Pilsētas pulss
Diskusija par grafiti un ielu mākslu Latvijā
01/03/2019
Diskusijas dalībnieku foto: Kristīne Madjare
Materiāls tapis sadarbībā ar “Vīna studiju”
Kopš modernās ielu mākslas un grafiti attīstības aizsākumiem ir pagājis jau vairāk nekā pusgadsimts, tomēr jautājumi pa šo parādību nozīmību, māksliniecisko un sociālo funkciju savu aktualitāti nav zaudējuši joprojām. Pēdējo gadu laikā ielu māksla un grafiti kļuvuši par apspriestu tematu Eiropas laikmetīgās mākslas kontekstā, un šī apbrīnojamā ielu mākslas un grafiti kontinuitāte liek izvērtēt vandāļu un urbāno mākslinieku aktivitātes arī savā apkārtējā vidē. Februāra nogalē “Vīna studijā” uz sarunu par to, kā veidojusies grafiti un ielu mākslas attīstība Latvijā, satikās mākslinieks un Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors Andris Vītoliņš, arhitekts Uldis Lukševics, grafiti un ielu mākslas eksperts Rihards Bražinskis un jaunā māksliniece Agate Lielpētere. Diskusiju vadīja Arterritory.com redaktori Auguste Petre un Sergejs Timfojevs.
Foto: Andris Vītoliņš
Auguste Petre: Labdien visiem, paldies, ka atradāt laiku pievienoties Arterritory.com rīkotajai diskusijai par grafiti un ielu mākslu Rīgā. Ideja par šādas sarunas rīkošanu ienāca prātā tādēļ, ka labu laiku publiskajā telpā šis jautājums ir bijis aktuāls, bet īsti nav skatīts arhivācijas un dokumentācijas aspekts. Bet pirms mēs sākam par to vairāk runāt, mans ierosinājums būtu terminoloģiski definēt to atšķirību starp grafiti un ielu mākslu, jo ikdienā mēs diezgan daudz šos jēdzienus jaucam. Varbūt tu, Rihard, kā eksperts varētu ieskicēt šo starpību.
Rihards Bražinskis
Rihards Bražinskis: (smejas) Nu, tā vienkārši izsakoties, pēc tradīcijas grafiti pamatā ir tieši burtu zīmējums. Vai tie ir tagi, vai tādi apjomīgāki burbuļu burti, aizpildīti ar krāsu. Jāsaka tā, ka grafiti vairāk ir tieši tie uzraksti, kas cilvēkiem visvairāk nepatīk. Tad, kad šie zīmējumi kļūst figurālāki, tad mēs varam runāt par ielu mākslu, lai gan kopumā tas ir diezgan plašs jēdziens. Vispār jau sākotnēji, Ņujorkā apzīmējot vilcienus, grafiti meistari saviem rakstītajiem burtiem pievienoja arī kādu tēlu, bet laika gaitā tas ir atdalījies, un tā robeža starp grafiti un ielu mākslu ir kļuvusi diezgan intuitīvi nosakāma. Katrā ziņā, ja mēs iedomājamies māju, kas ir apkrāsota ar ziedu un dzīvnieku motīviem, tas būs street art un nekādā ziņā grafiti. Un vēl grafiti ir vēlams rakstīt ar zagtām krāsām.
.part.izm.jpg)
Pētersalas iela 19
Andris Vītoliņš: Ar zagtām krāsām to ir aktuāli darīt Amerikā, jo tur krāsas cenā ir iekļauts arī notīrīšanas nodoklis. Ir vēl vairākas valstis, kas grib šo nodokli ieviest, bet tur rodas problēma, jo, izdarot vienu represīvu soli, tu panāc nākamo kriminālo soli. Sanāk, ka, cīnoties ar grafiti, tiek attīstīta kriminālā zagšana veikalos.
Agate Lielpētere: Man ļoti svarīgi liekas tas, ka ielu mākslai pamatā ir kaut kāds konceptuālais vēstījums. Principā tas varētu būt arī uzraksts ar spēcīgu ideju, kuru varētu iekļaut ielu mākslas kategorijā. Savukārt grafiti var pastāvēt arī bez idejas, tas drīzāk ir par to, ka tu ej zīmēt pēc iespējas trakākā jeb riskantākā vietā.
