Paplašinātais kino kukaiņiem
Ieva Balode*
Saruna ar mākslinieku duetu Ojoboca
Anja Dornīdena (Anja Dornieden) un Huans Dāvids Gonzaless Monrojs (Juan David González Monroy) ir Berlīnē dzīvojoši filmdari, kas kopš 2010. gada strādā kopā un ir pazīstami ar pseidonīmu Ojoboca. Viņu darbības jomā ietilpst filmas, performances un instalācijas, kurās abi pēta analogo fotoķīmisko attēlu un projekcijas iespējas, kopīgi praktizējot “horrorismu” – simulētu iekšējās un ārējās transformācijas metodi. Ar saviem darbiem pabijuši visdažādākajās pasaules vietās, festivālos, kinoteātros un mākslas telpās, 2017. gadā Ojoboca ar performanci “Jauns cilvēces muzejs” un filmu “Mākoņa ēna” viesojās arī eksperimentālā kino festivālā “Process”. Šogad viņi tajā atgriezīsies, lai 21. augustā Process Expanded programmā uzstātos ar paplašinātā kino performanci “Ārējie drebuļi” (External Shudders) – jeb prezentētu “mēģinājumus izveidot jaunu kukaiņu kino, kas balstīti pirmā kukaiņu kino radītājas Dagmāras Krālas attīstītajā gara anarhijas teorijā”.
Skats no performances 'External Shudders'
Jūsu performances External Shudders aprakstā minēts, ka performance nav domāta cilvēkiem, bet gan kukaiņiem. Ko gan sagaidīt cilvēkiem, kuri ieradīsies uz šo performanci?
Huans Monrojs: Nu, šķiet, ka var sagaidīt tādu kā… demonstrāciju? Drīzāk... būt klāt mēģinājumā radīt kaut ko tādu, kas ir domāts ne-cilvēku radībām. Protams, cilvēkiem ir ļauts piedalīties un to pieredzēt, bet jāņem vērā, ka būs aspekti, kas viņiem nebūs pieejami. Tie nav pieejami un sasniedzami pat mums – performances māksliniekiem. Vismaz teorētiski. Un tādējādi mēs nevaram zināt, vai tā vispār ir patiesība. Tieši tāpēc tas ir mēģinājums, kas varbūt nemaz “nestrādā”. Mēs nezinām. Esam performējuši ārā, kur visapkārt ir insekti un visādas citas radības, bet viņi mums nevar pastāstīt, mēs nevaram veikt kaut kādu aptauju pēc priekšnesuma. Mēs nezinām. Teorētiski vajadzētu notikt tā, ka insekti performances laikā mijiedarbojas ar cilvēkiem – viņi apsēd to ķermeņus, pārņem auditoriju kā ķermeņu mežu. Bet to mēs nevaram paredzēt, tas ir pārāk sirreāli. Tā ir tikai iespējamība, kuru nevar paredzēt un mēs arī nezinām, vai arī tas vispār kādreiz ir noticis.
Kadrs no 'External Shudders'
Ko jums nozīmē paplašinātais kino?
H.M.: Mēs paši darbojamies ar kinolenti un radām kinofilmas, kā arī nodarbojamies ar šī mēdija paplašināšanu, tādēļ paplašinātais kino jeb performatīvais kino mums ir stāsts par projicēšanu. Tas ir par instinktu. Un klātesamību. Tev pašam tur ir jābūt klāt, lai darbinātu projektoru un pārējo, jābūt starp skatītāju un pašu performanci, kas ir pretējs tam, ja strādā ar jau iepriekš ierakstītu darbu. Saprotiet, tādā gadījumā nevienam nav jāpiedalās. Ieslēdz un atstāj. To arī var neviens neskatīties. Bet mums ir būtisks šis rituālais kinematogrāfiskais mirklis. Mūs interesē tieši performances rituālās sastāvdaļas; tas, lai tā vispār varētu notikt. Mums arī patīk pētīt un izzināt, kā attīstīt šos elementus, lai radītu interesantu pieredzi, kas ir iespējama tikai konkrētajā mirklī – kā cilvēkiem, tā arī citām būtnēm. Protams, būtiska loma ir arī tam, kas notiek ar telpu un ar cilvēkiem, kuri tajā atrodas un nemaz nemeklē kādu noteiktu iespaidu vai iznākumu. Tas drīzāk ir par šo kopīgo, savstarpējo pieredzi, ko dala dzīvās būtnes telpā, esot vienā telpā.
Kas ir lielākie izaicinājumi, darbojoties paplašinātajā kino?
