Ko šobrīd dara māksliniece? Evita Vasiļjeva Marseļā
Iedvesmas un savstarpējas solidaritātes projekts radošo industriju pārstāvjiem
Projekta “Ko šobrīd dara mākslinieks?” uzmanības fokusā ir radošs cilvēks, viņa domas par šo laiku, nākotnes vīzijas un mākslas izpausmes. Šo sēriju Arterritory.com aizsāka kā pandēmijas laika iniciatīvu. Lai arī šai mirklī dzīve vismaz šķietami normalizējusies un muzeji un galerijas atkal vēruši durvis apmeklētājiem, pasaule ir kardināli mainījusies, un, visticamāk, nekad vairs nebūs tāda kā kādreiz. Mākslai cilvēku dzīvēs, iespējams, ir divtik liela loma, jo mākslinieki ir vizionāri, kas spēj iedvesmot apkārtējos un vienlaikus dot savu ieguldījumu globālu problēmu risināšanā.
Uz Arterritory.com jautājumiem atbild māksliniece Evita Vasiļjeva, kura nule kā kopā ar franču mākslinieku Antuana Nessi iekārtojusi izstādi “Tās pašas durvis, cita iela” (Same door, different street). Izstāde iekļaujas projektā “Roots to Routes” (kuratores Merilina Talumā, Maija Rudovska un Juste Kostikovaite), kas ir daļa no biennāles Manifesta 13 programmas Les Parallèles du Sud (“Dienvidu paralēles”). Tā atklāšana Marseļā notiks jau rīt, 28. augustā.
Pastāstiet lūdzu par savu darbu projekta “Roots to Routes” ietvaros; kas ir būtiskākā vēsts, kuru ar to vēlaties nodot?
Februārī, apmeklējot Marseļu, mani aizrāva pilsētas ekonomiskās industrijas, piemēram, slavenās Marseļas ziepes kā svarīgs eksporta produkts, kā arī hipnotiskā Vidusjūra, kas pievilina ārkārtīgi daudz tūristu un cilvēku no Francijas un ārpus tās. Daudzi te šobrīd pārceļas dzīvot, jo pilsēta ir mazāk dārga kā cituviet Francijā. Straujais cenu kāpums, pateicoties tūristu pieplūdumam, liek trūcīgākajiem iedzīvotajiem pamest savas mājvietas. Sāku aizdomāties par to, kas veicina cilvēkus doties uz kādu pilsētu, kura tos pievilina kā mušas?
Ar šīm pārdomām staigājot pa Marseļu pievakarē, es redzēju klasiskas apaļas ielu lampas, kas iekrita acīs un pēkšņi atgādināja nezināmas planētas vai dilstošus saulrietus. Tas man šķita aizkustinoši skaisti un bēdīgi vienlaikus, jo cilvēki dzenas pēc saulrietiem, padarot īres cenas pilsētā augstākas, atverot dizaina veikalus vietās, kur agrāk dzīvoja mazturīgas ģimenes. Izstādes norises vieta būs vienā no visproblemātiskākajām Marseļas ielām Rue Republique, kur ģentrifikācija notikusi visnežēlīgāk. Strādājot pie izstādes kopā ar Marseļā bāzētu mākslinieku Antuanu Nessi, mēs nolēmām, ka mums jāietver paškritisks skatījums uz situāciju. Izstādē mēs apspēlējam Marseļas ielu atmosfēru. Es izveidoju Marseļas lampu interpretācijas, tās atlejot no ziepēm, domājot par saulrietiem. Lampās arī iekausēju mušas, atvestas no Latvijas. Antuana darbos būs apspēlētas pilsētas ielu infrastruktūra, kur viņš vides objektus pārveido monstriem līdzīgās skulptūrās, pievienojot tām sejas un dažādiem, pilsētā uz ielas atrodamiem, rakstura elementiem.
Roots to Routes runā par piederības sajūtu un identitāti - vai, šobrīd ilgstoši uzturoties Parīzē, šie jautājumi jums personīgi ir aktualizējušies?
