Sakiet, kā tas strādā?
Ieva Balode, festivāla “Process” un Baltic Analog Lab vadītāja
Saruna ar paplašinātā kino performanču māksliniekiem, eksperimentālā kino festivāla “Process” dalībniekiem Linnu Lū un Gaju Šervinu
Šogad no 17. – 21. maijam Vagonu zālē (Rīgā, Vagonu ielā 21) jau piekto reizi norisināsies analogajām praksēm veltītais eksperimentālā kino festivāls “Process”. Šī gada festivāla tēma ir “trokšņa spektrs” – troksnis, kas spēj gan izjaukt, gan savienot. Festivālā tas tiek uzlūkots kā fiziska, mentāla un sociāla parādība, ko iespējams piedzīvot caur kino formu un skatīšanās pieredžu daudzveidību. Šoreiz īpaša uzmanība tiek pievērsta tieši paplašinātā kino performanču praksei – mākslas veidam, kurā analogā kino projekcija kļūst par dzīvu performanci, piedaloties māksliniekiem, skatītājiem, gaismai un telpai.
Paplašinātā kino performanču programma Process Expanded notiks 19. un 20. maijā, savukārt 20.maijā plkst. 16.00 – īpašs paplašinātā kino seanss “Retrospekcija: Linna Lū un Gajs Šervins” (Retrospection: Lynn Loo and Guy Sherwin), sniedzot skatītājiem iespēju pieredzēt šī mākslas žanra veterānu un filmdaru Linnas Lū un Gaja Šervina kopdarbu retrospekciju. Mākslinieki prezentēs vairākas paplašinātā kino performances un vienu filmu, kurās, izmantojot kino projektorus kā dzīvā izpildījuma instrumentus, tiek pētītas optiskās skaņas iespējas un tās saistība ar attēlu. Savukārt Gaja Šervina solo performances būs redzamas abās Process Expanded programmās.
Linna Lū ir filmdare un māksliniece no Singapūras, mācījusies Čikāgā, bet šobrīd dzīvo Londonā. Sākotnēji nodarbojusies ar mūziku, 1997. gadā viņa radīja savu pirmo filmu. Lū veido filmas, vairāku projekciju performances un instalācijas, izmantojot Super8, 16mm un video, bieži vien tiešā veidā fiziski manipulējot kinolenti un variējot tās kopēšanas procesus. Gajs Šervins sāka veidot filmas un performances 20. gadsimta 70. gados Londonas Filmdaru kooperatīvā (London Filmmakers Co-op). Viņa “Īsfilmu sērijā” (1975–2014) un dzīvajās performancēs, piemēram – “Vīrs ar Spoguli (Man with Mirror, 1976 – līdz šim brīdim) – cilvēciskas, dzīvnieciskas un dabas parādības pārtop kinematogrāfiskos subjektos vai arī notiek spēlēšanās ar dažādām abstraktām audiovizuālām idejām. Abi mākslinieki kopš 2000. gadu sākuma strādā kopā, veidojot kopīgas performances un filmas.
Skats no Gaja Šervina solo performances “Vīrs ar spoguli”
Šogad festivālā būs iespējams redzēt jūsu retrospektīvu, kā arī Process Expanded programmā izpildīsiet performances gan no 20. gadsimta 70. gadiem, gan šobrīd radītās. Vai varat pastāstīt, ko programmas apmeklētājiem gaidīt no jūsu uzstāšanās?
