Darbus pārlaicīgus padara spriegums
Baiba Cimoška
Intervija ar mākslinieci Sabīni Verneri
Līdz 14. martam galerijā “Kogo” (Tartu) ir skatāma Sabīnes Verneres personālizstāde Femme Forte, kurā māksliniece, iedvesmojoties no krāšņajām debesīm, atgriežas pie krāsas. Kā norāda pati Sabīne, viņa vēlējās paplašināt savu vizuālo valodu un attieksmi pret procesu.
Izstādē Femme Forte Sabīne reflektē par sievietes spēku – attēlotie sievietes tēli, kas piesātināti ar enerģiju, burtiski tiecas augšup. Vienlaikus darbi uzdod jautājumu – ko vispār nozīmē spēcīga sieviete?
Sabīne Vernere ir māksliniece, kas sevi pierādījusi ar spilgtu vizuālo valodu un darbiem, kurus piestrāvo intelektuālā spriedze. Izpētot sievietes seksualitāti un iegūstot doktora grādu, nu Sabīne ir pievērsusies citam sievietes aspektam – spēkam, uzsverot, ka mums jāspēj pārdefinēt sievietes tēls, lai mēs viņu varētu iztēloties, kā stipru, varenu, pašpietiekamu sievieti.
Foto: Reinis Hofmanis
Tev ir spilgts vizuālais rokraksts. Tevi var pazīt pa gabalu.
Jā, tas ir labi. Bet tas manī raisa pārdomas.
Kādas? Ka kļūsti garlaicīga?
Mākslinieks jau visu laiku dzīvo šaubās. Manas pārdomas ir tādas, ka izkopt savu vizuālo valodu ir labi un svarīgi, bet svarīgi ir arī neaizmirst iet uz priekšu.
Kā tu vispār nonāci līdz šādiem izteiksmes līdzekļiem?
Patiesībā tas ir tāds brīnums, kā mākslinieks nonāk līdz savai vizuālajai valodai. Manā gadījumā stāsts sākās ar to, ka pie manis atnāca materiāls – tuša. Tas bija ļoti vienkāršu apstākļu sakritība. Pirmkārt, nepacietība. Es mācījos “rožos”, kur (kā cītīgs studentiņš) gleznoju ar eļļas krāsām, bet eļļas krāsas ir ārkārtīgu pacietību paģērošs materiāls – tā ilgi žūst, jāsēž un jāgaida. Es biju nepacietīga, tāpēc pārgāju uz akrilu, pēc tam uz akvareļiem, jo tas ir vēl ātrāk.
Bet ar tušu sāku strādāt savā pirmajā Erasmus braucienā. Vienkārši sapratu, ka visu, ko uzgleznošu ar eļļu uz audekla, es nevarēšu aizvest mājās. Tad sāku ar tušu uz papīra un sapratu, ka tas materiāls man imponē. Tuša ir neprognozējama un strādāt ar to nozīmē zināmā mērā kontrolēt nejaušību. Protams, jo ilgākus gadus tu strādā, jo vairāk spēj to kontrolēt. Bet patiesībā tas arī man vēl arvien katru reizi ir brīnums. Tu pats brīnies par to, uz ko ir spējīga tuša. Protams, ka sākumā man ir kaut kāds nodoms, bet procesā vienmēr ir pārsteiguma momenti. Gadiem ilgi veidojot attiecības ar materiālu, vienā brīdī tu ar to vari sarunāt gandrīz jebko.
Esmu pievērsusies arī olas temperai, kas man ir ļoti svarīgi konceptuāli. Savukārt pēdējie darbi, kas izstādīti “Kogo” galerijā Tartu, ir gleznoti ar krāsainām tušām. Darbs ar krāsām man deva iespēju kārtīgi “izdauzīties” un paplašināt savu vizuālo valodu un attieksmi pret procesu. Man pašai bija nostādījums – atgriezties pie krāsas. Patiesībā pirmajās izstādēs man bija krāsaini darbi, bet pēc tam interese par krāsu pazuda. Mani interesēja materialitāte un tas, ko no viena melna pigmenta var dabūt. Savā glezniecībā es apvienoju pigmentu, ūdeni un savu enerģiju. Un tas, cik tu tam daudz no sevis atdod, maina visu.
