Mani vienmēr nodarbinājis nenoteiktības stāvoklis
Īssaruna ar Maiju Rudovsku, projekta “Struktūra, kas paredzēta mainīgiem apstākļiem” kuratori
“Struktūra, kas paredzēta mainīgiem apstākļiem” ir sadarbības projekts, kurā piedalās Blind Carbon Copy (Rīga, Latvija), PARSE NOLA (Ņūorleāna, Luiziāna, ASV), Vestfoldas Mākslas centrs (Tensberga, Norvēģija) un Kongsbergas Mākslas biedrību (Kongsberga, Norvēģija). Projektā iesaistīto mākslinieku darbi aplūkojami no 2021. gada decembra līdz 2022. gada februārim interneta platformā www.ASEFCC.org un Instagram kontā @structure.envisioned.
Jūs esat centrālā figūra, kas iesaistīta novembra beigās atklātajā projektā “Struktūra, kas paredzēta mainīgiem apstākļiem”. Kā radās šī ideja, kas ir projekta uzmanības centrā un kādas ir tā galvenās konceptuālās vadlīnijas? Kā jūs izvēlējāties šos sešus māksliniekus, kuru darbi patlaban aplūkojami internetā?
Projekta pirmsākumi meklējami 2019. gada rudenī, kad mani mēnesi garā rezidentūrā pie sevis uzņēma Ņūorleānas mākslas programma PARSE NOLA, ko savukārt atbalsta fonds CEC Artslink Fellowship. Ņūorleānā pieredzētais mani ārkārtīgi iedvesmoja; es paviesojos daudzās mākslinieku darbnīcās un nodibināju ciešus sakarus ar vairākām mākslinieku uzturētām mākslas telpām, īpaši PARSE NOLA, ko vada neatkarīgā kuratore Eimija Makī. Mēs ar Eimiju nolēmām kopā veidot projektu, kas nodrošinātu apmaiņas programmu starp Ņūorleānas un Latvijas māksliniekiem. Šo projektu mēs nosaucām “Struktūra, kas paredzēta mainīgiem apstākļiem” (“A Structure Envisioned for Changing Circumstances” jeb ASEFCC). Tad pieteicās Covid-19, un mēs sapratām, ka reālu apmaiņu rezidentūru formā (kā tas sākotnēji bija paredzēts) vajadzētu atlikt. Un tā mēs nonācām pie tiešsaistes programmas, kas būtu mūsu projekta pirmā fāze. Mani vienmēr nodarbinājis nenoteiktības stāvoklis, un savu izpētes darbu, gatavojoties projektam, es biju aizsākusi ar sekojošo māksliniekiem adresēto jautājumu: “Kā atrast telpu radošām izpausmēm un jaunradei, dzīvojot mainīgu apstākļu pasaulē?”. Šo jautājumu es noformulēju vēl pirms pandēmijas sākuma, bet tagad tas satriecoši trāpīgi izsaka vispārējās emocijas.
Maija Rudovska
Šie jautājumi ir raksturīgi ne tikai atsevišķām vietām; tāda ir globālā situācija, kas skar daudzus mākslas jomai piederīgus cilvēkus. Ņūorleānai, tāpat kā Rīgai, ir maz resursu mākslas pasaulei un tajā strādājošajiem. Ņūorleāna arī ir izzūdoša pilsēta, kura kļūst arvien neaizsargātāka pret klimata pārmaiņu radītajām problēmām. Teiksim, Ņūorleānas mākslinieki Kristīna Molina un Deivs Grēbers šos jautājumus brīnišķīgi izgaismo mūsu projekta ietvaros. Mūsu norvēģu partneri, kuru vidū īpaši jāmin kuratore Tīna Rigbija Hansena, projektā iesaistījās jau vēlākā fāzē. Tas no jauna uzkurināja manu agrāko interesi par iespējamu sadarbību starp Baltijas un Skandināvijas mākslas institūcijām. Šajā sakarā es izraudzījos māksliniekus Annu Īli (kura veido raidierakstu kopā ar amerikāņu mākslinieci Adoliju Dzegedi) un Hjētilu Detroitu Kristensenu, kura mākslas prakse atspoguļo cīņu par ilgtspējīgām struktūrām mākslas pasaulē. Latviju projektā pārstāv Līga Spunde.
