Piedzīvot skaņu vilni vizuāli
Lāsma Goba
Saruna ar austriešu mākslinieku Br-Laser
Eksperimentālā kino festivāla “Process” paplašinātā kino programmā “Process Expanded” 20. maijā uzstāsies austriešu mākslinieks Bernhards Razingers (Bernhard Rasinger) jeb Br-Laser ar performanci Isentropic. Atšķirībā no citām paplašinātā kino performancēm, kas piedāvātas “Process Expanded” programmā, Bernharda performancē netiks izmantots analogais projektors vai filmu lentas. Isentropic ir analogā pieredze, ko mākslinieks rada ar modulārajiem sintezatoriem, troksni izmantojot kā pamatmateriālu, lai veidotu skaņas skulptūras, kuras kļūst redzamas lāzera projekcijā.
Bernhard, tu esi vienīgais mākslinieks festivālā, kas uzstāsies ar analogās prakses performanci, taču neizmantojot nedz fotoķīmisku filmu, nedz filmu projektoru. Pastāsti, lūdzu, ko tieši tu darīsi performancē Isentropic.
Performancē izmantoju modulāro sintezatoru, ar kuru radīšu performances skaņu celiņu, taču sintezators būs savienots ar lāzera projektoru – tādu, kādu jūs parasti redzat deju klubos. Es savienoju šīs abas ierīces, lai parādītu un telpiski vizualizētu skaņu viļņus, kas veido izteiksmīgas skulptūras projekcijās. Tādējādi Isentropic ir gan mūzikas, gan vizuālā performance, abi elementi ir vienlīdz baudāmi. Šī performance ir analoga tā iemesla dēļ, ka modulārais sintezators ir tieši saistīts ar lāzera projektoru – izejošais elektriskais impulss no modulārā sintezatora netiek apstrādāts, bet gan tūlītēji tiek vizualizēts ar lāzera palīdzību. Nekas nav kalkulēts. Par modulārajiem sintezatoriem mēdz teikt, ka tie ir analogie datori. Brīdī, kad netiek dots elektriskais signāls no modulārā sintezatora, uz ekrāna redzēsim tikai vienu punktu, ko veidos lāzera stars. To iedzīvinās elektriskais impulss jeb skaņa no modulārā sintezatora. Attēls ar skaņu būs sinhrons, līdz ar to smadzenes saņems harmonisku signālu gan vizuāli, gan audiāli. Tā ir patīkama pieredze, kas var radīt hipnotisku efektu.
Visbiežāk ikdienā sastopamies ar tā dēvēto šizofoniju jeb pārveidotu oriģinālo skaņu. Mēs klausāmies mūziku no skandām, kas nevizualizē skaņu viļņus. Esam pieraduši nepatērēt skaņu vizuāli. Taču manā performancē dzirdamais skaņu vilnis būs redzams lāzera projekcijā. Tas palīdz saprast, kas notiek cilvēka bungādiņā – ja tas ir maigs vilnis, tas redzams un arī fiziski jūtams uz bungādiņas liegi. Savukārt, ja vilnis vizualizācijā parādās ar asām šķautnēm, visticamāk, būs jūtama durstīšanu auss membrānā. Skaņa pārvietojas gaisā, un šādi tā nonāk arī uz cilvēka bungādiņas – vai nu liegā vai arī salauztā, šķautņainā vilnī. Mums ir daudz vieglāk visu saprast, ja to izdzīvojam caur vizuālu pieredzi. Manuprāt, vērot Isentropic ir līdzīgi kā dzirdēt mūzikas instrumentu noskaņošanu. Mērķis ir sadzirdēt (saredzēt), kurā brīdī tas veido harmonisku skanējumu, bet, lai līdz tam nonāktu, mēs dzirdam (redzam) daudz disharmoniskus skaņu viļņus. Performance it kā vizuāli parāda, kā izskatās šis noskaņošanas process. Tajā brīdī, kad man izdosies “noskaņot”, arī lāzera vizualizācija iegūs mērenas un plūstošas aprises. Tas parasti ir brīdis, kad performances skatītāji izdzīvo harmonijas baudas mirkli. Arī fiziski. Tā patiešām ir hipnotiska pieredze, pat man. Es bieži vien nejūtu laiku savās performancēs – nezinu, vai ir pagājušas piecas minūtes vai pusstunda. Tādēļ lietoju taimeri, lai nepazustu.