Tu pie krāsas atgriezies tikai tāpēc, ka gribēji “izdauzīties”, kā nupat minēji, vai tomēr izstādes koncepta dēļ. Tas runā par sievieti, par sievietes spēku.
Pirmkārt, sapratu, ka es gribu runāt par kaut ko spēkpilnu un priecīgu. Es gribēju radīt kaut ko, kas ir iedvesmojošs un gaišs. Kaut ko, kas dod spēku.
Mēs ar partneri nesen bijām izbraukājuši Austrumeiropu – no Rīgas līdz Bulgārijas. Karš, ģeopolitiskā situācija un padomju pēcgarša – tas viss likās tik smagnējs. Tikko biju absolvējusi doktorantūru, kuras laikā domāju par materialitāti, seksualitāti un sengrieķu mītiem. Kas arī prasīja daudz spēku. Tāpēc es gribēju spert nākamo soli. Krāsainu un pašiedvesmojošu soli.
Sākot darbu pie jaunās izstādes, mēs ar izstādes kuratori Mariju Helēnu Kandu runājām par manu velmi izmantot krāsas un no kurienes tā izriet. Procesa laikā es sapratu, ka tās ir krāsu pārejas, kuras var novērot debesīs dažādos diennakts laikos. Patiesībā debesis ir viena no retajām lietām mūsdienās, uz ko cilvēks var skatīties bez gala ilgi un nesākt garlaikoties. Tad kaut kā viss savijās kopā – mana interese par spēcīgu sieviešu figūrām, krāsaino saulrietu un saullēktu fizikālās īpašības, kā arī mūsu sarežģītā pagātne.
Man patika metafora, ko piedāvāju izstādes kuratorei, ka saullēkta un saulrieta krāsas rodas no īso un garo gaismas viļņu mijiedarbības ar Zemes atmosfēru. Kad saule vakarā noslīd zem horizonta, tai jāmēro garāks ceļš, lai sasniegtu Zemes virsmu. Rezultātā zilā gaisma izkliedējas un izzūd, kamēr sarkanā gaisma saglabājas. Līdz ar to gaiši zilais tonis iezīmē sievišķības trauslākās formas, savukārt piesātinātās krāsas simbolizē balsis, kas caur pretestību kļūst arvien spēcīgākas.
Un man tas likās tik loģiski. Es doktorantūras laikā izlasīju ļoti daudz tekstu un beigās sapratu – vēsture ir uzrakstīta tā, ka tā tik daudz nepasaka.
Būsim atklātas – vēsture ir uzrakstīta ļoti vienpusīgi.
Jā! Mēs redzam, ka sieviešu stāsti tiek stāstīti no vīrieša perspektīvas. Piemēram, viss, ko zinām par Kleopatru, ir viņas ienaidnieka stāstījums. Patiesībā vēlajos viduslaikos Eiropā vienlaicīgi valdīja vismaz piecas karalienes. Tāpēc tiek uzskatīts, ka tieši viņas aizveda Eiropu līdz renesansei. Bet par to neviens skolas vēstures stundās nestāsta.
Ar intuitīviem lēcieniem pāri laikiem nonācu arī līdz lokālajai vēsturei. Mums tagad ir tik daudz grāmatu par sieviešu vēsturi, kas ir ļoti iedvesmojoši. Ja es par šīm sievietēm būtu zinājusi pirms 20 gadiem, man liktos, ka viss ir iespējams.
Tu minēji Kleopatru. Es nevaru nedomāt par to, ka mūsu populārā kultūra ir pārņēmusi viņas tēlu un turpina to kultivēt filmās, parādot Kleopatru kā seksīgu, merkantilu sievieti. Viņas tēls netiek dekonstruēts, bet romantizēts. Ar to pat apzīmē konkrētas sievietes.
