Roots to Routes
Manifesta 13, Marseļa
“Roots to Routes” (“No saknēm pie ceļiem”) ir projekts, kas top, sadarbojoties Marseļas un Baltijas valstu māksliniekiem, kuratoriem un bezpeļņas organizācijām. To veido kuratores Merilina Talumā, Maija Rudovska un Juste Kostikovaite. “Roots to Routes” norisināsies Marseļā, biennāles Manifesta 13 programmas Les Parallèles du Sud (“Dienvidu paralēles”) ietvaros, un tā mērķis ir būvēt tiltu starp Dienvideiropu un Ziemeļeiropu ‒ starp Baltijas valstu un Francijas dienvidu cilvēkiem, organizācijām un tīkliem, izaicinot ideju par cilvēka piesaisti kādam noteiktam reģionam. Šis projekts apšauba tādus priekšstatus kā māju teritorija, piederība un identitāte, uzskatot, ka 21. gadsimtā šādi jēdzieni ir visai nepastāvīgi un mainīgi. Atsaucoties uz antropologa Džonatana Frīdmena darbu “No saknēm pie ceļiem” (From Roots to Routes, 2002), par izejas punktu izvēlēta doma par saknēm, kas mūžam mainās un veidojas globalizācijas, tīklu ekonomikas un pastāvīgas ceļošanas kontekstā.
“Roots to Routes” realizēsies kā izstāžu, performanču, video seansu, darbnīcu, lekciju un pārgājienu cikls laikā no 2020. gada 28. augusta līdz 25. oktobrim.
Arterritory.com piedāvā īssarunu ar projekta kuratorēm Merilinu Talumā, Maiju Rudovsku un Justi Kostikovaiti.
Projekts “Roots to Routes” ir sadarbības iniciatīva starp Marseļas un Baltijas valstu cilvēkiem ‒ starp divām teritorijām, kas atrodas tālu viena no otras un ir absolūti atšķirīgas. Kur jūs atrodat krustpunktus?
Mēs, trīs kuratores no Baltijas valstīm ‒ Lietuvas, Latvijas un Igaunijas ‒, mēģinām nevis izvairīties, bet gan tieši otrādi ‒ paspilgtināt šo atšķirību, izmantojot svešinieka jēdzienu (patapinātu no Georga Zimmela esejas “Svešinieks” (Exkurs über den Fremden, 1908): tas ir cilvēks, kas ierodas kādā kopienā un sarežģītā vienlaicīga tuvuma un attāluma mijiedarbības procesā ienes tajā īpašības, kuru avots nav un nevar būt pati kopiena. Mēs gribam aicināt svešiniekus iesaistīties, uzmeklēt nezināmo un nepazīstamo un, vērīgi ieskatoties, atrast ceļus, kā veidot komunikāciju savā starpā. Mēs pašas arī nākam no trim dažādām valstīm, līdz ar to kaut kādā mērā darbojamies kā svešinieces cita citai. Trim dažādām valstīm ir atšķirīgi mākslas diskursi un pat mākslas finansēšanas shēmas, nemaz nerunājot par atšķirīgu darba kultūru un jokiem. Taču tas viss kļūst nebūtisks, kad mēs ar māksliniekiem satiekamies Marseļā.
Maija Rudovska
Jūsu tīmekļa vietnē lasāms citāts no Elizabetes Bišopas dzejoļa “Ceļojuma jautājumi”: “Vai tas ir iztēles trūkums, kas liek mums ierasties iedomātās vietās, nevis vienkārši palikt mājās?” Kā jūs atbildētu uz šo jautājumu? Kas ir tas, kas liek ilgoties pēc klejošanas pa pasauli?
Klejot pa pasauli nozīmē nevis atstāt aiz muguras savu mājās dzimušo nemieru, bet ieraudzīt jaunas atvērtas takas, pārcelt sevi uz citurieni, lai uzkrātu jaunus stāstus, lai uzsūktu tos. Marseļa ir pilsēta, kam ir tik daudz, ko mums stāstīt ‒ Franču Rivjēras zilo ūdeņu, jahtu, katamarānu un lieliskā ēdiena klišejas te savijas ar stāstiem par kodolspēkstacijām, slepeniem nacionālajiem parkiem, urbānajiem nostāstiem un daudzveidīgu mūzikas ainu. Marseļas atklāšana ir tikai gabaliņš no tā, ko esam pieredzējušas, daudzus gadus strādājot un sadarbojoties starptautiskā līmenī. Mēs visas trīs esam aktīvas kontaktu dibinātājas un ceļotājas, un vēlēšanās veidot saikni ne tikai ar savas zemes mākslu un kultūru, bet raudzīties daudz plašāk, kļuvusi par nepieciešamību. Covid-19 krīzes laikā mums nācies pārvarēt daudz šķēršļu, taču tas mums arī palīdzējis apsvērt dažādus ceļus, kā nezaudēt kontaktu ar cilvēkiem un kopienām viņpus robežām, vienlaikus paliekot un darbojoties uz vietas.