Līga Spunde. “Epizodes par neziņu, kā būs”
Projekta programma turpināsies līdz pat februāra beigām. Vai jūs neizceltu dažus svarīgākos pasākumus, lekcijas utt., kas tajā ieplānoti?
Decembrī uzmanības centrā ir padomu raidieraksts “Citāda pasaule”, kas sastāv no četrām Adolijas Dzegedes un Annas Īles vadītām sērijām. Tā ir šī raidījuma ceturtā sezona, un šoreiz par padomdevējiem aicināti mākslinieki no Baltijas un Ņūorleānas ‒ Ešs Deivids Kerrs, Inga Meldere, Kristīna Molina, Deivs Grēbers, Airi Trīsberga, Kaspars Groševs, Eimija Makī un es. Raidieraksta galvenā ideja ir tāda, ka mēs, mākslinieki, kļūstam par galvenajiem padomdevējiem/ekspertiem lietās, ar ko saskaras mūsu kolēģi, un atbildam uz jautājumiem par naudu, bērnu audzināšanu, attiecībām, mākslas karjerām, atalgojumu un tamlīdzīgām lietām.
Anna Īle, Adolija Dzegede, Deivs Grēbers, Kristīna Molina
Decembra vidū būs skatāms arī Kristīnas Molinas un Deiva Grēbera video darbs “Casebearer 1.0” (“Makstnesis 1.0”). Tā iedvesmas avots ir makstnesis, zvīņspārņu kārtas kukainis, lielisks piemērs tam, kā atjautīgs nomads spēj pielāgoties jebkādai dzīves situācijai. Janvāra sākumā dienasgaismu ieraudzīs Hjētila Detroita Kristensena jaunais darbs “If You Do Not Love Me, I Shall Not Be Loved” (“Ja tu mani nemīli, es būšu nemīlēts”). Mākslinieks izvēlējās strādāt ar vecu Polārā institūta arhīvu, apspēlējot attēlus no ekspedīcijas uz galējiem Ziemeļiem. Kristensens par mākslinieka alter ego izvēlējies leduslāci; dzīvnieks te ir vientuļa klejojoša figūra, ko skar klimata pārmaiņas, haoss, depresija un daudzas citas pandēmijas un šodienas pasaules problēmu sekas. Janvāra beigās tiks piedāvāts Līgas Spundes darbs “Epizodes par neziņu, kā būs”; tas iecerēts kā tiešsaistes izstāde ‒ vizuāla kontemplācija par mainīgiem apstākļiem un mēģinājums definēt ar tiem saistītās emocijas.
Visi mākslas darbi radīti 2021. gadā īpaši šim projektam un pieejami klausītājiem/skatītājiem vai nu projekta tīmekļa vietnē www.asefcc.org (to veidojis Deivs Grēbers) vai Instagram kontā @structure.envisioned. Šajās interneta lapās būs atrodami arī jaunumi par mākslas darbu klajā nākšanu.
Deiva Grēbera darbs
Kristīnas Molinas darbs
Projekta “Struktūra, kas paredzēta mainīgiem apstākļiem” konceptā skaidri nolasāma pandēmijas izraisītā dzīves nestabilitāte un neparedzamība, taču tajā pašā laikā šīs divas parādības vienmēr bijušas neatņemama mākslinieka dzīves sastāvdaļa. Vai varētu sacīt, ka šī fakta dēļ tieši mākslinieki bijuši tā sabiedrības daļa, kas vislabāk sagatavota pašreizējiem apstākļiem un šī iemesla dēļ spēj palīdzēt sabiedrībai izdzīvot šāda veida situācijā?
