Triksteris mūsu vidū. Romans Korovins
Saruna ar Romanu Korovinu – vienu no astoņiem izstādes “Ornamentālisms. Latvijas mūsdienu māksla. Purvīša balva” dalībniekiem. Izstāde tiek atklāta šodien, 8. maijā Venēcijas mākslas biennāles Paralēlās programmas ietvaros.
08/05/2015
Trikstera uzdevums sākotnēji bija graut un jaukt pretnostatījumus,
izsmiet to robežas, izsprūkot no jebkādām konvencijām un vērtību sistēmām.
Viktors Miziano
Romans Korovins – liels bārdains vīrs, kurš parasti nēsā džinsus, rūtainu kreklu vai jaku ar kapuci. Viņam patīk roks, elektrisko ģitāru skanējums un viņš zina, kas ir montāža. 1997. gadā viņš pabeidza Latvijas Mākslas akadēmijas grafikas nodaļu, tomēr kļuva par gleznotāju abstraktā ekspresionisma garā. Taču likumsakarīgas apstākļu sakritības rezultātā pelnīt iztiku viņš sāka kā reklāmas un mūzikas klipu režisors. Pēc tam, pēc trijiem gadiem, viņš aizbrauca uz Ņujorku, kur strādāja par menedžeri vienā no dīvainākajām galerijām, kas tolaik darbojās pilsētā. Atgriezies Latvijā, viņš no jauna pievērsās reklāmai un paralēli, nepamezdams nodarbošanos ar glezniecību, pamazām pievērsās savas firmas zīmes – “romankorovinisko” gabalu – radīšanai. Būtībā tas vienmēr ir kas ļoti vienkāršs – statiski (ja tā ir fotogrāfija) vai kustīgi (ja video) attēli ar pa pusei izsmējīgiem, pa pusei ironiskiem parakstiem/nosaukumiem. Nedaudz absurdi, nedaudz sirreāli tie kādā brīnumainā un uzjautrinošā veidā atjauno mūsu realitātes sajūtu — tās dzīves realitātes, kas rit aiz loga, aiz stūra, aiz tuvākā pagrieziena. Pašpietiekamas, bezpatosa realitātes sajūtu. Ar līdzvērtīgu vieglumu Korovins samaina vietām vai apšauba priekšstatus par “augsto” un “zemo”, lielo un mazo, tālo un tuvo. Viņš izdevis vairākus albumus ar šādiem uzņēmumiem, turklāt jaunāko ar nosaukumu “ROCK” 2014. gadā klajā laidusi apvienība “Orbīta” – Latvijas literātu projekts, kuram nebūt nav sveša vizuālā kultūra. Visticamāk, tā nav nejaušība, jo arī pats Romans runā par zināmu savu darbu poētiskumu. Un tajā pašā laikā šaubās par nepieciešamību tos pārstāstīt vārdos.
Romans Korovins. „Peldēšanās un sauļošanās“. 2010
To arī nemēģināja kurators un mākslas zinātnieks Viktors Miziano (kopā ar Daigu Rudzāti viņš arī izstādes “Ornamentālisms” kurators), kurš pēcvārdā albumam “ROCK” nolēma iezīmēt šī mākslinieka darbu fonu. Viņa teksts iesākas ar ievadošu neizpratni un jautājumiem: “Atsevišķi Korovina darbi rāda pilnīgu idiotismu vai senilitāti, kamēr citi – ciniski joko, bet daudzi viņa fotodarbi – īpaši tie, kas ievietoti grāmatas beigu daļā, tā vien šķiet dzimuši psihodēliskas pieredzes ceļā, un daudzi citi – ja ne visi grāmatā apkopotie,– izsauc pilnīgu neizpratni. Ar ko, galu galā, mums šeit ir darīšana? Kas motivējis autoru noteiktā brīdī pagriezt fotoaparāta aizvaru pret noteiktu realitātes fragmentu? Kas tā par subjektivitāti, kas stāv aiz šīs fotogrāfijas korpusa, kura pretendē uz mākslas darba statusu?” Tālāk detalizēti un argumentēti Viktors Miziano paskaidro, kādēļ Romana Korovina darbos viņš saskata uzsvērtu trikstera pozīciju, kura “vērsta uz vienu īpašu taktisku mērķi – sataustīt pasaules struktūrā pretrunas un plaisas, atkarot īsus, taču skurbinošus un tādēļ nepiedienīgus brīvības mirkļus.”