Andris Vītoliņš: Ir jāsaprot tas, ka “bīstamākā” rakstītāju grupa, kas visvairāk izraisa konfliktus, ir sīkie, ko sauc par toys. Tie ir vienkārši skolnieciņi, kas parasti apraksta un apzīmē savu māju un skolu rajonus. Rīgā reizēm veidojas pat tādi kā grafiti tuneļi pie skolām. Un tie bērni ir lielākā grupa, ko parasti cilvēki mēdz pieskaitīt tajā grafiti čupā.
Rihards: Nu ja, jo jebkas, kas ir izdarīts ar aerosolu, ir grafiti, un tas ir slikti.
Uldis Lukševics: Stencils nav grafiti, ja?
Agate: Stencils vairāk skaitās ielu māksla.
Auguste: Kāpēc tad mēs Benksiju saucam par grafiti mākslinieku?
Rihards: Tāpēc, ka mums tā ir vieglāk. Pēc būtības stencils ir šmaukšanās, jo grafiti pamatā taisa ar brīvu roku.
Emīla Melngaiļa iela 8
Uldis: Es saprotu, ka stencili kļuva aktuāli tāpēc, ka tas ir daudz ātrāks process?
Rihards: Protams, bet tā ir arī sava veida estētika. Rīgā stencili vairs nav tik populāri, kādreiz to saturs veidojās ļoti tendenciozi, un lielā mērā mēs pie tā varam vainot Benksiju.
Auguste: Vēl pirms visi bija ieradušies, mums aizsākās saruna par legālā un nelegālā grafiti attīstību, par to, ka, iespējams, Rīgā ir plānots kādu sienu legalizēt šim nolūkam. Uldis tostarp pieminēja, ka viens no galvenajiem grafiti aspektiem ir adrenalīns. Kā īsti ir ar tām grafiti un legalitātes attiecībām?
Rihards: Droši vien to var saukt par egoismu attiecībā uz radošo vīziju – jebkuram grafiti māksliniekam ir svarīgi uzzīmēt savu darbu viņa iecerētajā vietā un palikt nepamanītam. Tur jau ir tas kaifs. Arī kā Agate teica, izdarīt to vistrakākajā vietā ir pats krutākais, ko ir iespējams izdarīt. Un tie, kas ar grafiti nodarbojas jau labu laiku, nekad nepārkāps tās robežas un nekrāsos tikko atjaunotu fasādi, bet drīzāk dosies uz kādu degradētāku vidi.
Sparģeļu iela
Auguste: Kā tas izskatās no arhitekta viedokļa?
Uldis: No mana viedokļa skatoties, liekas, ka pie mums tie apstākļi ir kaut kā mākslīgi radīti. Mums šeit nav tādu lielu, degradētu “Detroitas” kvartālu. Arī pamestās rūpnīcas ir tik, cik ir, tur nekāda dižā dzīvība nenotiek. Vienreiz kāds kaut ko uzzīmē, un pēc tam visi to aizmirst. Tā ir galvenā atšķirība, un tāpēc arī tiek zīmēts uz jaunajām sienām. Vēlme to savu vēstījumu vai parakstu kaut kur uzlikt pastāvēs vienmēr, un tas ir normāli, tikai paliek jautājums par to, kurā brīdī tas ir vandālisms un cita cilvēka īpašuma čakarēšana. Pirms nākšanas uz šejieni es vienam savam pasūtītājam uzdevu jautājumu par grafiti, un viņa atbilde bija tāda, ka... ja kāds arhitekts uzbūvētu nelegālu, šķību māju un paziņotu, ka viņš ir topošā Zaha Hadida.
Andris: Jāsaka, ka grafiti ir ļoti dažāda vide, kurā sadzīvo vairākas inteliģences pakāpes un tipi. Tie spicākie čaļi attīstās un izkopj savu rokrakstu, viņiem ir svarīgi konkurēt, salīdzināt un veicināt izaugsmi.
Auguste: Vēl ir jautājums par to, vai viņi grib tikt pamanīti tikai savā iekšējā vidē, vai arī viņiem ir svarīga publika...
