Kad neiespējamais kļūst iespējams
Krīzes laika komentārs. Juris Žagars, Dailes teātra un Cēsu Mākslas festivāla direktors
Žagarkalns man iemācīja kādu lietu - ka daba rīkojas pa savam. Pēdējos desmit gadus es ik pa mirklim risināju iekšējo dialogu ar sevi - sakot - tā nevar būt, “šī” varbūtība nav iespējama. Un tad tā pavisam drīz iestājās. Kādreiz sen teicu - tā nevar būt, ka Ziemassvētkos nebūs sala. Bet tā notika. Pēc tam - tā nevar būt, ka februārī beigsies ziema. Tā notika. Šogad - tā nevar būt, ka ziema mūsu platuma grādos neiestājas vispār. Un es sev šo mantru skaitīju līdz pat februāra beigām. Un pat tad vēl akli ticēju, ka tūdaļ notiks brīnums un martā sāks snigt un salt. Bet tas nenotika. Un es sapratu, ka man ir jāsamierinās ar faktu, ka tas, kas man kādreiz šķita neiespējams, ir iespējams. Nevienam nekad neienāca prātā doma, ka attīstītie Rietumi nespēs tikt galā ar vienu vīrusu un ka spēsim pieļaut tik daudz aklu kļūdu. Vienmēr likās, ka tur kaut kur ir kādi gudrie, kuri zinās, ko darīt. Taču attīstītā civilizācija pašos ziedu laikos ir pilnībā apjukusi.
Šī pandēmija būs pārbaudījums un tests cilvēku attiecībām. Sākot no attiecībām ģimenēs un beidzot daudz plašākā kontekstā. Vai spēj ar vienu cilvēku ilgstoši sadzīvot/atrasties/izturēt vienā telpā? Pašizolēšanās šķiet draudīga, tomēr pēc 14 dienu karantīnas varu teikt, tas nebija tik briesmīgi. Es nepazaudēju dzīves ritmu, un mana galvenā problēma bija tas, ka nedrīkstēju satikties klātienē. Cilvēki spēj adaptēties visai ātri. Virtuālā komunikācija kļūst par paradumu, lai arī tā ir grūtāka un nogurdinošāka. Neatminos tādu laiku, kad divas nedēļas no vietas katru rītu būtu apsēdies pie datora un pavadījies tur visu dienu līdz pat sešiem vakarā. Skype sapulces ir saspringtākas, jo vismaz man tās pieprasa lielāku koncentrāciju. Acīmredzot tiešajā kontaktā darbojas kādas citas maņas. Ja izmanto tikai acis un ausis, tas nogurdina. Izpaliek enerģētiskā apmaiņa, iespēja ar kādu sesto prātu sajust mirkli, kad var atslābināties, domāt savas domas kādu sarunu fonā, sagatavoties attiecīgi reaģēt. Taču es apzinos, ka ar laiku mēs šo virtuālo komunikāciju iemācīsimies.
Un tomēr, godīgi runājot, mani šobrīd nepamet sajūta, ka tas ir kaut kāds... feiks, ar ko mēs nodarbojamies tagad. It īpaši mākslas jomā. Es divas nedēļas katru darba dienu strādāju, jo man ir jāpārņem Dailes teātra vadība. Bet kādā mirklī aptvēru, ka es pārņemu tukšu čaulu, kas nefunkcionē un kas - visticamāk - to nevarēs atsākt darīt līdz rudenim. Tad es sapratu, ka man jāatrod jēga tajā, ko daru. Un to iespējams izdarīt vien tādējādi, ka pārliecini pats sevi par to, ka tas viss reiz beigsies. Varbūt pēc pusgada, ļaunākajā gadījumā - pēc gada. Un tad, kad beigsies.... ir jābūt gatavam tam mirklim. Jo vairs nebūs laika nodarboties ar to, ko vari darīt tagad. Motivācija ir ārkārtīgi svarīga.
