Diskusija: fotogrāfijas loma un vieta Latvijas kultūrā
27/05/2016
Foto: Kristīne Madjare
Materiāls tapis sadarbībā ar “Vīna studiju”
Laikā, kad Latvijas kultūrtelpu ir pārņemis fotogrāfijas vilnis, Arterritory.com aicināja uz sarunu fotogrāfijas un vizuālās mākslas jomas profesionāļus, lai diskutētu par to, kāda šobrīd ir fotogrāfijas situācija Latvijā un kādi aktuālie jautājumi satrauc fotogrāfijas vidi. Saruna izvērtās plaša un tēmas aizskāra gan jautājumus par Latvijas fotogrāfijas vēstures apzināšanu un mūsdienu digitālās kultūras nemateriālo dabu, gan uzaicināto diskusijas dalībnieku vēlmes saistībā ar esošās fotovides kultivēšanu.
Diskusiju vadīja mākslas un fotogrāfijas vēsturniece Alise Tīfentāle, sarunā piedalījās – žurnāla „FK“ galvenais redaktors un festivāla „Rīgas Fotomēnesis 2016“ programmas vadītājs fotogrāfs Arnis Balčus; māksliniece, kuratore un Rīgas Fotogrāfijas biennāles vadītāja Inga Brūvere; ISSP projektu vadītāja, žurnāliste un fotogrāfe Evita Goze; mākslinieks Romans Korovins; ISSP projektu vadītāja, žurnāliste un fotogrāfe Ieva Raudsepa; mākslas zinātniece, kuratore un viena no Rīgas Fotogrāfijas biennāles organizatorēm Maija Rudovska.
Alise Tīfentāle: Vēlos visus sveikt ar šo iespēju tikties un pārrunāt to, kā mēs šobrīd redzam fotogrāfiju Latvijā un kas mums ir aktuāls saistībā ar to. Šo diskusiju gribētu sākt, sākumā uzdodot pāris vispārīgus jautājumus – kā jūs vēlētos redzēt savu darbu fotogrāfijas jomā ideālā gadījumā, ko vēlaties šajā nozarē padarīt, sasniegt? Vai ir kādi iemesli, kas to traucē?
Arnis Balčus: Kā māksliniekam man ir savas vēlmes, kā institūcijas pārstāvim – FK žurnālam vai Rīgas Fotomēneša festivālam – citas, bet, protams, tās ir savstarpēji saistītas. Pirmkārt, ir runa par infrastruktūru – man kā māksliniekam tās pietrūkst, lai būtu attīstība. Tas, protams, ir saistīts ar finanšu līdzekļiem, bet es neteiktu, ka fotogrāfi šajā ziņā jūtas sliktāk kā citu mākslu pārstāvji. Droši vien ideālais variants ir, kad tu kā mākslinieks vari darīt to, ko tu vēlies, tam ir kāds finansiāls segums, auditorija un tev ir izaugsmes iespējas. Tas ir gan no tevis paša atkarīgs, gan no citiem cilvēkiem – ne tikai tiem, kas ir iesaistīti procesos, bet arī no skatītājiem, institūcijām, politiķiem. Te gandrīz visi ir klāt (izņemot Fotomuzeju), kas veido fotogrāfijas institucionālo vidi Latvijā. Skaidrs, ka tā ir maza, pie viena galda satilpstoša.
Maija Rudovska: Es neesmu nekad īpaši bijusi tieši saistīta ar fotogrāfiju, bet, protams, kā mākslas zinātniece un kuratore esmu iesaistīta dažādos procesos, kas ir saistīti ar laikmetīgo mākslu, tajā skaitā ar fotogrāfiju. Mani kā neatkarīgo kuratori interesē procesi, notikumi, kas šobrīd notiek starptautiskajā mākslas vidē, un es skatos, kas pietrūkst mums šeit, ko būtu interesanti izdarīt, kādus cilvēkus atvest, ko parādīt no šejienes mākslas. Ideālais variants pašai fotogrāfijai, manuprāt, būtu ja tā kļūtu pietiekami fleksibla, starpdisciplināra un saistīta ar citām nozarēm. Sadarbība un jūtīgums pret kaut ko citu – gan institucionālā kontekstā, gan arī tīri tematiskā, saturiskā un konceptuālā ziņā. Manuprāt, katram medijam pašam sevi kaut kā vairāk jāizaicina un jāpārvērtē savas robežas, jāpārskata savas tradīcijas. Latvijā fotogrāfu vide ir diezgan atdalīta no vizuālās mākslas vides. Būtu daudz vairāk jābūt sadarbībām, iekšējiem tīkliem. Tas notiek, bet ļoti lēni. Varbūt arī dēļ tā, ka pie mums izglītības aspekts nedaudz pieklibo, kaut arī ISSP ļoti daudz jau ir izdarījuši šajā jomā.
Romans Korovins: Es domāju, ka esmu ļoti laimīgs, ka varu nodarboties ar to, ko daru. Bet es vēlētos pēc iespējas vairāk izstādes, lai būtu vairāk kuratoru, lai vairāk izdotu grāmatu. Gribu uztaisīt tādu spēcīgu punk izstādi, bez izskaistinājumiem. Parādīt tīru, konkrētu fotogrāfiju. Glezniecība un fotogrāfija ir darīšanas process. Tu nevari izdomāt galvā un pēc tam to radīt. Tas ir darīšanas un komunikācijas process – desmit gadus esmu savā nodabā kaut ko darījis un tagad gribas šo komunikāciju, izstādes.
