Mākslas dienasgrāmata 2019. Fināls Amerikā
16/01/20
2019. gada 18. decembris
Čikāgas mākslas institūtā apskatāma Deivida Hoknija dižā glezna “American Collectors (Fred and Marcia Weisman)”. Tas tapis 1968. gadā saulainajā Kalifornijā, kurp Hoknijs bija pirms dažiem gadiem aizbēdzis no drūmās Londonas, kurp pirms tam bija aizbēdzis no pavisam jau drūmajiem Anglijas ziemeļiem, Jorkšīras. Krāsu avitaminoze mūsu angli mocīja tik spēcīgi, ka viņš sāka gleznot ļoti spilgtas gleznas un tā arī līdz šai baltai dienai nav spējis rimties; lai gan tagad daļu gada viņš pavada savā lielajā mājā dzimtajā grāfistē. Tomēr viņa mākslas, ja ne gluži otrā, taču noteikti patiesā dzimtene ir Amerika, precīzāk, Kalifornija, Dienvidkalifornija. Deivida Hoknija Kalifornija ir miljonāru, mākslas aizgādņu, turīgu dīkdieņu un šo sociālo kategoriju apkalpojošo profesionāļu – no mākslas kuratoriem līdz frizieriem un tml. – paradīze. Hoknijs, aizbēdzis no valsts, kas kā prātā jukusi ar ekonomisko, etnisko un – jo īpaši – sociālo statusu (pēdējais parādās kā paranoja lokālo un kastu akcentu sakarā), jau vairāk nekā pusgadsimtu atpūšas no salas rūpīgi organizētās un strukturētās grūtsirdības vietās, kur svarīgi ir tikai tas, ka tev ir nauda, pievilcīga āriene un prasme moži uzturēt bezjēdzīgus kontaktus ar apkārtējiem. Šajās jaunajās vietās vienmēr ir silts, okeāns, tirkīzkrāsas debesis un tamlīdzīgi. Visbeidzot, lai kurš no britiem censtos iekarot Ameriku ar grāmatām, dziesmām vai dančiem, teju ikviens te apmetas – uz laiku vai uz mūžu. Te iespējams sastapt Moriseju un Hjū Loriju, Džoniju Rotenu un Džefu Daijeru; bet kādreiz Holivudas apkārtnē mitinājās Deivids Bovijs, Stīvens Spenders, Kristofers Išervuds, Oldess Hakslijs, kurš gan te nav mitinājies. Viņi visi nomainīja pagrimušo sarkano ķieģeļu monarhiju pret saulaino paradīzi miljonāru un viņu garkājaino draudzeņu (vai iedegušu, uzkačātu draugu, kā nu kuram) republikā. Pārcēlies uz šo Kalifornijas daļu, cilvēks mainās uz visiem laikiem; šis process ir labi attēlots Vudija Alena “Enijā Holā”.
Foto: Gaļina Babaka
Skaidrs, ka tā nav Džeka Keruaka vai Džoanas Didiones Kalifornija, bītņiku, revolucionāru džezistu, fermeru un militārās rūpniecības strādnieku Kalifornija. Tā ir cita; Holivuda ir svarīga, lai to definētu un izpratstu, protams, taču ne tikai (vai ne tik daudz) ar filmām, cik vispār ar izdeju par popkultūru kā vienīgo mūsdienu cilvēkam pieejamo laimi. Jo, lūk, kā sanāk. Dieva nav; vismaz neviens to nav redzējis, bet tie, kas apgalvo, ka sastapuši to savā ceļā, ir drūmākie paranoiķi vai nenogurstoši muldoņas. Sociālā taisnīguma arī nav; blēņām par „sabiedrību ar vienlīdzīgām iespējām“ sen neviens vairs netic, izņemot, kā rādās, postpadomju liberāļus. Pati par sevi dzīve ir smaga, garlaicīga, vienveidīga un raižu pilna; galu galā, mēs zinām, ar ko tā beidzas, Dievs ar viņu, ar nāvi, taču gala ciešanas, slimnīcas rēķini, novēlota nožēla, ak. Kopumā sanāk gana skumīgi, un tikai popkultūras pasaulē viss vienmēr ir lieliski: spilgti, skaisti, aizraujoši un, pats galvenais, nebeidzami. Tāda arī ir galvenā paradīzes definīcija: tas ir tad, kad ir ļoti labi un tas nekad nebeidzas. Mūžīga svētlaime. Un šī svētlaime tiek ne tikai ražota, bet arī atrodas ģeogrāfiski gana noteiktās robežās Kalifornijas pavalsts (ASV) dienvidu daļā. Un kā gan lai turp netiecas?
