Mākslas dienasgrāmata 2019. Dievs Amerika
22/10/2019
2019. gada 9. septembris
Ir divas grāmatas, kuras vienmēr gribas sarakstīt. Abas sarakstījis Rolāns Barts. Vienu sauc “Mitoloģijas”, otru – “Zīmju impērija”. Pirmā ir par to, ka šīs dzīves mehānismus var (un vajag) saprast, tos saskatot jebkādos niekos mums apkārt, otra – par to, ka tas vispār nav iespējams, jo mēs esam nolemti nesapratnei. Teju viss uzrakstītais (kam var būt jēga) ir uzrakstīts starp šiem diviem punktiem, brīžam tuvāk vienam, brīžam – otram. Brīžam tuvāk sapratnei (kas, protams, nenāk viegli, ne pēc noklusējuma, nepieciešams strādāt), brīžam tuvāk pilnīgai sapratnes iespējas neiespējamībai.
Tagad es apspriedīšu Amerikas gadījumu. Apspriedīšu kā eiropietis, nevis krievs; kļūt par postpadomju krievu es nepaspēju, diemžēl un urā, bet padomiskais manī ir veiksmīgi izmiris, tiesa, saindēdams organismu, taču ne nāvējoši, es ceru.
Lūk, jau piekto vai sesto reizi esmu šajā valstī, un pirmajās dienās vienmēr jūtu eiforiju, īpaši, ja atbraucu nevis uz Ņujorku vai Sanfrancisko, vai pat Čikāgu, bet gan uz īsto (lai gan kas ir “īstā?”) Ameriku, Vidējiem Rietumiem, piemēram, vai kādu mazu pilsētiņu Ziemeļkalifornijā. Šīs Amerikas īstumam, protams, piemīt tīri literāra un kulturāla iedaba; vairumam ļaužu tā ir kinematogrāfiska, taču man, grāmatu tārpam, kurš jau divdesmit gadus neskatās jauno kino, tā vairāk ir literāra. Jebkurā gadījumā “īstā Amerika” ir tur, kur Klaids satika Boniju un viņi aplaupīja bankas, ar apbrīnojamu auto braukādami pa putekļainajiem nomales ceļiem, atšaudīdamies ar automātu, kuru mēs pazīstam no citas filmas – “Džezā tikai meitenes”. Izrādās, ka ilgi pirms nacistu šmaiseriem un padomju Špagina mašīnpistolēm Čikāgas mafija savus ienaidniekus un pogainos apšaudījusi ar automātisku uguni. Nu, vai arī īstā Amerika ir Tvinpīksa. Vai – jau literārā – Folknera Joknapatofa. Vai arī dižās grāmatas “Kas nogalina lakstīgalu…” darbības vieta. Tiesa, tā varētu būt arī vienstāvu Amerika no agrīnajiem, labākajiem Apdaika romāniem. Visbeidzot – īstā Amerika ir tā, pa kuru klejoja HH ar Doloresu Heizu auto aizmugurējā sēdeklī.
Kā ideālais Amerikas plakāts – glezna “Amerikāņu gotika”. Vai Vaieta “Kristīnas pasaule”. Šajā amerikāņu reālisma šedevrā Kristīna guļ laukā un izmisīgi lūkojas uz fermu un fermera māju. Viņa ir slima, viņa grib normālu dzīvi, taču paliek tur, kur viņu atstājis ļaunais liktenis, – nekurienē, labības laukā.
Andrew Wyeth “Christina’s World”, 1948. Public Domain
Rau, arī mēs, eiropieši, tā lūkojamies uz “īsto Ameriku”, uz iespēju dzīvot pareizu vienkāršo ļautiņu vienkāršo, pareizo dzīvi no jau cita mākslinieka, Normana Rokvela, gleznām. Lūk, tieši tāda pati māja, mājā – ēdamistaba, pie galda uz Ziemassvētkiem sanākusi liela ģimene, apmierināti smaidošas sejas ierāmē gleznas centru, sniegbalts galdauts ar ideāli tīriem galda piederumiem un šķīvjiem, porcelāna zupas terīne, blakus vectētiņam melnā uzvalkā ar melnu kaklasaiti tukla lāga vecmāmiņa liek galdā milzīgu trauku ar tītaru. Miers, rāmums, svētki. Vien tas, ka glezna tapusi 1943. gadā, tā saucas Freedom from Want. Tas ir, tā ir militāri politiskā propaganda – visapkārt plosās Armagedons, bet vienkārša amerikāņu ģimene savos iemīļotajos svētkos vienalga liek galdā savu iemīļoto putnu. Tā solījis prezidents Rūzvelts. Āmen.
