Mākslas dienasgrāmata 2019. Rīga: O brave new world
20/08/2019
Pagātne ir tā apnikusi, ka gribas tagadni; tomēr patiesībā gribas nākotni. “Trauma” – postpadomju, ģimenes, seksuālā, jebkura – ir pārvērtusies par izdevīgu preci, kuru nadzīgi pērk un pārdot visos tirgos uzreiz, no politiskā līdz mākslas tirgum. Holokausta mēmās šausmas aizēnojuši “Holokausta industrijas” fabriku korpusi, kas pastāv paši par sevi, jo ļautiņu, kuri mūsdienās tam labvēlīgos apstākļos paveiktu to pašu, ko pirms astoņdesmit gadiem metodiski darīja nacisti un viņu simpatizētāju raibā kompānija, mazāk nav kļuvis, bet varbūt tādu ir pat vairāk – kolektīvā naida objekta izvēlei deficīta nav. Neviens nevienam neko iemācīt nevar – vai tad tas nav acīmredzami? Var piespiest iemācīties, taču tam nepieciešamas cita tipa institūcijas, ne jau nu Holivuda vai mākslas kuratoru bataljoni. “Holokausta industrija” gājusi pa priekšu “traumas institūcijai” – un, lūk, šajā industrijā neoliberālisma totālās virskundzības laiku kultūras tirgus ir sazēlis ne pa jokam. Katrs godprātīgs literatūras un mākslas darbonis ir apgādājies ar savu traumu, ne personisko, protams, ne individuālo, bet gan izīrētu no visiem jau zināmā asortimenta. Nu, tāpat kā ar apģērbu – ieej veikalā, pielaiko, ja der – ņem un nēsā. Pat vairāk – traumas netirgo, tās var iegūt bez maksas un tālāk jau ekspluatēt līdz bezgalībai – sanāk kas līdzīgs kultūras sākumkapitālam, ar kuru sabiedrība apgādā “mākslinieku”; pārfrāzējot zināmo krievu formulu no deviņdesmitajiem gadiem, še tev “trauma”, bet pēc tam grozies, kā gribi. Un sagrozījās tā, ka raibs gar acīm metās.
Kādā brīdī jaunākie “traumatologi” sastapās ar tiem, kas izstrādā “identitātes” zelta dzīslas, vai tās būtu nacionālās, etniskās, reliģiskās, dzimumu, jebkādas. Tas bija pagrieziena punkts mūsdienu pasaules kultūras un ideoloģijas vēsturē; izrādījās, ka “trauma” ideāli sader kopā ar “identitāti”, un otrādāk, tā, ka vairs nenošķirt. Rocies pa “identitāti”, un gaismā nāk “trauma”. Rocies pa “traumu” un iegūsti “identitāti”. Plus, protams, sanāk “traumas” un “identitātes” dialektika: no pirmās (tēzes) tiek vaļā, iegūstot otro (antitēzi), bet par sintēzi kļūst slava, nauda un, protams, politisko mērķu sasniegšana. Bet ar pēdējo palīdzību notiek pašreizējās neoliberālisma sociāli ekonomiskās kārtības uzturēšana jebkurā no tās modeļiem, no rietumu liberāli demokrātiskās līdz autoritatīvajai, pat ar noslieci uz totalitārismu. Pagātne ir izkastrēta, iepakota un laista tirdzniecībā; tamdēļ pat es, vēsturnieks pēc izglītības un garīgās tiekšanās, cenšos jaunas vēstures grāmatas vaļā nevērt, pat gana cienījamu autoru sarakstītās. Nu nē, tad jau labāk kaut kāds vecais labais Gibons vai ne tik vecais, tomēr daudz vēlīgākais Marks Bloks. Tiesa, tas tā – lirika.
