Audiovizuālā nāves cilpa
Ieva Balode
Saruna ar čehu māksliniekiem Jirži Rušu, Dāvidu Šmitmajeru un Františeku Timalu
Eksperimentālā kino festivāla “Process” paplašinātā kino programmā Process Expanded 21. augustā uzstāsies trīs māksinieki no Čehijas: Jirži Rušs (Jiří Rouš), Dāvids Šmitmajers (David Šmitmajer) un Františeks Timals (František Týmal). Kopā viņi darbojas jau astoņus gadus, izpētes fokusā izvirzot cilvēka vizuālās uztveres un dzirdes iespēju robežas. Viņu performances apvieno filmu projekcijas, analogo sintēzi un skaņas pārstrukturēšanu. Festivālā viņi uzstāsies ar performanci “Tarāns” (Taran), kas ir mākslinieku trešais kopdarbs pēc performancēm “Gulbju tuksnesis” (Swan Desert) un “Boghora medības” (Boghor Hunting).
Ko festivāla “Process” apmeklētājiem sagaidīt no jūsu performances “Tarāns”?
Františeks Timals: Tarāns (“nāves cilpa” – red.) ir vēsturiski pirmais gaisa kaujas manevrs, kur pilots apzināti tiecas ietriekties ienaidnieka lidaparātā ar mērķi to iznīcināt. Šis manevrs pirmo reizi tika veikts 1914. gada 8. septembrī debesīs virs Žovkvas Ukrainā. Krievijas aeronavigācijas akrobātikas celmlauzis Pjotrs Ņesterovs, ziedojot savu dzīvību, no debesīm “noslaucīja” Austrijas lidmašīnu, kuru vadīja Františeks Malina, kas kļuva par pirmo gaisa kaujā nogalināto čehu lidotāju. Performancē “Tarāns”, izmantojot eksperimentālas animācijas paņēmienus, mēs rekonstruējam šo atgadījumu. Bet tarāns nav tas pats, kas kamikadze! To izpildot, lidotājs tiešām cer un tic, ka izdzīvos. Tomēr mūsu apskatītais tarāns “izgāzās” – abas lidmašīnas krita. Gan čehs Františeks, gan arī pats Pjotrs Ņesterovs. Performancē gan neredzēsiet arhīva materiālus. Tā ir mūsu reinterpretācija, izmantojot četrus projektorus, kam pievienoti rotējoši spoguļi.
Dāvids Šmitmajers
Dāvids Šmitmajers: Tos mēs elektroniski kontrolējam – attēls nebūs tikai uz vienas sienas, bet ar spoguļu palīdzību un to rotācijas ātrumu kontrolēšanu mēs panākam, ka filmas attēls projicējas uz visām telpas sienām.
F.T.: Tā ir ļoti intensīva un stroboskopiska pieredze. Varat gaidīt kaut no nepatīkamu, tas nebūs nekas dabisks un patīkams! Mēs mēģinām iztēloties un piedāvāt to sajūtu, ko piedzīvoja šie piloti tur, augstu gaisā, kad abu lidmašīnas sadūrās. Un skaņa šim nolūkam ļoti labi palīdz. Varbūt “Tarānā” tā pat ir jaudīgāka par attēlu. Cilvēki reizēm pārmet, ka tur patiesībā nav nekā vēsturiska – bet mūs tas nemaz neinteresē; nav stāsta līnijas, jo mērķis nav stāstu stāstīšana (storytelling). Šī performance ir emociju kolāža.
Kādas ir jūsu attiecības ar paplašināto kino? Kā un vai jūs sevi redzat šajā kontekstā?
F.T.: Mēs to saucam par paplašināto kino tāpēc, ka šis termins ir vistuvākais no visiem pieejamajiem. Bet mēs darām tik daudz ko citu. Es pat nezinu, vai mēs tiešā veidā pārstāvam paplašināto kino. Ja mēs atrastu vēl citus instrumentus un iespējas, kā izteikties, mēs to darītu, un tad tas būtu kaut kas cits, vai ne? Cilvēki drīzāk izmanto šo terminu, kad viņiem ir jārunā par mums – viņi mūs ar to asociē, ne jau mēs sevi. Mēs tikai darām to, kas mums patīk, un mums patīk filmas, attēli… Gribat to saukt par projekciju – sauciet! Tikai ceram, ka jūs to izbaudīsiet. Tāpēc mēs ejam dziļumā, vēloties izprast attēlu, līdzīgi kā mēs ienirstam mūzikā un skaņā. Esam laba komanda, jo visi kopā taisām performances, kurās vienlīdz svarīgs ir attēls un skaņa. Kā attēlu varam izmantot visu – foto, video, analogo attēlu, savukārt skaņas radīšanai pilnīgi dažādas tehnikas, instrumentus, rīkus, metodes, lai sasniegtu vajadzīgo rezultātu. Bet pats svarīgākais – gan audio, gan vizualitāte ir vienlīdz nozīmīgas un intensitātē salīdzināmas vienības. Kas tad ir paplašinātais kino? Šķiet, tikai vēsturisks nosaukums, konkrētā laikā - no 60. līdz 80. gadiem - aktuāls termins. Tāpat ir arī ar video mākslu – tas ir noslēdzies posms. Es nezinu, kas šodien ir video māksla. Ko mūsdienās var saukt par video mākslu un ko – par paplašināto kino? Tā vairs nav! Mūsdienās viss ir savstarpēji apvienots, savienots, interdisciplinārs… Mūsdienās viss ir miksēts.