Sieviešu stratēģijas ļoti bieži tiek pārvērstas par mahināciju un nosodītas. Piemēram, viens no izstādes darbiem saucas Escadron Volant, kas ir apzīmējums Katrīnas Mediči galma dāmām. Tas burtiski nozīmē lidojošo eskadronu ar sievietēm, kas tika apsūdzētas melnajā maģijā, pavedināšanā un citās sliktās darbībās. Bet patiesībā tā vienkārši bija daļa no Katrīnas Mediči politikas. Ja tā darītu vīrietis, viņš tiktu uzskatīts par viedu valdnieku.
Tas ir tas, ko esi teikusi kādā intervijā – viss, kas vīrieti padara par varoni, sievieti padara par monstru.
Tas ir ļoti uzskatāmi, īpaši sengrieķu mitoloģijā, kas ir rietumu pasaules kultūras kanons.
Tavi domu ceļi ir ļoti feministiski. Arī, ja mēs piesaucam vienu no feministiskās mākslas definīcijām, kas skaidro, ka tā nav jāskaidro formālās mākslas vēstures kategorijās, jo tā vienkārši ir sociālās kritikas veids un prakse, kur feministiskas idejas satiekas ar mākslas radīšanas praksēm, tavi darbi tam atbilst. Vai pati sevi pieskaiti feministiskai mākslai? Latvijā daudzas mākslinieces kategoriski nevēlas, lai viņas asociē ar feminismu.
Manuprāt šī nevēlēšanās ir saistīta ar mūsu neseno pagātni. Daudziem ir pretestība pret šo vārdu. Es sevi nevaru dēvēt par feminisma teorētiķi, kas bāzē savu mākslu feminisma teorijās. Bet es viennozīmīgi esmu feministe. Un mana māksla viennozīmīgi ir feministiska. Par to nav jautājumu.
Bet jāsaka, ka arī man studiju sākumā bija pretestība pret šo terminu. Tam bija vairāki iemesli. Pirmkārt, Padomju Savienības atstātais mantojums, kurā vairākas paaudzes stingri noliedz šo terminu, tai skaitā arī mani līdzcilvēki un skolotāji. Tika uzskatīts, ka ir vienlīdzība, ka sievietes ir stipras un varenas, bet neviens nerunāja, ka viņām ir dubultā slodze, kas beigās radīja lielu rūgtumu un pretestību pret sievietes vienlīdzības kultivēšanu. Otrs ir tas, ka es uzaugu pie tādas feministiskās mākslas paraugiem, kas ir ļoti agresīvi un dusmu pilni. Man vienmēr ir bijis svarīgi runāt par sievietes spēku un potenciālu caur pozitīvo. Neuzskaitīt slikto, bet kultivēt labo un vareno.
Bet var strādāt ļoti dažādi. Es nevienu nenosodu, jo ikviens, kas nodarbojas ar feministisko mākslu, dara ļoti labu darbu.
Bet sengrieķu mītos ir arī spēcīgas sievietes.
Jā! Šo mitoloģisko tēlu esamība apliecina to, ka sievietēs vienmēr ir mitis liels spēks, spēks, kas nav kontrolējams, spēks, kas ir jānosoda vai jānogalina, bet spēks! Tāpēc mani arī mūsdienās interesē uz sievieti skatīties no spēka prizmas.
Doktorantūrā pētīju sievietes seksualitāti, iespējams vēsturiski visapspiestāko no sievietes spēkiem, bet bakalaura un maģistra laikā mani interesēja seksualitāte, kā tāda. Mani urdīja doma par to, kas tas ir, kāpēc no tās visi baidās.
Un kas, tavuprāt, ir seksualitāte?
