Telpa, kur māksla atstāj paliekošu iespaidu
Gundega Melberga
Saruna ar Kuldīgas mākslas telpas “Studija” dibinātāju un vadītāju Maiju Rudovsku
Maija beigās mākslas telpa “Studija”, kas atrodas Kuldīgā, Kaļķu ielas kvartālā, svinēja viena gada jubileju. To dibinājusi kuratore, pētniece, mākslas kritiķe un nesen iedibinātās Latvijas Mākslas gada balvas žūrijas priekšsēdētāja Maija Rudovska ciešā sadarbībā ar Kaļķu ielas kvartāla komandu. “Studija” darbojas kā starpdisciplināra mākslas rezidence un telpa, kuras mērķis ir veicināt laikmetīgās mākslas jaunradi, pētniecību un dialogu gan reģionālā, gan starptautiskā mērogā. Pirmo darbības gadu “Studija” atzīmē ar īpašu notikumu – Kuldīgā mītošo mākslinieku Ievas Vītolas-Lindkvistas un Oles Lindkvista izstādi “Mēs abi”, kas apskatāma līdz 22. jūnijam.
Mākslinieki Ole Lindkvists, Ieva Vītola-Lindkvista un kuratore Maija Rudovska izstādes "Mēs abi" atklāšanā. Foto: Gints Šimerlis-Širmanis
Maija Rudovska ir laikmetīgās mākslas notikumu kuratore ar vairāk kā piecpadsmit gadu pieredzi, darbojoties gan Baltijas un Ziemeļvalstu reģionā, gan citviet Eiropā un ASV. Viņas profesionālais fokuss saistīts ar kuratora lomas pārskatīšanu, sadarbības modeļu attīstīšanu un mūsdienu mākslas iedzīvināšanu dažādos sociālajos un institucionālajos kontekstos. Maija ir arī platformas “Blind Carbon Copy” iniciatore un vadītāja. Pēdējos gados viņa aktīvi darbojas kā pedagoģe un mentore jaunajiem mākslas jomas profesionāļiem. Papildus viņa šobrīd studē doktorantūrā Igaunijas Mākslas akadēmijā, kur pēta mākslinieka kā kuratora lomu kūrēšanas vēstures diskursa ietvaros Latvijā.
Ar Maiju runājam par to, kā radās “Studija”, par pirmā gada pieredzi, kuratores personīgo motivāciju un nākotnes iecerēm.
Kā tev radās ideja par mākslas telpas veidošanu?
Man nekad nav bijusi vēlme strādāt vienā institūcijā vai pašai veidot institūciju. Līdz šim mani drīzāk interesējušas mainīgas organizācijas un darbības formas, kas nav piesaistītas fiziskai telpai, bet darbojas starp dažādām vietām. Ideja par fizisku telpu Kuldīgā radās gandrīz nejauši. Pandēmijas laikā, pavadot vairāk laika Kuldīgā, es bieži iztēlojos, ka pilsētā varētu būt mūsdienīga mākslas telpa, kam piemistu tāds saturs vai vismaz virziens, kas gan man pašai, gan maniem mākslas draugiem būtu interesants. Sākumā tā bija vairāk iztēlota situācija, kas veiksmīgu apstākļu sakritības dēļ vienā brīdī kļuva par realitāti. Es pati esmu no Kuldīgas, esmu tur augusi, un tur vēl aizvien pavadu vasaras. Mana bāzes vieta šobrīd ir Rīgā, bet Kuldīgu es redzu kā savu nākotnes dzīvesvietu. Iespējams, tā bija būtiska motivācija, kāpēc vēlējos mākslas telpu veidot tieši tur.
Man vienmēr ir bijusi nepieciešamība pēc laikmetīgās mākslas un kultūras vietām mazākās pilsētās. Tādām vietām, kur notiktu mūsdienīgas mākslas aktualitātes un kur uzdrošinātos domāt un runāt par aktuāliem jautājumiem. Piemēram, Skandināvijas valstīs gandrīz katrā mazā pilsētā ir tā saucamās kunsthalles (izstāžu tipa mākslas telpa bez pastāvīgas kolekcijas, kas fokusējas uz laikmetīgās mākslas izstādēm un radošiem projektiem) vai mākslinieku vadītas telpas. Latvijā mūsu vēstures un sociālekonomisko apstākļu dēļ šādas vietas ir retums.
