Diskusija: Māksla interjerā
17/05/2017
Foto: Kristīne Madjare
Materiāls tapis sadarbībā ar “Vīna studiju”
No 15. līdz 19. maijam Latvijā tiek atzīmēta Arhitektūras nedēļa. Tās mērķis ir izcelt Latvijas arhitektūras izcilākos sasniegumus pēdējā gada laikā un veicināt plašākas sabiedrības iesaisti arhitektūras vidē, kā arī iniciēt diskusijas par to, kas ir laba arhitektūra. Piecu dienu garumā norisinās dažādas lekcijas, diskusijas un izstādes, bet nedēļas beigās tiks pasniegta Latvijas Arhitektūras gada balva.
Saistībā ar šīs nedēļas pasākumiem 8. maija pēcpusdienā norisinājās Arterritory diskusija par mākslu interjerā. Diskusijā “Vīna studijā” piedalījās interjera salona Krassky vadītājs Aigars Zelmenis, arhitekts Andis Sīlis, Pillar grupas interjera dizainere Anete Šalma, stila grupas Xcelsior vadītājs Artūrs Martinsons un mākslinieki Andris Vītoliņš un Kristians Brekte. Diskusiju vadīja arhitekts un arhitektūras kritiķis Vents Vīnbergs.
Vents Vīnbergs
Vents Vīnbergs: Mūsu uzdevums ir parunāt par mākslu interjerā. Man pašam ir naivi ideālistisks vai kreisi kritisks priekšstats par šo visu. Man šķiet, ka māksla ir vērtība pati par sevi, kurai nevis atrod vietu, bet speciāli to paredz. Jūs visi ar to esat saskārušies, un man gribētos parunāt gan par publisko telpu, gan interjeru un mākslu tajā. Varbūt sāksim ar Andi, viņš iepriekš teica, ka viņam viss ir skaidrs.
Andis Sīlis: Ir bijis tāds projekts – Jūrmalā rekonstruējām kādu ēku, kurā izveidojām milzīgu galveno telpu – dzīvojamo zonu kopā ar ēdamzāli. Tā bija eleganti nodalīta no virtuves un strukturēta tā, lai ieeja virtuvē nebūtu redzama. Mitrēvicam Jānim pasūtīju tādu brīvi stāvošu sienu – apmēram 3,5 x 2,5 metrus lielu. Viņš izveidoja fresku ar ļoti “spilgtu” sižetu – saimniece tika attēlota lēnām aizejot kaut kur tālumā. Lūk, speciāls gadījums – bija paredzēta siena ar mākslu interjerā. Bet lielās masās tas, protams, darbojas citādāk. Privātais interjers reti tiek veidots tā, ka vispirms ir ideja par mākslas darbu, un tikai tad māja tiek tam apbūvēta apkārt. Šogad Arhitektūras gada balvā ir īpašs piemērs – ēka tikusi uzprojektēta apkārt slavenai un milzīgai modernisma vai drīzāk abstraktā ekspresionisma gleznai. Tā gan notiek diezgan reti, un tas, protams, ir saprotami, jo reti rodas situācija, kad galvenais motīvs kaut ko darīt ir mākslas eksponēšana.
V. V.: Izņemot speciālas telpas – muzejus, galerijas un tamlīdzīgi.
Andis Sīlis
A. S.: Nu jā, publiskajās telpās savukārt mums ir pietiekami daudz piemēru. Atceros, vēl padomju laikā pie Ministru kabineta bija tāda lietu pārvalde. Viss “Rīdzenes” foajē tika noformēts ar mākslas darbiem pietiekami labā līmenī, nebija nekāds sociālais reālisms – tika izstādīts pat modernists Pinnis, padomju laikam tika veikts tiešām liels iepirkums no daudziem māksliniekiem. Pēc Černobiļas katastrofas katra no padomju republikām Slavutičā projektēja savu mikrorajonu, kuri tika realizēti. Ar tiem komplektā nāca arī Latvijas māksla – šai gadījumā Heinrihsons un citi “top” mākslinieki. Bet šie divi piemēri norāda uz telpas izdekorēšanu ar mākslas palīdzību, nav tā, ka vispirms ir ideja par mākslas darbu un pēc tam tikai telpa.