Evita Goze: Es strādāju gan ar ISSP, veidojot projektus, gan rakstu par fotogrāfiju un arī pati fotografēju – atbilžu varētu būt daudz. Piekrītu Maijai, ka būtu labāk, ja notiktu šādas sadarbības, bet tas jau mainās pēdējos gados. Problēma ne tik daudz ir pašos māksliniekos vai apstāklī, ka viņi negribētu sadarboties, bet tajā, ka ļoti maz kompetentu cilvēku būtu spējīgi rakstīt par fotogrāfiju vai kūrēt izstādes, kurās fotogrāfiju tiktu iesaistīta kā viens no medijiem. Es domāju, ka tas var eksistēt dažādos veidos, jo nav jau fotogrāfijai tāpēc jākļūst ļoti starpdisciplinārai, lai tā varētu būt iekļauta kādā izstādē.
Inga Brūvere: Mani – gan kā mākslinieci, gan kā kuratori – interesē fotogrāfija, attēli kā domāšanas forma. Pirms četriem gadiem es tam pievērsos vairāk un bija vēlēšanas veidot Latvijā notikumu, kas pievērstos fotogrāfijai kā mākslas praksei. Kopā ar tā brīža līdzgaitniekiem dibinājām Rīgas Fotomēnesi. Tobrīd Latvijas kontekstā aktuāli bija tuvināt laikmetīgo mākslu un fotogrāfiju, ko, manuprāt, pirmais Rīgas Fotomēnesis 2014 ļoti veiksmīgi aizsāka. Šobrīd, strādājot pie Rīgas Fotogrāfijas biennāles, es un biennāles komanda turpinām attīstīt ideju par fotogrāfiju kā laikmetīgās mākslas praksi. Moderno tehnoloģiju straujās attīstības rezultātā mainās arī domāšanas forma, kas, manuprāt, visizteiktāk izpaužas tieši caur attēlu. Līdz ar to, manas vēlmes būtu turpināt strādāt un veiksmīgi realizēt arī nākamo Rīgas Fotogrāfijas biennāli.
Ieva Raudsepa: Līdzīgi kā Arnim un Evitai arī man no vienas puses ir manas kā mākslinieces ambīcijas – gribētos vairāk kuratoru, kas būtu ieinteresēti fotogrāfijā, vairāk izstāžu zāļu, arī tirgu, kas attīstās un dod iespējas māksliniekiem dzīvot no tā, ko viņi rada, nevis paralēli strādāt piecus citus darbus, lai sevi uzturētu. Plašākā mērogā man būtu mērķis ieinteresēt lielāku sabiedrības daļu par mākslas procesiem. Bieži vien mēs redzam, ka notiek forši pasākumi, atbrauc starptautiski eksperti, bet šie pasākumi ir maz apmeklēti. Ir labas izstādes, ko apskata ļoti maz cilvēku. Man šķiet, ka tas ir kaut kas tāds, ar ko Latvijā mākslas nozarē būtu jāstrādā – jāpiesaista skatītāji, lai tā nepaliek par šauru, elitāru parādību, kas interesē tikai noteiktu cilvēku loku.
I. B.: Es gribētu Ievai oponēt. Mana pieredze, realizējot pirmo fotomēnesi un arī tagad strādājot pie biennāles centrālās izstādes, ir – par fotogrāfiju ir daudz lielāka interese nekā par laikmetīgo mākslu. Fotogrāfija kā medijs plašākai sabiedrībai liekas vairāk saprotams nekā māksla. Domāju, ka fotogrāfiju var būt savā veidā izmantota kā viens no demokrātiskiem mākslas medijiem skatītāja ievilināšanai laikmetīgajā mākslā.
I. R.: Domāju, ka noteikti ir vairāk cilvēku, kas interesējas par fotogrāfiju, arī tāpēc, ka tā ir pieejama – katram no mums ir viedtālrunis, ar kuru var uzņemt fotogrāfijas un ar tām dalīties. Bet plašākā nozīmē, salīdzinot, piemēram, ar teātri – cilvēki ir pieraduši to apmeklēt, seko līdzi tam, kas notiek, – man šķiet, ka laikmetīgajai mākslai ir mazāka auditorija.
A. T.: Te rodas jautājums – plašāka auditorija – cik tas ir reālistiski un ko mēs paši varam darīt, lai to sasniegtu? Un arī jautājums par tirgus kultivāciju – vai padarīt fotogrāfiju ļoti populāru maz ir iespējams? Procentuāli, salīdzinot Latvijas sabiedrību ar jebkuru citu valsti, man šķiet, ka cilvēku daudzums, kuri interesējas par mākslu, būtu apmēram tas pats. Kā kultivēt šo esošo vidi? Mākslinieki ir, bet, kas ar viņiem strādā? Ko mēs varam darīt šajā situācijā? Mēs gribam, lai mums būtu vairāk naudas, bet ko mēs vēl gribam?
