ar to, ka ar šo pašu vienu vārdu var iet arī Lietuvā un citos eksporta tirgos. Nosaukumam ir milzīga nozīme, ko vienmēr pirms darba uzsākšanas vajag vēlreiz pārbaudīt, vai tas tiešām strādās.
Ieva: Jā, tas ir veiksmīgs piemērs, turklāt jaunais nosaukums labi iegājās, jo nelikās, ka kaut kas tiek pazaudēts.
Vēl, protams, ir komercgrafika, kas ir uz iepakojuma – vairākkārt esmu saskārusies ar zāļu iepakojumiem, dažādiem pārtikas produktiem, kosmētiku, kur likumdošanas prasības nes līdzi informācijas blāķi. Mani personīgi kaitina, kad, piemēram, selektīvajā kosmētikā, kur padomāts pat par pudeles stiklu, dažādām citām iepakojuma dizaina niansēm, vietējais izplatītājs pa virsu ir uzlīmējis baltu uzlīmi, kur viss ir iztulkots, kā to prasa likums. Es tajā redzu necieņu pret dizaineru, pret zīmolu un arī pret sevi kā pircēju, jo es maksāju šo te augsto cenu, tai skaitā arī par iepakojumu.
Edgars: Tajā pašā laikā ir arī tādi iepakojumi kosmētikai, kur teksts ir labi noformēts uz papīra, ko var izritināt. Tas ir tikai biznesa jautājums, domāju, ka tur nevajag vainot dizaineri. Tas tikpat labi var tikt risināts nevis šeit, Latvijā, bet Polijā vai Vācijā, vai Francijā.
Kirils: Es gribēju teikt, ka tā ir nodeva kvalitātei. Mēs varam nopirkt Centrāltirgū ķīniešu rotaļlietas, kuras ir kaitīgas bērniem, bet šīs Eiropas regulas, lai arī dažkārt ir ārkārtīgi birokrātiskas, tomēr garantē, ka ražotājs uzņemas atbildību par sastāvu. Cita lieta, cik eleganti to var atrisināt.
Maija: Es teiktu, ka lielākās problēmas, kas, protams, ir saprotams no ekonomikas viedokļa, ir šīs ļoti daudzās valodas. Ir saprotams, kādēļ tas ir vajadzīgs, bet tas ir arī izaicinājums ar, kuru bieži vien ir jāstrādā. Citreiz sastāvs nemaz nebūtu tik garš, bet, ja tas jāieliek septiņās valodās, tad kļūst par milzīgu blāķi. Ir noteikti minimālie burtu augstumi iepakojumā, taču bieži vien, lai to ievērotu, teksts tiek tā saspiests, ka vairs nav lasāms. Ir izstrādāta regula attiecībā uz to, bet bieži vien, tai sekojot, tiek bojāts ne tikai dizains, bet arī uztveramība. Ja teksts būtu mazāks, bet savā oriģinālajā burtveidola izskatā, tas būtu daudz lasāmāks. Vajadzētu kādu jaunu likumu, kur tiktu ņemta vērā cilvēka uztvere.
Ieva: Jūsu darbs, bieži, citreiz jums pat nezinot, transformējās citās formās. Piemēram, reklāma – izstāžu reklāma, arī komercreklāma. Gatavojoties šai diskusijai, pagājušajā nedēļā pie Nacionālā Mākslas muzeja vien es saskaitīju kādus divdesmit dažādus grafikas pielietojumus – autobusa pieturā bija divas dažādas reklāmas, redzēju apaļo reklāmu stendu, Rīgas festivālu stendu, pie muzeja ieejas – elektronisko informācijas nesēju, un muzejam ir arī sava plāksnīte ar veco nosaukumu divās valodās, kurai līdzās saistībā ar muzejā notiekošo pasākumu vēl bija uzlipinātas divas A4 lapiņas – papildu informācija presei, kur doties. Un vēl publiskā transporta pietura – Rīgā tās ir briesmīgas. Kā tapt sadzirdētam, lai tas mainītos? Varbūt jums ir kāds padoms?