V. V.: Protams, ir arī klasiskais laukums virs kamīna, kur novietot kādu portretu. Vai jūs kā mākslinieki esat kaut ko speciāli veidojuši interjeram?
Andris Vītoliņš
Andris Vītoliņš: Jā, šorīt pat viens darbs tika pabeigts. Bet, pirmkārt, es gribētu nodalīt privāto un sabiedrisko interjeru. Uz sabiedrisko interjeru attiecas sena vācu filozofija, kas pastāv jau kopš 1800. gadiem. Ļoti jocīgi sanāk, ka Latvija ir gandrīz vienīgā valsts Eiropā, kur nedarbojas šī likumdošana, Igaunijā tā ļoti veiksmīgi darbojas, Lietuvā mazliet mazāk veiksmīgi. Šī ideja ir par sabiedriskās telpas kvalitāti kā tādu, tam visam apakšā ir vesela filozofija, ko vācieši ir veidojuši romantiskā veidā. Ir dažādi mehānismi, kā to administrē, Igaunijā esmu piedalījies vairākos konkursos un novērojis, ka tur tas diezgan labi ir attīstījies. Otrkārt, būtu jānodala tas, ko Vents sauc par ideālisma mākslu, latvieši diezgan maz šo terminu lieto, drīzāk tā būtu dzīves kvalitāti uzlabojošā māksla. Bet arī tas ir tā, kā ir. Ideālisms nāk no 60. gadu domāšanas, laikmetīgo mākslas centru attīstības un kreisās idejas, ka māksla pakļauj visu. Bet pirms tam daudzus gadu tūkstošus māksla ir sadarbojusies ar arhitektūru, telpu un klientu vēlmēm.
V. V.: Bet padomju laikos jau arī bija tā, ka skolu, slimnīcu un citu sabiedrisko vietu foajē bija lielie panno.
A. V.: Jā, tajā laikā to administrēja Mākslinieku savienība un vēl dažas organizācijas. Nesen arī lasīju, ka tad, kad būvēja Daugavpils viesnīcu, speciāli norīkoja mākslinieku, kas brauca uz Rīgu no Mākslinieku savienības iepirkt darbus, visas sabiedriskās celtnes tika tādā veidā “apmēbelētas”.
A. S.: Padomju laikos diezgan daudzos foajē vai citās lielās telpās tika paredzēta siena kādam gleznojumam, citreiz koktēlnieku darbiem. Diezgan daudz šādu piemēru ir saglabājies pat pēc padomju laikiem. Bet, taisot jaunos remontus, lielākā daļa no tiem ir aizgājuši pa pieskari, tikai šur tur vēl ir redzami.
V. V.: Vai tagad jūs redzat vietu šādai praksei?
A. V.: Ir divi klupšanas akmeņi. Pirmais ir būvnieki, ir jābūt lobijiem, kas ir ieinteresēti. Otrkārt, tur notiek peļņas dalīšana, ir interjers, bet vai tad vēl kādam maksāsim 3–5 tūkstošus? Ir šis slidenais jautājums par peļņu, un pie tā tas arī apstājās. Padomju laikos tas tika administrēts no ārpuses, Igaunijā tas arī ir administrēts, tur sākotnēji šis likums nestrādāja. Šobrīd tas viss ir sakārtots un labi stādā. Igaunijā ir sistēma, ka jebkurā sabiedriskā objektā, kura izmaksas ir ap 50 tūkstošiem – vienalga, vai tā ir pārbūve, jaunbūve vai kas cits –, ir obligāti ir jābūt mākslas darbam. Ierobežojums mākslas darbu summai, ja nekļūdos, arī ir 50 tūkstoši. Un šī sistēma ir vienkārša – piedalies konkursā, saņem konkrētu summu un nosacījumus par mākslas darba vietu, izmēru, noformējumu, lai tas ir klimatam atbilstoši u.tml. Komisija noskaidro uzvarētājus, bet konkurss ir atvērts visiem, uz vienu vietu ir kādi 40–50 pieteikumi.
Aigars Zelmenis
Aigars Zelmenis: Varētu teikt, ka šie finanšu nosacījumi ir galvenais iemesls. Es ikdienā saskaros ar interjeru vai arhitektūras projektēšanu un varu teikt, ka ļoti reti arhitekts vai interjera dizainers vispār sāk runāt par mākslu. Līdzīgi, kā Andis runāja par eiroremontiem, kas izslaucījuši visu no padomju laikiem palikušo. Protams, ir izslaucītas arī ne tik labas lietas, bet ir vajadzīga tāda kā apziņas maiņa.