R. K.: Es domāju, ka nauda, protams, ir vajadzīga, bet ne visos gadījumos. Māksla ir mākslinieka garīgais ceļš, kas ideālā gadījumā ved pie ticības, vai pie Dieva, vai pie kā cita augstāka. Tas ir starpposms starp reālo pasauli un kaut ko vēl. Tas, ka ir tāda mākslas prakse, ka ir tāda laime to darīt... Grūtības tikai norūda cilvēku. Dažkārt nauda noliek lietas īstajā vietā. Es, piemēram, visu dzīvi strādāju reklāmā, un vienmēr zinu, ka tas mani pārbauda, – tam nevajadzētu lauzt manu būtību, jo ir ļoti daudz kārdinājumu. Mums te ir brīnišķīga vieta, ko es saucu par klosteri – tā ir aizvērta vieta, katrs vairāk vai mazāk vārās savā sulā, kurā nav naudas kārdinājuma. Nav tā, ka es izeju uz ielas un čomi man nāk pretī ar naudas paciņām: „Es pārdevu savas fotogrāfijas! Ko sēdi – ejam uz galeriju!“ Man patīk, ka nav šī kārdinājuma. Pat tas, ko mēs darām, atvainojiet, ir līdzīgs ārzemēm – tas pats, kas Ņujorkā, bet nav tā vēriena... Toties te ir dziļums – daba, upes – man tas ir ļoti vērtīgi kā māksliniekam.
A. T.: Tātad, viens risinājums būtu – ir pamatdarbs un ir māksla kā hobijs, tu pats finansē savu mākslu.
R. K.: Tik daudz jau tam līdzekļu neaiziet. Vienkārši nevajag tik daudz tērēt noformējumam...
A. B.: Es gribētu teikt, ka fotogrāfijai pasaulē ir sava industrija – izstāžu konkursi, grāmatu konkursi, galerijas un festivāli. Bet, protams, ka fotogrāfija arī eksistē laikmetīgās mākslas kontekstā, foto un vizuālās mākslas jomu robežas visu laiku „staigā“, saplūst, tās nav nodefinētas. Latvijā ir fotogrāfija, kas vienlīdz labi iederas gan fotogrāfijas, gan laikmetīgās mākslas nozarē, un ir autori, kas strādā kādā ļoti konkrētā stilā, piemēram, fotožurnālistikā, kuru mēs varbūt varam iedomāties galeriju vidē, bet visbiežāk tā ir cita industrija, kas pārtiek no valsts vai pašvaldību finansējumiem, vai arī dažādu privāto fondu atbalsta utt. Ir skaidrs, ka mēs ļoti maz fotogrāfiju redzēsim galerijas vidē, kur pārtiek no pārdotajiem darbiem. Visdrīzāk tā būs dotēta.
A. T.: Bet, tavuprāt, tā pastāv kā industrija Latvijā?
A. B.: Pastāv tādā mikroskopiskā līmenī. Tas, ko mēs varētu vēlēties, būtu daudz vairāk privāto sponsoru. Mums ir tik daudz lielo kompāniju – Latvijas dzelzceļš, Latvenergo, Latvijas ceļi, kas varētu šādus projektus iniciēt.
A. T.: Kāpēc tas nenotiek?
A. B.: Es nezinu. Domāju, ka viņi varbūt nenovērtē to, ka tas ir arī veids kā veidot savu tēlu. Acīmredzot atdeve nav tik liela kā klikšķi reklāmai „Delfos“, ko var skaidri izmērīt. Bet tas, protams, ir saistīts ar jautājumu, kāpēc šī vide ir tāda, kas savukārt ved pie izglītības jautājuma – ko māca skolā, bērnudārzā. Cilvēkiem, kuri nav auguši kultūras vidē, visa nozare šķiet kā viens liels parazīts, kas vienkārši izsaimnieko nodokļu maksātāju naudu. Ko mēs varam darīt, lai tā nebūtu? Ja mēs rīkojam pasākumus vai rakstam žurnālā – vai tas spēj sasniegt cilvēku Balvos vai Zilupē? Droši vien – nē. Un, vai tā nasta būtu mums jānes? Vai tas nav tāds komplicētāks jautājums par izglītības sistēmu un kultūrpolitiku kopumā? Fotogrāfija šeit nav ekskluzīva ar to, ka tai būtu kādas problēmas, kuras neeksistē kādā citā kultūras vidē. Skaidrs, ka Latvijas kultūra, runājot par tradīcijām, vairāk ir balstīta literatūrā un mūzikā. Vizuālā māksla vienmēr kaut kādā ziņā ir pakārtota pārējām nozarēm.
E. G.: Lielajiem medijiem vienmēr ir bijusi interese rakstīt par tādām jomām kā opera, kas arī nav joma, kurai būtu milzīga auditorija, bet ir kaut kā pieņemts, ka tas interesēs lielāku publikas daļu nekā fotogrāfija, piemēram.
I. R.: Tā, protams, ir izglītības sistēmas problēma, bet tas atkarīgs arī no tā, kā ir pieņemts ģimenē. Tie, kas nāk no ģimenēm, kurās ir interese par kultūru un mākslu, apmeklē izstādes, bet lielai daļai sabiedrības tā nav. Tas ir jautājums, par ko būtu jādomā gan mākslas institūcijām, gan lielākā mērogā. Kā mākslas institūcijas mēs, protams, varam veidot community art projektus, kuros iesaistīt cilvēkus, tomēr, lai tas mainītos lielākā mērogā, jābūt pamatīgākām pārmaiņām.
