Brīdis nākamajam solim
Krīzes laika komentārs. Natālija Jansone, modes dizainere
Atzīšos godīgi, neraugoties uz visām labajām domām, ar kurām sevi pēdējās nedēļās esmu “ārstējusi”, arī es esmu tikai cilvēks un mana šī brīža bilance ir...mīnus pieci kilogrami. Cauri galvai nemitīgi joņo domas, ir tā izmisīgā vēlme parūpēties vismaz par kaut kādu drošības spilventiņu. Un tad vienā mirklī saproti, ka esi uz izdzīvošanas ceļa. Savukārt izdzīvošana ir stāvoklis, kurā tu kā cilvēks tikai izdzīvo un baidies; būtībā tev ir trīs ceļi – skriet, plēsties vai iestigt savās bailēs. Līdz tu apzinies, ka tas ir strupceļš un mēģini no tā izkļūt.
Atskatoties nesenā pagātnē, šis gads jau arī sākās ar lielu jautājuma zīmi un iekšēju sajūtu, ka pārmaiņas ir neizbēgamas. Kā mēs labi zinām, krīzes ir cikliskas, un šī nebūt nav pirmā, ko piedzīvojam. Atminos, 2008. gadā biju gatava iet uz ielām un dalīt vizītkartes... Mans sapnis ilgstoši bija nokļūt TRANOÏ modes mesē Parīzē, kas ir viena no prestižākajām modes industrijā. Pirms gadiem sešiem, septiņiem, kad biju tur vēl tikai skatītāja lomā, visi gaiteņi bija pilni ar cilvēkiem. Taču, kas pirms pieciem gadiem tajā beidzot iekļuvu, varēja redzēt, ka no sezonas sezonā cilvēku kļuva arvien mazāk un mazāk. Bija skaidrs, ka globalizācija ir ļoti daudz ko mainījusi. Daudzu modes namu ražošana no Eiropas pārcēlās uz Ķīnu un Austrumiem. Itālija, kur vienmēr bijušas ļoti spēcīgas audumu ražošanas tradīcijas un kas ar saviem audumiem savulaik apgādāja visu pasauli, soli pa solim pārdevās Ķīnas kompānijām. Mainījās arī apģērbu iepircējs (buyer) – Zara, H&M ražotnes atradās dažādās pasaules malās un neviens vairs negribēja maksāt par dārgo Eiropas artisan modes namu produkciju. Galu galā, arī Armani un daudzi citi prestiži modes nami sāka ražot Ķīnā. Eiropas mode klasiskajā tradīcijas izpratnē pamazām sāka izsīkt, un soli pa solim pasaule stūma sevi pretim situācijai, kurā esam šobrīd.
Dienā, kad Lavijā tikka izziņota ārkārtas situācija, es izmisīgi internetā sāku klausīties dažādas lekcijas. Meklēju vārdus, kas spētu apturēt pshiholoģisko baiļu riteni, kuru iedarbināja domas, kas vēlās kā miglas vāli. Un tad es tos atradu! Patiesībā šie vārdi bija jau daudzkārt dzirdēti, un es sen to zināju. Proti, ka situācijā, kuru mēs nevaram izmainīt, maksimālākais, ko mēs varam izdarīt, ir to pieņemt. Turklāt pieņemt pilnībā. Proti, tagad mēs dzīvojam jaunā pasaulē! Un visi mēģinājumi kādu šajā visā vainot ir tikai apstiprinājums, ka mēs joprojām vēlamies pieķerties vecajai pasaulei un līdz galam nepieņemam jauno. Taču tajā mirklī, kad tu šo situāciju pieņem, tu vairs lieki netērē spēkus (kas šobrīd ir tik vitāli nepieciešami), proti – tu jau esi šajā jaunajā dzīvē! Es vairs neskatos, ak Dievs, ielas tagad ir tukšas, nesen tak vēl bija pilnas. Gluži pretēji – tās ir tik skaistas, saule spīd un ir pilnīgi nesvarīgi rakņāties pagātnē, kāpēc ir tā, bet ne citādi. Ir jauna pasaule, un labākais, ko mēs katrs varam izdarīt (es, protams, te nerunāju par drošību, kas ir aboslūta nepieciešamība) – maksimāli atslābināt savu ķermeni. Lai tajā neiezogas slimība. Jo katrs saspringums, stress, mūsu ķermenī izveido “bloku”, kas ietekmē veselību. Vienīgais, kas mums šobrīd ir jādara – jāraugās, kāda ir dzīve šeit un tagad un jāvērš skats nākotnē. Mirklī, kad jaunā situācija ir pieņemta, ir jāspēj rast prieku šodienā.