Norman Rockwell “Freedom from Want”, 1943, Public Domain
Šogad, starp citu, Lana Del Rey izlaidusi, kā liekas, savu labāko albumu, kas saucas Norman Fucking Rockwell; kritiķi to jau paspējuši nosaukt te par “ceļojumu amerikāņu sapņa dzīlēs”, te par viņas gulbja dziesmu. Es klabinu šo tekstu, skanot albuma melanholiskākajam gabalam Venice Bith, kurā Normans Rokvels pārvēršas par īstu Amerikāņu Dievu, kuram liriskā varone lūdz vienkāršo amerikāņu laimi, jo viņa ar mīļoto ir “American–made”.
You're in the yard, I light the fire
And as the summer fades away
Nothing gold can stay
You write, I tour, we make it work
You're beautiful and I'm insane
We're American–made
Give me Hallmark
One dream, one life, one lover
Paint me happy and blue
Norman Rockwell
No hype under our covers
It's just me and you.
Amerikāņu sapnis: septembra saulīte riet, māja mazā pilsētiņā, dārziņš aiz mājas, viņš un viņa, neko nevajag, nedz ņemšanos ar seksuālo orientāciju, nedz brīvo mīlestību, nedz dzīves diversifikāciju, viss ir vienkārši, dodi man, Dievs Norman Fucking Rockwell, apsveikuma kartiņu, ko var nopirkt Hallmark veikalu tīklā, ko var atrast jebkurā Amerikas iepirkšanās centrā. Sūti mums, Dievs Norman Fucking Rockwell, atklātni ar tavu gleznu par Ziemassvētkiem un tītaru.
Grant Wood “American Gothic”, 1930, Public Domain
Grinellas pilsētiņā Aiovas pavalstī, kur es klabinu taustiņus, vērdamies logā uz ielu, man pretī slejas tāds pat divstāvu namiņš kā šis, tikai citā krāsā, zilgans, uz apmales – divas lielas amerikāņu mašīnas, sānis – vēl viens divstāvu namiņš, tā zālienā uzstādīts liels Amerikas karogs. Normans Rokvels varbūt arī ir fucking, taču viņš ir dzīvāks par visiem dzīvajiem. Vispār jau šeit tikai viņš vienīgais ir dzīvs. Lai gan, nē, mūžīgi dzīvs ir arī “Amerikāņu gotikas” radītājs Grants Vuds. Vuds un Rokvels ir “īstās Amerikas” alfa un omega. Mana māja ir nokrāsota tādā pat dzeltenā krāsā kā māja, kuras fonā skarbais fermeris brillēs metāla rāmī tur rokā dakšas, blakus stāv drusku jaunāka sieviete, balta apkaklīte uz cieši noslēgtās kleitas, pa virsu kaut kas līdzīgs sarafānam vai priekšautam, lūpas sakniebtas, nopietns skatiens sānis, augšējās pogas vietā – kamejai līdzīga broša, uz tās, ja ielūkojas rūpīgāk, kaut kas hellēnisks, lai gan, iespējams, tā ir auglības dieviete ar atbilstošu bagātīgu ragu. Starp citu, “Amerikāņu gotika” gleznas nosaukumā ir vairāk saistīta ar ēku aiz viņu mugurām, nekā ar kādiem konkrētiem personāžiem, tas ir stila elements, kurā tolaik, 1920.