Gajs Šervins: Process Expanded programmā uzstāšos ar divām savām solo performancēm – “Vīrs ar spoguli” un “Papīra ainava”. Tajās es mijiedarbojos ar diviem ekrāniem un filmu projekcijām uz tiem – vienā performancē tas ir spogulis, savukārt otrā tā ir caurspīdīga virsma, uz kuras klāju baltu krāsu. Bet manas un Linnas retrospekcijas programmā būs iespējams redzēt mūsu kopdarbus, kurus esam radījuši laikā no 2004. gada. No brīža, kad sākām strādāt kopā. 2003. gadā mēs satikāmies, bet… Tas jau ir cits stāsts. Mūsu performancēs kino projektori tiek izmantoti kā performanču instrumenti – dažādās kombinācijās, tādējādi panākot, ka tie savstarpēji mijiedarbojas, radot nepieciešamo efektu. Piemēram, projektorus novietojam līdzās, paralēli veicot no tiem projekcijas, vai arī tieši pretēji – pretnostatot tos vienu otram. Tāpat tiek mainīts arī to fokuss – viena projektora radītā projekcija ir asa un skaidra, kamēr otra – nenoteikta un miglaina. Ir dažādi veidi, kā panākt, ka projektors kļūst par “dzīvu” instrumentu. Mūsu performances savā ziņā ir konvencionālas – mēs ar projektoriem atrodamies aiz auditorijas, mūsu visu skatieni ir vērsti uz ekrānu. Projekcijām visbiežāk izmantojam filmu cilpas un arī garākus materiālus. Filmas, kas tiek izmantotas performancēs, ir dažādas – tās var būt izteikti abstraktas, kur pamatelementi ir ritms, laiks un gaisma, bet lietojam arī reprezentatīva attēla kadrus. Tas drīzāk būtu saistāms ar fotogrāfiju un mazāk ar kustīgu attēlu.
Linna Lū: Kad dzirdēju jautājumu, drīzāk domāju par to, ko es sagaidu no apmeklētājiem... Un man jāsaka – pacietību (smejas). Būtiski nav tikai tas, ko redzi uz ekrāna. Jāņem vērā, ka šis nav ierastais kino – apmeklētājiem būtu vērts pievērst uzmanību tam, ko darām mēs, manuāli rīkojoties ar filmu projektoriem. Pieļauju, ka jaunākai auditorijai izaicinājums ir saprast, kā darbojas ierīces, kuras izmantojam performancē. Piemēram, no kurienes nāk skaņa? Reizēm man rodas vēlme paskaidrot šos procesus performances laikā. Es augstu vērtēju skatītājus, ka pēc mūsu uzstāšanās pienāk un pateicas par to, ko viņi redzējuši – tie arī ir mirkļi, kad mēs varam uztvert, kas ir tas, kas auditoriju interesē visvairāk, un mums arī ir iespēja šīs detaļas paskaidrot. Paplašinātās kino performances pēc savas būtības ir ļoti “godīgas” – tas, ko tu redzi, ir tas, kas tieši tajā brīdī tiek izpildīts.
Gajs Šervins performējot. Publicitātes foto
G.Š.: Jā, uzstājoties daudzās vietās pasaulē, esmu pamanījis cilvēku lielo un neviltoto interesi par analogo tehnoloģiju. Viņus aizrauj iespēja redzēt, kā filmu cilpas, uzliktas uz filmu projektora, rada ne tikai attēlu, bet arī skaņu. Uz filmas cilpas veikta atzīme atspoguļosies projekcijā, mainoties gan attēlam, gan skaņai. Tāda vienkāršība. Tas aizrauj cilvēku iztēli.
L.L.: Tas pat ir ļoti zinātniski. Zinātne un māksla ir lieliska kombinācija. Darbojoties tieši šajā medijā, es saskatu šo pievilcību un skaistumu, lai gan es strādāju ar daudziem mākslas izteiksmes veidiem, tostarp video mākslu. Video mākslas medijs ir ļoti sarežģīts, lai gan visi saka, ka tas ir tik vienkāršs. Jā, varbūt, ja veido spēlfilmu, bet, lai veidotu eksperimentālu video… Tas ir tik grūti!
G.Š.: Ar to nodarbojas visi!
L.L.: Jā, un tāpēc tu sev vaicā – vai šis ir pietiekami labi? Šobrīd visiem ir attīstīts “vārdu krājums” kustīga attēla radīšanā, līdz ar to rodas jautājums, kas to padarītu interesantu? Tas ir ļoti sarežģīts uzdevums. Video ir tik stilīgs, taču skaidrs un noteikts… Un tas manī rada jautājumu – vai tas var kļūt par kaut ko interesantu? Protams, šis jau ir pavisam cits jautājums.
Linna Lū performējot. Publicitātes foto
Un tomēr tas ved pie nākamā jautājuma, ko vēlos jums uzdot. Kas jūs motivē un mudina turpināt paplašinātā kino praksi arī pēc tik daudz gadiem? Kas ir iemesls?