Cik daudz laika prasīja “Studijas” tapšana?
Viss notika ļoti ātri. Sadarbība ar Kaļķu ielas kvartālu, kur “Studija” atrodas, tika iedibināta aptuveni gadu pirms telpas atvēršanas. Kvartāla komanda man palīdzēja sagatavot telpu, taču būtisks pienesums bija arī no maniem draugiem, kas strādā laikmetīgajā mākslā, kas dalījās savās domās, kā viņi redz šādu vietu. Zināju, ka vēlos kaut ko industriālu – pretstatu Kuldīgas koka arhitektūrai un kopējai pilsētas estētikai; ko tādu, kas ir neitrālāks un rezonē ar telpām citur – Berlīnē, Ņujorkā. Ir interesanti ienest mazā pilsētā to, kas cilvēkiem līdz šim nav pazīstams, bet vienlaikus radīt vidi, kas ir pieejama un silta.
Bet tu apsvēri kaut ko līdzīgu darīt arī kur citur?
Noteikti nē. Radīt jaunu telpu no nulles es nebūtu gribējusi. Ja būtu bijis piedāvājums to darīt kopā ar citiem cilvēkiem, es, iespējams, piekristu, bet es noteikti nedarītu to viena, kā tas notiek šobrīd.
Kalšanas darbnīca ar Kuldīgas mākslas skolu Dārtas Sideres un Danutes Sīles vadībā
Tu minēji, ka biji redzējusi līdzīgus mākslas telpu darbības modeļus citviet, vai vari pastāstīt vairāk par to, kas tevi iedvesmoja?
No visām vietām, kur esmu bijusi, tieši Skandināvija mani iedvesmojusi visvairāk, īpaši Norvēģija. Pandēmijas laikā man bija iespēja uzturēties mazākos centros ārpus Oslo, kur ieguvu vērtīgu pieredzi. Bija aizraujoši paskatīties, kā mazi mākslas centri ciematos un mazākās pilsētās veido un uztur aktīvu mākslas vidi, iesaistot kopienas. Jāņem vērā Skandināvijas konteksts, kur mākslinieku kopienām un arodbiedrībām ir bijusi nozīmīga loma institūciju radīšanā. Mākslinieki bieži uzņēmušies zināmu aktīvistu lomu, lai paši radītu tādu vidi, kāda viņiem vajadzīga.
Latvijā trūkst šāda darbības modeļa. Līdz ar neatkarības atjaunošanu, mazajās pilsētās vajadzēja tapt laikmetīgiem mākslas centriem, kas darbotos kā mediatori starp māksliniekiem un pārējo sabiedrību, taču tas nenotika, jo pašvaldības nav jutušas tādu nepieciešamību, nav veidojusies izpratne par mūsdienu mākslas un kultūras nepieciešamību un aktīvu klātesamību. Manuprāt, šādi centri pildītu izglītojošu un iekļaujošu funkciju, par ko mēs tik ļoti daudz runājam. Mani interesē un iedvesmo tas, kā šādas institūcijas var ienest mūsdienīgas vēsmas, radot platformu ne tikai jaunradei un eksperimentiem, bet arī diskusijām, bieži aktualizējot sociālas dabas jautājumus. Šādā virzienā vēlos virzīties “Studijas” darbībā.
Kādas ir tavas prioritātes, izvēloties māksliniekus rezidenču programmai “Studijā”? Vai dod priekšroku vietējiem vai starptautiskajiem dalībniekiem?
