Novatoru klubs
Dace Kaprāne*
Balss no VEF!
Līdz 30. novembrim VEF teritorijā skatāma Valsts elektrotehniskās fabrikas (VEF) tehnoloģiskajiem sasniegumiem un unikālajam mantojumam veltīta papildinātās realitātes izstāde “Novatoru klubs”, kuras ietvaros redzami sešu jauno mākslinieku – Santas Frances, Aleksandra Brežes, Eltona Kūna, Elīnas Virdzinieces, Kristiānas Marijas Sproģes un Gustava Voldemāra Locika – darbi. Nosaukums “Novatoru klubs” aizgūts no kluba, kas darbojās VEF ietvaros. Tur, lai motivētu un izceltu rūpnīcas inženieru centienus, tika pasniegti apbalvojumi par novatoriskiem meklējumiem. Gluži kā minēto izgudrojumu autori, arī mūsdienu mākslinieki iet pavisam novatorisku ceļu, izvēloties savu mākslu eksponēt jaunā un vēl maz apgūtā formātā – papildinātajā realitātē. Izstādi realizē inovāciju kustība VEFRESH sadarbībā ar Overly un SAN app. Kuratores: Tīna Pētersone un Maija Rudovska.
VEF direktors Georgijs Gaile iepazīstina zviedru jūrnieku delegāciju ar pārnēsājamo radiouztvērēju “Tūrists”. 1956
Aleksandra Brežes interpretācija par radioaparātu VEF-202
Iedvesmojoties no “Novatoru kluba” veidotājiem, es vēlos padalīties ar pāris vēsturiskiem mirkļiem un ļaužu atmiņām par VEF, ko tur strādājošie sauca par savām otrajām mājām. Vēlos parādīt – gigantisks ražošanas flagmanis var būt apveltīts ar cilvēcisku seju. Daudziem VEF saistās ar starpkaru perioda uzplaukumu, radio aparātu eksportu uz Eiropas valstīm, plašām un mūsdienīgām reklāmas kampaņām, fotoaparāta VEF MINOX izstrādi. VEF ir izcīnījis balvas starptautiskajās dizaina izstādēs (1935. gadā Briselē; 1937. gadā Parīzē; 1958. gadā atkal Briselē). VEF ražotais tranzistoruztvērējs “Spīdola” ir iekarojis popularitāti pasaulē (eksports uz daudzām valstīm, tostarp ārpus padomju ietekmes zonas). VEF ir pazīstams arī kā galvenais telefonu centrāļu ražotājs Padomju Savienībā, nepārspīlējot var teikt, ka VEF centrāles izmantoja vairāk kā puspasaule. 1970. un 1980. gados lieli starptautiski panākumi bija VEF īpašajiem izstrādājumiem – medicīnas iekārtām, skaitļošanas tehnikai, sporta tiesāšanas sistēmām un sinhronās tulkošanas aparatūrai. Šis uzskaitījums varētu būt teju bezgalīgs.
VEF telefoni. 1974
Elīnas Virdzinieces veidotais telefona aparāta TA-68 attēlojums
Jau pats VEF sākums ir pavisam cilvēcīgs un pat romantisks – 1919. gads ir jaunizveidotās Latvijas valsts celtniecības laiks, visām instancēm trūkst gan materiālu, gan cilvēku resursu. 1919. gada 10. jūnijā ar Pasta, telegrāfa un telefona pārvaldes priekšnieka inženiera Eduarda Kadiķa parakstu vecākais mehāniķis Aleksandrs Tīpainis saņēma pavēli organizēt un vadīt pārvaldes mehānisko darbnīcu ar uzdevumu remontēt resorā lietojamo tehnisko inventāru. Šajā darbnīcā sāka strādāt pieci cilvēki – nākamās lielās VEF rūpnīcas pirmās lakstīgalas. Jau pāris gadu laikā, Tīpaiņa inteliģentajā vadībā, Darbnīca (paši vefieši lietojuši šādus saīsinājumus, norādot uz darbnīcām vai citām vietām VEF ietvaros) pārtop par lielāko telefonu un telegrāfa iekārtu un elektroierīču ražošanas iestādi Latvijā. Šeit iestarpināšu fragmentu no Aleksandra Tīpaiņa meitas Čakstes Tīpaines atmiņām, neviens labāk par viņu nepateiks, kā tad bija īstenībā:
Esmu izaugusi kopā ar VEF. Tēvs mājās atnāca tikai pusdienās un pa nakti, bet citādi viņš visu laiku bija darbnīcā. Tēvs vakarā visu apstaigāja. Pa tumsu ejot, viņš bija iekritis vienā bedrē un salauzis kāju, ārsts lika gulēt, bet tēvs ar kruķiem gāja uz darbu. Tagad, priecājoties par VEF panākumiem, jāsaprot, cik daudz tur cilvēks ir ielicis iekšā no sevis. Pie tēva nāca visi un lūdza palīdzību, kur viņš varēja, tur viņš palīdzēja.