A. V.: Es pats esmu pieredzējis, ka tepat netālu bija fantastisks Leonīda Mauriņa sienas panno, kas bija daļēji telpisks. Skaidrs, ka 90. gados to noskaldīja nost.
A. S.: Atceraties, bija kafejnīca/restorāns “Rīdzene” Skārņu ielā? Tur bija milzīgs gleznojums – ārprātīgi depresīvs, attēlota tautu meita un zemnieks ar dakšām. Tas gleznojums bija tāds oldskūlīgs, neveikls, smagnējs, nu vienkārši briesmīgs. Klients bijušo “Rīdzeni” gribēja renovēt un izveidot par laikmetīgu ēstuvi. Skaidrs, ka šis sienas gleznojums apetīti neveicinās, gluži otrādi – viss liksies negaršīgs, ja būs jāēd tādā anturāžā. Mēs vienojāmies, ka tā ir vērtība, bet šobrīd nederīga. Izdarīju tā, ka gleznojumam priekšā piešuvu brīvi stāvošu riģipša sienu ar domu, ka pēc gadiem tas varbūt liksies eksotiski un garšīgi, riģipsi varēs noņemt nost, gleznojumu – piepucēt, un tas viss būs saglabājies. Bet, tā kā sižets bija tik ļoti depresīvs, es vienam no personāžiem iepretim sejai atstāju apaļu atvērumu – lai tiem, kas atceras, būtu iespēja apcerīgām atmiņām. Protams, nāca atkal jaunas pārbūves; var jau būt, ka kaut kur apakšā tas gleznojums vēl ir, taču to caurumu aiztaisīja ciet. Nav jau tā, ka viss, kas ir saglabājies, spēj turpināties jaunos funkcionālos vai stratēģiskos apstākļos.
V. V.: Leģendārais stāsts par Rotko gleznojumiem, kas bija paredzēti Seagram ēkas restorānam. Viņš pats laikam beigās norāvās un tā arī neatdeva šos darbus.
A. S.: Bet, Aigar, vai tu kādreiz esi saskāries ar to, ka kāds arhitekts vai interjera autors būtu abām rokām pret kāda mākslas darba esamību? Es kādreiz Nordea bankas pagrabstāvā, kur bija veca ēdnīca, tiešām tāda riebīga telpa, pierunāju Ameļkoviču kopā ar Romanu Dzjubenko pa visu sienu izveidot Karavadžo kompilāciju. Viņiem tas izdevās diezgan labi, figurāli un precīzi. Kompilācija bija izcili izveidota – visa siena tiešām perfekti darbojās. Tad nāca nākošie, kuri gribēja restorānu japāņu stilā, un tas viss aizgāja postā.
A. Z.: Redzi, tajā, ko tu saki, tur jau ir tas absurds. Es šādu piemērus gribētu dzirdēt vēl un biežāk. Nav gluži tā, ka projektētāji nostājās pret mākslu, taču parasti pasūtītājs vēršas pie interjera dizainera vai arhitekta kā pie savas jomas speciālista un lielā mērā paļaujas uz to, ko viņš iesaka. Un es bieži redzu, ka jautājums par mākslu interjerā nav starp tiem, uz kuriem pasūtītājs tiek virzīts. Protams, tiek atrisināti funkcionālie jautājumi par, piemēram, sanmezgliem, virtuvi, dzīvojamo zonu, guļamistabu, apdari, bet māksla interjerā vai nu tiek atstāta uz beigām vai tiek pateikts, lai pasūtītājs pats tiek ar to galā. Šis jautājums netiek novests līdz galam, netiek minēts, ka būtu labi, ja interjerā būtu māksla, netiek apspriests, ko pasūtītājs vispār domā par mākslu.