Grāmata Rock
Šķiet, šis raksts patiešām ir Romana Korovina poētikas izpratnes atslēga, tādēļ mums nepieciešams vēl viens pagarāks citāts no šī teksta, bet pēc tam – uzreiz un bez brīdinājuma – sekos intervija: “Tomēr sirreālistiem, tāpat kā tiem tuvajam Žoržam Batajam, smieklu stihijai piemita transgresīva jēga. Transgresīvajai apsmiešanai tika pakļauts tas, kam citi centās piešķirt vai atjaunot cildenā vai pat sakrālā statusu. Ar šī sakrālā pamatu tika saprasts subjekta intimizācijas un pasaules sastatījums, subjekta neatkarība no lietiskuma varas, tātad: no mūsdienībai uzspiestās atkarības no materiāliem objektiem un paša cilvēka pārvēršanas par vienu no lietām. Tieši tas – atgriešanās pie sakrālās domas cilvēciskās pieredzes – ir Korovina lietu un žestu teātra slēptais mērķis. Un to piepildīt kļūst iespējams, vēršoties pie pašiem arhaiskākajiem intimizācijas mehānismiem. Svarīgākais no tiem – kā zināms, pateicoties Marselam Mosam – ir potlačs jeb apdāvināšanās rituāls. Izšķērdējamais upuris izrauj cilvēku no nabadzīguma lietu ielenkumā, lai atgrieztu viņu pie dievišķās kārtības. Korovina darbos visredzamākā potlača forma ir demonstratīvā konvencionālo vērtību apstrīdēšana un negatīvo vērtību jeb, viņa paša vārdiem runājot, necieņas, pofigisma, lopiskuma afektācija – tajā, lūk, arī balstās viņa anticildenā poētika.”
Viens no grāmatas Rock atvērumiem
Kā tu jūties, kad lasi rakstus par sevi?
Kad Viktors nolēma uzrakstīt par mani grāmatai “Rock”, tad, saprotams, man bija interesanti. Bet vispār neviens jau arī neraksta. Un arī es pats ne pārāk kontaktējos ar medijiem, esmu jūtīgs cilvēks (smaida), ar vārdu mani var ievainot. Protams, Miziano ir interesanti lasīt tieši no mākslas vēstures aspekta, skatījuma horizonta. Bet raksti, kas mēģina aprakstīt tavu mākslu ar vārdiem... Es taču tāpat cenšos radīt diezgan poētiskus gabaliņus, kādēļ tos tulkot vārdos? Visapkārt pamatā viss tiek aprakstīts emocionālā līmenī – “Mašai patīk/Mašai nepatīk”, bet tas viss var būt arī pilnīgi zinātnisks un patiešām pamatots. Es pats esmu noklausījies divus mākslas vēstures kursus – gan Rozentāla skolā, gan Akadēmijā. Bet manā galvā tas viss paliek kā attēli, ciparu un vārdu faili izdzēšas, paliek intuitīvi vizuālā “dzīve”. Tādēļ man ir tik interesanti, kad cilvēki ko foršu spēj formulēt vārdos. Lasi “Rīgas laiku” un domā – mīļo mammīt! – kā viņi to dara? Tomēr par to neizjūtu kompleksus – esmu cita tipa mašīna, es šo pasauli aprakstu attēlos.
Bet vai tu seko tam, kas pasaulē notiek mākslas sfērā?
Nē, kaut kā nē. Nesekojas – un nesekojas. Kādreiz man patika atvērt, piemēram, “Artforum”, īpaši, kad dzīvoju Amerikā, bet pēc tam sāku just, ka mana dzīve – tie ir Mangaļi, centrs, kaut kādas konkrētas lietas. Es pārstāju tam visam sekot. Man patīk, ka es neko ne ar ko nesalīdzinu. Es taču esmu vājš cilvēks, sāku salīdzināt, apskaust, ka puišiem viss tik forši kaut kur tur, Ņujorkā. Agrāk notika mācīšanās un tapšanas process. Un kāds Klē albums vienkārši nogāza no kājām. Bet tagad ir sajūta, ka, jā, ir citi mākslinieki, viņi nav ne labāki un ne sliktāki, vienkārši citi.