Šobrīd internetā klejo lieliska multfilma ar nosaukumu “Laime” (Happiness). Trāpīgs mūsu līdzšinējās dzīves raksturojums. Žurku bars skrien, lai kaut ko nopelnītu un nopirktu “laimi” dažādu patēriņa produktu veidolā, zobs pret zobu plūcas “melnās piektdienas” lielpārdošanā. Un, protams, manīgākā žurka tiek pie kārotās mašīnas, taču statuss viņu neglābj, jau pēc mirkļa tā ar savu mašīnu iesprūst sastrēgumā, jo visa pasaule stāv sastrēgumā. Žurka iedzer, lai mazinātu stresu, cerot, ka laime būs alkoholā, bet tad seko paģiras. Ārsts paraksta antidepresantus, žurkai uz mirkli iestājas eiforija, bet tad zāļu iedarbība beidzas. Nesen klausījos kāda kabalas skolotāja lekciju, kurš teica – dienu no dienas mēs strādājam, pārnākam mājās, atkrītam, guļam un vairs neatceramies, cik mums ir bērnu un kurā klasē viņi mācās. Mums nav laika padomāt. Maksājam par bērnu kursiem, lai viņi arī tāpat skrietu, būtu gudri, nākotnē nopelnītu naudu un maksātu atkal saviem bērniem,...tā tas ritenis griežas, pilnībā aizmirstot par tik nepieciešamo laiku sev...
Šobrīd šis amoka skrējiens ir apturēts, un sācies pilnīgi cits laiks. Protams, arī NJ Studija bija pasūtītāji Itālijā un citur pasaulē, kas tagad vairs nav spējīgi norēķināties. Mēs esam sākuši šūt maskas. Jo es sapratu, ka uzšujot un pārdodot kaut dažas maskas dienā, savai komandai tādējādi varu kaut mazliet nodrošināt iztiku. Ievērojam distancēšanos – kāds šuj mājās, kāds darbnīcā. Visu laiku maināmies. Šobrīd ir pagājusi tieši nedēļa kopš to aizsākām. Vienlaikus, tieši no šīs šķietamās bezizejas situācijas, manī ir radusies doma, ka es tomēr taisīšu jauno kolekciju. Pilnīgi citādu, burtiski par santīmiem, no jau esošiem izejmateriāliem. Es sapratu, ka šī kolekcija man būs veids, kā pārcelt domas/iedzīvināt nākotni. Nesen lasīju austriešu psihologa, filosofa un neirologa Viktora Emīla Frankla dzīvesstāstu. Viņš bija ebrejs, kurš izdzīvoja koncentrācijas nometnē. Pārējā viņa ģimene – sieva un meita, aizgāja bojā. Arī atrodoties koncentrācijas nometnē, viņš, cik vien varēja, palīdzēja citiem cilvēkiem, un pašos sliktākajos mirkļos centās vizualizēt, ka reiz lasīs lekcijas siltā universitātes zālē. Tieši tā arī notika – viņš izdzīvoja, viņu izglāba, viņš lasīja lekcijas un uzrakstīja grāmatu par savu laiku koncentrācijas nometnē. Būtībā viss, ko viņš vizualizēja, lai sildītu sevi no iekšpuses un tādējādi saglabātu kaut cik normālu psiholoģisko stāvokli, vēlāk viņa dzīvē arī notika.
Man gribētos ticēt, ka koronavīruss ir kādu augstāku spēku sūtīts, un tā ir mācība mums visiem. Arī pārskatīt globalizācijas ideju. Globalizācija ir lieliska, lai cilvēki varētu apmainīties ar savu pieredzi un zināšanām, taču man liekas, ka katrai valstij ir jāspēj pastāvēt pašai par sevi. Jā, mēs visi esam saistīti, bet vienlaikus jābūt arī neatkarībai patiesā nozīmē. Jāspēj ar saviem resursiem vispirms atbalstīt pašiem sevi (kā lidmašīnā vispirms uzliekot skābekļa masku sev un tikai tad bērnam), un tad mēs varam atbalstīt arī blakus esošos. Tāpat gluži cilvēciskā plāksnē - vispirms ir jāsamīļo sevi (jābūt stipram) un tikai tad mēs varam mīļot visu pasauli.
Jebkuras grūtības dziļākajā būtībā ir svētīgas. Reiz lasīju, ka katram cilvēkam, kamēr vien viņš sevi spēj atcerēties, dzīvē ir bijusi situācija, kad it kā šķiet, ka viss ir labi, bet iekšēji kaut kas tā dīvaini grauž... Kņudina. Tas nozīmē, ka pie cilvēka atnāk zīme, ka viņa dvēselei/darbībām ir nepieciešams paplašinājums/virzība augšup. Un ja cilvēks to nevēlas – negrib pats kaut ko darīt, domāt, kā savu dzīvi, apkārtni uzlabot, nāk kādas ārējas grūtības. Un caur grūtībām notiek šī nosacītā paplašināšanās – cilvēks kļūst stiprāks utt. Laiku pa laikam šādas zīmes tiek sūtītas arī visai planētai kopumā. Un man šķiet, tas ir tieši tas, kas šobrīd notiek. Mēs visi zinām, ka ļoti daudz no tā, ko cilvēce ilgstoši darījusi, nav bijis īsti pareizi. Iespējams, šis ir brīdis nākamajam solim. Cilvēks pats no brīvas gribas to nekad nebūtu veicis. Tālab ir nācis šis satricinājums, lai mēs visi ieskatāmies sevī un saprotam, ka ir nepieciešams mainīties. Ir pilnīgi skaidrs, ka pēc šīs krīzes neviens no mums, neviena valsts vairs nebūs tāda pati. Tā būs jauna pasaule. Mums vienkārši ir jāiziet tam visam cauri, un šo jauno pasauli jāpieņem. Ticot, vizualizējot un darot visu iespējamo, lai tā būtu labāka nekā līdz šim.