Bet nav nekādas lirikas tajā, ka pagātne ir apriebusies, ne tamdēļ, ka tā nav svarīga, bet tamdēļ, ka tagad šajā vārdā tiek saukts kaut kas cits, teiksim, valsts svētki, ko atzīmē ne tikai ar parādēm (pat tās vēl ir izklaide), bet nezin kādēļ ar nacionālajos kostīmos tērptu mūsdienu cilvēku pūļu dziesmām un dejām. Vai kādas atsevišķas valsts kino produkcija, kurā prevalē cilvēki nevainojami mazgātos un gludinātos mundieros: lūk, viņi nesatricināmā mierā apspriežas, ienaidnieka artilērijas apšaudīti, lūk, metas uzbrukumā, lūk, kritis pats neglābjamākais (ne pārāk simpātiskais) no mūsējiem, lūk, ienaidnieka ierakumi ir mūsu, bet varoņu mundieri ir tikpat ideālā stāvoklī, vien šur un tur rēgojas pa kādam nelielam tumšākam traipiņam vai svešu asiņu šļakstam. Vai tukls sējums par “atmiņu”, kas salikta no tām pašām traumām gluži kā Lego rotaļlieta, pie izejas mūs apgaismo kādas sociālās grupas kolektīvās identitātes saulīte; sociālā grupa, protams, ir visos rakursos patīkama un tai, jādomā, pieder kā autors, tā arī lasītājs. Vai arī kaut kāda video māksla, kurā vienkārši ļaudis vaļsirdīgi vēsta par savu it kā vienkāršo iepriekšējo dzīvi, lai mākslinieks varētu atklāt skatītājam pagātnes nenoviennozīmīgumu, kas sastāv no to vienkāršo ļaužu dzīves, kurus mēs it kā nezinām, bet viņi ir svarīgi, un, lūk, viņu “stāsti”, lūk, viņu “identitāte”, beidzot šīs balsis ir “sadzirdētas”, bet varoņi “padarīti redzami”. Tas ir vecs triks, vēl no romantisma laikiem – kā gan te neatminēties Turgeņeva Bazarovu, kurš sava nesatricināmā stulbuma augstprātībā izprašņāja “vienkāršos zemniekus” par viņu dzīvi un uzskatiem tās sakarā, saņemdams to pašu atbildi, kādu gaidījis – idiotisku, protams, kā gan citādi, – un tad apmierināts devās turpināt graizīt vardes. Bet zemnieki ņirgājās par savādo lielkungu, kurš uzvedas kā āksts. Nežēlīga viltība vienmēr bijis labākais ierocis to rokās, kas, atrazdamies zemāk sociālajās kāpnēs, spiesti atbildēt uz bagāto un kulturālo labsirdīgo izprašņāšanu. Pat ja izprašņāšana ir vislabāko nodomu vadīta.
Dienasgrāmatas audio versija krievu valodā
Tā ka pašreizējā pasaule (pat ne vairs “rietumu pasaule”, bet daudz plašāk, lai gan arī ne visa zemeslode, protams, vairumam tās iedzīvotāju nav daļas gar tādām blēņām, viņi ir aizņemti ar izdzīvošanu vissmagākajos apstākļos) pakāpeniski zaudē ticību pagātnei, interesi par to, tās tēlu. Nu, ja ne gluži tieši pašlaik zaudē, tad tuvojas tam, jo triks ar traumu/identitāti ilgi nestrādās. Vispirmām kārtām tādēļ, ka šis triks nāk no tās saucamās middle brow culture arsenāla, kultūras, kas paredzēta izglītotajiem vidusšķiras pārstāvjiem, kuriem nav svešs, tā teikt, daiļais un cildenais, lai gan mākslām tie velta vienīgi brīvo laiku, kura tāpat nav pārāk daudz. Aiziet uz modīgu uzvedumu – jā, pastāvēt stundiņu rindā un Frensisa Bēkona un Lusjena Freida izstādi – jā, palasīt Franzena pabiezo opusu – arī ar baudu, būs par ko parunāt kompānijā. Taču iedzīvoties laikmetīgajā kultūrā, laikmetīgajā mākslā, ielaist to savā apziņā – to vairs ne. Tāpat ir arī citi varoņi un cita māksla, nosauksim to par high brow. Sociāli tā, starp citu, nav definējama – tas drīzāk ir attieksmes veids pret dzīvi, kultūru, paša apziņu, Skaistā ideju, ja tīk. Bet kas attiecas uz low brow, tad tur viss ir skaidrs – arī šī kultūra, starp citu, nav viegli definējama sociālajā plānā, tās