Visas dzīvības kodols. Radošums. Piemēram, Sengrieķu kosmogonijas mītos tiek radīts haoss, zeme, pazeme un Eross. Tas ir ceturtais no pamatelementiem – dzīvības spēks. Mani nekad seksualitāte nav interesējusi kā vienkāršs akts. Mani interesē tieši dzīvības enerģija – Eross. Bakalaura darba izstrādes laikā nonācu pie pētījuma, kur tika secināts, ka cilvēki baidās runāt par seksu, jo tas liek viņiem apzināties savu mirstību un to, ka viņi šeit ir tikai sugas turpinātāji. Savukārt kultūra ļauj cilvēkam kļūt nemirstīgam.
Tā pamazām nonācu pie jautājuma par sievietes seksualitāti. Kāpēs uz visām sienām ir uzzīmēti vīriešu locekļi, bet ne vagīna. Kāpēc vagīna ir vēl lielāks tabu nekā sekss.
Visbeidzot nonācu līdz tam, ka visas struktūras nāk no ļoti senas pagātnes, kas lika man pievērsties sengrieķu mitoloģijai.
Patiesībā šī ir pirmā izstāde, kur runāju par spēku, nevis seksualitāti. Esmu ļoti daudz izpētījusi un ļoti daudz ko sapratusi par sievietes seksualitāti, tagad es vēlējos pievērsties tam, ko nozīmē spēcīgas sievietes tēls. Jo, ja sāk domāt, tā atbilde nav nemaz tik vienkārša.
Man šķiet, ka sabiedrība vispār nav pieradusi operēt ar informāciju, ka sieviete ir spēcīga un varena, jo vēsturiski sievietēm netiek piedēvēts ne spēks, ne vara. Un tad ir vīrietis, kurš iemieso varas un spēka definīciju. Nav pārsteidzoši, ka, domājot par sievieti spēka pozīcijās, nāk prātā tas, ka viņa ir vienkārši līdzīga vīrietim. Man liekas, ka tā ir viela pārdomām – mums jāspēj pārdefinēt sievietes tēls, lai mēs viņu varētu iztēloties, kā stipru, varenu, pašpietiekamu sievieti.
Tur jau arī ir tā problēma, ka mēs nodalām – sievišķīgs un vīrišķīgs. Mums nav universālu īpašību.
Jā! Realitātē vēsturē ir ļoti daudz spēcīgu un brīnišķīgu sieviešu. Par to šaubu nav. Arī mūsu lokālajā vēsturē. Noteikti katrs latvietis zina kādu spēcīgu sievieti savā ģimenē.
Man pašai, godīgi sakot, bija pārsteigums, ka, skatoties uz lokālo sieviešu vēsturi, viņu stāsti lielākoties ir traģiski un sarežģīti, kas, protams, ir loģiski ņemot vērā mūsu neseno vēsturi. Viņām bija ļoti daudz jāupurē, lai varētu būt diženas. Piemēram, pirms 100 gadiem dzīvoja un strādāja brīnišķīgā Īvande Kaija, kas bija viena no pirmajām rakstniecēm, kas sāka brīvi, bez alegorijām runāt par sievietes seksualitāti un vēlmēm. Man viņai būtu daudz par ko pateikties. Viņa arī piedalījās valsts dibināšanas procesā. Tāpēc sanāca, ka viņa gribēja rakstīt, bet visu laiku bija jārūpējas vai nu par bērniem, vai nu par valsti. Un mūsu klasika – Aspazija. Tas ir apbrīnojami, ko un kā viņa rakstīja. Viņas abas bija ģeniālas, tomēr sevi vairāk atdeva kaut kam citam.
Mums ir daudz iedvesmojuši piemēru vēsturē, tagad mēs pašas sev radām piemērus.