Daudz vairāk mani iedvesmo mūzika. No skaņas var gūt iedvesmu attēlam, bet no attēla attēlam – tas nav tas. Grūti iedvesmoties no materiāla, kuru kāds jau apstrādājis. Apbrīnot, protams, var. Bet mūzika, roks, raupjās formas, septiņdesmitie, sešdesmitie, pati elektriskās ģitāras skaņa, spēcīga ritmika, angļu valoda, filosofija, visas šīs pamatlietas – meitene aizgāja, meitene atnāca, asprātība pauzēs... Kaut kā es nesaslēdzos ar džezu, tajā, protams, viss ir sarežģītāk. Bet vitāls roks White Stripes garā – tur cilvēki atklāj interesantas vārdu kombinācijas, to atkārtojumus. Man tas patīk, es it kā viņiem atbildu: “Jā, jā, es saprotu jūs, puiši, esmu ar jums, sēžu te, esmu šeit, blakus.” Tādi, lūk, ir mani draugi.
Romans Korovins. Nothing II. 2007
Acīmredzot tu varēji labi iepazīt mākslas pasauli no iekšpuses, kad strādāji Ņujorkas Fulcrum Gallery?
Jā, tas bija pirms četrpadsmit gadiem. Tā bija dīvaina galerija. Kad ieradās klients, pie viņa pa stieni nošļūca sieviete kailām krūtīm. Viss bija maksimāli ekscentriski. Viņi pārdeva actual art, t. i., gleznas, kas ar laiku mainās, dzīvo savu dzīvi. Sarūsējušas metāla plāksnes, kas stāvējušas uz jumtiem, tāds konceptuālisms. Un tu katru dienu skaties uz šo “art piece”, un tas mainās. Mainās dzīve, un mainās arī tas. Bet tajā pašā laikā liekas, ka tas jāizstāda tādā baltā un ideālā konceptuālā galerijā. Bet te – īsti mežonīgie rietumi, īpašnieki kovboju zābakos, tādi īsti sešdesmitgadnieki. Klienti turpretim pavisam nebija no estētiskā gala. Iesteidzas sieviete – “esmu no Saūda Arābijas” – nopērk par trīspadsmit tūkstošiem sarūsējuša metāla gabalu, visu paraksta un aizskrien. T.i., tā bija ļoti savāda vieta, nenormāla eklektisma pilna. Galerija piederēja pārim, vīram un sievai, un viņiem patika, ka apkārt valda kosmopolītiska vide – gan arābs būs, gan krievs, īsāk sakot, pasaules vilnis. Otrdienās viņi rīkoja pieņemšanas piecdesmit līdz simts cilvēkiem, es biju bārmenis, salēju vīnu. Bet tas pat bija lieliski. Tomēr tur atgriezties negribētos pavisam. Tad mēs ar manu sievu Aņu tur nodzīvojām divus gadus, un tas bija mūsu mīlestības augstākais punkts, un jaunības, pēc tam piedzima dēls...
Romans un Aņa
Un viss mainījās?
Jā. Un tagad, kad internetā ierakstu tās galerijas nosaukumu, neatrodu neko. Kopumā tas bija tad, tur... Un tur arī palika.
Manuprāt, vēl kāda nozīmīga detaļa ir tas, ka jau kopš deviņdesmito vidus tu filmē dažādas lietas reklāmai...
Ilgi? Jā... Bet es nodarbojos tieši ar video – filmēju, montēju. Montāžas, secīguma aspekts te ir ļoti svarīgs. “Montāža” teica Viktors Vilks, kura studijā sāku ar to nodarboties “ir galvenais dzīvē”. Šis secīgums ir tavs ceļš, tavs way telpā. Vai nu tu šobrīd stāvi vai kusties. Montāžu var uztvert vai nu pavisam burtiski vai filozofiski – kā dzīves ritmu.
Ko tu domāji, teikdams: “vai nu tu stāvi vai kusties”?
Iņ-jaņ. Divi pirmsākumi, kas viens otru ietekmē. Tādēļ dzīve nevar būt balta vai melna. Tā nemitīgi melnē un balo. Un tava ceļa gudrība – cik pareizi tu pārvietojies telpā, kaut ko darīdams, teikdams vai nedarīdams neko. Tas ir kā kung-fu – tu sastingsti vai pēkšņi radi enerģijas izlādi. Bet arī darīšana un nedarīšana ir absolūti līdzvērtīgas.
Romans Korovins. Chuppa-Chups Shadow. 2008
Kāds tam sakars ar montāžu?