Jirži Rušs
Kādi ir jūsu izaicinājumi, strādājot vienā mākslinieku grupā? Kā jūs sadalāt pienākumus?
Jirži Rušs: Mēs noteikti nestrādājam “kopā”. Tas, kurš neko nesaprot no filmām, saka tikai “jā”, kad tās ir attīstītas. Ko tur iejaukties, ja pats neko nesaproti? Ja esi izglītots elektronikā, programmēšanā, tad darbojies ar tehniku vai skaņu. Kad katrs esam sagatavojuši savus materiālus, tad kopā mēģinām, un tad jau tā priekšnesuma daļa notiek ļoti dabiski un brīvi. Mēģinājumos vienkārši eksperimentējam un tiecamies uz labāko rezultātu, darbojoties katrs uz sava aparāta un meklējot visinteresantākos mirkļus, ko piedāvā šie mūsu rīki, lai no tiem izveidotu kvalitatīvu un aizraujošu performanci. Šad tad mēs šos mirkļus mēģinājumos pazaudējam, bet labākais ir, ka, performējot publikai, gadās tos atkārtot (smejas). Mūsu performancēm nav sagatavotas struktūras. Vienkārši ļaujamies skatuvei. Katra performance tādējādi ir citāda, pat ja tā ir tā pati. Svarīgākais mūsu darbībā ir mūsu draudzība; visbūtiskākais ir sanākt kopā un runāt, domāt, pārējais viss būs. Bet diemžēl tas nenotiek bieži, tāpēc parasti viena performance top apmēram trīs gadus.
Františeks Timals
Kāpēc jums performancēs ir svarīgi saglabāt analogo pieeju? Tā jūsu darbos ir tik centrāla, tehniska un mehāniska.
F.T.: Tu domā, cik tas ir svarīgi mums vai visai pasaulei (smejas)? Mēs īsti nezinām, kā gan šo analogo projekciju vispār var realizēt digitāli. Diez vai tas ir iespējams. Digitālā pieeja piedāvātu jaunas iespējas un horizontus, ko pētīt, bet analogais medijs savā ziņā ir daudz fleksiblāks un pieejamāks. Tā ir tāda dabiska pieredze. Saprotiet, mēs katru dienu pavadām, sēžot pie datora ekrāna – kad gribas atpūsties, tad ņemam rokās analogos rīkus! Gribas nošķirt savu darbu no savas mākslinieciskās izpausmes. Lai kaut ko jaunu izgudrotu, nepieciešams darboties citos medijos, nevis ikdienišķajos. Ir vajadzīgs laiks, ko pavadīt filmu laboratorijā, ja visu dienu veido video darbus, lai nopelnītu naudu. Grūti iztēloties atkal darīt to pašu, radot savu mākslu! Svarīgs ir arī fakts, ka analogais nekur nekad mūžā nepazudīs. Jo tas ir analogs. Tas būs. Var iemācīties, kā attīstīt un pat reproducēt savu filmu, un visus pārējos soļus. Bet tas nenozīmē, ka viss, ko izmantojam, ir tikai analogs – nē. Iespējams var teikt, ka izmantojam arī analogo skaņu, jo strādājam ar modulārajiem sintezatoriem, bet, protams, ir jāizmanto arī pilnībā digitāli rīki. Tas, ar ko mēs nodarbojamies, pavisam noteikti nav “ortodoksālais analogais”.
D.Š.: Nu, mikročipi, tranzistori – bez tiem mēs nevaram!
No kuriem māksliniekiem vai performancēm esat iedvesmojušies?
J.R.: No daudziem. Ļoti grūti nosaukt kādu konkrētu šovu vai performanci, kas ir bijusi centrālais mūsu iedvesmas avots. Pirmais, kas nāk prātā, ir mākslinieku grupa Microloops no Prāgas – viņu šovi tik tiešām ir īsta psihedēlija. Man burtiski ir halucinācijas, skatoties uz viņu attēliem un klausoties skaņās. Nopietni. Tas nav joks!
F.T.: Viens no Microloops dalībniekiem bija arī mūsu pasniedzējs augstskolā.
D.Š.: Eksperimentālās mūzikas (visdažādākās) ietekme ir ārkārtīgi liela. Arī Lī Ranaldo (Lee Ranaldo) un Lea Singeras (Leah Singer) performance Drift ir bijusi iedvesmojoša. Katrs nākam ar savām, atšķirīgām pieredzēm un iedvesmas avotiem, interesēm par analogo attēlu un skaņu. Un tas arī ir savedis mūs kopā, lai varētu radīt to, ko mēs radām. Mēs visi esam no viena “māla”.