Andris: Nu, bet ir taču sociālie mediji un visas digitālās iespējas. Piemēram, šobrīd Latvijā policija grafiti zīmētājus izķer tieši caur instagramu.
Agate: Tu prasīji par to legālo aspektu un adrenalīnu, un man ļoti svarīgi liekas, ka ir diezgan liela atšķirība, vai tā ir legālā siena, kur tu ej pazīmēt savas lietas, vai arī tas ir legāls pasūtījums, kur tev pasaka, kas ir jāzīmē.
Andris Vītoliņš
Andris: Tagad vairākās valstīs ir ievests tāds jaunums, ka tad, kad pilsētā tiek renovēta vai būvēta kāda ēka, tai apkārt tiek uzlikta finiera siena, ko drīkst apzīmēt. Tur pat nav nekas jāsaskaņo. Ja mēs iedomājamies, ka ap Jauno Rīgas teātri uz diviem gadiem tiktu aplikta tāda siena, tā būtu fantastiska vieta, kur jauniešiem izpausties. Tas ir veids, kā transformēt to vidi, jo krāsu baloniņi tāpat ir tik, cik tie ir, un, ja tie netiks izpūsti uz legālās sienas, tas notiks kaut kur citur. Šāds risinājums tomēr novirza spiedienu uz vienu punktu.
Foto: Andris Vītoliņš
Uldis: Bet, Andri, man liekas, ka tas strādā tikai tādā valstī, kur jau pastāv kaut kāda grafiti tradīcija. Jo šobrīd, ja uz Lāčplēša ielas uzliks to sienu, tad būs nopūsti arī 10 metri uz vienu un otru pusi. Pilnīgi noteikti neviens neapstāsies tās sienas ietvaros.
Andris: Es tā nedomāju. Redzi, šobrīd policija to aktivitāti ļoti cenšas piegriezt. Rīgā, centra rajonā vien ir kādi 39 vai 40 cilvēki reģistrā. Un ja šie cilvēki tiks pataisīti par kriminālistiem, tas šo situāciju uzreiz pavērsīs pilnīgi citādāk.
Uldis: Es esmu lasījis, ka Austrālijā un Amerikā ir dažādas biedrības, ka tieši par to cīnās un pat organizē savas patruļas grafiti kontrolēšanai. Latvija laikam līdz tam vēl nav nonākusi.
Agate: Rīgā ir visādi nelegālie šerifi, kas situācijas mēģina risināt paši, nevis caur valsts instancēm.
Rihards: Ir arī tādi, kas pa gabalu piezvana policijai.
Uldis: Tas jau arī ir zināms adrenalīns, tie šerifi savu nakts pastaigu performē šādā veidā. Nevar ne vienu, ne otru aizliegt, tā vairāk ir tāda kā spēle. Gribi piedalies, negribi – nepiedalies.
.part.izm.jpg)
Miera iela 39
Auguste: Vairāk runājot par grafiti sociālajiem aspektiem... Es esmu izpētījusi, ka arī antīkajos laikos grafiti ir bijis ļoti populārs saziņas veids un bieži vien tam līdzi ir nācis tāds ļoti spēcīgs sociālais vēstījums. Kā jums šķiet, vai tas kaut kādā veidā ir mainījies, vai šodien tas vispār vēl ir aktuāli? Arī jau pieminētajiem stenciliem Rīgā ļoti svarīgs bija tieši politiskais un sociālais aspekts.
Andris: Es domāju, ka Latvijā sociālā māksla vispār nav īsti attīstījusies un pelna norējumus no iekšējās profesionāļu vides. Šeit nav izveidojusies protesta kultūra, un taisīt kaut ko sociālu ir diezgan bezjēdzīgi.
Auguste: Piekritīsit?
Agate: Jā, nu mums te ir vairāk tādi joki un pašizpausmes, nevis protesti.
Uldis: Vai tad nav tā, ka šai vietējai kustībai pamatu zem kājām izsit tieši tas, ka nav tā sociālā protesta un tēmu?
