TAGAD
Viktora Freiberga krīzes laika komentārs
Tagad ir pienācis laiks saprast, kas īsti notiek pasaulē un kā lai ar to visu sadzīvo. Šorīt agri pamodos no trokšņa, it kā kāds ar smalkiem pirkstiņiem grabinātos pa manas istabas jumta logu, vēl pusnomodā apjēdzu, ka laukā nedaudz līst. Pelēcīgo gaismu drīz vien uz brīdi nomainīja dzeltenīgs mirdzums, saule iznirusi no mākoņiem. Bet noskaņojums no tā gaišāks nekļuva, kādu brīdi mēģināju aizmigt, bet neveiksmīgi. Saņēmos un izkāpu no gultas, lillā krāsas pustablete cerams būs tas maģiskais līdzeklis, kas atkal ļaus ieslīgt murgainā pasaulē, kas savā ziņā vienkārši ir dubultā realitāte, kas imitē to vidi, kurā visi esam iesprostoti. Ieklausos putnu balsīs, kuras nespēju atpazīt, tālumā skan troksnis, it kā kāds ar āmuru kokā dzītu naglas, pa grants ceļu krakšķēdama aizbrauc mašīna, uz brīdi likās, ka tā apstāsies pie mūsu vārtiem, bet nē, aizbrauca garām. Sākusies kaut kāda paranoja kā Kafkas romānā “Process”. Drebuļi pārgāja un tad laikam aizmigu.
Katru rītu neredzamas rokas mani tur gultā, neļauj piecelties, mājās jau dzirdami ierastie rīta trokšņi, tad nez kāpēc izlasu ziņas vairākos portālos, nespēju izskaidrot, kāpēc to daru, tas ir līdzīgi tam, ja mežā nakts melnumā kāds ierauga savādu gaismiņu, dīvainu instinktu vadīts, cilvēks dodas to aplūkot, nevis pagriežas un veikli dodas prom. No bailēm nav iespējams aizbēgt, bet ir iespējams pazust tekstā kā labirintā, no kura gandrīz nekad nevar tikt laukā.
Ir dienas, kad sarunājos ar datoru, vismaz tā izskatās no malas, kad lasu lekcijas studentiem, kuri katrs sēž pie sava datora tikpat vientuļi kā es, bet tajos brīžos kļūst nedaudz vieglāk, jo zinu, ka “tur laukā kāds ir”, pa laikam kādam ierejas suns vai atskan kāds komentārs. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc uzvelku tīras drēbes, jo klausītāji mani redz. Ar to nevēlos teikt, ka pamazām kļūstu par nevīžīgu klaidoni, bet nav jau kur arī klejot. Varat mani apvainot liekulībā, bet man patīk sarunāties ar studentiem arī “attālināti”, kas šobrīd kļuvis par vienu no visbiežāk lietojamajiem vārdiem, līdztekus vārdam “pašizolācija”. Mēģinu neļauties panikai, jo mēs neko šai situācijā ietekmēt nevaram, tik vien turēties divu metru attālumā cits no cita. Arī frāze “divu metru distance” ieguvusi gluži citu nozīmi, reizēm gan man šķiet, ka daļa cilvēku par to neko nav dzirdējuši, vismaz mūsu apkaimē, īpaši veikalā. Bet apkaime, kurā es mitinos, ir tukša un neglīta, izņemot ziedus dārzā un plaukstošos ķiršus un plūmes, daba turpina dzīvot savu dzīvi, tai vienalga, kas notiek ar civilizāciju. Pirms kāda laika, kad vēl bija iespējams kaut kur aizbraukt, bet tas slepkavnieciskais vīruss jau pamazām tuvojās mūsu platuma grādiem, braucu ar autobusu uz Jelgavu. Satiku kādu sen neredzētu paziņu, kurš ik pa brīdim ieklepojās un tad sāka stāstīt par Ķīnas brīnumaino arhitektūru un ainavām. Es sastingu un pārstāju elpot, saņēmu drosmi un pavaicāju: “Kad tu biji Ķīnā?”, viņš atbildēja: “Nu jau sen, pirms diviem gadiem.” Es atviegloti uzelpoju, tiktāl nu mēs esam nonākuši. Man pat ir nopirktas maskas, neesmu gan tās ne reizi izmantojis, bet no domas, ka man tās ir, kļūst drošāka sajūta.