Un pats galvenais šīs paradīzes sakarā ir tas, ka to radījusi māksla, lai ražotu mākslu, ieskaitot svarīgāko iezīmi – tā ir paradīze tiem, kas mākslu rada, ražo, kas paši ir māksla. Kā nekā, piemēram, kaut kāds kinoaktieris vai popmūzikas dziedātājs, vai pat brīnišķīgā Kima Kardašjana ar izdomas pilno Kanji Vestu – viņus tak arī radījusi Māksla, un viņi ražo Mākslu un, galvenais, paši ir Māksla – ne tikai kā Mākslas darbs, bet gan kā tās gara un idejas iemiesojums. Varētu iebilst, sak, kas gan tā par mākslu, tik vien tā, viens vienīgs botokss smadzeņu vietā. Uz ko es pretī runātājam palūgšu savus elitāros uzskatus iebāzt sev zināms, kur. Diezin vai mūslaikos atrastos neprātis, kurš apgalvotu, ka par Mākslu var kļūt tikai unikālais un cildenais, nevis populārais un pat zemais vai nepiedienīgais. Viss ir Māksla. Tas, kas cilvēkiem uzrāda Daiļā, Taisnīgā un Laimei Nepieciešamā paraugus, tā arī ir Māksla ar lielo burtu. Viss pārējais – nolāpīts ārthauss, četri trīsdesmit trīs klusuma New York Times mūzikas sadaļas lasītājiem.
Sanāk, ka, lūk, kur tā ir realizējusi formā – utopija, ko lolojuši daži mūsu senči, kas izsapņoja pēc Daiļā likumiem veidotu pasauli, brīnumjauku pasauli bez trūkumiem, sociālu un eksistenciālu paradīzi. Utopija ir šeit, tā ir (samērā) tuvu, Paradīze Zemes virsū ir uzcelta, vairs nav vajadzīgs nekāds komunisms. Laime ir Sanseta bulvārī, Beverlihilsā, Malibu, Santamonikā un tml. Taču piezīmēsim, ka Paradīzes robežas nesakrīt ar administratīvajām robežām; tajā pašā Santamonikā ap desmit procentiem iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības sliekšņa. Vienkārši šādās – un dažās citās – vietās ir īpašas durtiņas, portāli; laimīgie, kas zina slepeno kodu, var nokļūt Paradīzē, bet pārējie to neredz. Kaut kādā ziņā Popkultūras Paradīze ir atbilstošs dvēseles stāvoklis; vienīgi īpaši sagatavotām dvēselēm ir iespēja tur nokļūt, pārējiem – ne. Ņemsim, piemēram, kādu Ketijas Perijas klipu vai filmu “Čārlija eņģeļi”. Ja esat gana cildeni, lai – neliekuļojot! – tos izbaudītu līdz pašām beigām, tad bingo, jūsu liktenis ir noteikts, tiksimies Paradīzē. Nu, tas ir, nevis pirmās personas daudzskaitlis, bet gan otrās vai trešās: “jūs Paradīzē tiksieties ar līdzīgiem” vai “viņi, līdzīgie, jūs satiks Paradīzē”. Šo rindu autoru tajā diemžēl nelaidīs. Losandželosā un tās apkārtnē es pat neesmu nemaz bijis.