Edgars: Es ļoti daudz par to esmu runājis ar klientiem, īpaši kultūras industrijā – ja visi citi kliedz, saki klusām –, un tāpat arī vizuāli esmu mēģinājis to metaforas veidā pateikt – ja visi citi sabliež plakātā visu, tad uztaisi tādu, kas ir pilnīgi mierīgs, lai cilvēks sastingst, kad iet garām. Ja pēkšņi ieraugi ko tīru un skaidru, kas nav vizuāli intensīvs, tas ir kā svaiga gaisa malks.
Kirils: Es parasti klientiem kā piemēru minu žurnālu „Rīgas Laiks“ – krāsaino žurnālu vāku stendā tas izceļas ar savu askētismu un melnbaltumu, kaut arī varētu domāt, ka melnbalts vāks ir pasīvs. Protams, viņu mērķauditorija ir ārkārtīgi šaura, bet tā šo vāku pamana. Tas ir tas, par ko es runāju iepriekš – tiek iedots vizuālais kods, noskaņa, kā šajā gadījumā – melnbalti, ambienti un uz kopējā raibā fona pilnīgi atšķirīgi, un tas strādā.
Edgars: Īstenībā situācija pie mums ir diezgan laba. Ja mēs salīdzinām ar citām valstīm pasaulē, mums nav tik daudz reklāmu, mums nav tik skarba outdoor reklāmas kultūra, kur arī uz vēsturiskām ēkām virsū var sabliezt lielus palagus.
Evelīna: Un tajā pašā laikā situācija nav tā labākā. Es domāju, ka Latvijā ir stipri par daudz reklāmas publiskajā vidē. Tā būtu vairāk jāierobežo, ne vien tādēļ, ka bieži vien reklāma ir vizuāli nepatīkama vai mulsinoša, bet bieži vien tā fiziski aizņem vietu – aizsedz redzamību, apdraud satiksmes drošību, sašaurina ietves, rada cilvēkiem fiziskas neērtības pilsētā. Man šķiet ārkārtīgi bēdīgi tas, ka sabiedriskais transports ir pārņemts ar reklāmu – visur karājas kaut kādi reklāmas āķīši. Pats sliktākais, ko es esmu redzējusi, ir lombarda reklāma trolejbusa biļetes otrā pusē – tā man šķiet absolūta degradācija. Tas ir novedis pie blakusefeka, ka daudzas institūcijas, arī pašvaldības sāk jaukt informāciju ar reklāmu, jo viņiem šķiet, ka arī visi viņu paziņojumi ir jāizplata tādā kā reklāmas formā – ar spilgtām krāsām, ar bildēm. Viens no pēdējā laika spilgtākajiem piemēriem ir plakāti par ceļu remontiem, kuri ziņo – “Neērti šodien, smuki rīt”. Tā ir galvenā ziņa, un viss pārējais, kas cilvēkus varētu interesēt – cik ilgi tas turpināsies, kas veic šos remontus, kas tieši tiek darīts – nav atrodams.
Ieva: Jā, šis juceklis bija visnepatīkamākais, izkāpjot pieturā Mākslas muzejs – starp Mākslas akadēmiju un Mākslas muzeju. Tur es gribētu kā akcentu redzēt šīs divas ēkas un publiskā transporta pieturu, kas ir pietiekami respektabla vieta Rīgā. Bet redzu nožēlojamu atkritumu urnu un autobusa pieturas zīmi ar reklāmām no abām pusēm, kādu skulptūriņu ar savu zīmi, un vēl citas reklāmas. Pilnīgākais haoss. Cilvēks, kurš izkāpj pieturā, nevar saprast, kur ir muzejs, kur ir citi objekti, uz kuru pusi viņam jādodas.
Evelīna: Norāžu sistēmu ziņā mēs sēžam kādā 19. gadsimtā, mums ir stabiņi ar retro bultiņām, mūsdienu cilvēkam tādā veidā orientēties ir grūti.