Izejot laukā kārtējā pastaigā, nekas neliecina par to, ka kaut kas būtu mainījies, tik vien, ka pienācis pavasaris pēc garā rudens, jo ziema šogad nez kāpēc izpalika. Soļoju pa lauku ceļu, kamēr nebrauc mašīnas dziļi elpoju, cerībā, ka tas palīdzēs neiekrist vīrusa lamatās. Vienpus ceļam ir priedes, bet visapkārt kaut kādi dīvaini nami. Ne uz viena gandrīz nav plāksnes, kur būtu teikts, kas tai ēkā atrodas. Īsti industriāls, kaut drīzāk postindustriāls rajons, te ir gan jaunbūves, gan sen sagruvuši nami. Džimam Džārmušam tas noteikti patiktu. Tad parādās kaut kādas sarūsējušas sliedes ar zīmi “Stop”, cerams, ka uz gājējiem tas viss neattiecas, nekad vēl neesmu redzējis pa to braucam vilcienu. Kaut kas no rēgu pilsētas, tāpat kā mistiskais uzraksts “Poļu veikals” ar bultiņu, kura norāda tā atrašanās vietu. Nekad neesmu turp devies, jo biju pārliecināts, ka nekāda poļu veikala nav, līdz kādudien kāds kungs apturēja mašīnu un pavaicāja: “Vai jūs zināt, kur atrodas poļu veikals?”. Ieturēdams divu metru distanci norādīju virzienu. Tai pašā laikā man acu priekšā parādījās visādas vīzijas: varbūt tas ir tikai segvārds, un tur notiek tumšas lietas, par ko man labāk nezināt, tāpēc joprojām leģendārajā poļu veikalā neesmu bijis.
Beidzot nonāku līdz asfaltētai ietvei, klunkurošana pa grants ceļu mani ne visai ielīksmo. Visu daudzkārtējo pastaigu laikā esmu saticis tikai pāris cilvēkus, bet viņu klātbūtnes pēdas ir daudz vairāk manāmas – visi krūmi ir piemētāti ar dažnedažādām drazām, plastmasas pudelēm, lupatām, vienā vietā kāds bija izmetis pat matraci. Bet krūmāji, lai cik reizēm ir vēss laiks, nevar nociesties izplaucēt gaiši zaļās lapas un uz vasaru visu to cilvēku radīto mēslaini piesegs tāpat kā tas reizēm notiek ziemā, protams, ja ir sniegs. Es soļoju un visādi vicinos ar rokām, lai pēc iespējas vairāk savāktu skābekli, garāmbraucošie šoferi noraugās uz mani kā uz ķertu vietējo ciema muļķīti, bet man šī loma visai labi patīk, jo neviens man negribēs tuvoties vispār. Bet dažkārt šajā vientuļnieka pastaigās, kad praktiski nesatieku nevienu cilvēku, es atceros jaunībā lasītu Reja Bredberija stāstu “Kājāmgājējs” (The Pedestrian, 1951), kurā galvenais varonis mēdz pastaigāties pa tukšajām pilsētas ielām un viņu aptur policija. Policists vaicā, kāda viņam profesija, un staigātājs atbild “Jūs droši vien mani sauktu par rakstnieku”, uz ko policists noburkšķ “Tātad nav profesijas”. Galvenais varonis tiek arestēts, jo pasaka policistam, ka viņam nav nekāda mērķa, uz kurieni viņš dodas, jo vienkārši pastaigājas. Tāpat vien.
Es mēģinu meklēt skaistas lietas, kas ir tepat tuvumā, pat ziedošās pienenes piemājas zālienā man sāk patikt, lauku baložu ūjināšana no rītiem izklausās maģiski, nezinu, kādas ir attiecības starp dažādiem putniem, bet vismaz žagatas ar savu ķērkšanu nozudušas, bet varbūt tās apmetušās sētas pusē un sākušas perēt. Par to perēšanu gan neko sīkāk nevarēšu pateikt.
Šodienas pastaigas beigu posms nebija pārāk veiksmīgs, jo plaušas izvēdināju ne tikai ar skābekli, bet arī ar nelielu ceļa putekļu devu, nez kāpēc vietā, kur neviens nestaigā, braukā tik daudz mašīnas. Bet toties pirms tam pamanīju ievu, kas jau tūdaļ uzziedēs, un kad tas notiks, es došos uz turieni un elpošu pavasarīgo ievziedu smaržu. Cerams, drīz uzlīs pamatīgs lietus, un visi putekļi noplaks un pa nakti visi koki būs ieguvuši zaļas lapotnes un tad varēsim sākt gaidīt vasaru, ja tā mūs nepievils kā šogad ziema.