–1930. gados, šeit būvēja divstāvu kartona namiņus, līdzīgus tam, kādā esmu nometināts es. Un šis stils bija izplatīts nevis kaut kur, bet tieši Aiovā, kurā, atkal jau, es pašlaik sēžu. “Saliekamie kartona namiņi Aiovas fermās man likās gana gleznieciski,” toreiz teica Vuds. Sācis tos gleznot, viņš parūpējās izdomāt cilvēkus, kas tajos mitinās. Rezultātā viņš uzgleznoja savu paziņu, Aiovas zobārstu Baironu Makkibi no Sīdarrepidsas pilsētiņas, kurā es biju pagājušogad un kurp mani, visticamāk, jau šajā pašā nedēļā aizvedīs, nav jau gluži ievērojama apskates vieta, tomēr drusku lielāka par Grinellu un tur vāra pieklājīgu espreso. Ir vērts apmeklēt vēlreiz. Kas attiecas uz bargā dakšas nesēja meitu (meitu, nevis sievu, kā domā daudzi) – tā ir mākslinieka māsa Nena. Īsto lauku Ameriku Vuds apspēlējis virtuozi, pat izsmējīgi – nevis fermeris ar agri novecojušu meitu, bet gan bargs zobārsts, gluži vai Neptūns, apbruņots ar trijžuburi, bet Nena Grema, nekustamo īpašumu aģenta sieva un sava slavenā brāļa historiogrāfe, ir tērpusies priekšautā (es pārbaudīju, tas ir priekšauts!) ar rakstu, kāds bijis raksturīgs XIX gadsimta lauku Amerikai, bet XX gadsimtā tas kļuva populārs tajās ģimenēs, kas uzsvēra savu tradicionālismu, tipiskumu, amerikānismu. Dubultās pēdiņas, gudrā mākslinieka izsmiekls. Lūk, no tā tad, dārgā Lana Del Rey, arī sastāv Amerikāņu sapnis. Tiesa, Lana Del Rey to zina pati un ļauj to uzzināt arī pārējiem. Kurš gan spētu iedomāties, ka es veltīšu tik daudz laika, lai klausītos parastu popmūzikas albumu.
Šeit, Grinellā, teju viss izskatās tā, it kā attēlotu īsto Ameriku, it kā šī būtu filma, nevis īstenība, lai gan – kas gan ir īstenība? Neticami skaistas, milzīgas fūres ar monstrozām kabīnēm, mirdzošas, spilgti krāsotas – mats uz mata kā no road movie. Reklāmas lieliem burtiem, it kā pasaulē nepastāvētu un nevarētu pastāvēt neviens cits dizaina variants. Nebeidzami plaukti ar Campbell’s zupām supermārketos. Kokakola, kokakola, kokakola. Beisbola cepures katram otrajam, nē, katram pirmajam vietējam iedzīvotājam galvā. It kā viņi visi būtu sarunājuši, es murminu zem deguna un dodos pamielot acis ar kārtējo bagātīgo amerikanas porciju. Bet porcijas šeit ir milzīgas. To zina visi.
2019. gada 16. septembris
Velns parāvis, es visu sajaucu: izrādās, ka pagājušajā gadā es biju Sīdarfolsā, nevis Sīdarrepidsā. Bet šajā reizē brauciens teju nenotika, tā kā pēdējās dienās Aiovā klaiņo viesuļi, un es pat pastaigājos neliela tornado tuvumā, ik nakti grand pērkoni, kas satricina visu namiņu. No rīta, devies lasīt lekcijas, uz celiņa redzēju vēja lauztus zarus, lietus norautas lapas un sīciņus ābolīšus, kuri te ir itin visur. Šādās vietās daba ir blakus, pie sāniem, zem tevis un tev apkārt, atliek vien nožāvāties, un mājā salīdīs vaboles, zirnekļi un Dievs vien zina kas. Vakar pagrabā redzēju gredzenā saritinājušos čūsku. Vienlaikus – nekad dzīvē neesmu bijis tik ļoti nožogots no dabas, ievīstīts civilizācijā – teju visu dienu es pavadu cieši noslēgtās telpās, pa kurām klīst kondicioniera mirušais vējiņš. Jā, jā, Henrijam Milleram taisnība – labi kondicionēts murgs. Ārā pagaidām nepastaigāties: plus trīsdesmit, teju simts procenti mitruma, smacīgi. Un tomēr es mēģinu. Es taču esmu brašs ceļotājs.