VEF Pasta un telegrāfa virsvaldes galvenās darbnīcas darbinieki. No kreisās: Aleksandrs Tīpainis, Alberts Madisons. 20. gs. 20. gadu vidus
Tīpaiņa Darbnīcas posms noslēdzās 1931. gadā un pie stūres stājās Teodors Vītols (te es izlaižu īslaicīgu epizodi ar inženieri Dūmiņu, kam gadījās nokļūt spēles laukumā starp diviem ģeniāliem direktoriem un gandrīz salaist grīstē visu augšupejošo ražošanas nozari). 1932. gads sākās ar Darbnīcas reorganizēšanu un VEF izveidošanu. Strādājošo skaits sasniedza 900 cilvēkus un sākās jauna, brīnišķīga pasaule, pilna iespēju un izaugsmes. Bez ironijas, Teodora Vītola laiks atnesa VEF gan vietēja mēroga, gan starptautisku atzinību. Radio aparāti dizainera Ādolfa Irbītes vadībā kļuva arvien stilīgāki, lidmašīnas Kārļa Irbīša fantastiskā prāta konstruētas, laidās arvien tālāk un augstāk. Šis bija brīdis, kad VEF ražoja it visu un jebko, reizēm vienkārši tāpēc, ka varēja. Un atkal šeit iestarpināšu fragmentu no pirmavota – aviokonstruktors un dizainers Kārlis Irbītis savās atmiņās raksta:
Pēdējos neatkarības gados VEFs sāka arī domāt par televīziju. Direktors Vītols uzdeva man padomāt par ļoti augsta, koka konstrukcijas torņa būvi, kurai bija jābūt augstākai koka celtnei pasaulē. To varētu tad izmantot televīzijas raidījumiem. Torni projektēju kā vienādas pretestības siju ar saplākšņa ārējo čaulu, kas bija pastiprināta ar vertikālām līstēm un spirālveidīgu iekšēju dzegu. Vārdu sakot, lietoju būves veidu, kāds sastopams modernās lidmašīnās. VEFa īpašumā bija pārgājusi kāda saplākšņu fabrika, kas izgatavoja saplākšņu paraugus dažādā līmēšanas un virsmas apstrādes technikā. Šos saplākšņa paraugus tad izlietoja VEF angāra sarga mājiņas jumta segumam, lai redzētu kā paraugi iztur klimata iespaidu. Tas notika 1938. gadā.