Aktierim šis ir ļoti smags mirklis. Mēs esam pieraduši pie dīkstāvēm. Tā var būt mēnesi, divus ilga dīkstāve; kādam var nebūt lomas kādā sezonā, kādam ir vien četras, piecas izrādes mēnesī. Ir zināms rūdījums. Tomēr šāda dīkstāve ir traumējoša. Aktierim, gluži tāpat kā sportistam, ir nepieciešams nepārtraukts treniņa process. Turklāt nepietiek tikai ar to, ka trenējies (mēģinājumu zālē spēlē etīdes un analizē lugas). Obligāti ir jāpiedalās sacensībās - jāspēlē izrādes. Tās uztur aktieri formā. Šobrīd ir pilnīgi skaidrs, ka aktieris ilgi nevarēs darīt savu darbu. Jo viņa darbs ir kaut kas tāds, kas nav iespējams bez publikas klātbūtnes. Bez daudzskaitlīgas skatītāju klātbūtnes. Man vienmēr paticis Fellīni teiciens, kas izskanēja laikā, kad pasaulē parādījās video un tika prognozētas kino beigas. Ka kino nekad nebeigsies, jo tā ir kolektīva sapņošana. Šī vēlme kopā piedalīties vienotā ilūzijā ir ļoti spēcīga. Tieši tas pats attiecināms uz teātri. Ir ārkārtīgi svarīgi to piedzīvot kopā ar citiem. Šo sajūtu nespēj aizstāt teātris televizorā. Mēs gan šobrīd teātrī esam raduši iespēju strādāt pie vairākiem projektiem. Viens no tiem ir Skype izrāde - Roberta Mūzila “Jūsmotāji”, ko šobrīd iestudē Viesturs Kairišs - sešiem aktieriem mēģinājumi notiek Skype. Pēc tam viss tiks filmēts un montēts - ekrānā būs redzamas sarunas. Vai šādiem lugu lasījumiem būs auditorija? Es nezinu... Dailes teātra vecās izrādes arhīvā šobrīd pulcē lielu skatītāju skaitu. Un tomēr... teātris nekad nevarēs eksistēt šī brīža apstākļos. Tas atšķir aktierus no māksliniekiem, kuri šobrīd ir nosacīti labākā situācijā, jo nav apstājies radīšanas process. Kaut kādā mērā tas attiecas arī uz mūziku, lai arī iedomājoties, ka orķestris nevar sanākt kopā, saprotu, cik tas ir briesmīgi.
Vienlaikus ir skaidrs, ka mēs, radošā pasaule, neesam tie, kas šobrīd aktīvi piedalās šai “karā”. Mēs neglābjam cilvēkus un nemenedžējam krīzi. It kā ir šis lielais jautājums - kam mēs vispār esam vajadzīgi šādā brīdi? Man šķiet, ļoti daudziem māksliniekiem ir tāda sajūta, mums nav iespējas piedalīties šobrīd tik izšķirīgi svarīgajos procesos. Kad bija barikādes, mēs visi turp devāmies. Bija sajūta, ka Tu piedalies; ka līdzdarbojies, lai padarītu pasauli labāku. Jā, protams, podkāsti un izrādes tīklā ir konkrētā mirkļa notikumi... Bet tā tomēr ir tikai īslaicīga aktivitāte... Kāda jēga būt māksliniekam? Domāju, daudzi no mums uzdod šo eksistenciālo jautājumu. Un tomēr... man šķiet, mēs esam tie, kas dzīvei spēj piešķirt kādu papildus sajūtu. Tad, kad ēdiens ir atņemts, saproti, ko tas nozīmē. Un tad, kad tas beigsies...Māksla un kultūra ir ļoti dziļi iesēdusies Latvijas sabiedrībā. Tā nav luksusa prece, bet gan dzīves nepieciešamība. Tās klātbūtne ir savveida mēraukla pilnvērtīgai dzīvei. Es domāju, pirmā teātra izrāde, pirmais koncerts, pirmā izstāde pēc šī visa būs īsteni svētki. Taču, protams, naudas jautājums būs aktualitāte. Un ir skaidrs, ka naudas būs daudz mazāk. Ekonomiskā trauma būs smaga un būs jāiemācās dzīvot citādāk. Mēs būsim spiesti kļūt nedaudz kompaktāki - it īpaši tādas lielās struktūrvienības kā teātri, koncertorganizācijas. Mēs nenoliedzami bijām zināmā mērā priviliģētā stāvoklī. Ne tikai lokāli, bet visā Eiropas kontekstā - apzinoties sēdvietu skaitu, pasākumu skaitu proporcionāli patērētāju skaitam. Protams, iemesls ir arī tas, ka manuprāt, Latvijas iedzīvotāji procentuāli vienmēr arī daudz vairāk patērējuši kultūru nekā vidusmēra eiropieši.
Vēl svarīgi, ka šis mirklis arī kultūras jomā atsijās paliekošās lietas no viendienīšiem. Nav grūti blefot ekonomikas ziedu laikos. Domāju, savā veidā, notiks pašattīrīšanās.
Kad tas beigsies un kad mēs atgriezīsimies dzīvē? Man nav optimistiskas prognozes. Es domāju, līdz rudenim mūsu jomā nekas nemainīsies. Tomēr es spēju iztēloties un ceru, ka Cēsu Mākslas festivāls varētu notikt pavisam citādā formātā arī daļēja pulcēšanās aizlieguma apstākļos - vizuālās mākslas izstādē cilvēku plūsmu iespējams regulēt un mums jādomā, kā mūzikas programmu “aizvest” pie auditorijas. Protams, spēja būt radošiem, spēja improvizēt būs izšķirīgi svarīgi instrumenti izdzīvošanai.
