Iemācīties būt aktīviem
Ekspresintervija ar vienu no laikmetīgās mākslas izstādes “Barbars Parīzē” kuratorēm Maiju Rudovsku
20/11/2018
Novembrī un decembrī Rikāra mākslas fonda galerijā Parīzē skatāma Latvijas valsts simtgades laikmetīgās mākslas izstāde “Barbars Parīzē”. Izstādes galvenā vadlīnija ir Latvijas 20. gadsimta sākuma rakstnieka un literatūras kritiķa Andreja Kurcija radošais veikums.
Izstādē aplūkojami septiņu starptautisku mākslinieku darbi: Tatjanas Danebergas (Austrija), Viržila Fresa (Francija), Signes Fredriksenas (Dānija), Gijoma Maro (Francija), Annas Stīnas Treumundas (Igaunija), kā arī Viktora Timofejeva un Evitas Vasiļjevas no Latvijas.
Izstāde “Barbars Parīzē” nosaukumu aizguvusi no vienas Kurcija grāmatas – dzejas krājuma, kas atspoguļo dzīvi Parīzē 20. gadsimta sākumā. Kurcijs šeit parāda tādu kā autsaidera skatījumu – grāmatas liriskais varonis maldās franču valodā un kultūras kodos, taču šī pazemojošā situācija drīz mainās, kad viņš piedzīvo dažādo kultūru savstarpējo bagātināšanos, ko piedāvā Parīze. Tieši to īpašo attiecību dēļ, kādas ar šo pilsētu bija Andrejam Kurcijam un viņa laikabiedriem, Parīze izvēlēta par projekta norises vietu.
Arterritory uz sarunu aicināja Maiju Rudovsku, vienu no izstādes kuratorēm, lai uzzinātu par izstādes tapšanas procesu – kā radās ideja par izstādi, cik ilgi norisinājās darbs pie tās un kādi bija lielākie izaicinājumi.
Viktors Timofejevs. Twodom, 2018. Two-channel generative video
Kā radās ideja veidot šo izstādi un cik ilgi pie tās tika strādāts?
Ideja par šo projektu radās jau diezgan sen – pirms četriem gadiem. Ar Andreja Kurcija radošo darbību mūs iepazīstināja Ainārs Kamoliņš, kuru ļoti interesēja Kurcija manifests “Aktīvā māksla”. Viņš vēlējās šo tekstu pārrakstīt – līdzīgā kā 2014. gadā kim? izdotajā grāmatā “Dienasgrāmata: Spinozas poētika”. Sākotnēji bija ideja tikai par grāmatas izdošanu, bet laika gaitā radās vēlme uztaisīt arī izstādi.
Kad tiks izdota šī grāmata?
Grāmata vēl ir tapšanas stadijā, diemžēl nepaspējām to sagatavot līdz ar izstādes atklāšanu, jo tas ir ļoti apjomīgs projekts, bet, cerams, ka līdz gada beigām tā tiks izdota.
Foto: © Aurélien Mole
Kā Andreja Kurcija teksts sasaucas ar izstādi un mākslinieku darbiem?
Vistiešākajā veidā, jo ideja par izstādi radās tieši šī teksta dēļ. Likās, ka izstāde būtu redzamāks un reprezentatīvāks formāts, kādā sabiedrību ieinteresēt par šo tekstu. Teksts sākotnēji tika izmantots diskusijas veicināšanai starp potenciālajiem izstādes māksliniekiem. Organizējām divas radošās darbnīcas – vienu Rīgā, otru Parīzē, kur pulcējām māksliniekus, lai viņi spētu iesaistīties, analizētu šo tekstu, padomāt par to, ko paši dara un to, kā viņi sevi redz Kurcija teksta kontekstā. Teksts ir ne tikai atskaites punkts, bet ietvars, kas izstādi tur kopā.
Foto: © Aurélien Mole
Foto: © Aurélien Mole
Par ko ir šis teksts?
Manuprāt, tas katram jāizlasa pašam, jo to nav tik vienkārši izskaidrot, bet, kā stāstīja mākslas zinātniece Stella Pelše, kura ir pētījusi Kurcija teorētiskos darbus, šis teksts ir par aktīvo mākslu. Kurcijs meklēja mākslas atskaites punktus 20. gadsimta sākumā, uzdeva jautājumus un aktualizēja tēmas – piemēram, kas ir mākslas būtība, kādā veidā māksla eksistē sabiedrībā, vai tā ir vai nav atkarīga no dažādiem sociālpolitiskiem faktoriem un procesiem. Es to uztvēru kā tekstu par laikmetīgo mākslu. Viņš raksta par mākslu, kas aktuāla 20. gadsimta sākumā, bet šos pašus jautājumus var uzdot, domājot par 21. gadsimta laikmetīgo mākslu. Domāju, ka šīs tēmas būs aktuālas vienmēr, līdz ar to diskusiju ievirzījām par aktīvo mākslu sabiedrībā. Mūsdienu kontekstā aktīvā māksla nav saistīta ar aktīvismu kā mākslas virzienu, drīzāk tā ir par mākslas būtību – kāpēc tā ir vajadzīga? Tādēļ vēlējāmies uztaisīt izstādi, lai vērstu uzmanību uz šiem jautājumiem. Īpaši mūsdienās, kad mākslu spēcīgi ietekmē patērētājsabiedrības kultūra, tās jēga ir nedaudz izšķīdusi un vairs nav tik viegli definējama vai saskatāma.