VEF darbinieki ar lidmašīnu spārnu karkasiem fabrikas pagalmā. 20. gs. 30. gadu 2. puse
Varam vien iedomāties, kā VEF dzīve būtu attīstījusies tālāk, ja vien nesāktos karš. Šausmīgais kara mehānisms izkropļoja arī VEF seju, Padomju Savienība un pēc tam nacistiskā Vācija momentā uzlika ķepu lielajam, plaukstošajam uzņēmumam, kam bija resursi, iestrādnes un kapacitāte lielāko uzvarētāju ambīciju īstenošanai. Visus interesēja aviācijas nozare un vadošie inženieri, vācieši “piesavinājās tos VEF speciālistus, ko Padomju Savienības ieliktais direktors Ādolfs Ļuļs vēl nebija paspējis represēt. Deviņpadsmit gadus vecais puisis, smalkmehāniķis Jānis Bērziņš no MINOX montēšanas nodaļas tika pārcelts pie lidmašīnu raidītāju uztvērēju labošanas. Kad viņš bija pārāk ilgi ciemojies pie lauku radiem un divas dienas nokavējis darbu, vācu vadības piedāvājumi bija divi – Salaspils nometnes uzraugs vai leģionārs. Bērziņa kungs izvēlējās otru variantu, kļuva par kara lidotāju, krita gūstā, desmit gadus skaldīja ledainus akmeņus, pēc tam atgriezās Latvijā un turpināja darboties kā inženieris - izgudrotājs. Kad ar viņu pirmo reizi satikos, apstulbu no tā, ka gandrīz simtgadīgs cilvēks var būt tik spēcīgs un vingrs. Visu mūžu viņš mīlēja VEF, lai gan pēc soda izciešanas savā kādreizējā darba vietā vairs neatgriezās.
Toties Aleksandrs Tīpainis, VEF pamatlicējs, pēc izsūtīšanas uz Blagoveščensku, atgriezās dzimtajā VEF un strādāja par pasniedzēju politehnikumā, kādreizējā VEF Amatu skolā.
Pēc kara beigām pie VEF stūres nokļuva lielisks organizators Georgijs Gaile, kura vadībā uzņēmums strauji atjēdzās no posta un sāka nu jau pavisam jaunu augšupeju ar citādāku resursu pārdali, citu pasūtījuma sistēmu un plānošanu. Plānveida ekonomikas apstākļos VEF labi iejutās, vadība bija cilvēciska un ieinteresēta uzņēmuma izaugsmē.
MINOX reklāma
Visus lielos panākumus, ko sistēma pieraksta pie kolektīvajiem sasniegumiem, vienmēr ir kaldinājuši atsevišķi cilvēki ar savu prātu, neatlaidību un ambīcijām. Pie tam, ne vienmēr noteicošais faktors bija ģeniāls izgudrojums vai kāda spīdoša ideja. Diezgan bieži projekta veiksmi noteica pareizo cilvēku spēja izstaigāt varenās Maskavas Kafkas Pils gaiteņus pareizajā secībā, ielīst nepieejamos kabinetos un ar pierunāšanas, draudēšanas un žēlošanās metodēm izspiest no svarīgām amatpersonām nepieciešamos parakstus. VEF gadījumā talantīgie, inovatīvie cilvēki bieži bija arī tie paši apsviedīgie un neatlaidīgie izlūki, kas ar portfeļiem pa priekšu apstaigāja iestādes un centās trulajiem padomju ierēdņiem iestāstīt sava izgudrojuma lietderību. Pie šādiem cilvēkiem pieder arī tranzistoru “guru” Ingmārs Ķiecis un Aleksis Kibermanis. Viņu gaitas plašajā Maskavā ir aprakstītas Ingmāra Ķieča manuskriptā un saglabātas sarunu ierakstos.
