Koris tuvplānā
Ekspersintervija ar Artūru Virtmani par personālizstādi Against the Tragic Wall Ņujorkā
18/05/2018
Galerijā M E N Ņujorkā līdz 27. maijam apskatāma Artūra Virtmaņa personālizstāde Against the Tragic Wall. Tēlnieks, kurš pirms vairāk nekā divdesmit gadiem pārcēlās uz Ņujorku, ilgu laiku Latvijas mākslas vidē bija vairāk dzirdams nekā redzams, taču pēdējos gados izvērsis aktīvu Latvijas dalību izstāžu apritē. Viņa neseno darbu klāstā ir lielformāta, bet no trausliem materiāliem veidotas instalācijas, kas apvieno zīmējuma un telpas inscenējuma elementus: “Izgaist fantāzijā” festivālā Survival Kit (2016), Fucking Times izstādē “No laika gala” Rīgas mākslas telpā (2017), darbi izstādēs “Nākotnes valsts” un “Pārnēsājamās ainavas” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā šogad. 2017. gada nogalē Artūrs Virtmanis devās uz Pekinu, lai veidotu instalāciju Xin Dong Cheng Laikmetīgās mākslas telpā. Pa kuru laiku viņš paspējis attīstīt personālizstādes projektu Ņujorkā, nav zināms. Jāatzīmē, ka Virtmaņa līdzšinējā darbība bijusi cieši saistīta ar ievērojamā scenogrāfa Georga Cipina uzņēmumu George Tsypin Opera Factory – kā radošais līdzstrādnieks viņš piedalījies mūzikla Spidermen – Turn Off the Dark iestudējumā, Soču Olimpisko spēļu atklāšanas pasākumā un daudzos citos grandiozos projektos, operu un izrāžu iestudējumos. Paralēli tam mākslinieks attīsta savu individuālo radošo darbību, kur teatrālas tēmas un žesti tāpat nav retums.
Publicitātes foto
Kas ir siena vai mūris, kas minēts izstādes nosaukumā?
Against the Tragic Wall – izstādes nosaukumā ietvertas divas norādes: metaforiskā līmenī tas ir eksistenciāls stāvoklis, kur beidzas visi aktīvie centieni – tāds kā beigu punkts. Savukārt burtiskā nozīmē tas ir process, kad zīmējums, papīra lapa vai attēls tiek piesprausts pie kailas sienas, cerot, ka tas nostrādās, radīs rezonansi… Atsaucoties uz Nīčes aprakstīto “traģisko sienu” par sengrieķu kora izcelsmi un funkcijām, tas norāda arī uz visa veida sienu klātbūtni, tostarp politisko un sociālo.
Publicitātes foto
Kas tevi saista ar galeriju M E N, kurā izstāde sarīkota?
Šī galerija ir projektu telpa, ko kā eksperimentālu platformu izveidojuši trīs dažādi kuratori/galeristi. Katrs no viņiem šeit pārmaiņus veido savu izstādi. M E N nosaukumā ietverti visu trīs vārdu iniciāļi. Es strādāju ar Molliju Kromu, kuras intereses saistītas ar zīmējumu un instalāciju, kas ir tieši tas lauks, kurā iekļaujas liela daļa manu darbu.
Publicitātes foto
Google ielu skati rāda, ka galerija ir diezgan maziņa. Nav par mazu tavam atvēzienam?
Jā, tiešām tā vieta nav liela. Iespējams, vismazākā, kur esmu izstādījies. Tas man izrādījās pavisam citādāks izaicinājums, salīdzinot ar parasto cīņu, ko prasa lielformāti darbi. Taču darbs pie jebkura projekta prasa mācīšanos un zināma cīņu, līdz ar to šajā ziņā tas nebija nekas savādāks. Galu galā es veidoju šo izstādi, atmetot savu ierasto “telpas iekarošanas” stratēģiju un tā vietā koncentrējoties uz to, kas atklājas pie sienām, (tas atspoguļojas arī izstādes nosaukumā). Taču mazu telpu skaistums slēpjas tajā, ka liek skatītājam uz visu paskatīties tuvplānā un izpētīt detalizēti. Nav iespējas pakāpties atpakaļ un paglābties vispārinātā skatījuma drošībā – tā ir imersīva pieredze bez alternatīvas.
Publicitātes foto
Tu pēdējā gada laikā bieži piedalies izstādēs Latvijā. Kā sokas ar skatuves darbiem?
Jā, pēdējie pāris gadi man bijuši ļoti ražīgi “tīrās” mākslas ziņā un scenogrāfijas projekti bijuši nedaudz atlikti malā. Taču, neskatoties uz to, es tagad strādāju pie scenogrāfijas Alvja Hermaņa režisētai izrādei “Linda Vista”, kam pirmizrāde paredzēta 1. septembrī Rīgā, un man ir arī citi skatuves projekti ārpus Latvijas.
Vai izstādes atklāšanā no apmeklētājiem izdzirdēji kaut ko jaunu par sevi?
Kaut ko jaunu? Ne gluži, taču bija patīkami, redzot, ka darbi izsauca rezonansi; bija brīži, kad likās, ka cilvēkus aizkustina šīs papīra un oglekļa putekļu “spekulācijas” un ka šajās ezotērajos darinājumos ir iespējams “ielasīties”. Man tas vienmēr ir pārsteigums.
Publicitātes foto