A. T.: Kādām?
I. R.: Es domāju, ka kultūras vēsturei vajadzētu būt obligātai skolās (dzirdēju, ka tā tagad tiek atcelta).
M. R.: Problēma jau ir vēl tāda, ka skolās bērnus apmāca galvenokārt vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem pašiem izglītība bijusi tāda, kas vizuālās mākslas nodarbībās liek smuki gleznot puķītes, nevis, piemēram, saprast to, ko tu redzi laikmetīgās mākslas darbā. Vēl lielāka problēma ir tā, ka paši izglītības standarti, uz kuru pamata top mācību grāmatas, arī ir konservatīvi aizvēsturiski.
A. B.: Es domāju, ka Izglītības ministrijā par to tiek domāts, bet varbūt netiek pieņemti pareizie lēmumi.
Vēl ir jautājums par to, kā tiek izplatīta informācija, vai tā ir ērti lietojama, lai tā būtu saprotama arī jauniešiem? Un, cik daudz mēs varam investēt savu laiku un iespējas, lai to nodrošinātu?
M. R.: Iniciatīvai ir jābūt no abām pusēm – gan no skolas, gan katrai ar mākslu saistītai institūcijai vai organizācijai būtu jāveido sava veida izglītības programma. Nav gluži tā, ka izstādes netiek apmeklētas, īstenībā ir ļoti liela interese no skolu puses. Veidojot izstādes kim? esmu to pieredzējusi.
A. B.: Tas ir saistīts arī ar resursu jautājumu. Visdrīzāk Latvijas muzeji nevar atļauties šādas ekskursijas nodrošināt. Bet tas būtu veids, kā kaut kādā veidā leģitimizēt mākslu, kas ir aktuāla. Ja dzejnieki apbraukā skolas un lasa dzejoļus, bet vizuālos māksliniekus neviens neaicina prezentācijas taisīt, tad skaidrs, ka šī joma ir diezgan margināla. Šie bērni kādreiz izaugs un varbūt pieņems lēmumus Saeimā, domē un citur, un, iespējams, viņiem šķitīs, ka pietiek tikai ar Dziesmu svētkiem.
A. T. Bet, kā jūs domājat, vai problēma daļēji nav tajā, ka fotogrāfija kā tāda nav redzama visu laiku – mums nav vietas, kur vienmēr būtu labas fotogrāfijas izstādes. Ir labi, ka ir fotomēnesis, biennāle, bet starplaikā nekas nenotiek. Vai nav tā, ka mēs vēlamies, lai būtu kaut kas vienmēr pieejams – tīri fiziski – telpa, kurā vienmēr ir izstādes.
I. B.: Šajā ziņā Latvijā fotogrāfijai ir labāka situācija, nekā laikmetīgajai mākslai. Mums ir Latvijas Fotogrāfija muzejs, bet muzeja, kas piedāvātu Latvijas mākslas attīstību 20. gadsimta otrajā pusē, nav.
A. T.: Mums būs Laikmetīgās mākslas muzejs, kurā būs fotogrāfijas kolekcija un mums ir Fotogrāfijas muzejs, kurā ir fotogrāfijas kolekcija. Te droši vien var teikt, ka katrai valstij ir tāds fotomuzejs, kādu tā ir pelnījusi.
A. B.: Bet muzejiem jau var būt dažādas funkcijas – ir muzeji, kas kolekcionē fotogrāfiju kā dokumentu, saglabā arhīvus, un ir muzeji, kas kolekcionē tikai laikmetīgo mākslu, kuri nekolekcionē negatīvus, pastkartes. Jā, diemžēl tā ir, ka pēdējos gados fotogrāfiju kā mākslas objektu neviens sistemātiski nekolekcionē, neiepērk. Iespējams, tas ir saistīts ar naudu, bet ne tikai.
A. T.: Bet cik daudz mūs pašus interesē Latvijas fotogrāfijas vēsture, nevis tikai tas, ko darām tagad? Tieši par Latvijas mērogu runājot, jo pasaules fotogrāfijas vēsturi mēs varam uzzināt no grāmatām, publikācijām.
A. B.: Vēstures veidošana ir ļoti saistīta ar varas jēdzienu – ja ir institūcijas, kuras pasaka, kas ir svarīgs, kas citiem būtu jāzina, tas tiek nodefinēts. Latvijā tas nav izdarīts. Pēdējā grāmata, uz kuru mēs varam atsaukties, ir iznākusi 1985. gadā. Ir Alises grāmata par vienu konkrētu posmu, kas iznāca 2011. gadā – „Latvijas fotogrāfijas vēsture“ – bet plašākā laikposmā nekā nav. Parasti pētījumus veic institūcijas uz savu kolekciju bāzes.
M. R.: Vai arī ir kāds pētnieks, kas sadarbojas ar institūciju.
A. B.: Mums nav tādu institūciju, kas to varētu izdarīt, nav kolekciju un nav arī resursu, lai šādi nodefinētu, kas tas ir – Latvijas fotogrāfijas vēsture.
R. K.: Es domāju, ka māksla, fotogrāfija ir augstākā pilotāža, tā būvējas uz klasiskās mākslas pamata. Ja nav pamata, fotogrāfija nav saprotama. Bet, ja runājam par to, vai mani interesē fotogrāfijas vēsture, jāsaka, ka mani tomēr vairāk saista viduslaiku māksla, Velaskess, Tintoreto.