Andris: Šeit vienkārši nav noslāņošanās gan valodas, gan sabiedrības ziņā. Arī pēc visām revolūcijām, kas te ir bijušas, Latvijā nav tādas šķiru nevienlīdzības kā Anglijā vai Amerikā.
Uldis: Es jau par to pašu, tikai domāju, vai tas nenozīmē, ka te īsti nav pamata...
Andris: Grafiti Latvijā vairāk ir kā popkultūra.
Uldis: Vai ar marķieriem vēl tiek iezīmētas tās nosacītās teritorijas? Grafiti māksliniekiem tas vispār vēl ir aktuāli?
Rihards: Parasti tas notiek kaut kā dabiski, ka tie, kas vispār ar to nodarbojas, sāk tieši savā rajonā, dara to ap savu skolu vai māju. Tie ir tavi ikdienas ceļi, kur tu arī gribi to redzēt. Bet, protams, ir tādi autori, kas dodas uz attālākām vietām.
Andris: Agrāk bija vietas, ko puiši bija iekarojuši un kārtīgi turēja. Arī ja kāds pārkrāsoja pāri viņu uzrakstiem, viņi atgriezās, lai parādītu, ka tā ir viņu siena.
Agate Lielpētere
Agate: Tā patiesībā nav teritoriāla cīņa, bet drīzāk tāda respekta un cieņas lieta. Ja tur atrodas mans darbs, tad ar kādām tiesībām kāds cits tam uzdrīkstas pārzīmēt kaut ko pāri? Tas nozīmē, ka mans darbs tur arī atgriezīsies.
Rihards: Šajā gadījumā droši vien var piesaukt apvienību TDV, kas ir vieni no neatlaidīgākajiem vietas iekarotājiem... Viens uzskatāms piemērs bija uz Miera ielas, kur blakus grāmatnīcai Mr. Page tika nojaukta māja. TDV tur bija uzkrāsojuši savu parakstu, un kāds cits puisis arī bija parakstījies – tieši zem viņiem. Un pēc kāda laika TDV aizkrāsoja tā puiša uzrakstu, lai darītu zināmu, ka neviens cits uz tās sienas nedrīkst krāsot. Tādā brīdī tu vienkārši saproti, ka ar šiem puišiem neielaidīsies, lai gan no viņu puses tā bija konkrēta lekšanās bez iemesla.
Agate: Iemesls ir tāds, ka tā ir “viņu siena”. Kā jau teicu, tas nav par teritoriju, bet par to, ka TDV ir uztaisījuši kaut ko lielu un norāda citiem, lai tur nelien.
Andris: Protams, viņiem ir pamats ambīcijām – TDV ir strādājuši Viļņā, Varšavā, Maskavā, Amerikā... Viņu skatījums ir globāls, un jebkurš Rīgas mazais grafiti rakstītājs viņu acīs ir niecība. Vispār es nesen biju Viļņā, un tur, piemēram, lielākā daļa grafiti uzrakstu ir aizkrāsoti ciet. Viņi ļoti konstruktīvi ir apstrādājuši visu Viļņas vecpilsētas loku.
Rihards: Ir dzirdēts, ka Viļņā policija sākusi cītīgāk strādāt, kopš tur ir nomainījies priekšnieks.
Andris: Vispār policija ir ļoti zinoša. Man gadījās tāda saruna ar viņiem, un toreiz pat tika nosauktas konkrētas vietas, kur varētu atļaut grafiti zīmēšanu.
Auguste: Man ir bijusi līdzīga saruna ar būvvaldi, bet no viņu puses gan nekāda īpaša atsaucība par to nav.
Andris: Redzi, Latvijas sērga ir birokrātija. Iet cauri šim procesam un apstiprināt to legāli... tas ir pārāk sarežģīti.
Uldis: Jā, tad tam visam jāatrod speciāls nosaukums, piemēram, krāsošanas pase. Būvvaldē jāiesniedz dokuments ar vīziju, kā tas izskatīsies, bet grafiti gadījumā tas nemaz nav iespējams.
Andris: Rīgas smagnējais mehānisms to nevar pavilkt. Mazpilsētās vēl tam var iziet cauri, jo tur cilvēki viens otram vairāk uzticas un ir vieglāk savākt nepieciešamos parakstus.