Taču es aizmirsu par Hokniju un viņa gleznu. Patiesībā neaizmirsu, bez iepriekš sacītā kaut ko saprast par šo artefaktu nav iespējams. Hoknijs ne tikai pārcēlās uz Kaliforniju pirms piecdesmit pieciem gadiem, viņš tur sāka dzīvot Kalifornijas dzīvi, kļuva par nozīmīgu tās daļu, kļuva par šīs Paradīzes eņģeli. Viņa labsirdīgā māksla ir absolūti nevainīga, neraugoties uz visvisādiem grēkiem, kuros kritusi Hoknija miesa un prāts. Hoknija dvēsele ir tīra kā zīdainim – un ar to viņš glezno. Zīdaiņiem tīk vienpusīgi un spilgti, plus, lādzīgi cilvēki. Deividam Hoknijam arī. Protams, viņa varoņi var arī kādu piekaut vai pat nogalināt, vai vienkārši palikt priekšā kāju sāncensim, taču mākslinieks, plati smaidīdams, mums teic, sak, tās visas ir muļķības. Labāk paraugieties, cik smaragdzaļš ir ūdens šī kunga baseinā! Cik brīnumjauks ir viņa uzvalks! Cik mīlīgi muļķīgs viņa smaids! Tas ir galvenais! Atslābinieties, mēs esam Paradīzē!
Tas it kā vairs pat nav popārts, tā kā Vorhols vai Lihtenšteins strādāja ar patiesi masveidīgo un tautisko, no Merilinas līdz Kembelam, bet šī māksla pavisam nav plakana, tā ir sociālpsiholoģiski apjomīga un uzrunā jebkura rietumu (Amerikas) indivīda personīgo pieredzi. Popārts padarīja mākslu paiesi tautisku, popular, piederīgu visiem. Hoknijs rada mākslu ne visiem, bet gan izredzētajiem, taču kristietības nozīmē – dvēselē un garā izredzētajiem, būtībā, garā nabagajiem. Bet, kā zināms, tieši viņiem pieder Dieva/Debesu Valstība. Atšķirībā no Išervuda, Spensera vai Hakslija viņš atbrauca uz Kalifoniju nevis, lai vienkārši piepelnītos (iepriekš nosauktie iekārtojās klasiskās Holivudas scenāriju industrijā), bet lai nokļūtu Paradīzē, lai kļūtu par daļu no Paradīzes, kļūtu par tās eņģeli. Un viņam tas izdevās.
Taču, lūk, kas te ir interesanti. Šī Paradīze ir tikpat īsta Kalifornija, cik Džeka Londona, Šteinbeka, Džeka Keruaka, Didiones Kalifornija, tā ir tikpat īsta Amerika, cik “American Gothic” vai Hopera “Nighthawks” Amerika. Amerika ir tas viss kopā, tā saprotama, nevis saliekot kopā šos tēlus, bet saliekot tos citu virs cita. Tādēļ “American Collectors (Fred and Marcia Weisman)” ir tik svarīga glezna. Par to ir vērts parunāt. Tā ir glezna nevis par to Ameriku, kas bijusi, bet par to, kas ir, – par mūsdienīgo Ameriku.
Protams, mūsu priekšā ir “American Gothic” Paradīzes versija. Tajā, Aiovas gleznā, attēlotais pāris uztur fermu un vairo agrikultūru. Šajā, Kalifornijas gleznā, pāris uztur mākslas kolekciju un vairo itin kā kultūru, pirms tam daudzkārtīgi pavairojuši savu bagātību. Abu darbu nosaukumos ir vārds American. Protams, ne velti tas tā. Amerika ir vesela pasaule, kas dibināta ar ideju par materiālo labumu ražošanu, koncentrāciju un tērēšanu neatkarīgi no to rakstura. Var ražot automašīnas, pirkt (un pat kolekcionēt) tās un vienlaikus pārdot visā pasaulē. Par preci kļūst viss, pat tas, kas nav ražots kā tāda. Īpaši labi tas redzams amerikāņu mākslas kolekcionēšanas fenomenā.