Anja Dornīdena: Domājams, ka lielākais izaicinājums ir tieši klātienes pasākuma specifika, jo katra performance ir citāda, viss atkarīgs no vietas un laika. Pirmkārt, atšķirīgās telpās darbojas dažādi noteikumi – viena un tā pati performance kaut kur var izdoties lieliski, bet citur tā zaudē savu spēku. Šī ir arī salīdzinoši jauna mākslas disciplīna, proti, paplašinātais kino, un tā interdisciplinaritāte ir visai mulsinoša, nereti sagādājot problēmas no pozicionēšanas aspekta. Tas it kā ir kino, bet vienlaikus tam ir spēcīgs konteksts mākslā. Bieži vien cilvēki nemaz nesaprot, kas tas tāds ir, kā to vispār producēt, kā to nodēvēt un piedāvāt sabiedrībai. Visbiežāk nav skaidrs, kas mums kā māksliniekiem ir nepieciešams. Tālab ceļojam uz performances norises vietām ar savu tehnisko aprīkojumu. Ļoti bieži nepieciešams milzum daudz laika, lai vispār sagatavotu un iekārtotu performances telpu, kas ir ārkārtīgi resursu ietilpīgs process.
Kadrs no 'External Shudders'
H.M.: Jā, varbūt šī mākslas forma nav nemaz tik jauna, jo būtībā tā sāka veidoties mirklī, kad radās pats kino – visi mēģinājumi izmantot kino aparatūru citām mākslinieciskām izpausmēm… Paplašinātais kino nav īsti standartizēts, tādējādi mēs varam darīt ko vēlamies, nav šablonu. Taču, no otras puses, ir ļoti grūti. Performanču norises vietas nav īsti gatavas uzņemt paplašinātā kino autorus, jo nezina, ko no viņiem sagaidīt – kas būtu jāņem vērā? Mūzikas koncertiem, piemēram, ir standartizēta pieeja, to parametri tehniskajā raiderī ir saprotami, savukārt ar paplašinātā kino raideriem ir daudz grūtāk. Ja ir jāuzstājas ar vienu vai vairākiem projektoriem, autoram ir jābūt gatavam, ka būs daudz un dažādi apstākļi, kas noteiks, vai varēs ideju pilnībā realizēt. Un tas ir laicīgi jāņem vērā – šie iespējamie mainīgie lielumi. Mums kā autoriem ir jābūt fleksibliem, jo performances ir jārāda dažādās vietās un pasākumos – filmu vai mūzikas festivālos, mākslas galerijās, bet neviena no šīm norsies vietām nav radīta vai paredzēta tieši šīm performancēm. Es vēlos īpaši izcelt tieši telpu un tehniskā nodrošinājuma būtiskumu paplašinātā kino autordarbos, lai rastos izpratne par to, kas tas ir un kas šiem māksliniekiem ir nepieciešams. Visbiežāk performances netiek parādītas pilnā apjomā (kā laika, tā tehniskajā aspektā), jo īsti pirms tam nav saprasts no organizētāju puses, kas tiks demonstrēts. Mēs pielāgojamies. Pretējā gadījumā mēs tā arī varam nesagaidīt uzaicinājumu.
Kāpēc jums ir svarīgi saglabāt analogo praksi savās performancēs?
H.M.: Šis jautājums ir tik bieži uzdots, ka parasti gribas vien atbildēt: “Ai, nu jā, vienkārši vēlamies darīt kaut kā citādāk.” Bet mēs to darām tālab, ka tā patiesi ir iespēja piekļūt pašiem pamatelementiem, kas veido kinematogrāfisko pieredzi. Kaut vai tik vienkārši – iespēja spēlēties ar gaismu, ēnām un visiem pārējiem aparātiem, kas pieejami kino… Nav vajadzīgs nekas vairāk kā tumša telpa, kas pilna ar cilvēkiem, kuri skatās, vēro ilūziju, projekciju, kaut ko līdzīgu “maģiskajai laternai”… Mums tas nozīmēja iedziļināties pamatelementos, ko piedāvā kino ierīces, un no šiem pamatelementiem radīt kinematogrāfisku pieredzi. Nemaz neuztraucoties par to, vai mums ir pietiekami daudz ierakstu ar attēliem. Tādus pat nemaz nevajag, lai radītu paplašināto kino. Piemēram, mūsu performancē External Shudders nav pat 16mm projektora – ir tikai divi slaidu projektori. Izmantojam pašradītus slaidus; attēlu šajā performancē nav – vispār cenšamies samazināt “attēlisko” piesātinājumu, tiecoties atstāt vien pašus pamatelementus – gaismu un slēdžus, radot kustību, ko ģenerē aizsegta un atsegta gaisma. Analogajā pieredzē svarīgs ir kontakts, tas, kāds ir reālais iznākums konkrētām darbībām. Ko tu vari ieraudzīt… Cilvēki redz kinolenti, un viņi var manīt, ko izdara gaisma, ja filma tai atklājas – nē, tā nekļūst sliktāka, bet attēlud uz tās pazūd, uz tās parādās punkti un traipi, attēls izirst skatienam. Tur notiek process, ko paveic gaisma. Par to ir šī analogā pieredze. Tu vari to redzēt, sataustīt. Un paplašinātais kino piedāvā iespēju šo procesu piedzīvot un sajust vairākiem cilvēkiem kopā.