M. R.: Man šķiet, ka materiālam par fotogrāfijas vēsturi ir jābūt, vismaz sākotnējai bāzei, lai to var pētīt tālāk, interpretēt, kritizēt, ar to strādāt. Manuprāt, ir vairāki iemesli, kādēļ mums šādas bāzes nav – institucionālais aspekts, piemēram, pats Fotogrāfijas muzejs nav parūpējies, lai sistemātiski tiktu pētīts materiāls, kas viņiem ir pieejams (bet tas būtu akmens visu Latvijas muzeju dārziņos, kādā veidā tiek strādāts ar tur esošo arhīva materiālu). Līdz ar to arī tas nekļūst pieejams pētniekam, kurš interesējas.
A. B.: Kurš muzejs Latvijā vispār nodarbojas ar pētniecību tādā izpratnē?
M. R.: Tas būtu jāsistematizē tādā veidā, lai būtu pieejams, nevis, meklējot vienu papīru, jāsēž pie skapja un jārokas cauri simtiem, tūkstošiem materiālu. Protams, svarīgs ir arī izglītības aspekts – Mākslas akadēmijas programmā, piemēram, nav fotogrāfijas vēstures – ne Latvijas, ne pasaules. Tas viss noved pie situācijas, ka mums nav tāda vēstures izdevuma, nav padziļinātu pētījumu par personālijām, iznāk tikai fragmentāri materiāli.
E. G.: Runājot par veidu, kādā šie arhīvi tiek eksponēti muzejos – netiek padomāts, kā tos aktualizēt, padarīt interesantākus. Pasaulē taču ir ļoti daudz muzeju, kas aicina māksliniekus mijiedarboties ar arhīviem un tādējādi tos padarīt interesantākus skatītājiem.
Man ir svarīgi, lai Latvijas fotogrāfijas vēsture būtu apkopota, pieejama un uz to varētu atsaukties, tomēr mani tā neinteresē tik ļoti, lai es pati pievērstos pētniecībai.
M. R.: Iespējams, ka cilvēkus neinteresē vēsture, jo vienkārši nav interesantu grāmatu par to. Būtu jauki izlasīt kādu interesanti uzrakstītu biogrāfiju, kas ieinteresē par jomu un liek lasīt vairāk.
I. B.: Atceros, vēl pirms desmit gadiem aktuāla bija saruna, vai fotogrāfus uzņemt Latvijas Mākslinieku savienībā, vai fotogrāfija ir vai nav māksla. Mani fotogrāfijas vēsture Latvijā interesē tik daudz, cik tā skar mākslas kontekstu. Veidojot biennāli, mēs par to domājām, tāpēc arī Rīgas Fotogrāfijas biennāles 2016 programmā ir iekļauta Katrīnas Teivānes-Korpas lekcija “Melnraksta valdzinājums jeb ko mēs zinām par Latvijas fotomākslas vēsturi“.
I. R.: Man nav lielas izpratnes par to, kas ir noticis fotogrāfijā Latvijā 20. gadsimtā, bet tas, ka Ivars Grāvlejs var uztaisīt savu doktora darbu ar fiktīvu Latvijas fotogrāfijas vēsturi, pierāda, ka nav izsmeļošu pētījumu par tēmu. Materiāls ir un būtu interesanti redzēt, kā to var izmantot. Atsevišķi piemēri tam jau ir bijuši – Andrejs Grants atrada un izstādīja Kārļa Lakšes arhīvu, un, piemēram, tagad Self Publish Riga ietvaros Andrejs Strokins izstāda privātus fotoalbumus. Tomēr trūkst vispārēja konteksta.
A. B.: Tas ir koks ar diviem galiem – no vienas puses nepēta, bet nepēta tāpēc, ka nav uz ko atsaukties. Tādam studentam Mākslas akadēmijā ir ļoti grūti sākt, jo viss ir jādara no nulles. Ja tu ar to nenodarbojies akadēmiskas struktūras kontekstā, laiku, ko tu ieguldi, neviens nespēs atmaksāt.
A. T.: Skaidrs, ka šodiena mūs visus interesē. Bet ko jūs katrs domājat par mūsdienu digitālās kultūras nemateriālo dabu? Liela daļa mūsdienu fotogrāfijas prakses eksistē tīklos, tā nenonāk līdz papīra vai kādam citam taustāmam formātam. Tajā ir bezgala daudz iespēju – piemēram, sasniegt milzīgu auditoriju arī ārpus valsts robežām.
M. R.: Var tikai piekrist, ka šī joma ir jāapgūst. Bet, vai tu zini kādu latviešu mākslinieku, kurš aktīvi darbojas blogojot vai kādā foto platformā? Man būtu grūti nosaukt kādu no mūsu vietējās vides māksliniekiem, kurš šādi strādātu. Šķiet, tikai daži Grāvleja projekti ir bijuši saistīti ar internetu – viņa projekts par draugiem.lv – , bet tie ir par to, nevis izmantojot internetu kā vidi, telpu, kur veidot fotogrāfiju.
A. T.: Interesanti. Kā tev šķiet, kāpēc?
M. R.: Man šķiet, tas ir saistīts ar to, kā mēs šeit apgūstam fotogrāfiju – kuriem skolotājiem sekojam, kā mācāmies.
A. T.: Mūsdienu skolotājs ir Instagram! Jaunā paaudze vairs neiet uz Granta skolu, globālais trends ir pašmācība. Tikko kā iemācies turēt rokās iPhone, tā iemācies arī izgatavot augstākā līmeņa fotogrāfiju.