Artūrs Martinsons
Artūrs Martinsons: Šeit droši vien būtu svarīgi saprast, vai māksla, interjers un arhitektūra darbojas paši par sevi. Ja mums ir kāds projekts un mēs ar to gribam kaut ko pateikt, tad ir konstruktīvais rāmis, kas ir arhitektūra plus kādi neatdalāmie interjera elementi, un tad ir māksla, kas ir konceptuāla vai semantiska konstrukcija – tā, kas palīdz autoram vai autoru grupai iznest ideju, kāpēc mēs to vispār darām. Protams, ja mainās funkcija, mainās īpašnieki, mainās koncepcija, tad konkrētam mākslas darbam tur vairs var nebūt vietas – tas ir jāaizsedz ar riģipša sienu un caurumu, kā Anda gadījumā, vai kā citādi. Un tad ir jautājums – kas ir māksla? Interjers varbūt arī ir māksla, un ir gadījumi, kad mēs radām objektu pilnīgi neatkarīgi, bet tas perfekti iekļaujas kādā citā koncepcijā kā viena no sastāvdaļām.
V. V.: Jā, Barselonas krēsli baltā interjerā nepārprotami būs māksla.
A. V.: Es nesen biju dzīvoklī pie viena jauna baņķiera, kurš mīl mākslu. Dzīvoklis, protams, ir pārbūvēts, bet tas ir uztaisīts pēc tās sajūtas, kāda ir dzīvokļiem Beļģijā, Nīderlandē vai Londonā. Pats dzīvoklis ir balts, bet visapkārt ir mākslas darbi, viņš pats ir arī kolekcionārs. Pie mums notiek tā, ka dzīvokļi tiek pārbāzti ar sava laika “modernajām” lietām – paneļiem, stikla sienām u.tml. Un mākslai vairs nav vietas. Skaidrs, ka arhitekts vai interjera autors ir gribējis izpausties un to visu ir uzbliezis. Taču tā parādās arī mūsu domāšana – iedomājieties, ja mēs sāktu dzīvot interjeros, tos katru reizi nepārveidojot, bet vienkārši ienākot baltā dzīvoklī un tikai kaut ko nedaudz izmainot, tad tiem priekšmetiem, ko mēs ienestu dzīvoklī, būtu vērtība – vienalga, vai tas ir skaists tepiķis, dīvāns vai skulptūra. Bieži vien ir tā, ka tu aizej pie kāda, kurš vēlētos savā dzīvoklī kaut ko no mākslas, un saproti, ka te taču tai nav vietas!
V. V.: Kristian, tu esi kaut ko veidojis interjeriem?
Kristians Brekte
Kristians Brekte: Ir bijusi pieredze, jā. Piemēram, pasūtījumi kādiem veikaliem, bērnistabām (smejas), bet es laikam vairāk nodarbojos ar ielu mākslu. Ja tu man jautā, vai es speciāli kādam interjeram esmu gleznojis bildi, tad man šķiet, ka nē.
V. V.: Tu pats uz to skaties kā uz tehnisku uzdevumu?
K. B.: Es neskatos uz to, kā uz tehnisku uzdevumu, vienkārši es pats kā mākslinieks negleznoju bildes interjeriem, tā nav mana primārā doma. Taču ir daudzi gadījumi, kad tās tur iederas. Piemēram, kādai sievietei patīk bilde, bet vīrs ir kategoriski pret: “Tās ir briesmas! Kaut kas nenormāls, to nevar likt pie sienas!” Bet tad bilde tiek ierāmēta smukā rāmī. Kopš tā brīža bilde jau vairākus gadus savu lokācijas vietu nav mainījusi, jo gan sieviete, gan vīrietis ir iemīlējuši šo darbu un tas tur labi iederas.
A. S.: Tieši domāju, ko tu teiksi par laikmetīgo diskursu, kurš vēsta, ka dekoratīvā māksla nav māksla un ka īstā māksla ir, pieņemsim, tavas sabrauktās vardes un dažādi sociāli kritiski un konceptuāli izstrādājumi. Ja tavs pasūtītājs nav laikmetīgās mākslas fans, noformējot interjeru, viņš nekad pie sienas neliks ekstrēmi avangardisku vai konceptuālu darbu. Tas viņam vienkārši neder. Ar to es mēģinu pateikt, ka tas, kas laikmetīgajā mākslā skaitās trendīgi, vairs neder interjeros.
