Starp relaksējošu meditāciju un intensīvu masāžu
Lāsma Goba
Saruna ar čehu filmdari un paplašinātā kino mākslinieku Janu Kulku
Eksperimentālā kino festivāla “Process” paplašinātā kino performanču programmā Process Expanded 19. maijā uzstāsies čehu filmdaris un paplašinātā kino mākslinieks Jans Kulka. Performancē “Raksti” (Patterns) mākslinieks izmanto pašradītu aparātu Arheoskopu, caur kuru ar 60mm kinolentas palīdzību skatītājam atklās motīvu un rakstu kinematogrāfisko potenciālu.
Tu uz festivālu “Process” ieradīsies ar pašizgatavotu analogo projektoru, ko esi nodēvējis par Arheoskopu. Vai vari pastāstīt par šo ierīci?
Arheoskops ir analogais projektors, kam piemīt tādas tehniskās īpašības, kas parasti citiem projektoriem nepiemīt. Arheoskopā izmantotās lēcas nav ierastās projektoru halogēna kvēlspuldzes – visas četras lēcas veido LED gaismas. To priekšrocība ir, ka tās var ātri izslēgt un ieslēgt, nav ierastā gaismas “izzušanas” mirkļa. Citos analogajos projektoros tiek izmantoti mehāniski slēģi, lai panāktu strauju gaismas izdzišanu. Arheoskopu atliek tikai izslēgt, nav jāveic liekas kustības ap mehānisko slēdzi, un tas atvieglo darbu, veidojot filmas projekcijas ritmu. Tāpat Arheoskopā esmu iebūvējis sekvencētāju jeb sensoru, kas koordinē lēcu darbību secību.
Tomēr pats svarīgākais, kas manis veidoto ierīci atšķir no citiem analogajiem projektoriem, ir, ka tajā nav iebūvēts stoperis jeb detaļa, kas nofiksē katru filmas kadru lēcas priekšā. Arheoskopā filmas lenta nepārtraukti slīd uz priekšu, un šai ierīcei nav nepieciešama kinolenta ar lentas caurumiem jeb perforāciju. Tas nozīmē, ka Arheoskops man ļauj projicēt jebkāda veida materiālus – tām nav obligāti jābūt klasiskajām kinolentām. Tas var būt jebkurš cits caurspīdīgs materiāls, kas uzvedas tieši tāpat kā celuloīda vai polimērmateriāla filma. Tam patiesībā ir ļoti praktisks iemesls – kinolentas ir dārgs un trausls materiāls, un visbiežāk tās plīst tieši perforācijas caurumos, jo nolietojas stoperu dēļ. Būsim godīgi, darboties ar analogo filmu ir ļoti dārgi. Man bija svarīgi atrast ilgtspējīgāku variantu, tādējādi kļūstot neatkarīgam no filmas kā materiāla, un saglabājot savu aizraušanos ar analogo kino praksi.
Mana būvētā projektora jeb Arheoskopa nosaukums cēlies no diviem grieķu vārdiem – arche (no grieķu val. sākums vai pirmavots) un skopéō (no grieķu val. skatīt, pētīt, ielūkoties). Nosaukums simbolizē manu pārliecību par to, ka pamats, bāze ir pats svarīgākais un mums visiem vissaprotamākais. Tur nav nekā lieka, tas nav apaudzis ar lieku un muļķīgu informāciju, svarīgi ir pieturēties pie izcelsmes. Mēs esam tik dažādi, katrs ir specializējies savā jomā, bet pašos pamatos visiem mums ir kaut kas kopīgs. Es meklēju to, kas mūs vieno, nevis polarizē un atšķir. Aizmirstam par valodu un kultūru. Manuprāt, paplašinātā kino prakse ļauj mums visiem atgriezties pie sākumpunkta. Tā ir dzīvā performance, kurā satiekamies. Līdzīgi kā alu cilvēki sildījās un vadīja laiku pie ugunskura. Tikai šeit ļaudis tiekas pie projekcijām. Ne velti saka, ka cilvēks bez mitas var lūkoties ugunī vai ūdenī, un visiem patīk. Bet kas tur ir? Tur taču nav nekā – nedz stāsta, nedz kā cita… Taču ikviens no mums būs fascinēts, raugoties ugunī… Mirgoņai un ņirboņai ir maģisks efekts uz mūsu smadzenēm. Mans ideāls ir panākt, lai cilvēki, skatoties manis veidotajās projekcijās, lūkotos tajās tieši tāpat kā ūdens mirgoņā vai sprakšķošā ugunī.
Kādu materiālu tu izmanto “Rakstos” un ko sagaidīt no tavas performances?