E. G.: Ja domājam par pasauli kopumā, cik tad ir fotogrāfu, kuri pozicionētu sevi kā daļu no laikmetīgās mākslas un publicētos, izmantojot tikai interneta platformas, nedrukājot darbus, lai pieliktu pie sienas?
M. R.: Manuprāt, šobrīd ļoti daudzi. Attēli tiek izstādīti kā projekcijas utml.
E. G.: Jā, tas ir viens no izstādīšanas veidiem, bet kaut kādā brīdī fotogrāfija tāpat sāk eksistēt kā priekšmets.
M. R.: Ne vienmēr.
A. B.: Projekcija tāpat norisinās kaut kādā telpā, līdz ar to tā nav pilnībā virtuāla. Skaļākie projekti iegūst kādu objektu formu un pakļaujas mākslas tirgus konjunktūrai.
M. R.: Te ir jautājums par to, kur projekts sākas. Tas attiecas uz pašu interakcijas veidu – kā fotogrāfija tiek veidota un attīstīta – tas nav tikai par ieliktu bildi, tas ir par visu infrastruktūru.
A. B.: Klasiskā vide ir ļoti svarīga, lai tu varētu tam piešķirt kādu papildu vērtību – nosacīti tradicionālā galeriju vide vai mākslas tirgus vide pieprasa objektu, kuru mēs varam transformēt kādā materiālā veidā. Un tu izmanto šīs modernās komunikācijas kā pētījumu lauku, ar kuru strādāt, bet ne vienmēr kā vietu, kur projektu realizēt.
M. R.: Tomēr tas lēnām mainās. Un šajā gadījumā tas man šķiet otršķirīgi, jo šie projekti nav par to, kādā veidā tie tiks pārdoti.
A. B.: Cik daudz mēs varam nosaukt tikai tīri interneta māksliniekus? Vai mēs varam runāt, ka viņi kaut kā izdzīvo ārpus šīs interneta vides? Vai tas nav vienkārši modes kliedziens?
M. R.: Manuprāt nav jēga atdalīt interneta vidi no reālās vides.
I. B.: Domāju, tas nav vienkārši modes kliedziens. Man šis šķiet ļoti interesants periods, jo ar internetu un tā piedāvātajām platformām mainās intelektuālā telpa – domāšana. Te ir jautājums, vai tas līdzīgi kā 1960. gados, kad nāca konceptuālisms, pilnīgi mainīs mākslas telpu un attīstīsies kā galvenā tendence? Vai interneta māksla kļūs par galveno izpausmes veidu, vai tā būs tikai viens no atzariem? Strādājot pie izstādes Restart, sastapāmies ar franču mākslinieku Kamillu Laurelli, kurš šobrīd dzīvo Igaunijā. Viņš strādā internetā – ņem attēlus no tā, veido mākslas darbus, kas ir ļoti atkarīgi no interneta vides, jo tikko mainās attēli internetā, arī viņa darbs mainās. Kad ar mākslinieku runājām, kā viņš savus darbus eksponēs, Kamilla teica, ka attēlus izdrukās un pieliks pie sienas. Es nepiekritu, jo tādā veidā tiek iznīcināts darbs! Viņa darbs dzīvo tajā kontekstā, konkrētā vidē. Ierosināju veidot interneta connection, bet diemžēl Rīgas Mākslas telpā to nebija iespējams realizēt, tāpēc mēs izveidojām slide show no interneta, ko rādām uz monitora. Mākslinieks teica, ka viņam pirmo reizi tiek piedāvāts kas tāds, jo līdz šim visi kuratori piedāvājuši izdrukāt darbus un pielikt pie sienas, kas, manuprāt, ir „konfekšu papīrīša“ variants, jo tādā veidā darbam zūd jebkāda vērtība. Te ir jautājums par gala produktu, ko jūs eksponējat, – tas nedrīkst būt pretrunā ar to vidi un kontekstu, kurā darbs ir radīts.
E. G.: Domāju, ka salīdzinoši nav daudz to autoru, kuri izmanto internetu kā ideālo savu darbu parādīšanas veidu, un te es nerunāju par mājas lapām. Daudziem šis ideālais veids joprojām ir izstāde. Bet, ja runājam par latviešu autoriem, varētu minēt Andreju Strokinu ar viņa mobilā telefona darbiem, kurus viņš uzreiz publicē gan instagramā, gan feisbukā.
R. K.: Manuprāt, tas lielā mērā attiecas arī uz video. Patiešām ir darbi, ko var parādīt uz monitora tikpat labi kā mājās, tā izstādē. Tomēr izstāžu zāle ir vieta, uz kuru tu atnāc speciāli, lai apskatītus darbus. Izstādes apmeklējums – tas ir gluži kā ceremonija.
M. R.: Citreiz par prezentēšanas formātu nemaz nav runa. Svarīgi ir, kur tu taisi savu darbu, kā tu to realizē – vai tā ir fotokamera, vai telefons, vai tas notiek instagramā vai citur. Dažiem māksliniekiem, nav tik būtiski, kur pēc tam un kādā veidā darbs tiks pārdos vai izstādīs, bet gan tas, ko viņi paši dara ar instrumentiem, kas viņiem ir rokās, kad tiek realizēts projekts.