Sergejs Timofejevs: Pēdējā laikā es neesmu pamanījis arī tādu tendenci, ka profesionāli mākslinieki izietu ielās un kaut ko zīmētu vai aktīvi darbotos tieši publiskajā telpā. Maijas Kurševas stencili tā arī palika kā viens no retajiem piemēriem...
Tallina iela 46
Andris: Kad man jautā, es vienmēr saku, ka mākslas skolas vai mākslas akadēmija ir labākā ārstniecības iestāde pret grafiti. Es zinu ļoti daudzus, kuri ir strādājuši ielās, bet, nonākot akadēmijā, pārstāj to darīt. Ir tāds teiciens: “Ja tu esi jauns kreiss revolucionārs, tas nozīmē, ka tev ir sirds. Bet ja tu esi vecs kreiss revolucionārs, tas nozīmē, ka tev nav prāta.” Akadēmijā es zinu vismaz trīs mācībspēkus, kas ir nākuši no ielas, bet ar laiku viņi ir atraduši pietiekoši daudz ko citu, ko darīt, un vairs fiziski neatrod laiku grafiti. Māksliniekam, nonākot apritē, tas vairs nav vajadzīgs, viņš transformējas.
Sergejs: Bet tas tomēr ir dīvaini, ka neviens neizvēlas tāda veida izteiksmi kā formu. Eiropā ir diezgan daudz nozīmīga līmeņa mākslinieku, kas šādā veidā izpaužas un tiešām arī pilsētu uztver kā sava veida papildināmo realitāti, savu zīmējumu ierakstot tajā lielajā, kopējā ainā, spēlējoties ar ēku elementiem un konkrētas vietas kontūrām. Es šajā gadījumā, protams, vairāk runāju par ielu mākslu...
Andris: Mēs esam pieredzējuši to, kā pēc sociālisma mūsu pilsēta ir ļoti transformējusies. Šeit nav kā Francijā vai Anglijā, kur pilsētas nav mainījušās kopš 40. gadiem. Šeit tomēr bija sabrukums, kam sekoja pārmaiņas, un vispār Rīga mainās tik dzīvi.
Uldis: Nu jā, nav tā degradētā industriālā fona, kur dzīvot un izpausties konkrētām cilvēku grupām, radot pašiem savu vidi.
Andris: Mums nav tipisku pilsētnieku, ir ļoti maz rīdzinieku, kuri šeit būtu dzīvojoši vismaz četrās paaudzēs. Notiek aktīva pārvietošanās, un daudzi no pilsētām vispār pārceļas uz laukiem.
Agate: Turklāt tie rīdzinieki nedzīvo ar tādām dusmām pret iebraucējiem, lai ietu cīnīties par teritoriju.
Auguste: Vārnu ielā ir viens tāds uzraksts: “Karlīna B brauc mājās uz Cēsīm, tu Rīgā neiederies.”
Agate: Bet to jau atkal rakstījis kāds, kas pārstāv to dusmīgo pusaudžu grupu.
Sergejs: Man vismīļākais grafiti bija Juglā, kur uz vienas hruščovkas sienas bija uzrakstīts: Salvador Dali popsa! (Visi smejas.) Es to iepriekšējo jautājumu uzdevu tādēļ, ka man liekas būtiski, ka mākslinieki ar pieredzi un varbūt arī lielāka mēroga skatījumu ielās neko nedara, tāpēc mums nav piemēru, kā varētu to realitāti kvalitatīvi papildināt.
Andris: Es nesen Liepājā piedalījos viena legāla sienas gleznojuma organizēšanā. Galvenā projekta ideja bija pilsētā ieviest vairāk mākslas. Es teikšu tā, ka profesionālim nav īsti laika vazāties pa dažādām birokrātiskām institūcijām, lai sakārtotu visus papīrus, un mums ļoti paveicās, ka Liepājā tas bija samērā vienkārši izdarāms. Jebkuram profesionālim laiks ir nauda, tāpēc daudzi ar to nenodarbojas. Labs piemērs ir Igaunijā, kur šobrīd notiek konkurss par 36 hruščovku nokrāsošanu. Tas ir valsts konkurss ar Eiropas finansējumu, tie apjomi ir milzīgi, un visā piedalās brigādes. Tas, protams, ir jau cits piegājiens, tur viss ir pilnībā noorganizēts.