Performancē “Raksti” es izmantoju 60mm nestandarta pašizgatavotu lentu – plastmasas plēvi, kuru parasti lieto pudeļu etiķetēm. Tā ir caurspīdīga, plāna, izturīga, kā arī lēta. Protams, oriģināli nav radīta filmu projekcijām (bet ir ļoti optimāla un biezumā pat atbilstoša), līdzinoties celuloīdai kinolentai ar tai piemītošajām īpašībām.
Performance “Raksti” savā būtībā ir ļoti vienkārša. Nosaukums norāda uz to, ko redzēsiet performancē – rakstus, kas atkārtojas. Performance ir kā audiovizuāla cīņa starp kārtību un nekārtību. Ievelkoša, visaptveroša jutekļu spēle, liekot acīm nemitīgi sekot līdzi rakstam, bet smadzenēm – projicētā attēla interpretāciju laukam. Performances mērķis ir pamanīt paternus, kas savā ziņā ir sarežģīts termins – paterns var būt jebkas, ne tikai atkārtojošs raksts. Jebkas, kas var atkārtoties – arī cilvēku uzvedība. Mani aizrauj šis fenomens. Mans mākslinieciskais mērķis, strādājot ar filmu projekcijām, ir… Noskaidrot, kā būtu, ja būtu. Manā gadījumā tas ir radīt kino pieredzi, kurā nepastāv cilvēku valoda. Lielākoties filmām ir naratīvs, taču mana kā filmdara un mākslinieka vēlme ir radīt ko tādu, ko mēs spētu patērēt arī tad, ja mums nebūtu valodas – ja mēs visu uztvertu tikai ar redzi?
Performancē izmantoju “filmu cilpas” jeb plastmasas lentas, uz kurām ir uzprintēti raksti. Es pat uzbūvēju printeri, lai uz paštaisītajām lentām drukātu rakstu. Printeris gan ir ļoti vienkāršs. Tas arī bija viens no tiem retajiem gadījumiem, kad ierīci izgatavoju ar pirmo mēģinājumu – nekādi prototipi, nekā, izdevās uzreiz. Tā notiek reti. Es tiešām nebiju gaidījis, ka to paveikt būs tik vienkārši.
Kas tev lika pievērsties paplašinātā kino praksei? Kas ir kalpojis par iedvesmu?
Esmu studējis grafisko dizainu, bet vēlāk absolvēju FAMU filmu skolu Prāgā. Tieši tur es apguvu filmu kā mediju un aizrāvos ar analogo fotogrāfiju. Iepatikās strādāt ar 16mm filmu, kā arī iepazinos ar eksperimentālo kino. Mani interesē eksperiments tieši tā iemesla dēļ, ka neredzu jēgu darīt kaut ko tādu, ko jau darījuši citi – viņiem tas noteikti ir izdevies un izdosies labāk nekā man. Gribas piedāvāt kaut ko jaunu, tādējādi sniedzot savu pienesumu medija paplašināšanā. Nu jau filma ir pierasts un pat sens izteiksmes veids – kā medijs tā pazīstama jau krietni ilgāk par gadsimtu (protams, salīdzinot ar citām tēlotājmākslu formām, filma joprojām ir ļoti jauna).
Pirms pievērsos paplašinātajam kino kā mākslas veidam, ar 16mm filmu darbojos ļoti klasiskā veidā. Taču tad bija viens brīdis, kad sāku aizrauties ar ideju, ko sniedz transa un hipnozes stāvoklis. Man radās ideja par filmu hipnozi. Proti, izveidot kino filmu, kas spētu nohipnotizēt visus skatītājus zālē. Savveida atvērto meditāciju, kur visi vienlaicīgi ieslīgst sapņu stāvoklī un pēc tā atgriežas attīrījušies. Taču, iedziļinoties hipnozē kā praksē (es par to sākotnēji nezināju itin neko!), man nācās atzīt, ka šī nav lieta, ar ko jokot. It īpaši, ja nezini, ko dari. Vēl jo vairāk, ja vēlies to darīt kolektīvi. Tas nav jautri. Var notikt kaut kas slikts. Sapratu, ka man kā filmdarim ir jāatrod cits veids, kā strādāt, nevis nodarboties ar pašdarbniecisku hipnozi.
Mani aizrāva arī 19. gadsimta čehu zinātnieka Jāņa Evaņģēlista Purkiņes atklājumi, kuru uzskatu par vienu no visu laiku ģeniālākajiem zinātniekiem. Viņš pētīja cilvēka redzi – kā darbojas cilvēka redze, kāda ir acs fizioloģija? Viņš ne tikai preparēja acis, bet veica reālus eksperimentus par gaismas uztveri. Tas mani pamudināja šādus eksperimentus realizēt ar filmu projekcijām. Patiesībā Arheoskops ir jau otrā ierīce, ko esmu izveidojis, lai eksperimentētu ar projekciju iespējām. Tādēļ man ne pārāk patīk, ka performances, kuras radītas ar Arheoskopu, tiek filmētas. Kāpēc? Tāpēc, ka kameras lēca nav tik jutīga kā mūsu redze, un video darbā pazūd Arheoskopa jēga. Arheoskopa radītās projekcijas ir jāredz nepastarpināti.