A. V.: No tās puses jau vējš pūš. Parasti laikmetīgie mākslinieki apsmej tos, kuri taisa kaut ko interjeriem, taču kāpēc to nedara mūzikā? Mūziķi nereti izpilda citu gabalus vai vēlmes. Man šķiet, ka šī diskusija ir absolūti bezjēdzīga. Varētu teikt, ka arī arhitekti tikai izpilda kāda vēlmes, nav tā, ka viņi uzbliež māju par trim miljoniem un saka – patīk vai nepatīk, pērciet vai nepērciet. Bet mākslinieki tieši tā arī dara, un šeit ir tā atšķirība.
K. B.: Nevajag baidīties no tā, kas nāk! Mēs dzīvojam 2017. gadā, šis ir mūsu laiks un tādu mākslu mēs radām. Nevar visu laiku skatīties atpakaļ! Ir cilvēki, kas nebaidās kaut ko tādu pielikt pie sienas. Kaut vai lai pamērītos ar krāniņiem, nopērkot manu bildi un paziņojot – re, man Brekte stāv pie sienas!
V. V.: Anete, kāda tev ir pieredze?
Anete Šalma
Anete Šalma: Es gribētu nedaudz atgriezties pie publiskās telpas. Es strādāju ar ABLV banku kā dizainere, veidoju interjerus. Domāju, ka visiem ir zināms, ka ABLV jau ilgstoši veido mākslas kolekciju Laikmetīgās mākslas muzejam. Šobrīd visa šī kolekcija atrodama bankas telpās, šī māksla ir ne tikai dekorācija, kas pieskaņota krāsām vai pēc izmēra sader ar sienu, bet tā ir daļa no korporatīvās komunikācijas un absolūti neatņemama sastāvdaļa, māksla tur ir, tai tiek atrasta vieta un pat speciāls apgaismojums vai spuldzes, kas izceļ mākslas darba faktūru. Un, lai tā nebūtu bezpersoniska māksla, tiek pievienots darba nosaukums, mākslinieka vārds, gads un veids, kā darbs ir radīts, tādā veidā tā ir kā komunikācija starp klientiem un banku, arī starp pašu iestādi un darbiniekiem, kas veic arī izglītojošu funkciju. Arī New Hanza City, kur būs jaunas ēkas, māksla būs svarīga sastāvdaļa. Šobrīd, piesaistot Kasparu Vanagu, esošā bankas kolekcija tiks atdota Laikmetīgās mākslas muzejam, tādēļ tiks veidota jauna kolekcija speciāli bankas vajadzībām. Tā tiks izvietota bankas ēkā New Hanza City teritorijā. Jauno mākslas kolekciju veidos pats Kaspars, un, zinot viņu, šī kolekcija nebūs vienveidīga, darbi būs dažādi. Noteikti būs gadījumi, kur māksla tiks pieskaņota arhitektūrai un interjeram, taču varētu būt arī kas ekspresīvāks, ne tik harmonisks ar pārējo vidi. Šī darbu dažādība un dažādība arī tematikas ziņā varētu būt kas pārsteidzošs uz pārējo Latvijas sabiedrisko telpu fona. Mana personīgā pieredze ir bijusi ļoti laba, jo esmu strādājusi ar klientiem, kuri tiešām vēlas, lai telpā, kurā viņš dzīvo un uzturas, ir māksla. Manuprāt, māksla ir tā, kas piešķir raksturu sienai, piešķir raksturu telpai, un tā ir neatņemama sastāvdaļa no jebkura projekta, bet beigās klients ir tas, kurš pasaka, vai viņš ir vai nav gatavs par to maksāt.
A. V.: Es drīzāk teiktu, ka māksla ir neatņemama kulturālas civilizācijas sastāvdaļa. Ja mēs paskatāmies Amerikas vidienes redneku vai pērtiķu valstis, tur ir milzīgas naudas, bet nav mākslas. Manuprāt, ABLV banka ir retais piemērs, kur ir normāli un daudzmaz neatkarīgi eksperti. Parasti ir vai nu tādi, kas ar vagoniem saved relikvijas, vai arī bankas iekšējie darbinieki, kuri uzpērk apmēram to, ko gribētu paši savās mājās, tādēļ galu galā tas viss nedaudz izskatās pēc omītes guļamistabas.