Tieši tā arī ir montāža. Tajā ir pauze, paātrinājums, akcenti, nobeigums. Tas ir viens un tas pats – mūzika, dzeja, attēls – montāža. Tu tikai nomaini atšķirīgus elementus. Teiksim, raksti tu romānu un sākumā nerādi varoni, tikai no mugurpuses, bet pēc tam – bams! – un viņš pagriežas, un pēkšņi izrādās... Un tā tālāk. Tādēļ šajā gadījumā, manā gadījumā, tie ir attēli. Taču es cenšos tos pielietot askētiski, bez izskaistināšanas, atstādams tikai vissvarīgākos elementus, ar kuriem es strādāju. Kā taiczi meistars – viņam ir tikai bambusa spieķis, kimono un tasīte. Tādēļ, ja glezniecība – tad audekls, ota, un viss. Ja fotogrāfija – fotoaparāts un filmiņa. Cenšos velti neraustīt visādus paņēmienus.
Izmantot vienkāršus izteiksmes līdzekļus?
Vienkārši izteiksmes līdzekļi, nu jā... Bet tas ne pēc kā neizklausās. Askētiskāka attieksme pret tehnoloģiju un materiālu. Manu darbu materiālā vērtība būtībā ir neesošs lielums. Izstādēs es izstādu kaut kādas pusskices, izdrukas, bez baltajiem rāmjiem. Nav tā, ka tavā apziņā uzreiz iešautos: “O, īsta manta! Masterpiece!” Man patīk nepabeigtība un uzmetumi. Piemēram, ja ir ideja video, to var uzfilmēt ar kameru vai ar telefonu – nav svarīgi. Arī bez krāsu korekcijas-šmorekcijas. Kad mākslinieks pirms lielas gleznas glezno mazus uzmetumus, tas vienmēr ir svaigāk par to, kas sanāk pēc tam. Kļūda slēpjas tajā, ka viņš ņem šo uzmetumu un mēģina atkārtot to, kas ar viņu jau noticis. Atkal ielīst tajā pašā mātē un tajā pašā pozā. Un tad šis “vislielākais” kļūst cits, nedzīvs. Bet man patīk dzīvas lietas.
Iespējams, tas kādā veidā nāk no tavas vizuālās pieredzes reklāmā. Tur tieši otrādāk sen kultivēts attēla perfekcionisms.
Varbūt te ir kāda saistība, tā kā divdesmit gadus esmu nodarbojies ar reklāmu. Bet visticamāk... Vienmēr vajadzīga kaut kāda pretošanās kaut kam. Piemēram, bija Padomju Savienība un tie cilvēki, kas bija pret to, teica: “Tas mums nepatīk, un mēs darīsim otrādāk.” Es nevaru teikt, ka man nepatīk reklāma, taču tai ir pavisam cita misija, mērķis, pašatdeve. Iespējams, ja es nebūtu nodarbojies ar reklāmu, tad būtu iestrēdzis savā abstraktajā ekspresionismā, tajos smalkajos abstraktajos meklējumos. Savukārt reklāma – tā ir nežēlīga, ciniska, viltīga. Tāds kā sports. Un pēc tik daudziem gadiem, kuru laikā šajā sfērā esmu nodarbojies ar video, es pārvaldu daudzas attēla apstrādes un pasniegšanas tehnoloģijas. Tādēļ es to visu apzināti atstāju aiz kadra, vienkārši ņemu kameru ar zūmu un taisu žžž-žžžž: uz priekšu, atpakaļ.
Romans Korovins. Big-eyed baby
Varbūt reklāmas ietekmē tavos darbos parādījies daudz sadzīviskas konkrētības, “šeit un tagad”, kuras tajos agrāk, deviņdesmitajos gados, šķiet, nebija.
Ja tu to redzi tā – iespējams. Agrāk es gleznoju zvērisku abstrakto ekspresionismu. 1993. gadā ar Romanu Dzjubenko mēs sarīkojām, manuprāt, bezgala elegantu izstādi – milzīgi audekli, sanāca ļoti jaudīgi. Un es turpināju attīstīt šo tēmu, bet pēc tam aizbraucu uz Ameriku. Un tur, kā reiz, es ar reklāmu nemaz nenodarbojos, aizmirsu par to visu. Un pēkšņi iezīmējās kas pavisam cits – fotogrāfija, vārds. Sapratne, ka abus var savienot un iegūt smieklīgas, ironiskas lietas. Bet tas viss vairāk nāca no britiem, anglosakšiem – tas angliskais ciniskais “melnais humors”, viss nedaudz brutālais. Un te atkal arī roks, par kuru mēs jau runājām. Un, lūk, tāda naiva, pastulba, ironiska černuha “tieši pa pieri” – tajā laikam parādījās tāda kā izeja. Pienāca 2002. gads, piedzima dēls, Luka, es nopirku fotoaparātu. Un, liekas, kāds mācekļa periods beidzās. Es pievērsos fotogrāfijai, un viss nostājās savās vietās. Kā ar meiteni – jā, tā ir viņa! Mīlestība.