Un vispār – nav taisnība tiem, kas apgalvo, ka šādās vietās valda ilgas. Ilgas ir itin visur, kaut vai Romā vai Katmandu, kaut Noriļskā. Kaut Grinellā. Nekur to nav vairāk vai mazāk. Tomēr pat Romu nesalīdzināt ar Amerikas nomales pilsētiņām, ja domājam par mākslas klātbūtni šejienes dzīvē. Jā, jā, es nejokoju. Romai bijušas daudzas dažādas dzīves – antīkā, viduslaiku, baroka, fašistiskā, cita – un šī dzīve atstājusi aiz sevis visvisādu mākslu, kuras ielokā nu jau dzīvo citi ļaudis. Šie ļaudis pagātnes mākslu pārdod tūristiem, bet paši eksistē kaut kā atsevišķi (ja nu vien Sorentīno izdomātais Džeps Gambardella Romā bija iekārtojies kā citādāk, bet tāpēc jau tas ir kino, turklāt viņš, galu galā, bija nācis no Neapoles). Grinellā savukārt pati vietējā dzīve rada sevi kā māksla – tā rada simtprocentīgu amerikanu, tā pat neatdarina pati sevi, pat neimitē, nē, vienkārši rada. Nekādas stilizācijas, nekādu pastišu un parodiju, ne šķirbiņas, kur iespraukties ironijai. Tā nu tas ir, un neko padarīt. Ļautiņi taisa mākslu, par to itin nemaz nenojauzdami; viņi ir pārliecināti, ka vienkārši dzīvo. Viena no svarīgākajām mākslas pazīmēm ir šāda: to, galu galā, vispirms taisa sev un tikai pēc tam jau citiem. Otrkārt, māksla neatspoguļo dzīvi un to pat netransformē, māksla pati par sevi ir dzīve, tikai cita, speciāla, radīta. Grinellā un līdzīgās vietās notiek brīnums: dzīve atbilst, ideāli sakrīt pati ar sevi un arī māksla ideāli atbilst pati sev, un, kā izrādās, dzīve ideāli atbilst mākslai, bet māksla dzīvei. Citiem vārdiem sakot, tas ir viens un tas pats. Māksla ir pārvērtusies par Dzīvi nevis utopiskajos futūristu murgos, bet gan visvienkāršākajā, praktiskākajā, piezemētākajā (pat vaboles rāpo pa māju) pasaulē. Pārfrāzējot Voltēru, ja Amerikas nebūtu, to būtu nepieciešams izdomāt. Es nejokoju. Man reizēm liekas, ka Amerika ir mūsdienu pasaules Dievs, kas ir klātesošs pat to galvās, kas nekad tur nav bijuši un nekad nav par to domājuši vairāk par piecām sekundēm. Amerika pastāv šajā pasaulē ar savu klātbūtni un prombūtni – tieši tāpat kā Dievs. Tamdēļ bez Dieva te ne soli nepaspert – Grinellā es saskaitīju, ne pārāk vērīgi apskatīdams ēkas, 12 dažādu kristīgo denomināciju baznīcas. Uz apmēram deviņiem tūkstošiem iedzīvotāju. Vidēji viena baznīca uz 800–900 cilvēkiem, ieskaitot zīdaiņus, agnostiķus, ateistus, musulmaņus, ortodoksālos ebrejus, budistus, pareizticīgos, zoroastristus un citus.
Kā dziedāja Bovijs: God is an American. Pat tā: God is America. Neticat? Palasiet Flanerijas O'Konoras dižo romānu “Gudrās asinis” (Wise Blood).