Man izstādē to visu gribējās izreaģēt priecīgi un spēcīgi. Izstāde arī ir veidota tā, ka tās scenogrāfiju iespējams mainīt. Galerijas telpā brīvi stāvošo sienu var pārbīdīt telpā un grozīt, tādā veidā mainot scenogrāfiju un attiecības starp eksponētajiem darbiem. Veidojot izstādi, man bija svarīgi, lai ir elementi, ko var pārvietot pēc savas iegribas, tādējādi zināmā mērā dodot jebkuram tiesības veidot ekspozīciju pēc saviem ieskatiem. Es jau biju sākusi veidot krēslus, jo bija doma, ka tos varēs pārvietot un tādējādi mainīt skatu punktus. Pēcāk mēs ar kuratori nonācām pie domas – kāpēc vajag pārvietot skatīšanās vietu, ja var pārvietot to, uz ko tu skaties. Tad izdomāju, ka sienai jākustas – kā atsauce uz to, ka ir struktūras, kas izsenis iedibinātas, un šķiet, ka tās nevar mainīt, bet tā nav. Īpaši mūsdienās – uzskatus un struktūras var un vajag mainīt.
Pateicoties kustīgajai sienai, es arī tiku pie savām pirmajām bronzas skulptūrām – rokturiem pārvietojamās sienas galos, ko radīju sadarbībā ar mākslinieku Nilu Jumīti.
Tu runā par struktūrām, kas jāizjauc un jāveido no jauna. Ja runājam tieši par mākslu, tad man, gribot negribot, atmiņā nāk Māras Lāces intervija “Delfi”, kur viņa teica, ka viņai šobrīd pietrūkst vīrišķīgā fenomena mākslā un ka mākslas pasaule vispār ir ļoti pārņemta ar feministiskajām idejām…
Uz to bija grūti skatīties, godīgi sakot. Es nezinu kāpēc tā. Bet fun fact – Latvijas Nacionālais mākslas muzeja Lielajā zālē nav bijusi neviena dzīvas sievietes mākslinieces personālizstāde. Arī Džemmas Skulmes simtgadei veltīto izstādi neielika Lielajā zālē, kamēr Ojāram Ābolam gan. Mums nav daudz piemēru, uz ko mazas meitenes varētu skatīties un domāt – vau, es arī tā gribu. Kaut vai kontroversiāls, tomēr Džemma varēja būt šis piemērs. Es nezinu, kāpēc muzejs pieņēma tādu lēmumu, jo patiesībā tas nav iedvesmojoši. Un ir ļoti sāpīgi, ka tik ietekmīga persona saka tādas lietas tik ietekmīgā platformā.
Bet mums arī jāsaprot, ka tā ir cita paaudze, tāpēc es nevaru kādu nosodīt.
Tu arī esi daudz lasījusi, tevi varbūt pat var saukt par tādu mākslinieci teorētiķi. Tas tev dod kaut kādas priekšrocības?
Es vispār esmu ļoti ziņkārīga, iespējams tas kultivē manu vēlmi izzināt. Manuprāt, ir svarīgi visu laiku lasīt un domāt, jo intelektuālā spriedze akumulējas mākslā. Jaunībā, uzsākot praksi, varbūt tā ir emocionālā spriedze, kas akumulējas, man vismaz tā bija. Un tā māksla nenoliedzami ir spēcīga. Bet tādā veidā strādāt ilgtermiņā ir bīstami.
Esmu nonākusi pie secinājuma, ka darbus pārlaicīgus padara spriegums, un šo te spriegumu, manuprāt, var dabūt divos veidos. Pirmais ir emocionālais spriegums, kad mākslinieks ir milzu turbulencē – labā vai sliktā – un tad šo enerģiju ieliek mākslas darbā. Un otrais ir intelektuālais spriegums. Kad mākslinieks ir pilns ar informāciju, domām, kad ir saakumulēts intelektuālais spriegums un tas tiek ielikts darbos, tas tur paliks uz visiem laikiem. To ir grūti izskaidrot vai nomērīt, bet to skaidri var just.
Patiesībā – arī strādājot uz akumulētās teorētiskās bāzes, es tāpat strādāju ļoti intuitīvi. Nedomāju, kā tas viss, ko esmu savākusi, parādīsies, bet tas viss parādās darbos visneiedomājamākajos veidos.