Bagāta amerikāņu kolekcionāra – visbiežāk viegli komiskā – figūra, kurš uzskata sevi par zinātāju, mākslas pazinēju, braukā pa Itāliju vai Franciju, vai Lielbritāniju, uzpērk visu, kas pagadās acīs (ja vietējie “eksperti” viņam paziņo, ka tieši šī konkrētā lieta ir vērtīga), ir pazīstama kopš XIX gadsimta otrās puses. Cilvēks rūtainās biksēs, drusku neaptēsts, ar smagu akcentu un biezi piebāztu maku. Ziepju vārītājs no Ohaio. Jaunpatentētas zobu pastas ražotājs no Oklahomas. Naftas magnāts no Teksasas. Finansists no Ņujorkas. Viņi visi XIX gadsimta beigās saplūst Vecajā Pasaulē, lai izvestu no tās vērtīgo; interesantākais, ka viņiem tas gandrīz izdodas. Pietiek ienākt jebkurā vidusmēra provinciālā muzejā Amerikā. Dučiem impresionistu darbu, Renesanses gabaliņu, vēl lielāks gabaliņš baroka, nopietnas ēģiptiešu un sengrieķu senlietu kolekcijas. To visu dāvājis kāds Džozaija Smitsons vai Pols Takers jun. laikabiedru un pēcteču izglītošanas un apgaismošanas labad. Pat arhitektūras pieminekļiem nav gājis secen šāds liktenis. Kaut kur Provansā iegādātas abatijas vai pat pilis, izjauktas pa daļām, pārvestas uz Jauno Pasauli, kur no jauna saliktas, priecēdamas jaunās nācijas pārstāvjus ar gotisko šiku. Amerika, kur nav bijis vēstures eiropeiskā nozīmē, apropriēja kopējo rietumu (un ne tikai rietumu) pagātni: par naudu iespējams nopirkt teju visu; par lielu, ļoti lielu naudu iespējams nopirkt vispār visu.
Taču tas bija pirms Pirmā pasaules kara, kad no Eiropas uz Ameriku pārcēlās miljoniem cilvēku darba, pārtikušas dzīves un materiālo panākumu meklējumos, bet amerikāņu miljonāri traucās uz Eiropu pēc kulturālajām un pat garīgajām vērtībām. Pēc 1918. gada situācija mainījās: Parīzē, Romā, Berlīnē nometinās simtiem, ja ne tūkstošiem, maigi sakot, ne pārāk turīgu amerikāņu rakstnieku un mākslinieku, kas uzstāj uz savu amerikānismu, taču Amerikā dzīvot nevar dažādu iemeslu dēļ, no sausā likuma līdz sabiedriskajai atmosfērai kā tādai. Turklāt pēckara Eiropa ir izpostīta, vietējo valūtu kursi ir krituši un par dolāru rekšavu var neslikti iekārtoties kā, piemēram, Hemingvejs Parīzē. Teiksim, rakstot Amerikas izdevumiem, saņemot honorārus spēcīgajos dolāros, bet par mītni un sarkanvīnu ar bageti maksājot frankos. Ideāla situācija. Turklāt Parīzē vai Romā, vai Berlīnē ir kaut kā interesantāk – tur arī tikumi brīvāki un vispār ir skaisti. Divi trīsdesmito gadu sākuma notikumi pielika punktu amerikāņu ekpatriātu toreizējai dzīvei: sausā likuma atcelšana ASV un Lielā depresija, kas drusku nolīdzināja valūtu attiecību. Un, lūk, literārie pļēguri devās mājup: Hems, F. Skots Ficdžeralds; pat Henrijs Millers galu galā atgriezās Amerikas labi kondicionētajā murgā. Menu Reju, tiesa, uz Ameriku atveda tikai Otrais pasaules karš. Taču tas ir cits stāsts – jo karš uz štatiem aizsūtīja lielu pulku Eiropas ģēniju, no Tomasa Manna līdz Luisam Bunjuelam un Bertoldam Brehtam.
Taču stāsts par turīgajiem amerikāņu kolekcionāriem ir drusku citāds. Jā, viņi gana pamatīgi izmantoja patīkamo dolāru apmaiņas kursu divesmitajos gados. Un joprojām pirka daudz, pat ļoti daudz. Taču, lūk, kas te ir svarīgi: līdzās tādiem mākslas konserviem un mūžīgajām vērtībām kā Rubenss vai panīkusi pils no Perigē viņi sāka interesēties par sev laikmetīgo mākslu, ieguldīja modernismā un avangardā. Komiskā figūra, bagāts amerikāņu večuks ar kazbārdiņu un rūtainām biksēm, pazūd – un tā vietā stājas maiga un pārdroša miljonu mantiniece, kas devusies uz Eiropu drusku izklaidēties, pamācīties, patusēt starp skandaloziem ģēnijiem, pakavēt laiku ar pusduci jautru mīļāko, kas ož pēc krāsas un absinta. Bet viņa tiem iemācīs dzert sauso martini. Un iedos naudu – gan par darbiem, gan vienkārši tāpat. Bet daža laba pat apprecējās ar apķērīgiem skandalētājiem, kā Pegija Gugenheima, kas apprecējās ar Maksu Ernstu. Tiesa, Ernsts kaut kur nozaudējas Gugenheimas plašajā vīru kolekcijā. “Jautājums: Gugenheimas kundze, cik jums ir bijis vīru? Atbilde: Savējo vai svešu?”