A.D.: Analogās ierīces ir arī daudz vieglāk modificējamas un pielāgojamas dažādām darbībām, ko vēlies veikt. Digitālas ierīces ir ieprogrammētas un radītas, lai veiktu tikai pāris vai pat tikai vienu funkciju. Tās ir daudz grūtāk pārveidot pēc paša ieskatiem. Ar tādām ierīcēm ir krietni vien grūtāk manipulēt. Bet analogās ierīces ir vienkāršas, pamatelementi ir pārveidojami, tie pakļaujas transformācijām un pēcāk turpina funkcionēt – bet nu jau pēc taviem ieskatiem.
Mākslinieku duets Ojoboca
Vai varat nosaukt kādu paplašinātā kino performanci, kas jūs ir īpaši iespaidojusi vai iedvesmojusi?
A.D.: Jā, Metalcheme performance Vīnē, mums abiem tā noteikti bija pirmā tāda veida pieredze. Mēs neko tādu nebijām redzējuši. Performance bija “izmētāta” visdažādākajās vietās muzejā, un noslēgumā viņi performēja lielajā hallē. Veids, kā viņi bija transformējuši telpu… Ar tik nelieliem līdzekļiem! Tur bija vien pāris projektori, kuru priekšā novietoti dažādi materiāli vai objekti lauza un deformēja plūstošo gaismu, kas pilnībā izmainīja visu telpu. Tas bija tāds Oh, wow mirklis! Mēs redzējām visus šos rīkus, ko viņi izmantoja, un tie visi bija tik vienkārši! Un savā ziņā tik viegli pieejami. Visu dienu tu esi muzejā, redzi muzeja telpas tādas, kādas tās ir, taču vakarā tās izmainās līdz nepazīšanai, jo ikviena telpas virsma tika izgaismota projekcijās… Jā, tā tik tiešām bija nozīmīga performance, ko redzēt.
H.M.: Arī Etjēna (Etienne Caire) performance no MTK. Tur bija tikai viņš un projektors. Viņš visu darīja uz vietas, viens pats. Vēlāk, kad ieradās pie mums LaborBerlin vadīt meistarklases, mēs iepazinām viņa darbības procesu. Beigu beigās sākām veidot visai līdzīgus darbus, taču viņš palīdzēja uzšķilt šo dzirksti, kas mūs jau iepriekš bija interesējusi. Negribējām izmantot daudzus projektorus vai likt attēlus citu pēc cita. Nē, mēs vēlējāmies izmantot materiālus un pašas ierīces perfomances laikā, mijiedarboties ar to visu vienlaicīgi. Tas ir būtiski, ja gribi radīt mirkli.
Un svarīgs bija arī faktors, ka nemaz nevajag daudz, lai radītu iespaidu. Nav nepieciešamas dārgas vai daudzas ierīces; nav arī vajadzības pēc liela budžeta, lai realizētu to, ko patiešām vēlies. Mēs negribējām būt atkarīgi no nepieciešamības pēc liela finansējuma, lai paveiktu savas ieceres. Ja tev ir ideja, tad paplašinātais kino vairāk nekā citas mākslas formas piedāvā tev tās viegli realizēt. No savas idejas līdz darbam tu vari nokļūt daudz ātrāk – ja salīdzinām ar citām mākslām. Skat, man ir šie elementi, es varu ar tiem manipulēt, es varu pārveidot projektoru, ekrānu, gaismu… Paplašinātajā kino performances attēls tiek radīts uz vietas. Lai radītu kinofilmu, ir jāfilmē dienām, pēc tam jāmontē, un tikai tad rezultāts ir gatavs. Tas ir ļoti garš process. Bet paplašinātajā kino tas visbiežāk notiek turpat uz vietas, kur performē. Jā, tev ir jāsagatavo elementi un materiāli, ko izmantosi, bet tas ir daudz ātrāk sasniedzams, lai nodrošinātu kinematogrāfisku piedzīvojumu.
*Ieva Balode ir festivāla “Process” direktore