Fotogrāfija un paraksts...
Jā, mani pārsteidza, ka kopā ar vārdu tas sanāk tik dziļi, ka vārds un attēls rada mākslas darbu ar divām trijām nozīmēm. Es ar to nodarbojos piecus sešus gadus. Tad sāku parakstīt mazāk, sāku saprast, ka divi attēli blakus spēj radīt vēl vairāk nozīmes. Tagad es veidoju stāstus no vienas vai divām vai pat piecām sešām fotogrāfijām. Un uzsvērta akcenta uz nosaukumu vairs nav. Humors ir palicis, taču tas it kā vien nedaudz pavīd. Vispār man humors – tā ir sīka cilvēka figūra... kurš aiziet tālumā... kaut kādi krāsu plankumi... Un to sauc “Māris”. Un mēs neredzam viņa portretu, neko, tikai punktu telpā... bet, kad tu uzraksti vārdu, tas jau kļūst par cilvēku. Ja tu iesit naglu un to nosauc par “Māri”, tad tā nagla jau ir Māris. Es, piemēram, braucu pa pilsētu un redzu – kokakolas reklāma, pudele, meitene un uzrakstīts “Santa”. Tikai jaunu cilvēku portreti, viņu vārdi un pats produkts. Tāds gājiens. Tādēļ, ka vārds – tā ir ļoti spēcīga lieta. Un es neiejaucos faktūrās, kas par cilvēku, kādēļ, skaidrā viņš vai piedzēries, vienkārši cilvēks un viņa vārds.
Vēl man patīk, kad es fotografēju kādu objektu, un visi nāk un skatās: “O! Ko viņš tur tādu interesantu atradis?” Un es to nofotografēju, un pēc tam citu objektu, ar kuru tas var “sakontaktēties”. Tikai glāze, pēc tam glāze sajaukta ar tavu cepuri un pēc tam vienkārši glāze. Tā notiek glāzes un cepures kontakts.
No grāmatas Rock
“Orbīta” šobrīd ko līdzīgu gatavo izstādei “Ornamentālisms” – soneti no priekšmetiem, kas ir saistīti, veido atskaņas cits ar citu. Kā sauc tavu sēriju, kas dosies uz Venēciju?
“Tētis darbā”, “Father at Work”. Tur, piemēram, ir tāda fotogrāfija: milzīgā jaunā Nacionālā bibliotēka, īsts kalns, un pašā virsotnē cilvēks kaut ko dara. Tētis aizgājis uz darbu, tētis darbā. Vispār tur ir trīs tēmas – cilvēks, vārds un ģeometrija. Jebkāda ģeometrija – fraktālā, garīgā, redzamā, neredzamā. No kaut kādiem stūriem, lampiņu kārtām. Uzlieku tirgus būdiņu uz vecenītes, un sanāk acs, un redzams, kā viņa aiztraucas kaut kur Visuma telpā.
Bet tu, protams, to nenosauc par “Pasaules ģeometriju” vai ko tamlīdzīgu, tu to nosauc par “Tētis darbā”.
Man patīk šāda piezemētība. Man nepatīk prātuļot, man patīk meklēt skaistumu un harmoniju ap sevi. Es vienkārši nāku no darba mājās un paralēli fotografēju. Te var atcerēties Morandi, kuram bija divdesmit pudeļu, un viņš tās izlika, taisīja no tām klusās dabas, un viss, neko vairāk viņam nevajadzēja. Nekādu eksotikas meklējumu, apmēram kā “aizbraukšu nu uz Maskačku pie vecticībniekiem un tādas bildes uztaisīšu!” Visa jēga – ienākt tajā tukšumā, ierobežotajā telpā, lai tā tad arī kļūtu par zemes sāli. Tā man mākslas vēsturē mācīja – gavēnis, lūgšana un askētisms. Vājš cilvēks būdams, es tā nedzīvoju, bet pati ideja man patīk. Es mierinu sevi ar ideju, ka vismaz zinu šos vārdus, domāju par tiem. Citādi grūti tos zināt, bet dzīvot kā tādai... cūkai. Tajā pašā laikā es saprotu, ka mēs visi būtībā neesam ne sliktāki, ne labāki cits par citu, bet šis askētisms – tas patiešām ir foršs. Man patīk, ja kaut kas “taisīts no nekā”. No kā taisīts? Taisīts no nekā. Ko paņēmi? Sērkociņu un lipekli. Ā, skaidrs!