auditorijā var būt jebkurš, no miljonāra līdz viesnīcas apkopējai; tiesa, “vecajās” kapitālistiskajās valstīs vidusšķiras pārstāvji nedaudz kautrējas iepazīties ar Ketijas Perijas daiļradi vai skatīties realitātes šovu Love Island. Bet popkultūra, tās ievērojamākā daļa, kas neizliekas gudrāka, nekā ir, kā, teiksim, mūslaiku mūzika, alt-pop, kas ir ideoloģiski monolīta, tai ir savs vēstījums, un nekā kopīga ar “traumām” vai pat “identitāti” tai nav – tā grozās ap sava patērētāja ieradumu un uzvedības sociālo modelēšanu. Tā izklaidē un māca dzīvot šim mirklim, atšķirībā no middle brow culture. Pēdējā drīzāk nodarbojas ar tās emocionālās, mentālās un kulturālās vides iekārtošanu, kurā jāeksistē vidusšķirai, šim buržuāziskās, neoliberālās sabiedrības balstam. Middle brow culture drīzāk strādā nevis ar piemēriem, ko atdarināt (lai gan bez tā arī neiztikt – sk. “nopietno meinstrīma mediju, īpaši neoliberālo, piemēram, britu Guardian rubrikas Lifestyle), bet jau ar gandrīz gataviem tēliem, kultūras prezerviem, ar kuru palīdzību mūslaiku vidējas rocības kungs vai kundze var izskaidroties pats ar sevi un ar savas sociālās grupas biedriem. Sava veida ambientā kultūra, ja sekojam dižā Braiena Īno pēdām. Šie tēli pilda divējādu funkciju – tie norāda uz kaut ko svarīgu, no vienas puses, formējot sava veida domāšanas rāmi vidusšķirai (tomēr ne patiesu vērtību sistēmu, kas kārtīgi slēpjas un izlaužas ārpusē vien kā negaidīti vēlēšanu vai referendumu rezultāti, piemēram, Brexit referendums u.tml.), apgrozībā esošo kultūru, bet, no otras puses – izklaidējot, ar ko apstiprina izklaidējamā objekta piederību vissvarīgākajai sabiedrības daļai. Un tieši te pašlaik noris Pagātnes Nāve.
Bet nākotne – tā vidusšķirai jau ir mirusi reizē ar futūristisko projektu par sociāli taisnīgu sabiedrību un modernistisku “kultūru visiem”, kas bija tik varens 1960.–1970. gados. Tiesa, par to ir pateikts daudz, skatīt, piemēram, Marka Fišera tekstus. Interesants te ir kas cits – reizē ar nākotni vidusšķirai nomira arī tagadne, kas noteiktā modernās sabiedrības periodā nebija nekas cits kā nākotne. Nākotne tika izdzīvota caur tās nākotnes tēlu, ko šī tagadne radīs, uzbūvēs. Nē, nekāds komunisms Ļeņina variantā; viss sākās jau agrāk, XIX gadsimta beigās: nevaldāms zinātniski tehniskais optimisms, Žila Verna romāni u.tml.. Protams, šajā vēsturiskajā periodā bija arī otra puse – retromānija, kas formēja pagātni, vadoties pēc saviem untumiem un centās parādīt tagadni šajā ideāli retrospektīvajā formā (piemēram, prerafaelīti, Viljamss Moriss un citi), taču tā jau ir cita saruna. Un tad sanāk, ka vispārējā 1980. gadu stīmpanka mode, kas joprojām nav pārgājusi provinciālās rietumu galvaspilsētās, bija viens no pēdējiem vidusšķiras mēģinājumiem saglabāt savu nākotnes tēlu – tomēr caur totālu antikvāru retromāniju.
Nākotne ir mirusi. Ir iestājusies neoliberālisma mūžīgā tagadne, kas izrādījusies tik tukša un nepievilcīga, ka vidusšķiras mierinājumam bija nepieciešama pagātne ar tās “traumām” un “identitāti” (pēdējā – daudz plašākam personu lokam, protams). Tādēļ mums šodien arī ir tāda pasaule, kāda mums ir, tā kultūra, kurā dzīvojam, tā laikmetīgā māksla, kurai alternatīvu, kā šķietas, neatrast. Nu, neuzskatīt taču salonu glezniecību par tādu? Tā nu rodas jautājums: ko darīt? Par to šī dienasgrāmatas laidiena otrajā, praktiskajā daļā.