Rūpnīcas VEF direktors Vsevolods Birkenfelds kopā ar VEF Kultūras pils direktoru Nikolaju Kardašovu apskata izstādi Novatoru klubā. 1970. gadu otra puse
VEF vadība novērtēja savu darbinieku talantus un piedāvāja pretī ne tikai darba algu un kādu dambretes pulciņu vakaros pēc maiņas, bet plašu aprūpes, ēdināšanas un izklaides kompleksu, kas bija konkurētspējīgs arī starptautiskā mērogā. Viens no galvenajiem darbinieku aprūpes mehānismiem bija MSD - Medicīniski sanitārais dienests, kas pieskatīja savu aprūpējamo veselības stāvokli. MSD ietilpa slimnīca ar plašu pakalpojumu klāstu, poliklīnika, atsevišķi medpunkti cehos, kā arī profilaktorijs, kur arodslimniekiem pēc darba izbaudīt dūņu vannas un šarko dušas. Kombinācijā ar ārstu izstrādāto diētu, zemūdens masāžas un citi ārstniecības veidi deva iespēju ātri atveseļoties un atgriezties savā iecirknī. Dienesta galvenā ārste daudzus gadus bija Ilga Jaunsleine, kas bija atbildīga arī par ikgadējām Civilās aizsardzības izbraukuma mācībām, kuru laikā imitētas karadarbības apstākļos, lauka teltīs dakteri un māsiņas pārsēja un nestuvēs nēsāja savus vefiešus. Šāda veida mācības Padomju Savienībā, un, protams, arī VEF bija ierasta prakse, par nepārtrauktu gatavošanos karam atbildēja vesela nodaļa, kam bija iedalīts viss Direktoru mājas pagrabstāvs. Nodaļas priekšnieks pēc ranga bija līdzvērtīgs galvenajam inženierim, viņš atbildēja tikai VEF direktoram.
Lai nodrošinātu maiņu darbu un atslogotu ģimenes no mājas soļa, VEF uzturēja diennakts bērnudārzus, kur bērniem bija iespēja palikt visu darba nedēļu, lai vecāki varētu kvalitatīvi strādāt, zinot, ka bērni paēduši un aprūpēti. Vairāki man pazīstami cilvēki vēl šobaltdien nav “atguvušies” no šīs bērnības pieredzes, jo, lai arī nodoms nebija slikts, bērni, esot ilgstoši prom no vecākiem, tika pamatīgi traumatizēti. Darbojās arī “parastie” bērnudārzi un bērnu atveseļošanās iestāde, kā arī pionieru nometne Vaivaros ar iespēju vienlaikus izmitināt ap pieciem simtiem mazo pionieru.
Sporta vingrošanas tiesāšanas sistēma GIMNAST-2
VEF Sporta kluba mākslas vingrotājas treniņa nodarbībās. Vadītāja – Ilga Elksne. 1957. gada maijs
Eltona Kūna interpretācija par pedāļu ģeneratoru un sporta vingrošanas tiesāšanas sistēmu GIMNAST-2
Rūpēs par darbinieku atpūtu tika izveidoti vairāki punkti – atpūtas bāze Gaujā līdz 600 darbiniekiem, divas atpūtas bāzes Jūrmalā, mednieku bāze Vijciemā, makšķernieku bāze Limbažu rajonā, viesnīcas, kā arī atpūtas vietas pie Melnās jūras. Uzturēt veselīgu dzīvesveidu palīdzēja VEF Sporta klubs ar iespēju izmēģināt spēkus vairāk kā 50 sporta veidos, tādos kā basketbols, futbols, hokejs, un pat regbijs. Darbinieki varēja izmantot stadionu, moto trasi un peldbaseinu.
VEF teritorijā darbojās lidsabiedrības Aeroflot kase, tas nozīmēja iespēju iegūt biļetes uz tālākiem Padomju savienības atpūtas punktiem, nestāvot ārprātīgās rindās pie kasēm citur pilsētā.
