Kad pasaule atsāks kustību
Krīzes laika komentārs. Anastasija Blohina, Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles izpilddirektore
Pēdējo nedēļu notikumi ir kā zinātniskās fantastikas filma – savveida “Pasauļu kara”, “Kalpones dienasgrāmatu” un principā jebkura cita apokaliptiskā scenārija hibrīds. Par Bokačo un Kamī aizmirsuši ir tikai sliņķi, un griķu krājumi sarukuši acu priekšā tāpat kā cerība izkļūt no karantīnas 15. aprīlī.
Mākslas pasaules ziņu notikumi kļuvuši par atcelto un pārcelto pasākumu daidžestu; Metropolitēna opera katru vakaru tīklā pārraida savu iestudējumu ierakstus; Vīnes simfoniskais spēlē spokaini tukšā parterā, translējot koncertu visā pasaulē; Netflix rāda art-house kino; Kembridžas universitāte atver brīvu piekļuvi visiem reiz publicētajiem darbiem.
Miljards cilvēku sēž mājās, cenšoties aptvert notiekošo un piekaltu skatienu vērojot, kā pasaules ekonomika gāžas bezdibenī.
Covid-19 jau nodēvēts par Trešo pasaules karu. Patiesais šīs traģēdijas apmērs taps skaidrs krietni vēlāk - kad būs laiks aprēķiniem un analītikai. Ziņās katru dienu atrodami jauno inficēto un mirušo skaitļi; attīstības prognozes un slimnīcu pārskati.
Šīs informācijas kakafonijas ēnā es vēlos domāt tikai par vienu: tas viss kādreiz beigsies. Vakcīna, kolektīvā imunitāte, efektīga ārstēšana – agrāk vai vēlāk vīruss pakļausies, un cilvēki izies no mājām. Kamēr ārsti, žurnālisti un valdība atrodas pirmajās līnijās, man šai karā atlikusi tikai viena lieta, ko darīt – sēdēt mājās. Un sapņot.
Es iztēlojos šo brīnišķīgo pasauli - cilvēkus, kas izslāpuši pēc kultūras; pasauli, kas beidzot sapratusi, cik viņu dzīvē liela loma ir izstādēm, kino seansiem un teātra izrādēm. Pasauli, kas vislielākajā ekrānā un vislabākajā izšķirtspējā virtuāli apskatījusi visus šedevrus, izmīdījusi Luvras un Ermitāžas virtuālos koridorus, noklausījusies Zubina Metas un Valērija Gergijeva diriģēto pasaules izcilāko orķestru ierakstus un sapratusi, ka tā tomēr nav iespējams sajust katarsi.
Iztēlojieties, ka pie visiem muzejiem veidojas garas rindas, tiek pagarināts darba laiks, nepieciešams palielināt apkalpojošā personāla skaitu, nogurušie ekskursiju vadītāji teju krīt nost no kājām, jo neviens nevēlas izmantot audio gidu, visi grib dzirdēt dzīvu cilvēku! Izstāžu atklāšanas galerijās pulcē vidēja izmēra futbola stadiona cienīgu cilvēku skaitu.
Teātros katru dienu notiek pirmizrādes, jo karantīnas laikā tapis ne mazums šedevru. Visas biļetes izpārdotas. Tās “izmet” pirmdienās pulksten 10 no rīta, un 10 minūšu laikā tās pazūd. Tas, kas kādreiz pieredzēts vien Barišņikova/Hermaņa kontekstā, tagad skāris ikvienu teātri ikvienā pilsētā. Anšlāgs ir visur; notiek rīta, dienas un pat divas vakara izrādes (viena pulksten 17:00, otra – 19:00).
Operas, koncertzāles un filharmonijas apsver iespēju strādāt diennakts režīmā. Pilsētu administrācijas alus un saldējuma festivālu vietā rīko laikmetīgās mākslas festivālus. Ir atkal atvērtas robežas, atbildīgi tūristi ceļošanai izvēlas ne vien ekoloģiskus pārvietošanās veidus, bet pludmales brīvdienu vietā priekšroku dod mākslas biennāļu apmeklējumam – sastādot maršrutus no Rīgas līdz Liverpūlei.
Neviens nav gatavs nodzīvot pat dienu bez brīnišķīga saviļņojuma!
Darbs ar auditoriju, community engagment – viss tas, par ko tik bieži runājām savu organizāciju un izstāžu kontekstā, piepeši no desmit procentiem sasniedzis absolūto atzīmi.
Vai tieši tādu mēs nevēlētos redzēt pasauli? Tādu, kur kultūra kļūst par ikviena dzīves neatņemamu sastāvdaļu, kur projekti tiek radīti atsaucīgai un pateicīgai auditorijai? Vai arī rezultāts būs pilnīga aiziešana tīklā un visa pārvēršanās ciparos?
Domāju, ka atbildi uz šo jautājumu mēs uzzināsim visai drīz.
Anastasija Blohina, Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles izpilddirektore