G.Š.: Es izbaudu to, ka paplašinātajam kino ir noteiktas robežas jeb limiti. Un vienlaikus allaž ir iespējas šīs robežas “pabīdīt” tālāk, jo par kaut ko jau vienmēr vēl neesi iedomājies. Piemēram, nesen sāku strādāt ar Looper pedāļiem, ko parasti izmanto mūziķi, lai uzstādītu vai pielāgotu ritmu. Es pedāli savienoju ar filmu projektoru – ir interesanti eksperimentēt, kā jaunās tehnoloģijas var apvienot ar analogajām! Kopš sāku strādāt ar filmu, mani vienmēr dzinusi uz priekšu zinātkāre. Mans tēvs bija zinātnieks, un domāju, ka tieši zinātniskā interese par to, kā darbojas filma un tajā iekodētā skaņa, mani aizrāva. Strādājot ar filmu, man patīk to kā instalāciju pielāgot telpai – tas ir izaicinājums. Piemēram, kādā performancē izmantoju spoguli, uz kura projicēta manis veidotā filma ar maniem vecākiem – to skatoties, var redzēt ne tikai manus vecākus, bet arī manis paša atspulgu, vērojot projekciju. Tas ir papildus uzslāņojums.
L.L.: Mēs (ar Gaju – red.) izmantojam telefonus, lai uzņemtu jebko no ikdienas, kas šķiet interesants. Tādējādi sanāk akumulēt lielu skaitu kustīgu attēlu, kuri reti tiek izmantoti. Veidojot digitālu video, ir ļoti plašas iespējas izmantot dažādus efektus, un konkrētajā brīdī tie ir šķietami labi un iedarbīgi, bet… Vai tie spēs noturēt kvalitāti? Šaubos. Darbs ar filmu aizņem daudz laika – tā ir jāattīsta un jālīmē filmu cilpas, un tas tik tiešām ir laikietilpīgs, savā ziņā amatniecisks un arī glezniecisks process. Principā tu vari redzēt paveikto darbu. Tu vari redzēt ieguldīto laiku. Neesmu pārliecināta, ka tā jūtos, kad redzu video darbu.
Skats no Gaja Šervina solo performances “Papīra ainava”
Gaj, esmu redzējusi tavu performanci “Filma telpā” (Film in Space) Londonā (Camden Arts Center, 2012), kas mani ļoti aizrāva. Tā bija mana pirmā pieredze ar filmu kā fizisku mediju. Savukārt 2016. gadā Berlīnē apmeklēju performanci “Papīra ainava” (Paper Landscape), kuru šogad varēsim redzēt arī “Procesā”. Katru reizi, kad saviem studentiem parādu šīs performances, viņi tās vērtē atzinīgi. Abas radītas 20. gadsimta 70. gados, bet joprojām ir tik laikmetīgas. Ņemot vērā, ka jūs abi vairākas desmitgades strādājat paplašinātā kino medijā, sakiet, kā jums šķiet, kā šis izteiksmes veids ir mainījies laika gaitā?
L.L.: Es sāku darboties šajā medijā salīdzinoši vēlāk – tikai 2004. gadā. Gajs ar paplašināto kino aizraujas jau kopš 70. gadiem. Esmu studējusi Čikāgā, kur eksperimentālā kino tradīcija ir nedaudz citāda – Amerikā plaši tiek izmantots naratīvs un poēzija, skaisti attēli, lai vēstītu stāstu. Savukārt mana pirmā pieredze ar paplašināto kino bija Vācijā, Dortmundē. Tas bija elpu aizraujoši un salauza ideju par to, kas ir kino pieredze. Pēkšņi nebija kino ekrāna – tas nebija vajadzīgs! Mijiedarbība ar skatītāju bija svarīga. Tajā pašā laikā, kad uzsākām ar Gaju kopīgi veidot paplašinātā kino performances, šķiet, auditorija vēl ļoti labi saprata un zināja, kas ir filma. Bet desmit gadus vēlāk (es atceros) vadījām meistarklasi Singapūrā, un kāds students man pienāca klāt un vaicāja par filmas lentu: “Sakiet, kā tas strādā?”. Es pēkšņi sapratu, ka ir mainījusies auditorija – jaunākā paaudze neizprot analogo tehnoloģiju. Mums ir jāmaina veids, kā runājam par analogo filmu. Mums ir jāskaidro citādāk.