Foto: Esteph
Ja man godīgi jāsaka, nebiju domājis, ka piederu pie paplašinātā kino performances kā mākslas veida līdz brīdim, kad sastapu Ievu (red. – Ieva Balode, festivāla “Process” un Baltic Analog Lab vadītāja) un Baltic Analog Lab komandu, kuri man sacīja – tu nodarbojies ar paplašināto kino, pat ja tu neizmanto celuloīda filmu vai analogo kino projektoru! Jo vairāk iepazinu paplašināto kino kā mākslas mediju, jo dziļāk izpratu arī savas performances. Esmu ļoti pateicīgs, ka mana analogā prakse tiek saskatīta arī kā paplašinātā kino pieredze.
Bernhards Razingers pie sava osciloskopa
Ko performances apmeklētājiem būtu jāņem vērā, apmeklējot Isentropic?
Es vēlētos, lai skatītāji izbauda mirkli. Mūsdienās pārāk daudz aizraujamies ar nākotnes plānošanu vai pavadām laiku mūsu viedierīcēs – tas atņem mums iespēju būt šeit un tagad. Esmu pamanījis, ka manās performancēs cilvēki tomēr izmanto telefonus, lai iemūžinātu piedzīvoto, bet tikpat bieži arī redzu, ka cilvēki uzvedas teju kā nohipnotizēti. Viņu acis ir plaši ieplestas un tās netiek atrautas no projekcijas. Tas pats notiek ar mani – es reizēm zaudēju kontroli, to pārņem sintezators. Gadās apjukt uz tā esošajā “vadu spageti” un izdaru vienu kļūdu pēc otras. Cilvēks pēc būtības vēlas visu kontrolēt un paredzēt. Bet ar šo performanci nereti notiek tā, ka man nākas zaudēt tehnoloģisko kontroli. Ir tumsa, ir šis nesaprotamais “vadu spageti”, un es nezinu, ko es daru! Bet vienlaikus man arī nekas nav jādara – mašīna dos impulsus pati, man neiejaucoties – es varu būt kā pārējie skatītāji un vienkārši vērot, kas notiek ar projekcijām. Tādā ziņā esmu vienlīdzīgs ar skatītāju. Man nav cita ekrāna vai citu rīku, ir tikai projekcija uz ekrāna. Kā dodoties kosmosā.
Kādu disciplīnu tu pārstāvi un ar ko nodarbojies ikdienā?
Skatītāji var justies droši manās performancēs – visiem zināms, ka lāzera stars var nodarīt kaitējumu redzei, taču esmu sertificēts lāzeru drošībā un rīkojos atbilstoši drošības noteikumiem. Pēc profesijas esmu inženieris, studējis tā saucamās urbānās tehnoloģijas jeb tās, kuras jau uzskatām par pašsaprotamām – ūdens apgādes sistēmas, kanalizācija, telekomunikācijas, enerģijas padeves sistēmas, arī satiksmes regulēšana un tā tālāk. Ļoti tehniskas studijas. Izvēlējos gan vairāk pievērsties elektronikai, jo, manuprāt, elektrība ir melnā maģija. Es vēl aizvien līdz galam nespēju izprast šo fenomenu. Elektrību nevar īsti sataustīt, jo tā var nogalināt, tāpat arī to nevar redzēt, ja neizmanto osciloskopu. Es savulaik spēlēju elektroniskās mūzikas grupā, un man ienāca prātā paskatīties, ko rāda osciloskops, ja to savieno ar sintezatoru, un man patika vizualizācijas, ko ierīce rādīja. Diemžēl gandrīz nekad nedevāmies uzstāties ārpus Vīnes, jo mūsu mūzikas ekipējums sastāvēja no vairākiem smagiem sintezatoriem; tos bija grūti pārvadāt. Kā jau tas mēdz notikt, arī mūsu mūzikas grupa pēc laika izjuka. Taču man vienmēr bija sapnis doties tūrē. Līdz ar to nācās radīt projektu, ar kuru es varētu apceļot pasauli un būt neatkarīgs. Izdomāju, ka tas varētu būt ļoti interesanti – ar osciloskopa palīdzību vizualizēt sintezatoru radītos viļņus, tomēr osciloskopa vietā izmantot lāzerus. Tolaik man nebija nekādas izpratnes par lāzeriem, bet tagad ar to nodarbojos jau desmit gadus. Manas performances man ir ļāvušas apceļot visu pasauli, uzstājoties dažādu mākslas disciplīnu festivālos un pasākumos. Redzi, tagad esmu jau paplašinātā kino programmā eksperimentālā kino festivālā!
Titulbilde: Bernhards Razingers. Foto: Severin Dostal