Juste Kostikovaite
Vai mākslinieka izcelsme, savu sakņu apziņa ir svarīga un vai tā iespaido viņa/viņas mākslu? Vai māksla spēj šķērsot robežas, ko uzcēlušas atšķirīgas mentalitātes un uzskati?
Nebūtu pareizi sacīt, ka kādu no mums nekādi neietekmē izcelšanās un mantojums ‒ vienalga, vai mēs būtu mākslinieki, apkopēji vai prezidenti. Domāju, ka saknes vienmēr paliek ar mums ‒ lai kādus ceļus mēs ietu un lai cik raibs sajaukums būtu mūsu izcelšanās. Mentalitāte un uzskati vienmēr ir būtiski svarīgi ‒ vienu un to pašu darbu dažādi uztvers dažādās kultūrās, kaut arī tas būtu šķērsojis robežas. Ja darbs uzkrāj vairāk nozīmes, tad tas šķērsojis šīs robežas ar kaut kādu universālu vai iemantotu spēku. Ņemsim par piemēru to pašu Marseļu. Vairums mākslinieku, kurus mēs tur esam satapušas, ir “baltie” cilvēki; mēs pagaidām neesam iepazinušās ne ar vienu melnādaino mākslinieku. Mēs apzināmies, ka Francijā šādu izteikumu droši vien uztvertu kā apvainojumu. Francija seko franču universālisma tradīcijai, kuras rezultātā daudzas sociālās, ekonomiskās un politiskās situācijas un iespējamu diskriminācijas gadījumu statistika iegūst colour-blind statusu ‒ zaudē rasu aspektu. Lai gan etniskā daudzveidība Marseļā ir satriecoši bagātīga, tas noteikti neatspoguļojas mākslas pasaulē un kultūras ainā, ja neskaita vienīgi rap, drill un r&b mūziku, pasaules mūzikas ainu.
Merilinu Talumā
Kāda, jūsuprāt, ir mākslinieka un mākslas lomu mūsdienu pasaulē?
Mākslinieks vēl joprojām ir aktīvs aģents un/vai pētnieks, arī Covid-19 laikos. Mākslinieks izvaicā, spēlējas un iet pats savu ceļu, nosprauž pats savas personīgās un ģeogrāfiskās robežas. Tendences, kas dzimušas mākslas pasaulē, tālāk nonāk populārajā kultūrā, un tās pastāvīgi piesavinās politiķu lozungi. Taču jūtīgs mākslinieks tik un tā paliek publiskās telpas politiskais aģents. Mākslinieki, ar kuriem mēs strādājam, ir atvērti eksperimentiem ar dažādiem mākslas radīšanas un sadarbības veidiem ‒ par spīti ierobežojumiem un pārmaiņām, Covid-19 situācija vienkārši parāda, ka māksliniekiem un mākslas pasaulei kopumā nepieciešama elastīgas reaģēšanas spēja, gatavība pielāgoties. Visiem jābūt gataviem uz pārmaiņām.
Anastasija Sosunova, Agents, video kadrs, 2020
Vai pandēmijas situācija spēj mainīt mākslas pasaules globalitāti? Proti, padarot vietējo tikpat svarīgu kā globālo?