Ar ko strādā Latvijas mākslinieki un kā viņi to izmanto? Kā performatīvu elementu vai platformu? Man šķiet, mēs jau esam izauguši no 90. gadu beigu un 2000. gadu sākuma mesidža, ka māksla ir medijs. Tas vairs nav aktuāli. Kaut gan tajā pašā laikā mēs atgriežamies atpakaļ pie apsēstības ar pašu mediju, piemēram, digitālajām iespējām, kas kaut kādā mērā ir saistītas ar amatniecības prasmēm, kuras tu apgūsti. Tas bija redzams arī Rīgas Fotobiennāles simpozijā – ļoti daudziem autoriem ir aktuāli, ko tu vari ar to izdarīt, kā vari uztaisīt tādu vai savādāku efektu. Piemēram, šobrīd pasaulē populāri ir fotogrāfi, kuri strādā starp fotogrāfiju un tēlniecību – ar dažādiem instalācijas elementiem, kuros tiek apvienota fotogrāfija, bet tādā plašākā nozīmē. Tas nav tikai attēls, kurš tiek izdrukāts divdimensionāls, tas kļūst trīsdimensionāls, kļūst par objektu, performatīvu elementu vai tml.
I. B.: Pirms vairāk nekā desmit gadiem es redzēju ļoti labu izstādi – šķiet, Brēmenes Pilsētas galerijā (Städtische Galerie Bremen). Tieši par videomākslas attīstības vēsturi. Videotēlniecība jau toreiz bija kulminācija, tā, ka šis aspekts man šķiet nav tik aktuāls.
I. R.: Es domāju, ka visumā ir skaidrs, ka internets un digitālā realitāte ietekmē gan mākslu, gan pilnīgi visus cilvēkus. Tas ir likumsakarīgi, tomēr, man šķiet, ka fotogrāfijā pēdējos gados ir bijusi spēcīga tendence arī iet otrā virzienā – veidot grāmatas un pašpublicēt, kur ļoti svarīgs paliek tieši „objekts“ – skatoties grāmatas maketu uz datora, nav tā pati pieredze, ko piedzīvo turot reālo objektu rokās.
E. G.: Tas ir ļoti līdzīgi tam, ko Maija teica par instalāciju veidošanu – jo arī tādā veidā divdimensionāls objekts kļūst par trīsdimensionālu.
I. B.: Savukārt man šķiet interesanta izpaušanās – pateicoties internetam, tā ir ļoti daudzveidīga. Interesanti arī tas, ka pats attēls kā tāds mainās. Varam runāt par jaunas estētikas parādīšanos, ko iespaidojusi tieši interneta pasaule – attēls kļūst par sava veida zīmi, valodu, tas darbojas kā message. Mākslinieki strādā ar attēlu kā valodu.
A. B.: Bet tas jau raksturo laikmetīgo fotogrāfiju – tā ir dažāda, tā funkcionē dažādās platformās, un arī tās valoda ir kļuvusi abstraktāka, varbūt pat sarežģītāka, mazāk ir lineāro naratīvu, kaut gan tajā pašā laikā eksistē arī tie. Es domāju, tā ir laikmeta iezīme. Interneta platforma nav kaut kas ekskluzīvs, kurā fotogrāfija ir īpaši savādāka, nekā galeriju vidē, kur arī parādās daudz inovatīvu formu.
I. B.: Internets vienkārši maina domāšanas veidu, domāšanas formu, kas izpaužas dažādos variantos.
A. B.: Protams, sabiedrība veido savus paradumus, kādā veidā uztvert šos attēlus dažādās platformās – kā lasīt attēlu, informāciju. Fotogrāfija noteikti ir valoda, ar kuru mēs paši neapzināti iemācāmies lasīt arvien sarežģītākus naratīvus, bet es nedomāju, ka Instagram ir konfliktā ar to, ko mēs redzam galeriju vidē. Tas nav kaut kas fundamentāli atšķirīgs. Arī izstādē galerijā mēs saturu uztveram fragmentāri, tāpat kā internetā.
R. K.: Es vienmēr domāju, ka mani draugi un visi pārējie saprot, ko es daru, bet tā tas nav. Sapratu, ka tas, ar ko mēs nodarbojamies, ir ļoti ekskluzīvs. Tas kas ir redzams Rīgas Fotogrāfijas biennālē vai Rīgas Fotomēnesī ir ļoti ekskluzīvas lietas. Kāds ir teicis, ka tikai 7–8 procenti cilvēku atrodas apzinātā stāvoklī, pārējie nodarbojas ar ko citu. Ja mēs runājam par to, lai visi ietu uz izstādēm, vai visi fotografētu – tā nenotiek. Varbūt valstī ir 2–3 labi mākslinieki un 10 cilvēki saprot viņus. Viss pārējais vienkārši ir balasts.
Balčus, cik fotogrāfu ir Latvijā?
A. B.: Ja mēs neskaitām tos, kas strādā fotoservisos un bildē pases bildes, kāzu fotogrāfus, preses fotogrāfus, tā industrija ir ļoti maza. Arī veidojot ikgadējo FK izdevumu „Latvijas fotogrāfija“, mums ir problēmas nokomplektēt sastāvu, lai gan mēs parādām tikai 5–6 autorus. Nav tik daudz to autoru, kuri regulāri, konsekventi strādātu ar projektiem. Bet varbūt šai industrijai arī nav jābūt lielai.