A. M.: Tātad principā ir vajadzīgs laiks, lai mēs izaugtu līdz apziņai, ka māksla ir vajadzīga.
A. Š.: Jā, paskatoties uz Latviju un mūsu vidējo iedzīvotāju, viņam šķiet, ka māksla – tas ir muzejs. Un muzejs kā iestāde daudziem ir sveša, jo ir priekšstats par to, ka muzeji ir paredzēti tikai veciem cilvēkiem. Tiem, kuriem šobrīd ir 20–30 gadi un kuri nav studējuši mākslu, dizainu vai arhitektūru, šī valoda ir sveša, taču tieši viņi ir daļa no mūsu klientiem. Un, ja viņi šobrīd nesaprot, ka māksla ir mūsu dzīves un telpas sastāvdaļa un ka māksla nav tikai muzejā, manuprāt, ir jāveic izglītojošs darbs - jāaudzina gan tagadējie, gan nākamo paaudžu klienti, lai būtu kulturāla sabiedrība, kas pērk un grib mākslu telpā arī pēc 50 gadiem.
A. Z.: Tas ir ļoti labi, ko tu saki par izglītošanas funkciju – viennozīmīgi ir vajadzīgs kāds lielāks virzītājspēks. Liela daļa taisnības ir arī tajā, ka daudziem māksla nozīmē muzeju, taču daudziem vispār nav nekāda viedokļa par mākslu, jo ir televizors, kurā bildīte kustas un izklaidē. Bet labā ziņa ir tā, ka šīs lietas ir maināmas – tāpat kā var attīstīt gaumi, tā var audzināt un attīstīt arī izpratni par mākslu.
V. V.: Nebūsim ideālisti – tā, ko var saukt par izglītoto kārtu, vienmēr būs mazākumā. Un, ja atceramies veco padomju inteliģenci, kura ir nopelniem bagāta un kurai vienmēr pie sienas kaut kas karājās, tad rodas jautājums – vai veidojas jauna klientūra, kas ar to rēķinās un par šīm tēmām domā?
A. V.: Es domāju, ka jā. Protams, ka mēs gribam to sastrēbt. Re, tikko bija neatkarība, nākamajā dienā ieslēgsies gaismas, atbrauks kapitālisms un būs kolosāli. Ir jāsaprot tas, ka komunisms ir ārkārtīgi iznīcinājis inteliģenci un lietu pārmantojamību, bet mana sajūta saka, ka ir jaunā klientūra. Jaunie cilvēki, kas dzimuši ap 1980. gadu un jau ieguvuši izglītību labās skolās vai ārvalstīs, ir daudz atvērtāki, un viņiem ir tā sinerģija. Padomju paaudzei jau viss ir skaidrs – par biznesu, par mākslu; viņi zina virzienu. Jaunie ir gatavi ieklausīties un aicināt uz sadarbību profesionāļus – māksliniekus, dizainerus, arhitektus. Viņi paši arī lasa daudz vairāk. Inteliģence lēnām rodas.
A. S.: Lai gan mūsu valstī ir diezgan neliels nosacītās “buržuāzijas” apjoms, ja paskatās gadsimta griezumā, top skaidrs, ka salona vai komerciālās mākslas patērēšanas kvantitāte tikai un vienīgi aug. Es gan nezinu, vai tas nāk par labu augstajai mākslai.
A. M.: Man ir bijuši gadījumi, kad klients pie manis atgriežas ar otro māju. Pirmajā mājā viņš ārkārtīgi centās ievietot pēc iespējas vairāk televizoru, taču pie otrās mājas viņš apgalvoja, ka ir sapratis, ka viņam tas viss nav vajadzīgs un nevienu tas neinteresē – tā vietā viņš gribētu mākslu. Ir bijis arī tā, ka klients vēlējies milzīgu baseinu, bet pēc kādiem sešiem gadiem viņš atgriežas un saka – aizberam to ciet un labāk tur uztaisām mākslas galeriju. Kaut kāda kustība ir.