Ko sagaidi no performances apmeklētājiem?
Ceru, ka viņi piedzīvos ko līdzīgu hipnotiskai pieredzei. Kaut ko starp relaksējošu meditāciju un intensīvu masāžu. Tam jābūt kaut kam unikālam – tā es vēlētos. Līdzīgs efekts varētu tikt sasniegts ēdot halucinogēnās sēnes vai lietojot LSD. “Raksti” ir ļoti efektīgi, tā ir hipnotiska, suģestējoša pieredze. Es ceru, ka apmeklētājiem būs līdzīgas sajūtas kā savulaik man, kad sāku strādāt ar paplašināto kino – nespēju atraut ne acu no projekcijām, pazaudēju laika sajūtu un nepamanīju savu notirpušo kāju. Man arī nav iebildumu, ja cilvēki, kuriem piemīt analītiskāka domāšana, nepievērsīs uzmanību tik daudz projekcijām, kā tam, kā darbojos ar Arheoskopu. Man personīgi patīk skatīties tikai uz projekciju. Tās tiešām ir jaudīgas, jo spēj ietekmēt smadzeņu aktivitāti. Ir pat pētījumi, kas pierāda, ka visaugstākie smadzeņu aktivitātes rādītāji tiek sasniegti, cilvēkam atrodoties stroboskopa iespaidā.
Kādas ir lielākās grūtības un izaicinājumi, izpildot performanci ar Arheoskopu?
Būšu godīgs – pati ierīce ir ļoti smaga. Vistrakākais ir tad, kad pēc uzstāšanās ir jādodas mājup – esmu pilnīgi viens ar šo 90 kilogramus smago mašīnu. Protams, varu to “sadalīt” mazākās daļās, jo citādi vispār nevarētu pārvietot. Banāli, jā, bet šis ir pats lielākais izaicinājums (smejas). Protams, tā ir mana vaina, ka šī ierīce ar četrām LED spuldzēm ir tik neparocīga – kad izstrādāju tās prototipu, biju paredzējis, ka vēlāk to attīstīšu un padarīšu mazāku un ērtāk pārvadājamu. Projektorā ir četras LED spuldzes, kas ļoti uzkarst, un līdz ar to ierīcē jābūt dzesētājam. Kad veido prototipu, tajā brīdī domā tikai par to, lai tas strādātu. Nav bijis laika domāt par dizainu un ierīces optimizāciju.
Tāpat īstens izaicinājums ir pastāstīt citiem, kas tas par krāmu – ir grūtības pieteikt savu dalību festivālos, jo neviens nekad nesaprot, kas šī ir par ierīci. Visas problēmas pazūd, kad cilvēki redz ierīci darbībā – visiem patīk. Bet nekad neesmu ticis ielūgts uz festivālu, ja jāpiesakās tiešsaistē. Man tiešām vairāk sāp sirds, cik grūti ir nodot vēstījumu par to, kas ir mans Arheoskops. Palīdz tikai fakts, ja cilvēki bijuši klātesoši performancēs. Tikai tad viņi man zvana un aicina uz festivāliem.
Kāda ir atšķirība starp paplašināto kino un citām audiovizuālām mākslas pieredzēm?
Paplašinātais kino ir klātienes tūlītēja pieredze. Kā mākslinieks tu satiec savus skatītājus un piedzīvo viņu emocijas, sajūtas uzreiz. Līdzīgi kā mūzikas koncertā – ja ir atdeve, cilvēki taču ir aizgrābti? Es tādu pieredzi vēlējos sasniegt ar kino. Ņemot vērā, ka esmu veidojis gan filmas, gan animācijas – pēc ilgāka laika tās redzu uz ekrāna, bet šo kustīgo attēlu vairs nejūtu kā savu. Bet paplašinātais kino ļauj spēlēt koncertu kā instrumentu izmantojot kino. Tā vienmēr ir pirmizrāde. Esmu pat sapratis – man ir nepieciešami mēģinājumi, lai šo performanci nospēlētu! Vienreiz pēc ilgāka laika uzstājos ar Arheoskopu un bija sajūta, ka tūlīt apmaldīšos – ir tumsa, ir tik daudz pogu un man jādomā par gaismām! Tas ir instruments un tas ir jāpraktizē. Citādi nekā.