Rezidencēm tiek izvēlēti gan starptautiski, gan vietējie, Latvijas mākslinieki. Man ir arī būtiski atbalstīt vietējos, reģionā praktizējošos, māksliniekus. Lai arī bieži vien gribētos vairāk aicināt Latvijas māksliniekus, finansiālie iemesli var būt noteicošie rezidentu izvēlē, jo, lai arī tas izklausās paradoksāli, ir vieglāk iegūt starptautisku finansējumu nekā Latvijas vai reģiona. Reizi vai divas gadā rīkoju atvērto pieteikšanos, lai piesaistītu gan vietējos, gan ārvalstu autorus.
Rezidenču programmā ir būtiski iekļaut arī atzītus un zināmus māksliniekus, lai vairotu programmas un “Studijas” redzamību un nozīmi. Ir padomā arī ilgtermiņa sadarbības, kuru laikā tiek radīti jauni mākslas darbi, kas, iespējams, varētu ilgstošāk būt klātesoši publiskā telpā.
Dārta Sidere. Trausls no smaguma. AIR programma, 2024
Vai tēmas, ar kurām mākslinieki savā praksē strādā, un, piemēram, to sasaiste ar kopienu vai Kuldīgu, ir svarīgi kritēriji, izvēloties dalībniekus rezidenču programmai?
Tas ir būtisks aspekts, tāpēc jau sākotnēji zināju, ka vēlos izveidot tematisku ietvaru, kas kalpotu par vadlīniju mākslinieku atlasei. Pērn, izsludinot atvērto pieteikšanos šim gadam, fokuss bija uz tēmām par vidi, dabu, mainīgām ainavām un trauslām attiecībām, kas šajās ainavās veidojas vai pastāv. Šie tematiskie pieturpunkti sevī ietver jautājumus arī par mentālo veselību, par mūsu saikni ar vidi un telpu. Būtiski ir arī mīti, stāsti, teikas jeb nemateriālais mantojums, kas šobrīd Kurzemes un Kuldīgas novadā arvien vairāk tiek aktualizēts.
Personīgi mani interesē arī padomju laika mantojums un vēsture. Uzskatu, ka tā ir neērta tēma gan Kuldīgā, gan Latvijā kopumā. Kuldīgā šis jautājums bieži tiek pilnībā izslēgts. Pat nozīmīgas publikācijas neaptver padomju laika vēsturi. Piemēram, restaurācijas un rekonstrukcijas procesos pilsētvidē vērtība tiek piešķirta senākai vēsturei, taču nesenā pagātne tiek pilnībā ignorēta vai uzskatīta par nenozīmīgu.
Nākamgad “Studijas” tematiskais fokuss būs veltīts Kuldīgas goda pilsones Līvijas Rezevskas mantojumam un viņas simtgades svinībām. Vēlos likt uzsvaru ne tikai uz viņas radošo praksi, bet izvērst tēmu plašāk, runājot par sievietes radošo darbu un to, ko nozīmē būt māksliniecei sievietei. Vēlos reflektēt par dažādiem darba apstākļiem vai ierobežojumiem, kas skar mākslinieces sievietes, stāstīt par viņu pieredzēm, izvēlēm un interesēm. Plānoju aicināt piedalīties dažādas mūsdienu mākslinieces gan no Latvijas, gan ārvalstīm.
Es regulāri izvērtēju un pielāgoju tēmas atkarībā no to aktualitātes – par ko, manuprāt, vietējā mērogā vajadzētu runāt. Tomēr man ir grūti saprast, cik daudz tas rezonē plašāk.
Dārta Sidere. Trausls no smaguma. AIR programma, 2024
Es tev tieši to gribēju jautāt.
Jaunai mākslas telpai ir sarežģīti uzreiz iegūt plašu rezonansi. Šobrīd mans lielākais izaicinājums ir vietējo sadarbību veidošana, jo man vēl nav lielas komandas, kas varētu mērķtiecīgi strādāt šajā virzienā.
Tas ir interesanti, jo, lai gan Kuldīga ir ļoti maza un reģions ir viegli aptverams, turklāt pastāv arī dažādas institūcijas, ar kurām potenciāli varētu sadarboties, šīs sadarbības bieži nav vienkāršas. Tās veidojas ļoti lēni un uzmanīgi, jo nereti balstās uz privātām attiecībām. Tādā ziņā priekšā ir daudz darba.