Foto: © Aurélien Mole
Vai, lasot šo tekstu un rīkojot izstādi, tika arī rastas kādas atbildes uz jautājumiem, piemēram, kāda ir mākslas jēga?
(Smejas.) Man bieži vien jautājumi ir svarīgāki par atbildēm. Arī šī projekta ietvaros mākslinieki paši sev to jautā; katrs no viņiem ir ļoti atšķirīga personība, kas saviem darbiem pieiet ļoti dažādos veidos, taču mūsu kuratoru komandai bija svarīgi, ka izstādes sagatavošanās procesa laikā notiek intensīvas diskusijas, tādā veidā arī veicinot aktīvu, nevis pasīvu iesaisti.
Foto: © Aurélien Mole
Vai darbos ir jūtams tas, ka par šīm tēmām ir daudz diskutēts un domāts?
Jā, noteikti. Visu mākslinieku darbi šai izstādei tapuši, reflektējot par Kurcija tekstu, domājot par to, kas ir būtiski, ko viņi paši dara. Katra no viņu pieejām ir ļoti atšķirīga, nevar viņus nemaz salīdzināt, bet noteikti tā iesaiste bija ļoti aktīva. Mēs viņus mazliet arī piespiedām domāt, reflektēt saistībā ar šo projektu.
Kuratoru komandai un māksliniekiem izveidojās veiksmīga sadarbība?
Jā, ļoti. Kad radās ideja par izstādi, kopā ar Zani Onckuli veicām diezgan plašu Parīzes mākslas dzīves izpēti. Tā kā mēs meklējām arī izdevniecību, kas būtu gatava izdot Andreja Kurcija grāmatu, tad uzrunājām kuratoru Joahimu Hamu, kuru pazinu jau iepriekš. Tad meklējām kuratoru, kurš aktīvi darbotos Parīzes laikmetīgās mākslas dzīvē un varētu mūs savest kopā ar labākajiem partneriem un mākslas institūcijām, tā nonācām pie trešās šīs izstādes kuratores – Barbaras Sirjeksas. Kā rezultātā laikmetīgajam mākslas centram kim? izveidojās sadarbība ar Rikāra mākslas fonda galeriju un izdevniecību Paraguay Press.
Foto: © Aurélien Mole
Vai māksliniekiem ir katram sava ekspozīcija, vai arī viņi darbus veidoja kopā?
Nē, kopā viņi darbus neradīja, katram ir savi un pavisam atšķirīgi darbi. Lielākā daļa no tiem radīti speciāli šai izstādei.
Kāds bija lielākais izaicinājums, strādājot pie izstādes veidošanas?
Man personīgi bija ļoti interesanti sadarboties ar franču institūcijām, viņiem ir diezgan atšķirīga pieeja darbam. Francūži ir ļoti lepni par sevi, uzstājīgi un tieši. Strādāt kopā ar Joahimu un Barbaru ir aizraujoši, viņi nebaidās komunicēt, kaut ko ieteikt māksliniekiem, arī neslēpt, ja kas nebija pa prātam, tādā veidā gan māksliniekiem, gan kuratoru komandai bija jāiemācās būt elastīgai. Varēja spēcīgi just attieksmi, ka visas iesaistītās personas – gan kuratori, gan mākslinieki atrodas uz vienas, līdzvērtīgas platformas.
Vēl pārbaudījums bija strādāt ar izstādes telpu, jo tā ir ļoti komplicēta, diezgan nomācoša, nav dabīgās gaismas, tas bija pārbaudījums, bet man vienmēr ir paticis risināt šāda veida problēmas.
Un, protams, tas nekad nav vienkārši veidot grupu izstādes, domājot, kā darbi kopā izskatīsies, kāds stāsts veidosies, kā risināsies dialogs starp ļoti dažādu mākslinieku pieejām un praksēm.
Foto: © Aurélien Mole
Kā izvēlējāties māksliniekus, kuri pārstāvēs Latviju?
Mēs ar Zani (Onckuli – red.) aizsūtījām sarakstu ar māksliniekiem, no kuriem Barbara un Joahims izvēlējās Viktoru Timofejevu un Evitu Vasiļjevu. Tas likās godīgi, ka šo izvēli izdara viņi. Noteicošais faktors mākslinieku atlasei bija, lai viņu darbi atbilstu uzstādījumam par aktīvo mākslu, - tie, kuri meklē un cenšas nodefinēt savu vietu mākslas pasaulē un sabiedrībā.
Foto: © Aurélien Mole