Līdzās tabloīdu interesei, lūk, kas te ir svarīgs. Sākot no starpkaru perioda, amerikāņu naudasmaisi kļuva par modernisma un avangarda popularizācijas aģentiem, tostarp – arī mūsdienu mākslas tirgus radītājiem. Tā ka tagad, jau pēc Otrā pasaules kara, dolāri sāka plūst abos virzienos – no biznesa uz mākslu un no mākslas uz biznesu. Lūk, te parādās popārts, dižais Endijs un Dižā Mākslinieka Uzņēmēja pozīcija. Taču Deivids Hoknijs (mēs viņu, nabadziņu, atkal piemirsām!) apzināti palika maliņā no šī procesa, izspēlēdams gana tradicionālu lomu – mākslinieks, kurš tusē ar bagātniekiem, kurš pārdod savu mākslu kolekcionāriem. Ja konkrēti, tādiem kā Vaismaņu laulātais pāris. Kaut kādā ziņā tradicionālais mākslas pazinējs ar piķi kļūst par tādu pašu mākslas ražotāju kā pati māksla. Par to arī ir Hoknija glezna.
Laulātie stāv savā skulptūru dārzā, fonā – nu, protams, – spilgtas un skaidras zilas debesis, plāksnēm klāta grīda, koks podā, kura zari izjauc gleznas stingro principu: vertikāle versus horizontāle. Freds stāv ar sānu pret mums formālā melnā uzvalkā, balts krekls, kaklasaite, brilles raga ietvarā, viņa ēna krīt uz modernisma skulptūru: divi četrstūra akmens bloki un augšā vienkārši liels ovāls akmens. No šī objekta dveš kaut kas arhaisks. Taču tas ir ģeometrisks kā viss pārējais gleznā – kā viss pārējais Kalifornijas paradīzes dzīvē. Freda ēna ir attēlota tik veikli, ka tā turpinās ēnā, ko met skulptūra; sanāk, ka kolekcionārs un kolekcijas eksponāts ir viens – vismaz no saules skatpunkta. Kājas ēnai ir kā cilvēkam, bet galva no akmens. Marsija stāv, vēršot seju mums. Viņai mugurā rozā kleita – vai arī tas ir halāts? – līdz zemei. Viņas sirmie mati organizēti sasona griezumā, tolaik tas bija modē. Viņas labā roka tur kreisās elkoni, kreisā pietur kleitas (vai tomēr halāta?) stūri. Marsijas kājas nav redzamas, pat liekas, ka viņa nedaudz levitē virs zemes. Marsijas ēna krīt pār grīdas plāksnēm paralēli koka un poda ēnai. Turklāt cilvēka ēnai vairāk līdzinās otrā, nevis pirmā. Laikam jau arī tas ir svarīgi. Tāpat ir ēna no mums neredzama liela koka virs neliela paviljona vai pat mājas, nav skaidrs, starp tā durvīm novietots vēl viens mākslas objekts, arī skulptūra, kāds, kā liekas, no bronzas, sēž arī uz kaut kā no bronzas. Liekas, ka tieši šis personāžs šajā izkārtojumā ir galvenais, tas no savas nišas vada gan kolekcionārus, gan kolekciju. Visbeidzot tur, labajā stūrī, jau aiz dobes ar nevaldāmu dienvidu veģetāciju atrodas liels elku tēls, visticamāk, no Polinēzijas vai kaut kas tādā garā, neesmu speciālists. Noteikti kaut kas totēmisks. Milzīgi atiezti zobi, kas veido atskaņu ar Marsiijas smaidu, gana šķībi tie nevēsta neko labu. Elks itin kā vēro visu šo situāciju skulptūru dārzā nedaudz no tālienes vai arī vispār klusītēm tuvojas darbības vietai; grūti teikt, cik centimetru vai pat metru no tā garuma slēpjas aiz nevaldāmās dienvidu veģetācijas dobē. Freds un Marsija itin kā gaida tā atnākšanu; viņai ir ļaunas nojautas, bet viņš vispār tā sažņaudzis labo dūri, ka no tās gluži vai līst kaut kas balts. Tas viss kopumā ir gana šausminoši.