***
Vārdi “Rīga” un “nākotne” šodien ir saistīti vāji. Nu, protams, tos var nolikt blakus, kā to dara politiķi, uzņēmēji un žurnālisti, tomēr kopumā pirmais it kā nepavisam neliek domāt par otro. Kā tēls, protams, nevis “nākotnes Rīga”, kas, bez šaubām, būs, un nav izslēgts, ka vislabākajā veidolā. Taču šodien iztēloties “nākotnes Rīgas tēlu” vai pat “Rīgas nākotnes tēlu” praktiski nav iespējams. Bet kurš mums atbild par tēliem? Kultūras darbinieki, rakstnieki, mūziķi, baletdejotāji, kinematogrāfisti un jo īpaši – mākslinieki. Jo tēls tomēr paredz kaut ko vizuālu, lai gan šo terminu izmanto arī sarunās gan par vārda mākslu, gan par skaņām u.tml. Visbeidzot, ja runa ir par māksliniekiem, tad par nākotnes tēliem pēc idejas jāatbild “laikmetīgajiem māksliniekiem”, nevis vietējo mēru, Kurzemes biznesa haizivju parādes portretu vai sirdij tuvu Latgales ainavu autoriem. Tikai viņi, laikmetīgie mākslinieki, atrodas laikmetīguma priekšgalā, pavērsušies uz nākotni, viņi zinātkāri ielūkojas tās neskaidrajos apveidos. Citādi – kas gan viņi par “laikmetīgajiem māksliniekiem”? Ja viņi nav par laikmetīgumu, ar to domājot nākotni, ja viņi ir par “traumām”, “identitāti”, par pagātni, par drupām, melanholiju, stīmpanku un citām mīlīgām un gleznainām lietiņām, tad arī atbilstoši viņus sauksim: “traumākslinieki”, “identitātes mākslinieki”, past continuous artists, “melanhomāklsinieki”, “drupologi”. Vai šobrīd Rīgā ir patiesi laikmetīgi mākslinieki? Es nezinu. Ceru, ka ir. Tikai lieta tāda, ka, pat ja viņi ir, tad viņi nav pārāk redzami. Teju it visur – no RIBOCA līdz tādām lielajām izstādēm kā Purvīša prēmijas nominantu ekspozīcijas – valda klusa, izsmalcināta, stilīga meditācija par pagātni. Visbiežāk pat ne meditācija, bet vienkārši nožēla. Šī nožēla pēc būtības ir uzspēlēta, jo migliņas klātā pagātne ir tik brīnišķa, pat būdama brīžam šausminoša un traumpilna, tā ir brīnišķa, jo ir pagājusi, par to var parunāt, noklāt ar dagerotipa plēvīti, izstādīt, pie reizes formulējot šīs kultūras jauno identitāti, kultūras identitāti, kurai viss atrodas pagātnē. Lūk, tieši tas arī raisa manu sakairināto izbrīnu: kāpēc pagātne? Bet kas šodien? Kāds ir laikmetīgums? No kā tas sastāv? Galu galā, kas par nākotni met savus retrospektīvos starus pār šodienas Rīgu? Taču atbildes nav. Laikmetīgā māksla klusē. Visiem interesē jautājums, kad beidzot pilsētā būs Laikmetīgās mākslas muzejs, taču, ja šai mākslai nepieciešams muzejs, tad tā ir jebkāda, bet ne vairs laikmetīga. Mākslinieki sāks mani ienīst par šo paziņojumu, tomēr vienalga es pateikšu. Nekāds Laikmetīgās mākslas muzejs nav vajadzīgs – ne Rīgai, ne jebkurai citai pilsētai. Laikmetīgā māksla pastāv, sociāli kulturālās gribas pūliņu uzturēta, šeit un tagad; muzificēdamās tā pārvēršas par atkritumu kaudzi kā Fluxus ekspozīcijas tradicionālajās kultūras institūcijās. Atkritumi iedveš domas par aizgājušo dzīvi, kas tos radījusi, taču neko vairāk. Vai nav pienācis laiks atstāt atkritumus atkritumu apsaimniekotājiem – un gigantiskajai to apstrādes industrijai – un doties tālāk?