Uldis Lukševics
Uldis: Te jau mēs pietuvojamies komercializācijai, kas daudzos gadījumos nozīmē pasūtījuma darbus. Vietās, kur strādā brigādes un ir konkrēts finansējums, atkal jāizšķir tā robeža, vai to vispār var nosaukt par ielu mākslu. Pagājušajā vasarā es biju Maskavā uz Benksija izstādi, un tur ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir reāla mašinērija, kas strādā, taisa filmas un grāmatas.
Andris: Profesionāļiem, protams, ir milzīgas komandas, kas viņus piesedz, ir juristi, advokāti. Tā ir pilnīgi cita industrija. Šeit tas komercializēšanas aspekts beidzas ar...
Uldis: Zelta zivtiņas tuneli! (Smejas.)
Andris: Ir jau arī privātie interesenti, kas pasūta izkrāsot savu bērnu istabas.
Agate: Nu, tas gluži nav tāds grafiti mākslinieka labais stils, ja viņam palūdz: “Tur garāžā man vajadzētu kādu mašīnu uzzīmēt un kādu dāmu pie palmas...”
Rihards: “Nu tā, grafiti stiliņā.”
Andris: Es, piemēram, zinu gadījumus, kad sīkais fano par kādu pašmāju grafiti zīmētāju, tēvs atrod kontaktu un pasūta zīmējumu. Viņš uz tās bērnistabas sienas var taisīt, ko grib, galvenais, ka tas pats paraksts, kas ir uz ielas, ir arī tam sīkajam istabā.
Agate: Tādā gadījumā tam sīkajam tas ir baigi forši, bet tam grafiti puisim... Nu nav tā, ka viņš to liks savā instagramā un stāstīs visiem draugiem.
Auguste: Kā jums šķiet, kā Latvijā notikusi grafiti un ielu mākslas attīstība, salīdzinot ar citām valstīm?
Andris: Jāsāk ar to, ka manā bērnībā vispār bija tikai trīs vai četras krāsas, un bija tāda nabadzība, ka tie krāsu baloniņi bija zelta vērtē. 1995. gadā es pirmo reizi biju Amsterdamā, toreiz tā bija viena vienīga brīvas izpausmes pilsēta. Viss centrs bija apgleznots, profesionāļi un neprofesionāļi taisīja objektus un izlika tos pie savām mājām... Tagad tas viss ir aizvākts. Pilsētas paliek tīrākas un estētiskākas, dezinficētas. Visi tikai iet ar saviem aifoniem un klausās mūziku.
Alauksta iela 13
Agate: Man grafiti un ielu māksla diezgan lielā mērā patīk tāpēc, ka tā norāda uz pilsētas pulsu. Tas ir tāds foršs indikators, ka pilsētā kaut kas notiek un viss ir kārtībā.
Auguste: Tu gribi teikt, ka grafiti varētu būt rādītājs, vai pilsēta ir interesanta un apskates vērta?
Agate: Varbūt ne pilsēta, bet cilvēki, kas tajā dzīvo.
Sergejs: Man vairāk krīt acīs tas, ka Eiropā ielu māksla formāli ļoti attīstās, bet Rīgā es to vispār neredzu. Zīmējums taču var būt ļoti dažāds, tas, piemēram, var būt kā komikss, kuru tu saproti, tikai braucot ar mašīnu un tēliem savienojoties kustībā.
Andris: Mums jārēķinās ar to, ka mūsu valstī ir ļoti zems publiskās mākslas procents. Līdz tādai estētikai mums vēl jāizaug.
Sergejs: Vēl viens jautājums attiecas uz arhivāciju. Es zinu, ka tu, Andri, savulaik veidoji diezgan pamatīgu arhīvu. No tā materiāla nekas netika izdots?
Andris: Jā, mēs bildējām un gājām uz nakts sesijām, tas viss notika aptuveni 2008./2009. gadā. Tas viss materiāls man glabājas failos. Vēl ir diezgan daudz attēlu no pašiem grafiti puišiem.