Amerikā ir viss, tajā ir visa pasaule, šeit ir Odesa, Sanktpēterburga un vairākas Parīzes. Nē, tie nav nožēlojami provinciāli mēģinājumi atdarināt, tieši otrādi – īstā Odesa un īstā Parīze ir uzpūsta, pārmērīga, ornamentāla Amerikas oriģināla projekcija. Pie tās pašas Sīdarfalsas, kur biju pirms gada, domādams, ka esmu Sīdarrepidsā, ir sīciņa apdzīvota vieta ar nosaukumu Vaterlo. Nezinu, kā ar Golgātu, bet ikviens no mums nes sevī savu Vaterlo, un tā ir nevis Beļģijas Vaterlo, ne tā, kas aprakstīta Igo pompozajā romānā, nē, tā atrodas šeit, Aiovas pavalstī. Galu galā, Dievs nav vis vecītis ar kuplu, sirmu bārdu, nē, tas ir dumjais Donalds Tramps oranžiem matiem, kuri apslēpj viņa pliko pauri kā padomju frizūra "valsts aizdevums”.
Tāpēc, neraugoties uz grūti izturamajiem klimatiskajiem apstākļiem, katru dienu es klaiņoju pa tukšajām ielām, nedaudzo garām braucošo autovadītāju pārsteigto skatienu pavadīts. Eju kā pa galeriju, kā muzeju, aplūkodams Visaugstākā detaļas, kas iemiesojušās dzīvē. Ikkatra detaļa ir brīnišķīga, ikkatra detaļa te ir mākslas objekts. Lūk, uz Ceturtās avēnijas un Brodstrītas stūra atrodas Merchant’s National Bank. No sākuma, sekodamas savai aplamajai eiropeiskajai gaumei, es to uztvēru kā iespaidīgu un muļķīgu; tagad es nevaru nosaukt neko dabiskāku, saprotamāku, oriģinālāku par šo ēku. Merchant’s National Bank stāv tā, ka tu saproti: neraugoties uz konkrētu celšanas gadu (1914), tā ir mūžīga. Tā ir pabeigta. Pēc tās un izņemot to, nevar būt nekā.
Iesākumā, nonācis Grinellā pirms 13 gadiem, es nospriedu, ka tā ir masonu ložas ēka. Vidējos Rietumos masonu bija (un, visticamāk, arī ir) ne mazums; es biju radis, ka, teiksim, Londonā, masonu celtnes visupirms ir spēcīgi žesti, kuru intences ir tik pārspīlētas (tāpat kā baumas par brīvmūrnieku slepeno varenību), ka pompozums, kas vienmēr raksturīgs šai arhitektūrai, drīzāk liekas kā rupjība, ielaušanās pilsētvidē. Laika gaitā tās tāpat kā Freemasons' Hall Londonas Koventgārdenā ir ieaugušas vidē, kļuvušas par urbānās ainavas daļu, tieši tāpat kā drusku nejēdzīgs, taču cieņu raisošs kalns, kas slejas kalnainā apvidū; bet kopš XIX gadsimta beigām apkārtējās ēkās kļuva arvien augstākas un augstākas, un tagad vajag kārtīgi ieskatīties, atraujoties no tvitera vai tindera, lai novērtētu visu, kas bijis un ko vēl iespējams ieraudzīt. Grinellā nav nekā līdzīga Merchant’s National Bank, tāpēc iesākumā tā man arī atstāja tādu iespaidu, sak, nu, skaidrs, masoni uzslējuši. Bet pirms gada, otrās vizītes laikā es ieskatījos vērīgāk, bet pēc tam arī izlasīju izkārtni. Banka. Naudas, nevis krietno brīvmūrnieku svētnīca. Bet pēc tam es apgāju apkārt, novērtēju no visām pusēm un visām perspektīvām, un – velns parāvis, kā gan es varēju kļūdīties. Tā nav pompoza. Tā ir monumentāla, bez jelkādām pretenzijām izcelties, jo banka tāpat jau zina, ka tā te ir galvenā un atrodas te uz mūžu mūžiem. Masonu celtnes ir pompozas, jo grib tādas būt, tās neatceļ apkārtējo, bet vienkārši izceļas, dod masonisku zīmi, taču it nemaz ne slepenu, kā šajā sabiedrībā pieņemts. Citiem vārdiem sakot, tās ņem vērā to, kas atrodas apkārt. Merchant’s National Bank – ne. Banka nevis parādījās komerciālajā Grinellas rajoniņā, pakļaujoties esošajām arhitektoniskajām līnijām, bet tieši otrādi – tiklīdz tā tika uzcelta, sāka likties, ka viss pārējais ir tās atvasinājums. Nu, tāpat kā vietējā dzīve, kā Amerika ir bankā glabātās naudas atvasinājums. Jo nauda ir tīra funkcija, vai ne tā? Bet kurš radīja tīras funkcijas, šos neredzamos mūsu pasaules pastāvēšanas mehānismus? Dievs, protams. Merchant’s National Bank ir nevis Dieva Nams, bet gan Dieva daļiņa, elements, funkcija.