Bet ko tālāk, ja runājam par Rīgu? Te esmu spiests būt ārkārtīgi uzmanīgs, jo neesmu vietējais, lai gan, kā man liekas, pazīstu pilsētu labi un dzīvoju šeit jau pusotru gadu. Rīga ir brīnišķīga – kā tā izveidojusies vairāku vēsturiski kulturālo laikmetu rezultātā; silikāta ķieģelis te sadzīvo ar koku, hipsteru elektriskie skrejriteņi ar žiguļiem, pamestas rūpnīcas ar biroju torņu vientuļo un spožo neglītumu kreisajā Daugavas krastā. Lētās kafejnīcās padzīvojušas tantiņas nododas rituālam “kafija plus bulciņa”, bijušajos cepelīnu angāros cilvēki no austrumiem tirgo pirmšķirīgas garšvielas, turpat cilvēki no Mežaparka pilda pirmšķirīgu kandžu. Pēdējo, starp citu, ar entuziasmu patērē kā vietējie dzērāji, tā arī tūristi, un pat Rīgas jaunatnes pirmrindnieki. Naudas lielākoties šeit nav nevienam, tomēr šis nepatīkamais apstāklis jau sen kļuvis par gaisu, ko elpo. Un, jāsaka, tas ir daudz interesantāks par pasaules finanšu galvaspilsētu piesātināto gaisu. Nu, un, protams, Rīgai līdzīgi kā heraldiskam pūķim ir šķelta mēle; latviešu un krievu valodas skatās no tā mutes uz dažādām pusēm, tomēr aug no vienas saknes. No šīs – nesliktās, protams, – ainas var nonākt pie visdažādākajiem secinājumiem, un reizēm pie tādiem nonāk –, tomēr, liekas, vēl neviens nav mēģinājis reflektēt par šo ainu kā par mūsdienu Rīgu, reālo Rīgu, nevis zaudējumu un traumu rezultātu, nevis retrospektīvas melanholijas punktu, bet kā vienīgo īstenību, ko mums kā patiesu sniedz sajūtas.
Mūsdienu pilsētas “laikmetīgums” ne gluži aprobežojas ar stiklu, metālu un betonu tagadējās ēkās, tīkla kafejnīcām, jaunu tīru automašīnu ganāmpulkiem ielās, velosipēdistu kāšiem, kas gaida luksofora signālu, dalītu atkritumu šķirošanu, geto esamību, kuros labāk nerādīties, vājprātīgajām nekustamā īpašuma cenām un lētām avokado cenām lielveikalos; “laikmetīgums” visur ir atšķirīgs, tas, kā saka, mūsu pasaulē ir diversificējies. Londonas, Romas, Pēterburgas, Kuldīgas, Mariupoles vai Deli laikmetīgums ir īpašs; te vairāk vietā daudzskaitlis nevis vienskaitlis, “Londonas, Sjamenas vai Hanibalas Misūri štatā laikmetīgumi ir īpaši.” Atbilstoši – ja laikmetīgā māksla nodarbojas ar vietas un laika māksliniecisko refleksiju (bet ar ko gan citu tai nodarboties?), tad Rīgā “laikmetīgajai mākslai” nav svarīgāka uzdevuma kā īpašā Rīgas laikmetīguma definēšana attiecībā pret citiem un globālo laikmetīgumu. Piezīmēsim, ka runa nav par “identitāti” – nacionālo, etnisko, kulturālo, pat urbāno; “identitāte” ir tīri romantisks jēdziens, kas balstās organicistiskā metaforā, sak, kaut kas tāds – “no dabas nācis” ir mūsu identitāte, un to nepieciešams atklāt, paspodrināt un parādīt pasaulei, lai gan jebkuram muļķim skaidrs, ka šī pati identitāte ir konstrukts, nekas vairāk, turklāt patvaļīgs. “Īpašs gan ir laikmetīgums” – tas arī daļēji ir konstrukts, taču izvilkts no esošā inventarizācijas šajā noteiktajā vietā, tas nav pielietojams politiskiem vai ideoloģiskiem mērķiem, tas ir paredzēts izprašanai, nevis praktiskiem mērķiem. Kaut kādā ziņā refleksija par “savas pilsētas laikmetīgumu” vainagojas ar tā pieņemšanu kā vienīgo iespējamo īstenību ar no tās izrietošajiem