Bet vai profesionālajā mākslas vidē tu jūti kaut kādu rezonansi vai interesi?
Jā, es to jūtu. Es profesionāli darbojos mākslā jau sen un zinu, ka mans viedoklis tiek uzklausīts un ņemts vērā. Tomēr gada laikā iegūt plašu rezonansi nevar. Veidojot organizāciju mazpilsētā, nākas saskarties ar dažādiem izaicinājumiem, no kuriem viens ir redzamība sabiedrībā.
Manuprāt, pastāv ļoti dziļa plaisa starp to, kas notiek Rīgā un to, kas notiek Latvijas reģionos. Ja cilvēkiem nav iemīti ceļi uz mazpilsētām, piemēram, ja viņi nebrauc katru otro nedēļas nogali un neseko līdzi aktualitātēm reģionos, tad rodas iespaids, ka nekas īpašs tur nenotiek, lai gan ir tieši pretēji. Ir tie mazie burbuļi Rīgā, kuriem ir diezgan vienalga, kas notiek Kuldīgā, Ventspilī vai Valmierā. Un, manuprāt, tā ir liela problēma. Tam vēl piespēlē stereotipi par to, kas ir nozīmīgs, kāda māksla ir svarīga vai trendīga.
Radīt sajūtu, ka ir vērts braukt, vai ka tiek palaists garām kaut ko svarīgs, ir izaicinājums, par ko es daudz domāju. Cīnos, lai mainītu uzskatu, ka ārpus Rīgas jau nekas būtisks nenotiek, tāpēc ir ļoti svarīgi, ka ir mākslas centri reģionos, kuriem piemīt redzamība un ietekme. Varbūt tas prasa desmit gadus. Nezinu. Bet es ticu, ka, mērķtiecīgi uz to strādājot, ar laiku to var panākt.
Man pārsteidzošākais šī gada laikā bija jaunākās auditorijas interese un vēlme piedalīties rezidenču programmā un “Studijas” darbībā. Tas nebija mans primārais mērķis, bet es to ļoti novērtēju.
Man šķiet, ka tev ir izdevies radīt “Studijas” tēlu, kas izstaro svaigumu.
Paldies, to ir ļoti patīkami dzirdēt.
Citas institūcijas liekas nepieejamākas.
To ir interesanti dzirdēt. Man arī absolūti nav intereses radīt distancētu, snobisku institūciju, jo ar daudzām tādām esmu strādājusi un tā nav bijusi laba pieredze.
Šobrīd “Studijas” virsuzdevums ir būt atvērtai, dinamiskai un demokrātiskai institūcijai. Noteikti nākotnē redzu “Studijas” komandā ne tikai sevi, bet arī citus cilvēkus, kuri būtu gatavi domāt kopā par šīs telpas izaugsmi. Tas ir arī darbs ar kopienu, dažādām grupām un cilvēkiem. Man ir ļoti svarīgi piesaistīt jaunus, radošus prātus, lai viņi nepaliek tikai Rīgā, lai viņu enerģija neaiziet tikai uz lielākām institūcijām, bet ka viņi atrod motivāciju darīt kaut ko arī mazākā pilsētā kā Kuldīga. Esmu pārliecināta, ka Kuldīga var būt platforma ilgākam darbības modelim, taču tas nav tikai par ekonomisko kontekstu, bet arī par domāšanas veidu.
Ir pagājis gads kopš “Studijas” darbības sākuma - kā tu raksturotu šo laiku?
Gads ir bijis ļoti intensīvs un tādu es to biju paredzējusi.