Kirils: Tas varētu būt in-house dizainera lauciņš – viņš varētu rūpēties, lai tad, kad ir radīta identitāte, tā nedegradētos šādos veidos, kā tu minēji. Viņam vajadzētu paskatīties, kas tad notiek ārpus telpām, kā dažādie departamenti vai dažādās ziņas tiek savienotas tā, lai nezaudētu kopējo eleganci.
Edgars: Tā tomēr būtu joma, kur jāuzņemas atbildība pilsētas māksliniekam un būvvaldei, jo viņi ir tie, kas saskaņo reklāmas laukumu izvietošanu un kaut kādā mērā arī reklāmas pilsētas vidē.
Ilze: Es varētu šo nokomentēt arī attiecībā uz bibliotēku. Kad sāku tur strādāt un tikko bija atvērta jaunā ēka, bija lēmums liegt iespēju likt visādas lapiņas – lai apmeklētāji redz ēku, lai redz interjeru, lai būtu tā arhitektūras sajūta. Man bija despota loma, to visu aizliegt. Protams, cilvēki bija apjukuši, viņi ienāca ēkā, devās uz reģistrāciju ar visādiem jautājumiem vai arī ar aizvainojumu, ka nevar kaut ko atrast. Tagad bibliotēka ir padevusies un lapiņas ir visur. Piemēram, skapīšu telpa, kur ir uzraksti par visu – uz katra skapīša ir informācija, kādā veidā monētu likt iekšā, kādā veidā to dabūt, ir uzraksti, ka skapīši tiek pārbaudīti, kurā vietā var mainīt monētas. Bet patiesībā tur nav vairs vieta cilvēciskajam – kāpēc nevar atstāt to, ka cilvēks var vienreiz nezināt, pajautāt, uzzināt un tad lietot šo lietu?
Evelīna: Vai darbiniekiem nepatīk sarunāties ar cilvēkiem?
Ilze: Jā, tas ir apgrūtinoši. Un reizēm ir apmeklētāji, kas ir samērā agresīvi – viņi nav atraduši un viņi nāk izlamāties.
Ieva: Te varētu mācīties no Rema Kolhāsa pieminētajiem iepirkšanās centriem – viņš savulaik bija tas, kurš teica, ka bibliotēkas, kultūras iestādes ir jāveido kā iepirkšanās centri. Piemēram, informācijas stendi iepirkšanās centros darbojas lieliski, jo tur var visu uzzināt – kur ir kāds veikals, kur pietura, kur var kafiju padzert, kur tualetes.
Kirils: Šajā sakarā man ir viens novērojums – vai jums neliekas, ka civilizācijas kā tādas raksturlielums ir juceklis, līdz ar to nav tā, ka mēs visās iespējamās nozarēs varētu no šī jucekļa atteikties. Vajadzētu rēķināties, ka bibliotēkas gadījumā neizbēgami būs tās lapiņas.
Ieva: Noslēgumā vēlos runāt par grafikas dizaina izglītību. Kā jūs jūtat šodien savā praksē, vai jaunie kolēģi ir pietiekoši kvalificēti, vai jums ir, ko ņemt darbā?
Maija: Man ir prieks par jauno grafikas un iepakojuma dizaina specialitāti, ko mēs veidojam Mākslas akadēmijā, Funkcionālā dizaina katedrā. Ir prieks redzēt, ka mēs varam jaunajiem iedot visas šīs lietas, kas neaprobežojas ar formas meklējumiem, bet iet jau dziļāk – izpratni par dizaina nepieciešamību. Šobrīd man ir pozitīvs skats nākotnē, jo, redzot kā jau pēc diviem gadiem jaunie cilvēki izpaužas, man ir skaidrs, ka no šīs programmas iznāks cilvēki, kurus tiešām var ņemt darbā.