gan sociālpsiholoģiskas, gan sociālkulturālas dabas secinājumiem, . Teiksim, par “laikmetīgu” tiek atzīts viss reizē un atsevišķi; lūk, es šobrīd skatos logā uz strupceļu, ar kuru noslēdzas Laboratorijas iela, bet manā priekšā ir skola (pirms divdesmit, ja ne trīsdesmit, gadiem celta), Art Noveau nams strādniekiem, pārbūvēts, un tur tagad, kā liekas, izvietojies vai nu pansija tūristiem, vai nu Airbnb, vienkārši pagājušā gadsimta beigu dzīvojamā māja, būvēta, kā te pieņemts, no netīriem pelēcīgi zaļgani brūniem ķieģeļiem, koka nams rekonstrukcijas procesā, manas mājas pagalms, kurā tik tikko pieticis vietas švītīgam melnam mersedesam, pie tā riteņiem kāds no šķūņa izkrāvis malciņu. Vecmāmiņa izvedusi pastaigā mazdēlu, paiet garām tīnis ar skrituļdēli padusē. Tas viss kopā ir laikmetīgums. Pat no vēsturiskā skatpunkta, jo vecmāmiņai, kas izvedusi pastaigā mazdēlu, ir ap gadiem 65, viņa dzimusi 1954. gadā un viņai bija vien 10 gadi, kad Bītli ierakstīja Help, viņa pabeidza institūtu, kad kaut kādi amerikāņu dīvaiņi jau sāka izmantot internetu biroja vajadzībām, viņai bija 30, kad nomira viens no galvenajiem laikmetīguma domu aprites konstruktoriem, Mišels Fuko. Šī vecmāmiņa ir tikpat laikmetīga kā viņas mazdēls, kā es, kā dzērāja, kas iznākusi pagalmā uzsmēķēt un sēž, vilkdama dūmu, šūpodama kāju, mezdama skatu uz savu atspulgu uz mirdzošā mersedesa sāna. Bet, teiksim, Hanibalas pilsētā Misūri štatā laikmetīgums ir pavisam citāds. Un turienes laikmetīgo mākslinieku, ja tur tādi pastāv, uzdevums būs pavisam cits.
Jā, bet ko gan tad darīt “laikmetīgajam māksliniekam” Rīgā, lai viņš būtu “laikmetīgs”, nevis vienkārši tiktu saukts par tādu. Īstais laiks no šaubīgām pārdomām pāriet pie vēl šaubīgākām – pat muļķīgām – rekomendācijām. Man liekas – es uzsveru, man liekas, –, ka par vienīgo interesanto un pat svarīgo kā no mākslas, tā arī sabiedrības skatpunkta var kļūt nevis projekts “pārvērst Rīgu par laikmetīgu pilsētu” ar tādiem banāliem līdzekļiem kā Laikmetīgās mākslas muzeja atvēršana vai ļaušana hipsteriem un bohēmai apgūt kārtējo pamesto industriālo telpu, no kurām visas neapgūsi – šajā pilsētā to ir vairāk nekā hipsteru –, bet gan mākslinieciskas refleksijas projekts par Rīgu kā par pilsētu, kas jau ir laikmetīga. Plus šī laikmetīguma īpatnību analīze. Plus – un tas ir ārkārtīgi interesanti – var uzsākt “Rīgas laikmetīguma māksliniecisko inventarizāciju”. Piemērām, šādi. Noorganizēt vairākas mākslas brigādes, un katra no tām strādās noteiktā rajonā. Videomākslinieki bezkaislīgi fiksē dzīvi ar kamerām, kas untumaini izliktas dažādos ielu un laukumu, pagalmu un sabiedrisko ēdināšanas un patērnieciskuma vietu punktos. Audiomākslinieki veido Āgenskalna, Grīziņkalna, Juglas un tā tālāk skaņu ainavas. Konceptuālisti vāc noteiktā laikmetīgās pilsētas gabaliņa priekšmetus, apraksta tos, sagrupē pēc kategorijām u.tml. Tajā viņiem palīdz sociālie antropologi, kam tīk skaistais vairāk nekā viņu kolēģiem no šīs zinību jomas. Pat dzejnieki – ja uzskata sevi par “laikmetīgiem” – piedalās: siro pa ielām, fotografēdami ceļā gadījušos vietējos iedzīvotājus krekliņos ar sloganiem un citu leksisko materiālu; materiāls