Merchant’s National Bank projektējis dižais Lūiss Henrijs Salivans, tas pats, kurš būvējis vienu no pirmajiem Amerikas debesskrāpjiem, pasniedzis “organisko arhitektūru”, bijis Frenka Loida Raita skolotājs. Toreiz, pirms gada, burtiski dažas dienas pēc manas otrās iepazīšanās ar viņa Grinellas šedevru, es nonācu Sentluisā un burtiski uzdūros vēl vienam Salivana brīnumam – Wainwright Building. Šī ēka arī tagad, pēdējo 130 gadu laikā uzslieto augsto torņu ieskauta, rada spēcīgu iespaidu, vajag vien pacelt augšup galvu, bet pēc tam pāriet otrā ielas pusē, lai labāk apskatītu. Tā reizē atšķiras no Merchant’s National Bank un reizē ir tāda pati. Tāda pati, jo pabeigta.
Louis Henry Sullivan
Un te svarīgs ir vēl kas cits, – es prātoju, atgriezdamies no studentu pasākuma mūsu koledžā, mijkrēslī iedams gar administrācijas villām un autostāvvietām pasniedzējiem, pārvaldniekiem un tehniskajam personālam, – šīs ēkas neizskatās novecojušas, nedz Merchant’s National Bank, nedz Wainwright Building. Tās arīdzan neizskatās mūsdienīgas. Tie ir vēstures neesamības punkti. Un vispār viss šeit ir tāds, vismaz Grinellā. Kad celta ēka, kurā izvietojies dārgais McNelly's veikals? Varēja uzcelt XIX gadsimta beigās, varēja pagājušā gadsimteņa piecdesmitajos sešdesmitajos gados, bet tiklab arī tagad būtu varējuši uzsliet – ne stilizācijas labad, bet vienkārši tāpat. Es palūkojos apkārt. Mans ceļš veda gar zemu koka žogu, kas ieskāva stāvvietu. Dēļi laika gaitā bija nomelnējuši. Bet cik ilga laika gaitā? Desmit gados? Piecdesmit? Simts? Vispārsteidzošākais, ka žogs it nemaz nekontrastēja ar rāmi iemigušajiem linkolniem, subaru un nisaniem. Tas viss bija šeit un tagad – žogs un automašīnas. Tas viss ir bijis vienmēr, precīzāk – vienmēr ir. Bet mūžība ir Dieva predikāts. Vismaz man tā liekas, jo mūžība ir lielāka par eksistenci. Tiesa, es neko no tā visa nesaprotu.