Diemžēl Latvijā nav finansiālu instrumentu, kas atbalstītu pilnīgi jaunas mākslas iniciatīvas, īpaši organizāciju veidošanu. Šobrīd Latvijas valsts kultūrpolitika lielākoties atbalsta organizācijas, kas jau ilgstoši strādā un ir ar statusu – jāsaka, finansējums laikmetīgajai mākslai lielākoties plūst Rīgas virzienā. Tāpēc, lai iegūtu kaut cik stabilu finansējumu (šobrīd tas ir no Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas radošo rezidenču atbalstam), man bija jāveido intensīvāka programma nekā sākotnēji biju iecerējusi.
Pamata ideja telpai bija tieši pretēja – sniegt atbalstu mākslinieku radošajai darbībai, dodot vietu un laiku, lai viņi brīvi varētu nodoties mākslinieciskiem eksperimentiem un pētniecībai, pavadot, piemēram, divus mēnešus Kuldīgā vai pat ilgāk. Šobrīd mākslinieki rezidencē pavada lielākoties tikai mēnesi. Es arī bieži uzņemu divus māksliniekus vienlaikus, kas patiesībā ir diezgan daudz, jo katrs no viņiem tiek iesaistīts publiskā programmā.
Ilgtermiņā es vēlētos nestrādāt tādā intensitātē, bet Latvijas kontekstā vai pat globālā kontekstā, to ir ļoti grūti izdarīt, jo no tevis sagaida ļoti ātru rezultātu, pierādījumus tam, ka kaut kas tiek producēts, kaut kas konstanti jāprezentē. Finansējuma sniedzēji mazāk novērtē pašu radīšanas procesu vai tam nepieciešamos nosacījumus. Mazpilsēta tādā ziņā var būt ļoti nozīmīgs faktors, lai distancētos no stresainās un ātrās dzīves, kurā mēs daudzi atrodamies.
Pastāsti par sadarbībām vai projektiem, kas šī gada laikā tevi ir īpaši iepriecinājuši vai pārsteiguši!
Man ļoti daudz nozīmē vietējās sadarbības, piemēram, ar Kuldīgas mākslas skolu – mani bijušie skolotāji, kurus es ļoti cienu – uzreiz man uzticējās un atsaucās sadarbībai, regulāri pie manis vedot savus skolniekus. Manuprāt, tā ir bijusi brīnišķīga pieredze arī skolēniem, jo viņi varējuši nonākt tiešā kontaktā ar māksliniekiem. Radošajās darbnīcās tiek izmēģinātas dažādas tehnikas un metodes, kas noteikti nav pieejamas skolas programmu ietvaros. Manuprāt, tiešais kontakts ar mākslinieku ir ļoti būtisks, un tas var atstāt nospiedumu uz mūžu.
Tad vēl viena būtiska sadarbība ir ar folkloras kopu “Kūrava”, konkrēti ar vietējo aktīvisti Inu Celitāni. Pateicoties viņai, mākslinieki, un arī es pati, esam izzinājuši kuršu vēsturi, izstaigājuši dažādas vietējās takas un ieguvuši zināšanas par dabu un nemateriālo mantojumu. Bet pats galvenais partneris un atbalsts man ir bijusi Kaļķu ielas kvartāla komanda. Tā ir vieta, kur “Studija” atrodas. Fiziskai mākslas telpai būtisks ir tās ietvars, vide un apkārtne. Šis ir tas gadījums, ka citādu to nemaz nevaru iedomāties.
Kāda ir bijusi interese un atsaucība par līdzdarbošanos no pašvaldības un vietējās kopienas puses?
Ja godīgi, līdz šim interese ir bijusi ļoti minimāla. Es pat īsti nemeklēju atbildi, jo zinu, ka jaunas iniciatīvas mazpilsētās vienmēr sastopas ar sarežģījumiem. Pirms “Studijas” izveides biju iesaistīta līdzīgos projektos un iniciatīvās un redzēju, cik grūti ir iedibināt atbalstošas, uzticības pilnas attiecības.