Ēdināšanas kombināta Vefietis automatizētā līnija trauku padevei. Konstruktori A. Behters, I. Poga, Dz. Rēķis, A. Fraizus, u.c. 1984
No nogurdinošās rindā stāvēšanas varēja izvairīties, iegādājoties pārtikas pusfabrikātus ģimenes vakariņām. VEF darbiniekiem bija pieejama sava kulinārija, varēja pasūtīt arī lietas svētku galdam un vakarā pēc maiņas savākt jau iesaiņotu labumu paku. Izklausās pat pārāk labi. Un tad parādās “lielais kuģis” – futūristiskais, leģendu apvītais ēdināšanas kombināts “Vefietis”, kas tika izgudrots un uzcelts no VEF resursiem. Visas robotizētās ēdiena servēšanas līnijas, skaitļotāji un elektroniskā norēķinu sistēma, monitoros skrienošā ēdienkarte un izvēlne – tika projektēts turpat VEF. VEF galvenās konstruktoru nodaļas konstruktoru biroja priekšnieks Indulis Poga kādreiz sarunā ar korespondentiem pat esot atzinies, ka konveijeru, kas kustas un neizšļakstina zupu, izveidot bijis krietni vien grūtāk nekā līniju, kura pārvieto radio montāžas detaļas. Diženā kombināta direktore bija Anēlija Kozlovska, viņas vēriens, nekaunība un spēja iegūt vajadzīgos resursus vispārējā deficīta apstākļos bija galvenais iemesls, kāpēc ēdināšana “Vefietī” bija tik kvalitatīva. Visiem gandarījumu sagādāja tas pārsteiguma moments ārvalstu viesu sejās, kad viņi vienā no lēnām stagnējošās PSRS mazajām republikām konstatēja rūpnīcu, kas spējīga izstrādāt novatorisku ēdināšanas iestādi, kur pat putras iepildīšanai bļodiņās ir izgudrots robotizēts dozators un pašas porcelāna bļodiņas ir ar īpaši izstrādātu apakšu, lai tās varētu uzāķēt uz slīdošā konveijera. Šobrīd slavenā ēdināšanas kombināta vietā ir smilšu laukums, kas tiek izmantots par autostāvvietu VEF teritorijas korpusos mūsdienās strādājošajiem biroju darbiniekiem. Bet atgriezīsimies atpakaļ pie VEF cilvēkiem.
Shēma šim visam ir gluži vienkārša – tūkstošiem cilvēku sniedza VEF savas darbarokas, savas smadzenes un savu sirdi. Savukārt VEF to visu lika lietā, nodarbināja, baroja, ārstēja, pieskatīja, izglītoja, dzina atpūsties un sportot, kā arī sniedza iespēju izpaust radošos talantus VEF Kultūras pilī. Pilī, kur visiem bija ļauts nodoties mākslas pulciņiem un piedalīties radošajos vakaros, bija arī vērienīgs informācijas centrs. Paralēli VEF vēstures muzejam, kas veica izglītojošo funkciju, darbojās “Novatoru” klubs, kura mērķis bija demonstrēt jaunākos sasniegumus, izglītot un iedvesmot. “Novatoru kluba” esamība izrādījās galvenais iedvesmas avots mūsdienu novatoriem – VEFRESH komandai un izstādes kuratorēm Tīnai Pētersonei un Maijai Rudovskai. Ar jaunu skatījumu, ar savu neatkarīgo viedokli, mākslinieki atdzīvina vēsturiskās parādības, piešķirot tām citu – savu seju. Starp attēlotajiem objektiem ir ēdināšanas kombināts “Vefietis” (Santa France), radioaparāts VEF-202 (Aleksandrs Breže), interpretācija par pedāļu ģeneratoru un sporta vingrošanas tiesāšanas sistēmu GIMNAST-2 (Eltons Kūns), lidmašīnas I-12 un telefona aparāta TA-68 attēlojums (Elīna Virdziniece), gaismas avīze (Kristiāna Marija Sproģe), mikroprocesora komplekts UMK-1 (Gustavs Voldemārs Lociks).
Kad vefietis Jānis Smilga apmeklēja izstādi VEF teritorijā, sākotnējais mulsums par negaidītajām veco, ierasto VEF ražojumu interpretācijām ātri pārauga izpratnē un pēc tam arī aizkustinājumā. Cilvēki ar racionālu un vienlaikus radošu prātu ātri pieņem lietas, kā arī spēj paraudzīties uz šīm lietām no dažādiem skatu punktiem. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc es mīlu VEF cilvēkus – viņu gudrība ir kā svaiga gaisa malks, pie kā tverties šī brīža situācijā, kad tiek apšaubīti zinātnes sasniegumi.
*Dace Kaprāne, VEF vēstures muzeja galvenā krājuma glabātāja