Romans Korovins. The Fly on the Coffee Pot. 2008
Sanāk, ka amata prasmes it kā aiziet...
Jā. Es, protams, pratīšu uzgleznot tavu portretu jebkādā stilā. Taču, sasniedzis noteiktu līmeni, es nonācu atpakaļ pie nulles, atmetu visu, un atkal kaut kur eju ar savu tasīti un spieķi. Bet daži palikuši pie sava. Iemācījies zīmēt šādi – un šādi arī zīmē. Šajā ziņā man paveicies nekrist piķa kārdinājumā. Ja manu abstrakto ekspresionismu sāktu pirkt, un kāds pateiktu: “Lieliski! Uztaisi vēl divdesmit šitādus!”, es nezinu, kas būtu. Mēs taču visi te postpadomju ļaudis, nevis angļu lordi desmitajā paaudzē. Tā ka man paveicies izveidoties mierīgi. Un tagad ir normāli – es daru tieši to, ko gribu. Un nevienam tas ne velna nav vajadzīgs. Neviens nezvana: “Sakiet, vai to var nopirkt pa veco cenu?” Bet es viņam: “Ej pie velna! Cenas jau cēlušās!” Zini, kā filmās par slaveniem amerikāņu māksliniekiem.
Man ir citāds liktenis. Tu dari savu lietu, tev ir sieva, bērns, patiesībā nevar pat sagremot visu šo laimes daudzumu, visu šo “pīrādziņu” daudzumu. Tādēļ ir meklējumi pēc sevis nicināšanas, ciešanām, pat sāpēm, jo kaut kā nevar visā šajā laimē, kad mums pa labi Rimi, bet pa kreisi Stockman... Es nesaku, ka gribas karu. Taču vīrieši kaut kā dēļ gāja karā. Piemēram, mūsu jaunība, deviņdesmitie gadi – tās taču bija tīrās briesmas, tas bija roks. Es laikam neprotu izbaudīt man doto laimi – tās materiālo pusi. Dārzu, ceļojumus, mašīnu, ēdienu, atpūtu, dārgu apģērbu iegādi. Man paliek kauns. Es tā nevaru. Varētu taču tā vietā izdarīt ko labu – uzgleznot gleznu vai, nezinu, aiziet uz baznīcu. Es cenšos būt pazemīgs. Ne pārāk uzbaroties. Kopumā laikam ikviens labāk zīmē, labāki sanāk darbi, kad viņš nevis slīkst saimniecībā un ģimenē, bet kad viņam vēders tukšs un vainas sajūta: suns tu tāds, viss tev dots, bet tu rij desu un šņabi un ne velna nezīmē.
Tavas sievas vecāki dzīvo Mangaļos, kur viņiem pieder māja ar dārzu. Es saprotu, ka tev šī vieta ir svarīga. Ne viens vien no taviem uzņēmumiem nācis tieši no turienes.
Tā ir tāda noslēgta pasaule, cita pasaule, tur dzīvo sievas tēvs, sievas māte, bērni. Bet es vairs nefotografēju pašu dārzu, bet to, kas apkārt. Dažādus Mangaļu skatus. Teiksim, pēcpusdiena, alkoholiķu vairs nav, ir vīrieši un sievietes, kas staigā ar plastmasas maisiņiem vai somām uz riteņiem, spīd saule vai ir ziema. Tas ir dīvains rajons, no vienas puses – mežs, no otras – piecstāvenes. Apmēram tur, kur Mangaļu šašliku ēstuve. Blakus vēl ir liela pamesta māja, to uzbūvēja uz upītes un tā arī pameta – laikā nenokārtoja ģeodēziju. Un, lūk, blakus pārvietojas ļaudis ar šādiem ratiņiem. Un tie ir kadri ar cilvēkiem-punktiem, viņi ir ārpus laika, tie varētu būt piecdesmitie gadi, sešdesmitie gadi, karš. Tāda Mangaļu mistika. Turklāt nevis cinisms, bet drīzāk mīlestība. It kā humors, bet ne humors.