Pandēmija neapšaubāmi parādīja, cik dažāda ir mūsu pieredze, sastopoties ar krīzi, pat mākslas pasaules ietvaros, un cik dažādu iespaidu šī krīze atstāj uz cilvēkiem. Dažiem tā bija izdevība relaksēties un pabūt kopā ar ģimeni, citi šīs situācijas nedrošības dēļ dzīvoja pastāvīgā stresā. Daudzi cilvēki bija un vēl joprojām jūtas ļoti apdraudēti, jo valsts ar savu politiku nereaģē atbilstoši situācijas sagādāto problēmu līmenim. Un tomēr izolēšanās deva arī zināmu labumu ‒ tā piedāvāja laiku pašrefleksijai un vēl joprojām dod iespēju pārdomāt, kā mēs strādājam un savstarpēji kontaktējamies mākslas pasaulē. Vai mums tiešām jāceļo/jāpārvietojas tik daudz, kā mēs esam raduši? Ko vēl būtu iespējams paveikt turpat, vietās, kur mēs dzīvojam? Mākslas pasaulē vēl joprojām būtiski ir dalīties, satikties un diskutēt, bet kā mēs to varētu darīt citādi? Kādi jauni sadarbošanās ceļi būtu iespējami? Covid-19 vēl nav galā, mēs vēl joprojām esam pandēmijas ielenkumā un nevaram prognozēt, kā mainīsies mākslas dzīve. Taču pārmaiņas jau ir sākušās, un šis, neraugoties ne uz ko, ir aizraujošs laiks.
Ingela Vaikla, Double Exposure, 2020
Kā jūs izvēlējāties māksliniekus? Kas bija svarīgākais faktors lēmumu pieņemšanas procesā?
Mēs pievērsām uzmanību māksliniekiem, kurus interesē tādas tēmas kā urbānā identitāte, dzimtes loma, novecošana, nacionālā identitāte, arhitektoniskā identitāte, identitāte, kas realizējas bāros vai šaubīgās urbānās geto tipa teritorijās, un tā tālāk. Svarīgi atzīmēt, ka, piemēram, Darjai Meļņikovai un Evitai Vasiļjevai jau izveidojušās zināmas saiknes ar Franciju (Evita šogad piedalās Fondation FIMINCO rezidences programmā Parīzē). Katra atsevišķā sadarbība ar Marseļas mākslas biedrībām prasīja specifisku formātu vai pieeju, un tā mūsu izvēle tika izdarīta starp māksliniekiem, par kuriem mēs zinājām, ka viņi spēj pielāgoties un ar prieku iedziļināsies konkrētajā kontekstā un apstākļos. Teiksim, sadarbība ar Kolektiv 318, kas apmetušies slavenajā Lekorbizjē ēkā Unité d'habitation, balstījās uz viņu interesi par Austrumeiropas arhitektūru, īpaši par modernisma mantojumu. Un tā mēs izveidojām programmu, kurā pārstāvēta padomju perioda vēsture un mantojums (mākslinieki Egle Budvitīte, Emīlija Škarnulīte, Ieva Epnere, Ingela Vaikla, Katrīna Neiburga un Kristīna Normana). Dažas no projekta tēmām izvirzījās priekšplānā kā svarīgākās, piemēram, etniskā sajaukuma tēma (daži no māksliniekiem nāk no ģimenēm ar krievu saknēm), un tā nu attieksme pret vietējo kultūras kontekstu projektā parādījās tikai vēlāk, jau darba procesā.
Antuāna Nesī un Evitas Vasiļjevas darbs
Lina Lapelīte, Piruete, 2017–2018
Projektu veido izstāžu, performanču, video seansu, darbnīcu, lekciju un pastaigu cikls Marseļā un tiešsaistē līdz par 2020. gada beigām. Kuri ir šī projekta zīmīgākie pieturpunkti?
Mūsuprāt svarīgi ir visi pasākumi, un tos visus vērts redzēt. Programma tiks atklāta 28. augustā ar izstādi Rue de la République 93; tajā būs apskatāmi Antuāna Nesī un Evitas Vasiļjevas darbi, kā arī Linas Lapelītes performance “Piruete”, kurā piedalīsies vietējie izpildītāji Valentīna Pače un Emanuels Rehts. Visu septembri un oktobri Unité d'habitation būs skatāma kino un video programma. 25. septembrī Salond du Salon tiks atklāta Darjas Meļņikovas site-specific instalācija un performance. Mūsu programmā jūs atradīsiet informāciju par daudziem citiem pasākumiem: Dovida Strimaiša un Mārjas Tenisones performanci, Anastasijas Sosunovas un Cabanon Vertical sadarbību, kā arī pastaigām ar Annu Sofiju Tirionu, Flo Kasearu un Sāru Bedāru-Gulē sadarbībā ar gidu biroju GR2013. Vairāk informācijas atradīsiet, izlasot mūsu programmu vai mūsu sociālo mediju profilos FB un Instagram, kā arī parakstoties uz mūsu jaunumu apskatu.
Videoun Rootes to Routes attēli - Viktor Gurov
