Mākslinieciski sasēt kartupeļus
Mārtiņa Mielava krīzes laika komentārs
Kad Arterritory.com redakcija mani uzrunāja, lai uzrakstu komentāru par savām šī laika izjūtām un gaitām, diezgan ilgi domāju par to, ko rakstīt. Pirmā doma bija, ka jāsastāda saraksts, ko šajos laikos darīt un nedarīt. Tiekot līdz punktam nr. 2: “Nesastādīt un nerakstīt kaitinošus sarakstus”, šo domu nācās atmest. Punkts nr. 1 bija virsrakstā minētais. Tā ideja ir laba, to var atstāt. Bet šeit pierakstīšu dažus personiskus pēdējā laika novērojumus un secinājumus.
Kā jau daudzi latvieši, biju pārliecināts, ja dzīve piespiedīs, tad mierīgi atgriezīšos pie dabas un kļūšu par zemnieku. Atradīšu kādu nevienam nevajadzīgu pleķīti ar skaistu, tikai nedaudz nolaistu muižu, sakopšu apkārtni, dabūšu kaut kādas pašpietiekamas vistas, kas nesmird un kakā reti, un dzīvošu zaļi (gan ekoloģiski, gan bagāti). Tagad bija mazliet laiks šo spīdošo ideju apdomāt. Pirmkārt, sapratu, ka ar vārdu “lauki” domāju “Kuldīga, Cēsis utml.”, nevis Latvijas tālākos mežus un āres. Otrkārt, prātā pārvākšanās un dzīvošana tur notiek vasarā - ko daru atlikušos 10 mēnešus, nevaru atbildēt. Treškārt, reflektējot, kādu piepūli no manis prasa nopļaut dārzā zāli, kļuva skaidrs, ka par vistām pat nav vērts sākt domāt. Nerunājot par odiem, putekļiem, malkas apkuri, draugu un sakarīgas kultūras trūkumu, mūžīgo cīņu ar dabu, kā arī citiem lauku dzīves izaicinājumiem.
Nākamais kļūdainais pieņēmums bija tāds, ka dzīve kļūs mierīgāka un varēšu vairāk laika veltīt būtiskajam. Varētu pat domāt, ka tas būs ieguvums – pazudīs 80% stresa, būs vairāk laika bērnam, sev un grāmatām. Izrādās tā gluži nav. Stresa ir gandrīz tikpat, grāmatas lasu lēni, bet brīvo laiku nobumbulēju identiski kā pirms tam. Ja tā padomā, tad lielāks stress rodas no eksistences nepatstāvības. Tas pats ar pārējām emocijām. Dusmas uz idiotiem starp citu nepāriet nekad. Īpaši uz sevi.
Tāds skumjš optimisms varētu būt vidējā stāvokļa apzīmējums.
Bērnam gan laika ir vairāk, tikai nākas secināt, ka ar kvalitatīvas uzmanības un līdzsvarota emocionālā stāvokļa noturēšanu man ir problēmas. Šeit ‘shoutout’ visām mātēm, kuras tiek ar to galā dienu no dienas vairāku gadu garumā. No bērna skatupunkta, šis šķiet labs laiks. Regulāras ekskursijas un braucieni, vairāk multeņu un saldumu, brīvāks režīms. Pirmajās karantīnas dienās meita iemācījās braukt ar divriteni, iestādījām pāris kokus, satīrījām dārzu. Rezumējot, daudz svaiga gaisa un šašlika.
Ir patīkami sazvanīties vai satikties ar draugiem. Satikšanās ir retas un distancētas, vienmēr svaigā gaisā un bieži vien sēžot uz velosipēdiem. Ir patīkami un mierinoši apmainīties ar personīgā apnikuma stadiju novērtējumiem, kaut ko kopīgu plānot un tā arī neizdarīt vai vienkārši pieēsties bulciņas.
Ja par darbu, tad diezgan ātri sapratu, ka svarīgi ir kaut ko darīt. Disciplīna ir ļoti noderīga. Tagad, atceroties tos rītus, kad ar mokām cēlos uz darbu, saprotu, ka neapzinājos pastāvīga darba pamatjēgu – turēt mūsu dzīves kaut kādos rāmjos. Citādi ātri var ieslīgt pļēgurošanā, tukšā muldēšanā par to, kad šis viss beigsies, virtuālā un bezjēdzīgā cīņā par apdalīto pilsoņu tiesībām utml. Labāk, ja darbi ir fiziski un ar skaidru mērķi. Visa pēc-Covid ikdienas plānošana ir pārāk neskaidra, un nospraustu termiņu trūkums padara to vēl grūtāku. Vēlams, ar rezultātiem pārāk nelielīties, jo citiem nav tādas greznības, kā izvēlēties, ko darīt. No otras puses, manai dzīvei ir arī nopietni trūkumi – jebkādu ienākumu neesamība un neskaidrība par nākotni (skaidrs ir tikai tas, ka publiski pasākumi un lielākas kopāsanākšanas būs pēdējais, ko atkal atļaus). Tā kā katram savs, kopīga, cerams, ir empātija.