Uzskatu, ka pašvaldībām būtu jāspēj vairāk novērtēt mākslas un kultūras nozīmi sabiedrībā kopumā, kas, manuprāt, Latvijā ir liela problēma. Dažreiz no ārpuses šķiet, ka tādas pilsētas kā Kuldīga atbalsta kultūru, bet atbalstīti tiek atsevišķi aspekti, piemēram, vēsturiskais mantojums, kamēr mūsdienu mākslas iniciatīvas vai mākslas ienākšana publiskajā telpā tiek atstātas novārtā. Tas ir liels un sarežģīts jautājums Kuldīgā, kur pilsētas vēsturiskais statuss rada daudz ierobežojumu.
Manuprāt, pilsētai ir aktīvi jādomā par mūsdienīgas kultūras seju vidē, jo tieši tas nākotnē rezonēs ar nākamajām paaudzēm.
Maija Rudovska. Foto: Iveta Gabaliņa
Vai tavs mērķis ir panākt, ka “Studija” kļūst par reģiona mākslas centru?
Kādēļ gan ne! Tas būtu lieliski, ja “Studija” kļūtu par atskaites punktu reģionā. Tomēr tas nav virsmērķis.
Man ir būtiski, lai manis veidotā telpa gūtu ietekmi un rezonansi dažādos līmeņos. Svarīgi, lai šī rezonanse nav virspusēja, bet ilgtermiņā nozīmīga. Man ir būtiski, lai, piemēram, bērns, kurš uzaug Kuldīgā, apmeklējot “Studiju”, iegūtu pieredzi, kas atstātu kādu pozitīvu nospiedumu viņa dzīvē; ka šī pieredze kalpotu par ceļvedi mākslas un kultūras pasaulē un dzīves ceļā kopumā. Tāpat laikmetīgās mākslas pieredze var arī paplašināt domāšanu, palīdzot pārvarēt stereotipus un iesaistīties diskusijās, kas mums ir tik svarīgi, lai veidotu demokrātisku dzīves telpu.
Man pašai, uzaugot mazpilsētā, ir bijušas līdzīgas pieredzes ar mākslu, un es vados pēc tā, kā tās vēlāk ietekmējušas manu dzīvi. Tieši tāpēc man ir svarīgi radīt vietu, kur māksla atstāj paliekošu iespaidu.
Runājot par nākotni, kādas ir tavas ilgtermiņa ieceres saistībā ar “Studiju”?
Bez jau iepriekš pieminētā, šobrīd strādāju, lai izveidotu dinamisku komandu ar jauniem cilvēkiem un radošām idejām, kā arī pie oriģinālas un saistošas programmas attīstīšanas. Es gribētu, lai maza institūcija darbojas ar lielu ietekmi – tas būtu nākotnes plānos. Būtu lieliski, ja Kuldīga kļūtu par atspēriena punktu – vietu, kur rodas māksla, nevis uz kurieni tiek atvesti copy-paste projekti.
Ilgtermiņā man pašai interesants ir tāds materiāls, kas ir palicis nepamanīts vai kaut kādu iemeslu dēļ marginalizēts. Mani interesē arī vecākās paaudzes mākslinieki, kuri bieži izkrīt no uzmanības loka vai nav vairs tik modīgi, jo pārcēlušies uz dzīvi ārpus Rīgas vai izvēlējušies citādu dzīves modeli. Mākslas burbulis viņus vairs neredz, bet man šķiet svarīgi dot viņiem balsi, paskatīties, kā viņi strādā un iegulda mākslas vidē. Tās ir citas pieredzes, kuras sabiedrībai ir svarīgi ieraudzīt. Tas ir arī jautājums par iekļaujošu mākslu, jo mākslai nevajadzētu būt priekš elitāra pulciņa, tai jābūt pieejamai plašākai sabiedrībai.
Es arī vēlētos saprast, kā laikmetīgā māksla varētu ienākt publiskajā telpā Kuldīgā. Šobrīd tā ir tikai ideja, jo ar UNESCO statusu un visiem ierobežojumiem to nav vienkārši realizēt. Bet rezidenču programma varētu būt laba platforma šādam darbības virzienam – mākslinieks atbrauc, mēs kopā domājam par idejām un tad skatāmies, kas realitātē ir iespējams. Tie ir mani nākotnes plāni.