2019. gada 21. septembris
Pirms tam staigāju pa pilsētu kā galeriju, bet šodien devos uz galeriju pilsētā. Tā ir manas koledžas galerija, pagājušajā oktobrī es tajā apskatīju divas lieliskas izstādes, par kādu pat esmu rakstījis. Šoreiz izstāde ir viena, un tā nav autorizstāde, bet jubilejas – par godu šīs institūcijas divdesmitgadei. Rūpīgā, teju ideālā kuratora uzraudzībā tajā izvēlēts šis tas no koledžas lielās (ap 5000 objektu) kolekcijas. Un izstāde ir sanākusi eleganta un ekonomiska, sapienti sat, tā teikt. Koledža ir turīga – te ir gan Goija, gan Pikaso, gan Gordons Parkss un citi. Tomēr nekāda kiča – vai nu grafika, vai nu printi, nekādu pārmērību un greznības. Praktiski teju vai viss, ko gribētos mājās, ja māja būtu šīs galerijas izmēros. Starp citu, no pirmā skata galerija neliekas liela – trīs plašas zāles, kas turklāt sadalītas ar vitrīnām ar sīkiem zīmējumiem un tā tālāk –, tomēr, lai izstaigātu izstādi samērā vērīgi, vajadzēja vairāk par stundu. Ideāls taimings mākslai.
Kopumā tā ir ideāla māksla, ideāli izkārtota ideālā telpā ideālā mājā. Nezinu nevienu, kam būtu tāda māja; protams, kaut kādiem miljonāriem un zvaigznēm Losandželosā – vai arī kur viņi visi tur dzīvo – ir apjomīgas dzīvojamās platības, nemaz nerunājot par kronētām personām, kā arī bijušajiem un esošajiem FSB ģenerāļiem. Tomēr visi šie ļautiņi neprot rīkoties ar telpu, ko viņiem sagādājis statuss un nauda, un viņi aizkrāmē visu ar niekiem, pat atcerēties pretīgi. Savukārt ideālu telpu iekārto tie, kam tās ir maz, tamdēļ arī tik populāri ir YouTube video no sērijas Never Too Small. Tā ka šeit viss līdz galam nesaslēdzas: ideāla dzīvojamās platības iekārtošana ir atsevišķi, ideāla mākslas kolekcija ideālai dzīvojamās platības iekārtošanai – atsevišķi. Viens no paradoksiem, ar ko sevi izklaidē Dievs, tas ir, Amerika. Nu, vajag taču mirstīgo dzīvē atrasties vietiņai neatrisināmām problēmām, nolādētiem jautājumiem, tādiem kā “bērna asaras” vai “kamdēļ mēs dzīvojam, ja tāpat mirsim?”. Tad lūk, šī ir viena no šādām problēmām.
Enrique Chagoya “Illegal Alien’s Guide to Existentialism, or My Private Border Patrol”, 2007
Mākslas darbi ir smalki atlasīti un pilnībā atbilst vietējai sociāli kulturālajai iekārtai. Ir tipiska amerikana (un jau gadus septiņdesmit asās sabiedriski politiskās tēmas). Ir autori no trešās pasaules valstīm, taču viņi vai nu mācījušies Amerikā, vai arī viņus pieradinājis Amerikas tirgus; mēreni eksotismi, nosliece uz angažētu mākslu, tas ir, arī uz meinstrīma sabiedriski politisko dienaskārtību, taču savējo – trešās pasaules, tomēr tā, lai to šeit, pirmajā pasaulē, varētu nolasīt. Visbeidzot… Jā, un tas bija pārsteidzoši. Nogriezies aiz ideālās izstādes nevainojami baltā stūra, es pēkšņi sajutu: esmu nonācis mājās. Dabiski. Tas, kas bija visapkārt, atgrieza mani no Dieva pasaules parastajā pasaulē, turklāt savējā; kļuva ne gluži komfortabli, nē, izkārtajiem attēliem galvenokārt bija asa, drausmonīga, nežēlīga, izaicinoša, bīstama, reizumis pat rupja daba, tomēr tas bija vizuālais pavadījums – nē, ne manai dzīvei, bet manām emocijām, manai domāšanai, manai apziņai, ja tīk. Lūk, Pikaso zīmējums, taču kāds! Lūk, īsts – ne padomju pretīgais – Kētes Kolvicas socreālisms. Lūk, Georgs Gross ar savu zīmuli vilina uz “Berlīni, Aleksandra laukumu”. Liekas, esmu nolemts nekad nepamest Eiropas augstā modernisma Aleksandra laukumu. Un Dievs ar viņu – Dievu.
Erich Heckel “Beim Vorlesen”, 1914