Vispār tavos darbos ir interesanta ironijas, humora un mīlestības mijiedarbība.
Tas ir pats svarīgākais. Man nepatīk tīra černuha. Bet černuha ir vajadzīga, kāds elements montāžā, lai nenosiekalotu visu. Un it kā parādīt arī milzīgo kosmosu un smieklīgo nodzīvoto dzīvi, no kuras gandrīz nekas nav palicis. Slāņi – jo vairāk to, jo neinteresantāk. Lai gan es tos neizdomāju apzināti, it kā: “Saimniek, cik mums slāņu? Pagaidām seši... Saimniek, uzrakstīsim vēl kaut ko apakšā: “bet Marss tobrīd bija zenītā.”” Nē, primitīvisms un vienkāršība labā nozīmē. Kā Pikaso – vienkārši, bet brutāli. Viņa figūras – rupjas, bet briesmīgi smalkas, no otras puses. Man patīk, ja mākslinieks strādā gan ar “sū***m”, gan ar “zeltu”. Ne tā, ka “paskatieties, cik briesmīgi ir cilvēki, apkārt bomži, viss piespļaudīts”. Tas nestrādā. Tev kā māksliniekam jānes savs pasaules skatījums.
Fragments no Romana Korovina darbu ekspozīcijas Right In The Middle apvienības „Orbīta“ bijušajās telpās Andrejsalā. 2008
Bet kādam pasaules skatījums var būt tieši negatīvs?
Saprotams, ka ir daudz visa kā un katrs atrodas savā attīstības līmenī. Kad tu zīmē, glezno, tev ir grūti melot. Tāpat redzams, ka tu tikai gribi uzzīmēt kaut ko slimu, kaut kādas šausmas, vienkārši nobiedēt un parādīt, cik tu esi kruts, parādīt, ka tu no tā nebaidies. Šādas gleznas viegli atšifrēt. Vienkārši tu esi tik dziļi tādā tumsā, ka tu centies izdzīvot, zīmēdams savus murgus, savas nakts fantasmas. Kāpēc tā notiek ar ļaudīm? Laikam jau kaut kādas karmiskas lietas. Lai gan Basilijs Lielais, tāds svētais, teica, ka ļaunākais attīstībai, dvēseles augšanai ir bagātība un veselība. Tu par tādām lietām nedomā, kamēr kaut kas neiesāpas.
Arī man dzīvē ir bijuši tādi drūmie momenti, bet tas bija vairāk saistīts ar alkoholu. Tādi krieviski alkoholiski motīvi: “Ak! Davai...” Bet pēc tam, kad veselības nedaudz sāk aptrūkties, tās kļūst nedaudz mazāk, tad arī devas samazinās. Un viss atgriežas pie normas. Paēdīsi vitamīnus, ieiesi dušā... Normāli.
Ko tu šobrīd filmē kā režisors?
Jau gadu filmēju “Zelta zivtiņai”, šo projektu vada aģentūra “Not Perfect” un tās radošais direktors Aleksandrs Bētiņš, ļoti talantīgs cilvēks. Var teikt, ka ir paveicies. Līdz tam viss bija tāds salds... Bet te humors, zombiji kapsētā, kostīmi. Strādāju ar “Angels Studio”, tikko biju Kazahstānā, filmējām vietējai bankai. Taču svarīgi, lai vēl kaut kas notiktu paralēli, citādi sākas lomkas. Teātris, kino vai pat kāda sekta – galvenais, lai būtu cita dzīve. Nezinu, kā var dzīvot, nodarbojoties tikai ar reklāmu. Bet es tā nekad arī neesmu dzīvojis, vienmēr esmu zīmējis. Man reklāma ir iespēja “iziet pasaulē”, satikties ar cilvēkiem... kā režisoram (smaida).
Filmēšanas laukumā. Foto: no personīgā arhīva
Kontakts ar realitāti?