Attēls no Linnas Lū paplašinātā kino performances “Washi MM”
G.Š.: Kad sāku strādāt Londonas Filmdaru kooperatīvā, es biju otrā paaudze, kas pievērsās paplašinātā kino praksei. Tolaik mani aizrāva tas, ka bija pieejams aprīkojums un es varēju radīt 16mm filmas, kā arī paplašinātais kino bija uzskatāms par jaunu mediju tieši mākslas pasaulē – tas vēl nebija pietiekami plaši izpētīts un izmantots. Es biju pabeidzis glezniecības studijas Čelsijas Mākslas koledžā un, patiešām, paplašināto kino redzēju kā radikālu mediju, kas, manuprāt, tobrīd varēja kļūt par nozīmīgu vizuālās mākslas formu. Diemžēl, tas nav noticis. Daļēji pateicoties tam, ka to īsti nevarēja parādīt galeriju telpās, tās nebija tam paredzētas, savukārt komerciālajai pasaulei nebija intereses – ar eksperimentālo kino nevarēja īsti pelnīt. Protams, tie arī nebija mākslas objekti, kurus varētu kolekcionēt.
L.L.: No kustīgā attēla kā medija allaž ir sagaidīts stāsts, naratīvs un dokumentēšana, tas it kā piešķir vērtību. Un ne tikai filmu festivālos, to – savā ziņā – sagaida arī mākslas galerijās un muzejos. Bet mēs darbojamies materiālā, pētām un veicam strukturālu darbu ar filmu… Abas šīs pieejas – stāstnieciskā un eksperimentālā – nav vienādi prestižas. Varbūt būtu labāk teikt, ka tās nesaņem vienādu uzmanību. Muzejos pievērš uzmanību citām mākslas formām un to procesiem, bet no kustīgā attēla tiek sagaidīts vien stāstījums. Paplašinātais kino ir mākslas forma ar ļoti mazu kopienu, kas tai seko.
Attēls no Gaja Šervina un Linnas Lū kopīgās paplašinātā kino performances “Vowels & Consonants”
Kā jūs skaidrotu, kas īsti ir paplašinātā kino performance tiem, kas iepriekš ar šo mediju nav sastapušies? Kāda ir galvenā atšķirība starp paplašinātā kino performancēm un jebkuru citu audiovizuālu mākslas darbu, instalāciju un klātienes performanci?
L.L.: Vienmēr, kad tiek runāts par kustīgu attēlu un kino, dominē ideja, ka stāsts būs par mākslas filmām. Lai vieglāk skaidrotu atšķirību, es aicināšu iedomāties gleznotāju, kas rada gleznas vai amatnieku, kas rada kādu amatniecības darbu. Paplašinātā kino performanču mākslinieks izmanto analogo filmu projektorus un filmu cilpas kā instrumentu, līdzīgi kā gleznotājs izmanto otu. Paplašinātais kino nav īsti par naratīvu, bet drīzāk par tehniku, ko var sniegt izmantojamie instrumenti – projektors, tajā ievietojamais materiāls un projekcijas virsma. Es aicinu par to domāt kā par tēlotājmākslu – tā, iespējams, būtu vieglāk saprast, kas īsti ir paplašinātais kino. Vislabāk to, manuprāt, var saprast klātienē. Paplašinātā kino skaistums ir tajā, ka nekas nav slēpts – pilnīgi viss ir redzams.
Attēls no Linnas Lū paplašinātā kino performances “End Rolls”
G.Š.: Savulaik kāds man vaicāja, vai paplašinātais kino nav tieši pretējs filmas kā materiālā sākotnējai idejai – ka tās radītājam nav jābūt klāt, lai nodotu vēstījumu? Tā patiesi ir, jo paplašinātajā kino mākslinieka klātbūtne ir nepieciešama, tā ir intīma pieredze. Reizēm šķiet, ka tā ir personīga pretošanās tam, kas notiek šajā lielajā korporatīvajā pasaulē, kurā dzīvojam. Paplašinātā kino performances noteikti ir jāpiedzīvo un pieredze jāaudzē, jo katrs mākslinieks, kas strādā šajā medijā, izvēlas ar materiālu darboties citādāk.
Titulbilde: No Gaja Šervina paplašinātā kino performances “Cycles#3”