Vaismaņiem Hoknija glezna nepatika, un nācās diezgan aši no tās atbrīvoties. Viņi paši izšķīrās apmēram pēc desmit gadiem pēc tam, kad bija pozējuši britam, un savu kolekciju sadalīja. Marsija nodibināja savu fondu, Freds – savu. Visi galu galā bija apmierināti, pirmām kārtām publika. Tagad tā var baudīt, piemēram, Frederick R. Weisman Art Foundation kolekciju tieši Kalifornijas Paradīzē, Losandželosā, Holmbigilas rajonā, tur viss ir turpat tuvumā: Sanseta bulvāris, Beverlihilsa, viss. Gleznas un lietiņas jebkurai modernisma gaumei, Sezāns un Magrits, Rotko un Lihtenšteins. Nu, un Makss Ernsts, protams. Kā gan bez viņa.
Es vien cenšos saprast, vai šim stāstam ir kāda morāle, taču ne pārāk labi izdodas. No vienas puses – tas ir par modernitātes vēsturi; par to, kā privāti ļaudis sāka iegādāties mākslu un kas no tā sanāca. Un par to, kā vēsture ar savu gaitu piespieda viņiem to darīt – turklāt darīt to visu noteiktā veidā. Teiksim, nebūtu nodrošinātu kulturālu amerikāņu sīkās tērcītes uz Eiropu vēl aizpagājušā un pagājušā gadsimta mijā – Ģertrūde Staina neuzrastos Parīzē, un tad daudz kas nebūtu noticis. Starp citu, viņa kopā ar brāli savāca milzīgu modernisma kolekciju – vēl tikko ceptus darbus, tik tikko no darbnīcas. Vai arī tajā pašā Parīzē neuzrastos Silvija Bīča, un nebūtu “Ulisa”, vismaz nav skaidrs, kurš to nodrukātu. It kā privātas, taču ļoti svarīgas lietas – daļa no “lielās vēstures”, kas grozās ap naudu, tehnoloģijām, ideoloģiju un tml. Piemēram, ja starpkaru periodā modernisma un avangarda mākslā neieplūstu amerikāņu nauda... diezin vai mēs šodien tik bieži runātu par sirreālistiem. Bet nebūtu – investīciju piešpricētās – modes uz sirreālismu, nebūtu mūsdienu dizaina tā pašreizējā izskatā, reklāmas un visa pārējā, kas spēcīgi nosaka mūsu dzīves vizuālo (un atbilstoši saturīgo) pusi. Taču tas tā, vēsturiskas spekulācijas.
Ģertrūde Staina uz dīvāna savā Parīzes studijā. Fotogrāfija uzņemta pirms 1910. gada. ASV Kongresa bibliotēka. Public domain
Ir vēl kāda morāle. Tā ir par šodienu un par rītdienu. Mākslu, ko mēs šodien redzam muzejos, izstādēs, internetā, kādreiz kāds nopircis, un par mūsu pasaules galveno mākslu to pārvērtuši cilvēki, kas šajā lietā ieguldījuši lielu naudu, nopelnītu ar ekspluatāciju, spekulācijām un tamlīdzīgām nelāgām padarīšanām. No šī apstākļa nav iespējams nonākt pie jebkāda secinājuma. Piemēram, šo apjaušot, nevajag teikt “fui” un aizgriezties no kāda Modiljāni vai Bēkona darba, ko iegādājis netīkams bagātnieks. Pirmkārt, bagātnieks varēja to arī nepirkt, bet gan paspēlēt naudu ruletē. Vai uzcelt vēl vienu villu. Vai iekārtot vēl vienu piegulētāju. Vai, galu galā, vienkārši sadedzināt šo summu, piesmēķējot resnu cigāru no degošām banknotēm. Esmu tādas lietas redzējis kino. Tā ka paldies bagātniekam. Taču, no otras puses, fakts, ka Modiljāni ir dižs, bet Ivanu Pupkinu, Žanu Fransuā vai Polu Smitu pazīst reti kurš, ir mūsu bagātnieka darbības rezultāts – plus apstākļu sakritība, protams. Kā gan zināt, varbūt Pupkins ir labāks par Modiljāni, bet Smits par Bēkonu? Gana iespējams. Estētiski spriedumi šodien ir neiespējami, pat attiecībā uz veco (nosacīti veco un pavisam veco) mākslu; sanāk, ka mūsu gaume volens nolens seko visu mastu bagātnieku untumiem. Tas viss ir par to, ka saskarsmē ar mākslu pastāvīgi jāsaglabā modrība: sak, kur te ir manas preferences, bet kur mākslinieciski vēsturiskajā kanonā atlietas investīcijas. Būtībā, iespējams, labāk vispār ar mākslu nekādās darīšanās neielaisties.