Edgars: Viena lieta, ko es novēlētu Latvijai, lai dizains nonāk līdz pat skolas solam, ar tādu domu, ka dizaina pieeja daudziem biznesa jautājumiem ir svarīga arī dzīvei – caur dizaina domāšanu var atrisināt daudzas lietas. Es domāju, ka arī mēs visi iegūsim ne tikai gudrākus klientus, bet arī sakārtotāku vidi sev apkārt un cilvēkus, kuriem rūpēs dizaina aspekts jebkurā jomā, kurā viņi strādās.
Ilze: Ja nedaudz atgriežamies pie mūsu diskusijas sākuma, es izjūtu dizainu kā domāšanas veidu, nevis atsevišķi grafikas dizainu, produktu dizainu vai kādu citu. Ir tāds arhitektu birojs Snøhetta Norvēģijā – viņi bez arhitektūras nodarbojas arī ar zīmolu veidošanu. Man šķiet, ka grafikas dizains ietver tik ļoti daudz dažādas lietas, un tas ka, mēs esam dažādi, mums ir dažāda izglītība, no tā var tikai iegūt. Ja es būtu studējusi grafikas dizainu, es noteikti strādātu savādāk.
Ieva: Edgar, kādi cilvēki strādā tavā birojā?
Edgars: Mana kolēģe Daniela Treija ir studējusi dizainu Eindhovenā, Nīderlandē – ne tikai grafikas dizainu, bet daudz vispārīgāk –, un spēj to sekmīgi pielietot projektos. Kolēģis Ainis Permins, aizgāja no studijām Latvijā, bet viņam ir bijis tāds draivs un attieksme, ka viņš ir izcīnījis ļoti labu līmeni dizainā.
Mūsu projektos, piemēram, Nacionālās bibliotēkas projektā, sanāk daudz dažādi profesionāli cilvēki un realizē projektu kopā. Piemēram, Reinis Adovičs strādāja ar fizisko un digitālo lietu savienošanu kopā, jo citādāk mēs nebūtu uzbūvējuši grāmatu, kurā, pāršķirot lapu, magnētu sensori reģistrē, ka magnēti vairs neatrodas savā vietā un pēkšņi parādās Reiņa Pētersona animācija. Es domāju, nākotnē arvien vairāk būs tādi projekti, kur kaut kādas lietas būs ārpus tavas kompetences, bet tev kā dizaineram jāspēj organizēt komanda, kas to var realizēt.
Jautājums ir, vai mēs esam tikai grafikas dizaineri, iepakojumu dizaineri vai arī mēs veidojam dizaina pieredzes – veidojot zīmola valodu vai izstādi, grāmatu vai iepakojumu.
Maija: Vienmēr jau pie lielākiem projektiem strādā dažādi cilvēki – no radošā direktora, kurš pārrauga ar savu kopējo vīziju, līdz izpildītājam, jo jābūt arī kādam, kurš perfekti zina, kā strādāt ar burtiem dažādās vidēs – digitāli un drukāti. Protams, mēs varam teikt, ka nav svarīgi mācīties tieši grafikas dizainu, bet ir svarīgi, kā mēs domājam. Tomēr, ja esam godīgi, tad detaļas bieži vien var arī sabojāt kaut kādas lietas.
Ilze: Komandas lieta ir būtiska – apzināties savus limitus un strādāt ar cilvēkiem, kas ir konkrētā lietā kompetenti.
Jānis: Un ar skolu viss nebeidzās. Nav tā, ka pēc skolas tu esi gatavs dizainers.
Kirils: Azarts tomēr ir vadošais jebkurā profesijā.
Jānis: Skola iedod virzienu, cieņu, mīlestību pret lietām, iedod mērķus, iemāca kā to darīt. Un var būt dažādi gadījumi, reizēm arī sliktāku skolu var izmantot kā iespēju – darīt un censties vairāk, un panākt vairāk.
Maija: Bieži vien vari arī būt super labā skolā un neko no tās nepaņemt.
Jānis: Tāpēc Latvijā milzīgs pluss, salīdzinot ar ārzemēm, ir bērnu mākslas skolas un lietišķās skolas. Ja tam visam izkulies cauri, esi jau tāds mazais mākslinieks.