Sergejs: Man liekas, ka arhivācija ir svarīga ne tikai kā saglabāšana, bet arī kā tāds kvalitātes kritērijs. Tu vari salīdzināt, kas ir mainījies, kas ir labāk vai sliktāk.
Andris: Bija viens spilgts posms līdz krīzei, tad bija tāds uzrāviens ar ļoti interesantiem tēliem un atveidi. Patiesībā tajā laikā startēja ļoti daudzi akadēmijas studenti, un brīžiem tas viss savienojās ar mākslu. Parādījās arī dažādas slēptās ziņas, visādi mīlestības romāni...
Agate: Viens no maniem mīļākajiem darbiem bija uzraksts uz elektrības kastes kaut kur Ziepniekkalnā pie vienas privātmājas: “Tev paveicās, ka man ir sirdsapziņa.” Tas man likās ļoti skaisti.
Sergejs: Bet sanāk, ka pēc tam nāca digitalizācijas vilnis un viss vairāk aizgāja sociālajos medijos?
Andris: Jā. Atsevišķi cilvēki, kas bija kodols, ir emigrējuši no Latvijas.
Agate: Tajā brīdī notika ļoti organiska paaudžu nomaiņa, un, palielinoties sociālo tīklu nozīmei, daudz kas mainījās. Tagad ir diezgan daudz cilvēku, kas savus darbus taisa tikai bildēm – viņi kaut ko uzzīmē un tad izkalkulē, kurā brīdī labāk iet to nofotografēt. Bet ir arī cilvēki, kas par to vispār nedomā un nepublicē nekādus attēlus. Es teiktu, ka tā ir tāda ideoloģijas lieta.
Kurbada iela 2
Sergejs: Bet ar to arhivāciju – vai kaut kas vispār ir ticis izdots?
Auguste: Bija tāda grāmatiņu sērija “Māksla. Mīts. Dokuments”, tur bija izdevumi arī par grafiti un ielu mākslu Rīgā.
Agate: Bet tas ir drīzāk bukletiņš vai brošūriņa, nevis grāmata.
Auguste: Vai jums šķiet, ka kādreiz varētu pienākt grafiti gals? Vai arī ir gaidāms “jaunais vilnis”?
Agate: Visu laiku notiek kaut kāda mainība, viss iet tādā normālā organiskā ritējumā un vienus cilvēkus nomaina nākamie, ar citām interesēm.
Andris: Tas ir tāpat kā ar videomākslu. Vienu brīdi, kad tas parādījās, visi šausmīgi gribēja būt vīdžeji, pagāja kaut kāds laiks, un tas viss beidzās.
Sergejs: Nē, ar videomākslu tas ir drusku citādāk, tas ir tehnoloģisks medijs, kas bija modē, bet kaut kādā mērā izgāja no tās. Tagad varbūt šo vietu aizņem virtuālā realitāte.
.part.izm.jpg)
Rihards: Mums tā saruna visu laiku svaidās no viena aspekta pie otra, bet, par grafiti runājot, es nezinu, vai tas kādreiz beigsies, jo tās ir atsevišķu indivīdu izpausmes. Tā grafiti pamatbūtība jau nav komunicēt ar plašāku sabiedrību, bet tieši starp pašiem rakstītājiem. Tāpēc arī Benksijs ir jauks un cilvēkiem patīk, viņa stencilos ir mesidžs, kas uzrunā plašāku auditoriju. Ja viņš visu laiku ar notecējušiem burtiem tikai rakstītu Banksy, viņš noteikti nespētu izraisīt tādu ažiotāžu! Tā atšķirība ir tāda, ka grafiti cilvēkiem vienmēr patiks mazāk nekā zīmējumi.
Andris: Tāpēc svarīgs ir tehniskais izpildījums – ja tas būs labs, cilvēkiem tas uzraksts vai zīmējums patiks un liksies “krāsains un priecīgs”!