Arī es priecātos par dziļāku sapratni un elastīgāku pieeju no valsts struktūru puses, bet esam, kur esam – te nav Vācija, bet nav arī Baltkrievija.
Kultūras un pasākumu nozarei šis, protams, ir skarbs laiks, bet būsim godīgi - lai arī kultūra un aktīva sociālā dzīve daudziem no mums ir tikpat nozīmīga kā centrālā apkure un kvalitatīva pārtika, neviens no mums nespētu sapņainām acīm klausīties Osokinus vai jūsmot par kārtējo Hermaņa ludziņu, kamēr dažus kvartālus tālāk vecīši smaktu pārpildītos slimnīcu koridoros. Tā kā visam savs laiks un katram laikam savas prioritātes. Arī es priecātos par dziļāku sapratni un elastīgāku pieeju no valsts struktūru puses, bet esam, kur esam – te nav Vācija, bet nav arī Baltkrievija. Atceros, ka 2018. gada sākumā biju nokļuvis slimnīcā ar plaušu karsoni, gulēju četrvietīgā palātā ar trim veciem vīriem. Situācija diezgan ikdienišķa, katrs kaut ko čubina vai lasa savā gultā, lieki nesarunājās, tikai “Labrīt” un “Sveiki”, līdz brīdim, kad palātā ieveda 18 gadus vecu puisi no Baldones aprūpes centra. Sākumā likās, ka viņam ir labi ja 14 gadi – ķermenis neattīstījies, rokas un kājas kā skaliņi, pamperī, nosalis, ar izmisušu skatienu, runāt nemāk, jābaro ar karotīti. Baldones aprūpes centrā bija aizrijies ar ēdienu, kas nonāca elpceļos. Lieki teikt, ka neviens viņu tā arī neapciemoja, daļa no medmāsām izturējās nevērīgi, par laktozes nepanesamību atgādināt nācās mums, tāpat regulāri apsegt, kad nospārdīja segu. Tikmēr jaunuzceltajā bibliotēkā ar kārtējo pāris simts tūkstošus izmaksājušo multidisciplināro jaundarbu tika atklāts Latvijas simtgades gads. Tajā laikā es sapratu divas lietas. Pirmā: valsts spēka, vienotības un varenības apmērs ir tieši atbilstošs tās rūpēm par saviem vājākajiem. Visas Vairas (Vīķes-Freibergas) Dziesmu svētku uzrunas, nacionāļu dzīvesziņas, n-tie Raiņa iestudējumi ir tukši vārdi, kas izdevīgi grupiņai cilvēku un to apkalpojošiem noderīgajiem idiotiem. Šādi skatoties, tās Vējoņa aizpūstās lapiņas Dziesmu svētkos kļūst īpaši simboliskas. Otrā ir personīgāka: lai arī šādos brīžos tā vien gribas sev apsolīt būt iejūtīgākam, vairāk iesaistīties un palīdzēt, sākumā pietiks ar nenovēršanos. Pietiekami ilgi esot uzmanīgs un skatoties, palielinās iespēja, ka vajadzīgā brīdī izdarīsi ko noderīgu. Iespējams, šādi vērojot, kāds sapratīs, ka viņa nelaime ir nieks, salīdzinot ar kaimiņu. Šajā atziņā arī “slēpjas” iemesls Eiropas Savienības normām par invalīdu piekļuvi sabiedriskām vietām – grūti integrēties, ja netiec iekšā pa durvīm. Atgriežoties pie aktuālā, lielai daļai tagadējo kliedzēju nebija nekādu problēmu savas “mākslinieciskās” ambīcijas pabāzt zem “Latvijai 100” patosa, kad tas bija izdevīgi, to skaitā arī man ar 2015. gada “Piena svētkiem”. Tad nu savilksim jostas un atbildēsim par patosu.
Atgriežoties pie personīgā, garastāvoklis “staigā”. Vienu dienu jūtos ok, nākamo ne visai. Tāds skumjš optimisms varētu būt vidējā stāvokļa apzīmējums. Bet pārsvarā laika man nākas novērot savas bailes. Bailes no slimības, bailes no nāves, bailes no nedrošības, bailes no nezināmā, bailes pazaudēt esošo un tā joprojām. Lai arī dažādas prāta atbildes konstrukcijas, rīcības plāni un reāli darbi šīs bailes apklusina, jāsecina, ka tas notiek tikai uz brīdi. Un te jāpiekrīt Uldim Tīronam (sarunu “Nāves ēnā” var noskatīties šeit), ka bailes nav saistītas ar saprašanu. Tās vienkārši plūst. No kurienes, es nezinu. Iespējams, no pagātnes pieredzēm, iespējams, no vājas saiknes ar patieso. Lai nu kā, viena lieta ir domāt, kā būs un kā es rīkošos galējās situācijās. Pavisam cita - tādās nonākt. Reality check. Tā Rubenīgi izsakoties, šī ir tāda kā vispasaules iniciācija. Paskatīsimies, kādi mēs kļūsim vai paliksim pēc tās.
Veiksmi visiem! Vēdiniet istabas un ēdiet kartupeļus!
Foto: Marta Mielava