Protams, māksla ir ļoti dažāda. Bet tas ir tas, kā es to sev esmu definējusi šodien.
Tas jau ir izglītības jautājums…
Viennozīmīgi. Mākslinieks ir profesija, kuru jāapgūst un kas sevī ietver daudz dažādus segmentus. Tas nav jautrs statuss, kurā būt. Tā vispār necik nav. Tā ir riktīga gaļasmašīna, kur tu visu laiku sevi apšaubi, kur tev sevi visu laiku ir jāpiedāvā, tev visu laiku par sevi ir jārunā.
Tas nav viegli. Tam arī vajag specifiskas rakstura iezīmes. Otrām kārtām, māksla ir ļoti personīga – tu visu izlaid caur sevi. Un tad nāk atteikums. Un tu domā, kas ar mani nav kārtībā. Visu laiku ir jāanalizē savas profesionālās turbulences un satricinājumi, lai tu vienkārši nenojūgtos.
Mākslinieks jau vispār ir konstantās šaubās. Kā teica Deivids Bovijs – ja tu jūties pārliecināt tajā vietā, kur esi, tad tu neesi pareizajā vietā. Vienmēr jābūt šaubām.
Kopumā, manuprāt, mākslinieka profesija ir kaut kāds kāzuss. Nav nekādu algoritmu. Tu esi vienkārši viens pats savā darbnīcā, kur tev katru dienu jādomā par to, ko darīt tālāk.
Kā tu tiec galā ar sevis apšaubīšanu? Es esmu tajā dzīves posmā, kur stipri jūtu gan to, ka pati sevi apšaubu, gan to, ka citi apšauba. Ir grūti nepazust tajā apšaubīšanas lavīnā.
Ļoti svarīgi ir nepazaudēt savu autentisko es. Ir milzīgs sabiedrības spiediens – tev it kā jābūt aktuālam, jāpiedalās laikmetīgās mākslas norisēs, jāpārdod darbi. Bet to spiedienu nedrīkst ielaist savā radošumā, jo tad tu vienkārši vairs neesi tu.
Protams, man ir dažādas pārdomas par mākslinieka profesiju un šīs profesijas infrastruktūras uzlabošanu, bet es vienmēr beigās nonāku pie atziņas, ka labākais, ko es varu darīt, ir veidot jēgpilnas izstādes, kurās runāju par lietām, kas ir svarīgas un par kurām jārunā skaļi. Tā ir mana profesija, kuru es esmu paguvusi padsmit gadus. Jūtu lielu pateicību par to, ka varu ar to nodarboties ikdienā. Vienlaikus, es teiktu, ka tā ir profesija, ko pavada liela nestabilitāte. Patiesībā kultūras nozares cilvēki smagi strādāt, kaut arī no malas izskatās, ka mēs tikai dzeram vīnu. Tā nav. Tas ir zvērīgs darbs, kurš turklāt visbiežāk ir maz apmaksāts. Un kas tad īsti ir tā mūsu nacionalitāte, kuru mēs tā sargājam, ja tā nav kultūra?
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, jo daudziem, piemēram, laikmetīgā māksla neasociējas ar mūsu tradīcijām.
Un viņiem neko nevar pārmest, jo tas arī ir saistīts ar mūsu sarežģīto neseno pagātni. Lielai sabiedrības daļai mākslas vēstures zināšanās beidzas ar romantismu, jo pēc tam viss tika nocirsts.
Jā, mums bija Purvītis un tad pēkšņi ir Amanda Ziemele.
Jā, mums kaut kā dabiski tā plaisa jāsadziedē. Mēs dzīvojam ļoti interesantā vietā, kur ir ļoti daudz par ko domāt un reflektēt.
Sarežģīti apstākļi arī rosina filozofisko domāšanu un radošumu. It kā gribētos pažēloties, bet, no otras puses, jāizmanto iespējas.
Ar žēlošanos nekur tālu netiks, savukārt iespējas mums ir ļoti, ļoti daudz!
Foto: Reinis Hofmanis