A. Z.: Es domāju, ka kustība noteikti ir. Pie mūsu klientiem redzu, ka jau pie pirmās mājas iekārtošanas viņi sapirkuši bildes ar saulespuķēm. Karājās viņiem pie sienas tās saulespuķes, līdz vēlāk, laikam ejot un cilvēkiem augot, tās tiek nomainītas pret kaut ko no augstāka kalibra. Vēl viena lieta, kas to visu veicina, ir mākslas notikumi. Jo vairāk mums būs notikumu, kas iznes mākslu pie cilvēkiem, piemēram, Survival Kit, tā pati ABLV bankas izstāde Rīgas Mākslas telpā vai tas, ko dara kim? un citi, kas aktīvi runā par mūsdienu mākslu, jo vairāk cilvēki pie mākslas pieradīs. Biežāk to redzot, māksla kļūst izprotamāka un intuitīvāka.
A. V.: Es ticu, ka māksla atstāj iespaidu uz cilvēkiem, tomēr tas ir laika jautājums. Mākslu varētu pielīdzināt zemkopībai vai meža stādīšanai – tu nevari iestādīt mežu un gaidīt, ka nākamajā dienā viss būs gatavs. Māksla ir ilglaicīgs process, tāpēc jau tā pārdzīvo plazmas televizorus. Ja tu esi nopircis gleznu pirms 20 gadiem, tev tā vēl joprojām ir, bet plazmas televizors jau sen ir novecojis – tu pat to nevari pārdot, jāved pašam uz nodošanas punktu.
A. S.: Tāda stratēģiska investīcija mākslā, manuprāt, notiek ļoti reti. Tie, kas taisa kvalitatīvas dzīves telpas un vēl stratēģiski iepērk mākslas darbus, ir kādi 10, varbūt 20 cilvēki visā valstī, vairāk tādu nav. Es tomēr joprojām palieku pie uzskata, ka pastāv hierarhiska lēmumu pieņemšanas forma, kas ir visnotaļ objektīva, proti, mūsu suga sāka domāt tad, kad nebija jāuztraucas par aizbēgšanu no dinozaura vai ēdamā sadabūšanu. Tajā brīdi, kad tu esi nedaudz apmierinājis pamatvajadzības un tev nav visu laiku jāskrien, lai paliktu dzīvs, parādās brīvs laiks domāšanai. Manuprāt, māksla ir saistīta ar nākošo attīstības fāzi, kad primitīvās izdzīvošanas nepieciešamības ir apmierinātas. Diemžēl mēs esam situācijā, kur lielai daļai publikas tās joprojām nav apmierinātas.
A. V.: Manuprāt, šeit runa tomēr ir par vērtībām. Mana sieva nesen bija Budapeštā, es arī tur vairākkārt esmu bijis, un tā ir vienā no tām vecajām valstīm, kurās rit nesatricināma dzīve. Viņi brauc ar Fiat Punto mazajiem automobilīšiem, viņi nekad netērēs naudu jaunākajam Range Rover. Taču, ja paskatāmies uz Rīgu, šeit valda ļoti izteikts glamūrs – mums visiem ir iPhone, mēs milzu naudu izmetam lietām, kas sniedz tikai mirklīgu statusu, jo nākamajā sezonā atkal būs kaut kas jauns. Mēs neinvestējam ilglaicīgās lietās.
A. S.: Tie maksimums ir kādi 10 procenti, kas pērk jaunākos modeļus. Es runāju par pārējiem, kas sastāda to pamatmasu. Tie diemžēl pērk draņķīgu produktu, jo tam ir atlaides. Ne jau tāpēc, ka neatšķirtu, kas ir labs produkts, bet vienkārši tāpēc, lai būtu, ko ēst.
A. Z.: Es pie tevis teiktā gribētu pieminēt līdzīgu piemēru no, diemžēl nepateikšu precīzi, Dānijas vai Zviedrijas. Viņi agrāk par prioritāti bija izvirzījuši to, ka jāstimulē vietējā skandināvu dizaina attīstība. Viņi ļoti labi apzinājās, ka uzreiz tā nekas tā nenotiks un ka visi cilvēki nevarēs to atļauties. Viņi ļoti labi saprata, ka 80 procenti sabiedrības nenopirks labu dizaina priekšmetu savām mājām, taču tika noteikts, ka visām sabiedriskajām ēkām interjera dizainu veido vietējie dizaineri. Tas ir veids, kā māksla un dizains var saglabāt plašu pieejamību. Protams, brīdī, kad jādomā, vai es varu nopirkt sviestu, ko uzsmērēt uz maizes, līdz mākslai ir tāls lidojums. Taču, redzot, cik ļoti pārpildīti katrās brīvdienās ir visi tirdzniecības centri, rodas jautājums, kurā virzienā lido šo 10 procentu iedzīvotāju prāts. Vai plazmas televizora un īstermiņa iepirkšanās virzienā? Vai arī tas tiecas pēc pašizglītošanās, veselīgām aktivitātēm un kultūras?