Tik tiešām, mākslinieki vienmēr bijuši gatavi tikt galā ar nestabilitāti un nedrošību, taču jautājums ‒ vai tā tam vajadzētu būt? Tikpat labi mēs varētu jautāt, vai trūcīgajam jāpaliek trūcīgam vienkārši tāpēc, ka tā ir eksistenciāla pieredze? Atbilde ir ‒ protams, nē. Manuprāt mākslu vienmēr plaši ekspluatējušas lielākas privilēģijas baudošas cilvēku grupas, kurām pieejami lielāki resursi ‒ gan finansiāli, gan arī citādi, un kurām pieejams viss labākais mākslas un kultūras procesos. Šodien mākslinieki ir daļa no kapitālisma sistēmas, kurā mēs dzīvojam. Domāju, ka mākslinieki un mākslas pasaule no pandēmijas cietuši ne mazākā mērā kā visi pārējie, varbūt pat vairāk, jo šis pēdējais pusotrs gads vēl vairāk sakāpinājis bailes, ka “labāk nekļūs nekad”; mūsu projektā ASEFCC daudzi mākslinieki savos darbos atklāj tieši šādas izjūtas. Varbūt labums ir tāds, ka cilvēki vairāk apzinājušies nepieciešamību iekļaut savā dzīvē mākslu ‒ izmantot tās dziednieciskās spējas (kuras tai vienmēr piemitušas). Man liekas, mākslinieki paši arī atzīst, ka viņiem jaunrade ir lieta, pie kā viņi neizbēgami ķeras smagās situācijās, jo tā palīdz pārvarēt dažādas grūtības. Vispār jau man liekas, ka jebkurš cilvēks, dzīvojot nedrošībā, slepeni vēlas, kaut viņa dzīve kļūtu labāka ‒ vismaz kādā brīdī. Tāpēc manuprāt no mākslas nevajadzētu gaidīt, ka tā viena nesīs smago sabiedrības un jau tā salauzto sistēmu dziedināšanas nastu. Varbūt tieši šī iemesla dēļ māksla pēdējā laikā it kā pakāpusies atpakaļ. Nevar teikt, ka patlaban parādītos daudz spēcīgas mākslas.
Šī projekta mājvieta ir internets. Vēl vairāk, viena no tēmām, kas īpaši uzsvērtas projekta programmā, ir tiešsaistes projektu spēja aizsniegt plašāku auditoriju. Kādas ir jūsu personīgās domas šajā jautājumā? Vai jūs uzskatāt, ka tiešsaistes mākslas darbu iedarbība ir tikpat spēcīga kā mākslai, ar kuru mēs sastopamies klātienē?
Šajā pusotrā gadā, ko esam nodzīvojuši ar Covid-19, daudzi no mums, māksliniekiem un mākslas profesionāļiem, apsvēruši dažādas stratēģijas, kas ļautu veidot mākslas projektus tiešsaistē, kā arī saskarties ar mākslu un baudīt mākslu tiešsaistē; tas ir bijis nepieciešams reālajā dzīvē ieviesto ierobežojumu dēļ. Manuprāt internets un/vai digitālā telpa ir vienkārši vēl viena vide, kurā dzīvo māksla (te var minēt pēdējā laikā attīstījušos NFT mākslu, pirms tam ‒ postinterneta mākslu, u.c.). Laikmetīgā māksla tikusi radīta un izplatīta tiešsaistē nu jau gandrīz trīs gadu desmitus ‒ tas nav nekas jauns. Līdz ar Covid-19 parādīšanos daudziem mākslas pasaules spēlētājiem, īpaši mākslas organizācijām, nācies no jauna izvērtēt to, kā tiek veidoti kontakti ar savu auditoriju tiešsaistē. Un daudzi sapratuši, ka tā vēl joprojām ir visai maz izpētīta vide ar daudzām neizmantotām iespējām. Es atceros, ka, sākoties Covid-19 lokdauniem, es ar lielu interesi sekoju dažādām institūcijām, lai redzētu, ko tās piedāvās tiešsaistē. Maz bija tādu, kas spēja pielāgoties jaunajai situācijai, būt radoši un saistoši. Attiecībā uz manu projektu ASEFCC ‒ es uzreiz sapratu, ka, pārceļot daļu no projekta uz tiešsaistes vidi, mēs radītu iespēju auditorijām dažādās pasaules malās kontaktēties savā starpā, kas nebūtu iespējams reālajā dzīvē. Tomēr projektam būs arī otrā fāze ‒ rezidentūru apmaiņas starp Ņūorleānu un Latviju, kas notiks nākamgad, 2022. gadā, norādot uz to, ka projekta uzmanības centrā ir ne tikai tiešsaistes telpas apgūšana, bet darbība arī irl*.
Par pandēmijām mēs parasti runājam negatīvā aspektā, bet kādu mācību no pašreizējās pandēmijas guvusi mākslas pasaule? Vai vispār ir kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par pozitīvu ietekmi, ko atstājušas visas šīs problēmas?