Rihards: Tas viss ir tik sarežģīti... Pat tad, ja viss ir krāsains un tādā grafiti oldschool stiliņā uztaisīts, uzraksts daudz retāk var izraisīt kādas emocijas. Savukārt, ja tev ir uzzīmēta skaista meitene vai puisis, ziedi vai kāds dzīvnieks... Piemēram, liels kaķis – tur nav par ko strīdēties, nu, skaisti! Un tad rodas šis jautājums, vai mēs gribam šādus legālos zīmējumus? Jo tie “nakts gangsteri” diez vai ies legālajās vietās pa dienu kaut ko savu krāsot. Manuprāt, ļoti simpātiska vieta ir Andrejsalā, kur pirms mola ir tā betona siena. Kāpēc gan tur nevarētu būt legāla vieta? Tur jau tā viss ir nokrāsots. Bet, kā jau teicu, es nedomāju, ka kāds grafiti puika tur ietu dienas laikā krāsot... Nu, es nezinu.
Foto: Andris Vītoliņš
Agate: Jāteic, ka diezgan liela nozīme ir arī tai videi, kas ir apkārt. Piemēram, uz Vangažu legālo sienu brauc diezgan daudzi “nakts gangsteri”, tāpēc ka tas ir tālu un apkārt nav ielu, kur garām ietu cilvēki. Savukārt, ja apkārt Jaunajam Rīgas teātrim būtu finiera siena, tur arī ietu tikai iesācēji. Vietās, kur ir lielāka cilvēku plūsma, ir risks, ka kādas mājas saimnieks, kura īpašumu tu esi apskādējis, tevi atpazīs, pienāks klāt un izraisīs konfliktu.
Andris: Vajag uzturēt vairākas identitātes! Slīpētākie puiši tā arī izdzīvo.
Auguste: Nu, katrā ziņā arī ideja par legālo sienu īsti nemaina “īsto grafiti mākslinieku” attieksmi. Skepse tomēr pastāv, un kādas sienas legalizācija vairāk būtu tāds kā izmēģinājuma lauciņš iesācējiem.
Agate: Bet zināmā mērā tas varētu samazināt to skolnieku kontingenta aktivitāti. Kaut gan... Ja kāds raksta: “Dace, brauc atpakaļ uz Tukumu”, tas nozīmē, ka ir bijis ļoti svarīgi to uzrakstīt uz kādas konkrētas mājas sienas. Ja Dace katru dienu neiet garām legālajai sienai, tad tur arī nekas tāds netiks rakstīts.
Rihards: Vienu brīdi Krasta ielas promenādē bija legāla siena, tad tur parādījās visādas cūcības, un līdz ar to šis projekts beidzās. Šīm vietām nav paredzēts ne uzraugs, ne pārkrāsošanas budžets nepieklājīgu zīmējumu gadījumos. Variants ir katra mēneša pēdējā datumā šādu sienu atkal pārkrāsot baltu, ņemot vērā, ka tā paredzēta treniņiem. Trakāk droši vien būtu permanenti saglabāt visu, kas tiek uzzīmēts un uzrakstīts.
Andris: Nu jā, siena šajā gadījumā ir kā dzīvs organisms, kas visu laiku mainās.
Sergejs: Varbūt legalizācija varētu piedāvāt tādu bonusu kā mērogs. Teiksim, ja šauras sienas vietā tiktu piedāvāta vesela pamesta rūpnīca...
Rihards: Sāksim ar to, ka nav jau daudz tādu legālo ielu mākslinieku, kuriem būtu tik daudz tā materiāla. Piemēram, ja Rīgā vienotos par to, ka šādā formātā attīsta Tallinas kvartālu, tad tur būtu visas iespējas to darīt. Tad būtu iemesls to parādīt iebraucējiem un teikt: “Mums Rīgā ir tā!”
Agate: Es tieši gribēju teikt, ka šāda kvartāla attīstīšana drīzāk būtu iespēja pilsētai parādīt, cik tā ir moderna.
Andris: Teiksim, ka tas celtu kvalitāti arī pašā grafiti zīmētāju vidē. Ir jāveidojas konkurencei, un ja cilvēkiem būtu iespēja patrenēties, tad tas varētu veidot arī citādāku skatījumu uz to, ko mēs vispār saucam par grafiti vai ielu mākslu.
Vārnu iela 20