V. V.: Es gribētu visu mūsu sarunu noapaļot ar pieņēmumu, ka laikam tomēr ir iekšēja nepieciešamība pēc mākslas telpā.
A. S.: Es domāju, ka tas ir nepamatoti optimistisks pieņēmums.
V. V.: Vai tad nav iekšējas nepieciešamības?
A. S.: Labi, tev ir, bet, ja tavam klientam tādas nav, ko tu tur padarīsi. Kāds varbūt iegulda naudu nenormāli advancētā audio tehnikā, viņam skaņa ir svarīgāka nekā vizuālā māksla. Es necentīšos viņu pārliecināt, ka no Brektes jānopērk sabrauktās vardes, viņam tas nav vajadzīgs. Viņš, piemēram, investē 100 tūkstošus tikai audio tehnikā. Mani tas maz interesē, taču atceros, ka es aizņēmos naudu, lai nopirktu Viļņa Zābera gleznu. Un tad pusgadu knapi vilku dzīvību, lai parādu atmaksātu. Man tāda vajadzība ir, citiem tās nav, un es domāju, ka vispārinājums attiecībā uz iekšēju nepieciešamību pēc mākslas ir vairāk nekā neapdomīgs. Teorētiski šai nepieciešamībai būtu pozitīvas sekas, jo pasaulē ir vairāki piemēri, kad mākslas klātbūtne radījusi jēdzīgākus esības stāvokļus.
A. V.: Es domāju, ka māksla ir kā tāds simbols attīstītai sabiedrībai, līdzīgi kā apģērbs. Var jau nopirkt darba apģērba komplektu Rimi izpārdošanā, un visi staigās vienādi, uzdevums būs izpildīts. Bet tajā mirklī, kad sāk rasties interese par mākslu vai, piemēram, vēlme dzert labu vīnu, tad notiek pārmaiņas. Savā ziņā māksla ir tāds termometrs vai palēciens kultūrā, kas norāda uz izaugsmi un attālina mūs no brutālas sabiedrības.
A. S.: Manuprāt, tas drīzāk apliecina to, ka mēs esam nabadzīga valsts, mums nav pasaules līmeņa mākslas kolekciju, nav mecenātu, arī privātajiem nav potences un, piedošanu, nav arī mākslinieku, kas varētu samaksāt nodokļos 50 miljonus, jo viņiem šogad labi izdevies pārdot savas gleznas. Džeki, kur problēma?
A. V.: Tu jau gribi uzreiz mūs salīdzināt ar, piemēram, Londonu.
A. S.: Tu pats mūs salīdzināji ar Londonu tajā brīdī, kad teicu, ka bankets kādam ir jāapmaksā. Lūdzu, es tev atspēlēju. (Visi smejas.)
V. V.: Es gribētu mūsu sarunu noslēgt ar anekdoti no dzīves. Stīvens Frajs neilgi pēc Brexit balsojuma mēģināja aizbēgt uz Ņujorku (vēl pirms par prezidentu tika ievēlēts Tramps). Izrādījās, ka Ņujorkā gandrīz vai nav iespējams noīrēt dzīvokli bez interjera dizainera. Viņam teikts apmēram tā: “Vai tu galīgi stulbs – īrēsi un visu nepārdizainēsi?” Frajs atbildējis, ka viņam nekad nav bijusi darīšana ar interjera dizaineriem. Tad nu viens ticis viņam sameklēts. Dizainers Frajam rāda savu portfolio – re, te es Annai Vintūrai taisīju vasaras māju, šeit Nīlam Patrikam Herisam karināju aizkarus. Bet Frajs saka, ka viņam neko nevajag, ka viņš tikai grib īrēt dzīvokli un ka viņš nekad nav strādājis kopā ar interjera dizaineru. Dizainers viņam atbild: “Es? Interjera dizainers? Nē, nē, mans uzdevums ir atrast interjera dizaineru jūsos.”