pēc tam tiek čakli ievadīts datorā, īpaša programma visu samaisa un sastāda bezgalīgu tekstu, kas ir tāds kā konkrētās administratīvās vienības laikmetīguma monologs. Performanču mākslinieki iegūst savā rīcībā šo tekstu un var to izpildīt, skanot rūpīgi un vērīgi samiksētām rajona skaņas ainavām. Uz ekrāniem to visu pavada montēti kadri no ielām. Konceptuālistu kolekcijas tiek izliktas īpašās pie sienām piekārtās vitrīnās. Auditorija – un tie ir rajona iedzīvotāji – iegremdējas paši savā laikmetīgumā, izteikdami savu attieksmi pret to. Arī cilvēku reakcija tiek rūpīgi fiksēta turpmākai laikmetīgās mākslas radīšanai. Reizi nedēļā īpaši nolīgti cilvēki veic rajona iedzīvotāju aptauju par to, kā viņi iztēlojas savu un kopējo nākotni. Atbildes tiek sakopotas speciālā datu bāzē, kurā tos sagrupē pa rubrikām. Teiksim: “Transports.” Vai “Sekss”. Vai “Politika”. Vai “Nauda”. Vai “Tehnoloģijas”. Vai “Ēdiens”. Un tā tālāk. Kvantitatīva analīze sniedz iespēju radīt lokālās sabiedrības emanētās rajona, pilsētas un kopējās nākotnes datormodeli. Savukārt šis modelis tiek apvienots ar modeļiem, kas iegūti darbā citos Rīgas rajonos; rezultāts tiek izsludināts, pēc tam tiek formēta speciāla laikmetīgo mākslinieku grupa, kas nodarbojas ar šīs nākotnes realizāciju, radīšanu, konstruēšanu. Darbi notiek stingrā sabiedrības uzraudzībā, un tos pavada dažāda veida skaidrojošas mākslas produkcijas ražošana. Tas viss prasa milzīgas investīcijas un lielu darbinieku skaitu. Rodas prāvs pieprasījums pēc māksliniekiem, kuratoriem un speciālistiem humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Laikmetīgā māksla – un laikmetīgās mākslas darboņi – kļūst par vissvarīgākajiem laikmetīgās Rīgas cilvēkiem; tas savukārt spēcīgi ietekmē vietējo pilsētas laikmetīguma versiju. Citas Eiropas, Amerikas, Āzijas, Āfrikas pilsētas apskauž Rīgu, kas, kā uzskata visi, kļūst par pasaules galveno laikmetīgo pilsētu, “XXI gadsimta galvaspilsētu”, tieši tāpat kā, pēc Valtera Benjamina apgalvojuma, Parīze bijusi “XIX gadsimta galvaspilsēta”. Piezīmēsim, ka visas šīs grandiozās pārmaiņas neparedz ne jaunu ceļu būvniecību, ne veco remontu, ne džentrifikāciju, ne nolādēto sabiedriskā transporta problēmu risināšanu. Izņemot pieticīgos izdevums par projekta dalībniekiem un aprīkojumu, investīcijas gandrīz kā nav vajadzīgas. Rīgas laikmetīgums ir atreflektēts, nākotne tiek celta, balstoties tās patiesajā tautas atzītajā tēlā. Nekas nemainās, un reizē mainās viss.
Jebkurā gadījumā tas viss ir daudzkārt interesantāk par garlaicīgo rutīnu ar izstādēm, izstāžu recenzijām, slinkām sarunām par mākslas darbu cenām, dzerot bezmaksas sarkanvīna glāzi, mūžīgajiem strīdiem par mūžīgi neuzcelto Laikmetīgās mākslas muzeju. Laiks atrotīt piedurknes un ķerties pie lietas. Šeit, Rīgā, piepildīsies daudzu gadsimtu sapnis – pienāks nākotne, kurā pilnībā izšķīdīs augšu māksla un apakšu māksla; high brow, middle brow un low brow kultūras kļūs neatšķiramas; Māksla beidzot uz visiem laikiem pārveidos Dzīvi.
Mākslu un nākotni vieno tas, ka abas pieder tautai, tās rada tauta un tās tiek radītas tautai. Bet bez laikmetīgā mākslinieka tauta nav pilnīga.