Man liekas, ka ir vēl par agru spriest, kas tieši bijis pozitīvi vai negatīvi, jo pieredze ir dažāda, un tā ir ļoti subjektīva lieta. Konkrēti manā dzīvē pozitīvs aspekts bijis tas, ka esmu mazāk ceļojusi. Tas man devis vairāk laika, lai koncentrētos ‒ pārdomāt savas prioritātes attiecībā uz darba un dzīves dinamiku. Turpretim citiem cilvēkiem pandēmijas atnestie ierobežojumi samazinājuši piekļuvi zināmiem resursiem ‒ atliktas vai atceltas dažādas izstādes, mākslas projekti; strauji mainījies veids, kādā mēs bijām raduši strādāt. Ir pilnīgi skaidrs, ka šādā situācijā mēs turpināsim dzīvot vēl kādu laiku. Daudziem ir grūti pielāgoties šiem mainīgajiem apstākļiem. Tas ir tāds ilgstošs nenoteiktības stāvoklis, ko visiem nācies pieņemt.
Šis projekts top Ziemeļvalstu, Baltijas un ASV sadarbībā. Jums ļoti raksturīga sadarbība ar cilvēkiem no citām valstīm un darbošanās starptautiskās komandās. Vai jūs uzskatāt, ka šādi iespējams veidot jēgpilnākus mākslas pasākumus? Un kāda ir sadarbības tīklu loma šodienas mākslas pasaulē?
Darbā pie mākslas projekta es pilnīgi noteikti labāk izvēlos veidot starptautisku sadarbību nekā darboties vietējo mākslas aprindu robežās. Jēgpilns darba veids gan nav atkarīgs no darbošanās vietas un tā, cik lokāls vai starptautisks ir tavs darbs. Tā ir vienkārši individuāla izvēle. Man patīk pētīt un apgūt jaunas teritorijas ‒ gan burtiskā, gan abstraktā nozīmē. Man patīk arī sadarboties ar cilvēkiem, kuri strādā, škērsojot kultūru robežas, un ir gatavi dalīties savās zināšanās un pieredzē ārpus savas izcelšanās un/vai apmešanās vietas robežām. Vairāk nekā desmit gadus es strādāju starptautiskā kontekstā un neplānoju tuvākajā laikā atteikties no šīs pieejas. Vēl vairāk, es savai darbībai gribu pievienot vēl jaunus līmeņus. Es uzskatu arī, ka sadarbība starp dažādiem reģioniem, kultūrām, tautībām utt. var bagātināt cilvēka dzīvi. Īpaši svarīgi iesaistīties apmaiņas un sakaru veidošanas kultūrā ir māksliniekiem ‒ tas viņiem palīdz nostiprināt pašiem savu balsi un uzkrāt jaunas iespējas savai mākslas praksei. Tīklu ekonomika vēl joprojām ir būtiska mākslas praksei, un, kamēr vien mēs dzīvojam globalizācijas laikmetā, tā nekur nepazudīs.
Kāds šodien ir kuratora uzdevums? Kā kuratora darbs mainījies pēdējā pusotra gada laikā?
Lai gan kuratora profesija vēl ir ļoti jauna, kuratoriem ir tā privilēģija izvēlēties, kā, kur un ar ko viņi strādā. Teiksim, jauna kuratora rīcībā ir samērā plašs lauks, kurā viņš var pārbaudīt savas spējas un eksperimentēt ar stiliem un darba metodēm. Vienalga, vai tu paliec pie institūcijām, strādā mākslas tirgū, nodarbojies ar pētniecību vai kļūsti par neatkarīgu kuratoru, vienmēr atradīsies vieta, kur tu vari nostiprināties un izkopt savu balsi. Pēdējā pusotra gada laikā, manuprāt, galvenais uzdevums bijis izstrādāt zināmu elastību, lai varētu strādāt ārpus savas komforta zonas, un apgūt jaunus formātus, īpaši digitālajā vidē. Attiecībā uz pēdējo ‒ kuratori šajā telpā vēl joprojām strādā visai neelastīgi. Pagaidām neesmu ieraudzījusi neko superaizraujošu. Pats interesantākais rodas tajos punktos, kur pārklājas mākslas prakse un kuratora darbs – vai varbūt vēl arī kādas citas jomas.
*irl – in real life, reālajā dzīvē