Visbeidzot, pēdējā morāle. Tā nav par mākslu, tā ir par Ameriku. Ameriku veido trīs daļas. “American Gothic”, “Nighthawks” un “American Collectors”. Nomales dzīves klusais murgs. Klusā cilvēku vientulība, kuri neko negaida no sevis. Paradīze, kur viss ir māksla un kur visi ir māksla. Tvinpīksa. Vainsburga. Ohaio. Malibu. Šīs daļas ir saliktas cita citā kā matrjoškas. Kura kurā – nav skaidrs. Laikam jau galvenā Amerikā tomēr ir Paradīze. Tā mirdz spilgtās krāsās kā milzīga tālbraucēja fūre uz Malholanddraivas. Fūrei pie stūres – Dievs. Dievs beisbola cepurē. Bārda kustas līdzi žoklim, kas košļā košļeni, skandās – vai nu kantrī, vai nu ZZ Top. Viss būs labi. Patiesībā jau, neraugoties uz sīkām nepatikšanām, jau tagad viss ir labi.
Es snauduļoju uz aizmugures sēdekļa automašīnā, kas mani ved no Grinellas uz Demoinu. Tur es iesēdīšos lidmašīnā un lidošu uz Čikāgu. Čikāgā es pārsēdīšos citā lidmašīnā un lidošu uz Eiropu. Četri mēneši Dieva Valstī ir galā. Laiks mājup, uz pasauli, kur eņģeļi ir sastopami vienīgi vecmeistaru un Paula Klē gleznās, bet bazūnē tie vienīgi ar Doma baznīcas ērģelēm.
Pēcvārda vietā finālam
Mākslas dienasgrāmata, ko esmu šeit rakstījis divus gadus, radās aiz piederības sajūtas – pat nepieciešamības būt piederīgam – laikmetīgumam. 2017. gada beigās brīdi likās: vēl nedaudz, un jānotiek kaut kam ārkārtīgi svarīgam, izšķirošam – dzīvē, politikā, mākslā. Tamdēļ par svarīgāko uzdevumu kļuva turēt roku uz pulsa, minēt, ieskatīties un ieklausīties notikumos.
Rezultātā es šo procesu notvēru – un tas mani nepavisam nepriecēja. Tā bija strauja, lavīnveidīga laikmetīgās mākslas pārvēršanās par pavisam nevajadzīgu lietu. Lietu, bez kuras var gluži viegli iztikt – nu, it kā es divdesmit gadus neskatos jauno kino un it nemaz to nenožēloju. Kā cilvēks, kurš mīl mākslu, es centos saprast, kā un kāpēc tas notiek; un vispār: kur gan mūsu acu priekšā aiziet māksla? Es ieguvu atbildi – vai neieguvu, kā uz to raugās. Lai mazskaitlīgais lasītājs, kurš sekojis mākslas dienasgrāmatai, spriež pats.
Māksla ir izšķīdusi dzīvē, kurai laikmetīgā māksla vairs nav vajadzīga. Tas pirms gadiem 15 bija svarīgi, ko tur Gelmans dara Permā, kad Rīgā būs laikmetīgās mākslas muzejs vai kāda politiskā vēsts gūs virsroku Tērnera prēmijā. Tagad – tāda ir mana stingrā pārliecība – tas viss ir absolūti neinteresanti. Tas ir, ir interesanti ieinteresētajām personām un institūcijām, taču, lūk, dzīvei, laikmetīgumam, mūsu laikmetīguma nākotnei – ne. Laikmetīgā māksla ir nenovēršami kļuvusi par to, kas jau sen ir vienkārši māksla, vecā māksla, – par preci, izklaidi un pamācību. Kā kaut kas sabiedriski svarīgs, politiski nepieciešams tā ir zaudējusi nozīmi. Laimetīgā māksla ir atgriezusies meinstrīma mediju izklaides sadaļā.