Jā, kontakts ar realitāti. Lai gan realitāte, protams, tāda... tu sēdi un komandē. Atnes kāds tev kafiju. Un visi šajā realitātē tevi mīl: “O, sveiks! Forši! Cik sen neesam tikušies...” Bet pēc tam nedaudz nolažosi – “tas bija viņš, viņš – režisors!” Bet tu: “Pag, mēs taču kopā izdomājām, ka filmēsim viņu šajā halātā....” – “Nē, nekā tāda nebija” – “Kā? Nu, labi. Labi, es esmu vainīgs.” Lūk, tāda dzīve, kur visi cits citu mīl. Bet es par cilvēkiem pēc tam nedomāju sliktu, es atkal tikpat naivi eju un kaut ko viņiem piedāvāju. Un, iespējams, tieši tādēļ es joprojām šajā sfērā kaut ko daru. Te nestrādā viltnieciska čakarēšana. Jēga no manis kā no režisora – kaut kā atdzīvināt man doto stāstu, pievienot detaļas, piepildīt to ar saviem naivajiem, interesantajiem dzīves uzskatiem. Sīkumi, detaļas – un sižets atdzīvojas. Bet ja tu esi tik viltīgs un visu izskaitļo... Tev jābūt nedaudz “Dieva cilvēkam”, nedaudz “ku-kū”. Kā Vilkam, kā Čižikam...
Bet reklāmā vienmēr ir savs patoss, pat ja viegli piekrāsots, viegli aizplīvurots (paņem rokā diktofonu). “Šis diktofons ir pats labākais!” Un tu, liekas, savos ne reklāmas darbos it kā izspēlē šo mehānismu otrādi – gaidiet rozes...
Bet dabūsiet cūku. Iespējams, bet tā ir tīra roka pozīcija, tēls. Kaut kāds stulbenis, kurš kliegdams ar krūtīm metas pretī ambrazūrai. Īpaši agrīnajos darbos man patika tāds naivs studentisks piegājiens, ne pārāk gudrs. Kliegt uz tanku. Tajā ir kaut kāds panks, dzīve, enerģija, lai gan būtībā – pilnīga muļķība. Man ļoti patīk roks, jo tad, septiņdesmit pirmajā gadā, puiši ņēma ģitāras rokās un viņiem likās, ka viņi tagad varēs pateikt ko svarīgu. Viņi pa īstam tik ļoti bija iekšā tajā materiālā, tajās bungās... Un tas man mākslā šķiet vērtīgākais. Pēc tam tu vari visu ko iemācīties, bet tā jauneklīgā degsme – tas ir spēcīgi. Toreiz šī degsme vienkārši dzīvoja mākslā. Tagad pavisam cita lieta.
Var turpināt visu apšaubīt...
Iespējams. Bet, kad viņi tur, savā septiņdesmit pirmajā, spēlē, viņi taču nedomā par sevi, ka, redz, mēs laikam tā panaivi izskatāmies no malas, viņi domā, ka viņi ir dievi. Vispār tas ir viens no enerģijas veidiem, ar kuru var strādāt mākslā. Tāda ir manis izvēlētā tēma. Nav tā, ka apzināti izvēlēta, vienkārši tā iet man pie sirds. Naivs skatījums uz dzīvi, bet ar savu smalkumu. Tāpēc, ka ir dažādi naivuma paveidi, dažādas rokgrupas. Es nerunāju par tīru dzīvniecisku enerģiju. Ir taču arī kaut kas kā J.J. Cale vai Ēriks Kleptons. Vai “Медведица” (Iļja Lagutenko) – tas arī ir labs roks. Nav netīrs, bet nedaudz smieklīgs.
Romans Korovins. 10 fingers. 2005
Agrāk, iespējams, tas bija labāk saprotams. Tagad es taisu un taisu savas lietas. Nedefinēdams, ko tieši taisu. Fotografēju, zīmēju, lieku kopā. Uztaisīšu ekspozīciju, redzēsim, kas sanāks. Es tagad izdrukāšu fotogrāfijas, braukšu turp (uz Venēciju), tur būs kaut kāda telpa un tajā kaut kam jānotiek. Skaidrs, ka es zinu, kādi gabaliņi tur būs, kas un kā. Bet es gribu vēl kaut ko izdomāt tieši tur. Nav jēgas vienkārši pārnest kaut kādas lietas no vienas zemeslodes vietas uz citu. Tur būs arī trīs manas filmas. Tas ir labi – vēl arī skaņa un iespēja nedaudz “izsist” attēlu ar video palīdzību. Tur pēc izstādes arhitektūras izdomāts, ka vienā kopīgā telpā būs divas šādas elipses – viena Miķeļa Fišera, otra – mana. Un tajās būs it kā ieejas. Kā divas paralēlas pasaules. Un mūsu bildes – arī pēc formas un izmēra tās ir līdzīgas. Tomēr mitoloģijas pavisam atšķirīgas. Laikam vajadzētu būt smieklīgi.
Labā nozīmē smieklīgi.
Jā gan.