R. K.: Tāpēc es saku – tā ir ekskluzīva lieta.
A. T.: Esam izrunājuši to, kādu vēlamies redzēt Latvijas fotogrāfijas vidi, bet kas ir tas, ko paši plānojam darīt lietas labā tuvā nākotnē?
I. R.: Ja es runāju biedrības ISSP vārdā, tad maijā mēs īstenojam vairākus pasākumus. Lielākais ir pašpublicēšanai un fotogrāfijas grāmatām veltītais Self Publish Riga, kurā piedalās arī starptautiski eksperti – skaļākais vārds ir Ēriks Kesels, kurš šogad izvirzīts Deutsche Börse balvai (pasaulē ļoti nozīmīgam fotogrāfijas apbalvojumam). Tas ir viens no mūsu mērķiem – vest cilvēkus šeit, lai viņi iepazīst gan vietējo kontekstu un lai vietējiem māksliniekiem ir iespēja satikt viņus, veidot kontaktus.
2014. gadā bija ļoti labs piemērs, kad Self Publish Riga starptautiskā žūrija savā top trijniekā izvēlējās vienu latviešu autori, kura īstenībā nav fotogrāfe, – Līvu Rutmani. Viņai ir grāmata par bāru Chomsky, un Līgas spilgtās vīzijas dēļ tā izcēlās starp gandrīz simts grāmatām, kas tika atsūtītas no visas pasaules.
E. G.: Sākām veidot Self Publish konkursu, apzinoties to, ka vietējie fotogrāfi neveido grāmatas. Mēs gribētu viņus kaut kā pamudināt. Šis konkurss varētu rosināt vietējos autorus domāt par to, kā viņi prezentēt savus darbus grāmatas formātā un reāli sākt kaut ko darīt.
Jau pieminēju, ka ir maz cilvēku, kuri būtu kompetenti fotogrāfijā un kuri varētu rakstīt vai kūrēt izstādes. Organizējot gan ziemas, gan vasaras skolas, gan meistarklases, ISSP lielā mērā nodarbojas ar to, lai veidotu jauno paaudzi, kurai būtu interese par fotogrāfiju, – ja ne obligāti paši kļūtu par autoriem, tad domātu par šo jomu. Šķiet, ir autori, kuri mācījušies ISSP skolā un pēc tam sākuši rakstīt FK žurnālam. Es domāju, tas ir tāds ilgstošs process.
I. B.: Runājot par mūsu padarīto – šobrīd vēl līdz 12. jūnijam Rīgas mākslas telpā ir apskatāma Rīgas Fotogrāfijas biennāles centrālā izstāde Restart. 29. maijā plkst. 12.00 izstādes ietvaros notiks arī tikšanās ar mani – izstādes kuratori. Jūnijā izstāžu zālē “Mākslas stacija Dubulti” tiks atklāta biennāles noslēdzošā izstāde. Paralēli sākam domāt par Rīgas Fotogrāfijas biennāli 2018. gadā – strādājam pie idejām un sadarbības partneriem.
R. K.: Es gribētu uztaisīt grāmatu par nāvi – man ir mācīts, ka labāk ir ņemt pašu sarežģītāko un tad ar to darboties tālāk. Piedalīšos Cēsu mākslas festivāla izstādē. Labprāt piedalītos vēl citās izstādēs, arī bezbudžeta projektos, jo man patīk, ka fotogrāfijā ir šis demokrātiskais aspekts.
M. R.: Man ļoti patika šī gada ietvaros strādāt ar Fotogrāfijas biennāli, tas veicināja arī manu interesi vairāk papētīt, kas notiek laikmetīgajā fotogrāfijā. Jau senāk man bija ideja uztaisīt izstādi par arhitektūras un fotogrāfijas attiecībām, bet tad redzēs.
A. B.: Lai sasniegtu uzstādītos mērķus, es darbojos visās frontēs – gan kā mākslinieks veidoju projektus, gan kā institūcija. Šobrīd notiek Rīgas Fotomēnesis un mēs īpaši domājam par to, kā aktualizēt šo reģionu – Baltijas un Ziemeļvalstis, kā arī tuvējos Austrumeiropas kaimiņus –nevis vienu vai divu autoru, bet visa festivāla kontekstā. Protams, festivālu Eiropā un arī pasaulē ir ļoti daudz un savā starpā tie ne ļoti īpaši atšķiras. Tas īpašais mums ir, ka mēs strādājam ar šo reģionu un cilvēki, kas vēlas atbraukt no ārzemēm, var atrast to, kas norisinās tieši šeit. Visa šī gada programma ir vērsta uz to, lai piedāvātu kaut ko jaunu, nezināmu, svaigu. Pievēršamies arī marginālākām izpausmēm gan šodienas, gan vēsturiskā kontekstā. Domāju, tas ir veids, kādā Latvijas fotogrāfiju integrēt Eiropas kontekstā, tīklojumā, kurā ļoti daudz kas notiek. Tādā ziņā mēs ejam grūtāku ceļu – mazāk piedāvājot acīmredzamas zvaigznes, bet domājot, kā strādāt ar to, kas ir šeit un kas mazāk ir bijis zināms.