Tā ka pasaule paliek pati par sevi, bet māksla – par sevi. No šī punkta izriet divi secinājumi. Pirmais: mākslas pašlaik ir ļoti daudz, ne mazums no tās ir laba, un par to ir interesanti domāt un stāstīt – taču ne universālas sarunas kontekstā par mūsu pasaulei galveno un aktuālo. Muldēšana par mākslu, kā arī vispār muldēšana par kultūru, ir ne tikai apnikusi, tā ir izrādījusies nevajadzīga un pat kaitīga. Vairāk par visiem šodien par mākslu (literatūru, mūziku, kino) muld vistrulākās un mantkārīgākās ideoloģijas. Lai paliek ar tām.
Otrais secinājums: arī mana mākslas dienasgrāmata ir sevi izsmēlusi. Šajos divos gados nav notikušas nedz optimistiskas revolūcijas, nedz traģiskas kontrrevolūcijas. Viss palicis savās vietās, taču šīs “vietas” ir kļuvušas garlaicīgas, neinteresantas. Kāda gan jēga rakstīt par garlaicīgo un, jo īpaši, neinteresanto? Īpaši jau rakstīt dienasgrāmatu. Nu nē, piedodiet, būs gana.
Tomēr savu uzdevumu es uzskatu par izpildītu. Tas bija uzstādīts šādi: rakstīt par mākslu kā par politiku un vispār kā par pasauli – un rakstīt par pasauli un politiku kā par totālu mākslas objektu. Tā arī sanāca – turklāt tik veiksmīgi, ka viena no šīm opozīcjām izšķīda otrā. Pilnībā. Sanāca laikmetīguma portrets, nu, nevis portrets, bet gan ašs, garāmskrienošs pasaules apraksts, ko dienasgrāmatas autors uzmetis ceļā no Čendu uz Grinellu, no Londonas uz Permu, vai arī tāpat vien sēdēdams ar šmakovkas glāzīti pie loga Grīziņkalnā. Pasaules apraksts, kurā māksla aizņēmusi nepiedienīgi daudz vietas – par ko tai nācās samaksāt, turklāt vienā acumirklī. Diezgan ātri pēc sava triumfa laikmetīgā māksla aizlīda atpakaļ savā ideālajā aplokā ar baltām tukšām sienām un ideāli iesietos, idiotiskā valodā rakstītos katalogos un preses relīzēs. Dzīve tagad norit kaut kur citā vietā, atdzimušajā politikā, mežonīgajā tehnoloģiskajā futūrismā, jaunajā šķiru cīņā starp jaunajiem nabagiem un vecajiem bagātniekiem. Taču par to ir daudz jādomā, pirms rakstīt – šim jaunajam nepieciešama konceptualizācija, bet dienasgrāmata tādiem mērķiem neder. Turklāt vēl mākslas dienasgrāmata.
Tāpēc es to noslēdzu šeit, Amerikā; vietā, kur māksla vienmēr zinājusi savu pieticīgo vietu, kur dzīves mašīna ar savu vienaldzību pret saprātu vien trauc un trauc pāri lielceļam. Te mēs mākslu arī atstāsim, te mēs arī noslēgsim dienasgrāmatu.
Tas it nemaz nenozīmē, ka šo rindu autoram personīgi kļuvis neinteresanti domāt un rakstīt par mākslu. Gluži pretēji. Man liekas, tagad ir pienācis tāds laiks, kad kā reiz pēc iespējas nopietni un skaļi ir jārunā par laikmetīgo mākslu – taču ne vairs kā par ideju, tendenci, kopēju procesu, bet kā par objektu un šos objektus radījušo cilvēku kopumu. Ko es arī centīšos sākt darīt 2020. gadā šajās tīmekļa lappusēs, taču jau citādāk. Mākslas ideoloģija ir beigusies, sākas tās hermeneitika. Urā.