Parīze man nav pārāk aktualizējusi šos jautājumus, bet tas ir noticis pakāpeniski jau daudz senāk, bieži mainot dzīves vietu starp rezidencēm Nīderlandē, Somijā, Latvijā, Spānijā un patreiz Francijā. Es vairs daudz par to nedomāju, esmu pieņēmusi, ka man nav māju kaut kur noteikti. Draugi man ir teikuši, ka viņiem neliekas, ka esmu latviete un ka man ir izveidojies laikam jau universāls raksturs, kaut kas eiropeisks, gluži kā globālais pilsonis. Manuprāt, pateicoties Erasmus programmām un Šengena zonas brīvajai ceļošanai, cilvēki jūtas daudz brīvāki, dzīvojot vairākās vietās vienlaicīgi. Kategorijas par piederību vienai vietai sāk izzust un no otras puses citās sociālajās grupās ļoti aktualizējas nacionālisms.
Kāda ir mākslas un mākslinieka loma mūsdienu pasaulē?
Atbilde uz šo jautājumu man mainās laikam katrus 6 mēnešus atkarībā no vietas, mana ekonomiskā stāvokļa un tā, kādi cilvēki man ir apkārt tajā mirklī. Šobrīd, atbildot uz šo jautājumu Parīzē, man fascinē, ka te māksla ir ļoti cieņā, muzeji ir pārpildīti ar cilvēkiem tā, ka dažreiz nevar tikt iekšā. Tad jūtos, ka viss ir kārtībā, mākslai ir fascinējoša un svarīga vieta sabiedrībā, kas dzīvo valstī ar labu ekonomisko stāvokli. Cilvēkiem patīk māksla un tie kaut kā attiecas ar cieņu pret visu, ko saprot un nesaprot. Māksla te ir tik dažāda no smagi politiskas līdz abstraktām personiskām izpausmēm. Parīze liek domāt, ka visi mākslinieki ir svarīgi un katrs dod kaut ko savu dažādām sociālajām grupām.
Bet , tā kopumā ņemot, laikam esmu romantisks mākslinieks. Joprojām ticu, ka mākslinieks ir kāds, kas iedvesmo, nepadodas sociālam spiedienam, iedrošina skatītājus ieraudzīt kaut ko jaunu un dod stimulu citiem arī tiekties pēc kaut kā radoša un “nestabila”.
Vai krīze ir/būs mainījusi mākslas pasauli kā kopumu? Kāda ir tā mācība, ko tā mums atnesusi?
Atceros, ka 2009. gadā sāku studēt Gerita Rietvelda akadēmijā Amsterdamā un gada tēma bija “Krīze? Kāda krīze?”. Vai kaut kas tad mainījās man personiski? Īsti neatceros neko tādu būtisku. Izskatās, ka tāpat arī tagad mākslinieki rosās kā ierasts. Varbūt komerciālajiem māksliniekiem tas kaut ko maina. Mani draugi kā vienmēr kaut ko rušinās, dara, izdzīvo, neviens īpaši bagāts nepaliek un turpina darīt to, ko mīl. Vienīgā mācība, ko personīgi man krīze ir atnesusi, ir vajadzība vairāk aizdomāties par lokalizāciju - kā taisīt izstādes tuvāk savai dzīvesvietai.
Vai jums ir recepte, kā izdzīvot šai sarežģītajā un izaicinājumu pilnajā laikā?
Es neatrodos situācijā, lai kādu mācītu, jo esmu ārkārtīgi pateicīga, ka man šogad ir rezidence Parīzē - jumts virs galvas un darba vieta. Man ir šausmīgi noveicies būt šajā laikā drošā vietā. Labi, jā, daudzi projekti nobruka, citus es nevaru uztaisīt, kā gribētos, daudzi risinājumi palikuši ārkārtīgi sarežģīti un nes šausmīgas galvassāpes. Mēģinu to visu uztvert kā eksperimentu un necenšos uzspiest to, ko nevar, bet domāju, kādi ir citi varianti, kā kaut ko izdarīt. Kad man paliek pavisam gruzīgi, kaut kas atkal nobrucis, nejauki e-pasti sanākuši par to, ka atkal kaut kas jāmaina izstādē un atkal ir neskaidrības, tad es klusiņām, kad neviens nav apkārt un neredz, dziedu saviem tomātu stādiem Boba Mārlija vārdus “Don't worry about a thing, cause every little thing gonna be alright”.
