Izlikt slazdus
Saruna ar mākslinieku, Purvīša balvas kandidātu Ēriku Apaļo
05/03/2019
Sniegavīru motīvs Ērika Apaļā darbos izmantots bieži, viņš pats sevi dēvējis par sniegavīru mākslinieku. Ēriks Apaļais savos darbos aplūko valodu kā kultūras radītu materiālu. Viņš veido vizuālus modeļus, kas ar lingvistisku formulu palīdzību skaidro un analizē cilvēka domāšanas procesu. Apaļā grafiskajā un lakoniskajā formveidē atrodamas atsauces uz literatūru un valodniecību, kas gleznas plaknē darbojas kā dekonstruēti stāstījuma un atmiņu fragmenti. Atsakoties no visa liekā, viņš ar mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem darbojas līdzīgi kā ar valodu.
1_VS.jpg)
Zemes dienasgrāmatas, 2014–18 (fragments). Gleznu sērija. Akrils, eļļa, audekls, dažādi izmēri. Skats no RIBOCA ekspozīcijas
Arī darbu sērijā “Zemes dienasgrāmatas” interese par lingvistiku ir galvenais strukturālais princips. Jautājot māksliniekam, ko viņš šajā darbu sērijā ir vēlējies attēlot vai kādu domu darbos iekļāvis, viņš atbild: “Viena no lietām bija bērnišķā un pieaugušā skatiena sadursme. Bērni visu uztver dzīvāk, viņi, manuprāt, ir nepastarpinātākā saskarē ar realitāti. Savos darbos mēģinu strukturāli skaldīt bērnišķo skatienu, to objektivizēt.” Darbu saturu veido bērnības atmiņu epizodes, kā arī autobiogrāfijas žanram pietuvināts naratīvs un no tā izrietošā problemātika. “Šis žanrs atbild uz jautājumiem, kas ir esība, ko nozīmē – būt. Tad rodas jautājums, vai vārdos un tekstā ir iespējams reģistrēt savu esamību vai – ko nozīmē būt uz šīs zemes?”
Ēriks Apaļais studējis angļu filoloģiju un vizuālo mākslu. 2011. gadā absolvējis Hamburgas Tēlotājmākslas augstskolu (HfBK profesora Andreasa Slominska vadībā) un saņēmis Karla Dīces balvu par labāko diplomdarbu. Kopš 2008. gada viņam bijušas vairākas personālizstādes – Veras Munro galerijā Hamburgā, kim? Laikmetīgās mākslas centrā un galerijā “Alma” Rīgā. Piedalījies tādās mākslas mesēs kā Art Basel, Art Cologne un Artissima. Viņa darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā, topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā, Prague Kunsthalle kolekcijā un Silvijas fon Mecleres kolekcijā Frankfurtē.
Ērika Apaļā izstāde “Zemes dienasgrāmatas” (Diaries from Earth) bija skatāma Sporta ielas 2 kvartālā pirmās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles ietvaros.
4_IE.jpg)
Zemes dienasgrāmatas, 2014–18 (fragments). Gleznu sērija. Akrils, eļļa, audekls, dažādi izmēri. Skats no RIBOCA ekspozīcijas
Vai tev bija kāds konkrēts brīdis, kurā sevi apzinājies kā mākslinieku?
(Brīdi domā.) Es vēl joprojām brīžiem domāju, vai esmu mākslinieks (smejas). Grūti definēt, ko tas vispār nozīmē. Mani vienmēr interesējusi filozofija, psihoanalīze un lingvistika. Nezinu… ja tas padara kādu par mākslinieku…
Iespējams, māksla ir līdzeklis, kā izpaust dažādās intereses?
Jā, tam es varētu piekrist.
Valodu un tās likumus tu bieži izmanto par pamatu savās gleznās, tādā veidā tava glezniecība piedzīvo transformāciju un kļūst par vizuālu teksta vai teikuma attēlojumu. Vai tas skatītājiem, tavuprāt, ir saprotams?
Es mēdzu izstādēm pats rakstīt pavadošos tekstus, lai nedaudz palīdzētu skatītājam izskaidrot, kas ir tas, kas attēlots manos darbos. Teksts man arī pašam palīdz saprast un strukturēt to, kur esmu, ko daru, un ar atbildību konstatēt situāciju, kurā atrodos. Simboli manos darbos ir nosacīti, tie ir tēli, kas iemiesojušies simbolos, emblēmās un reizēm siluetos. Kādu laiku tēlus un ar tiem saistītos mītus mēģināju valodiski relativizēt, skaldīt caur strukturālisma prizmu. Parādīt, ka tēls ir tikai kaut kāda forma, kas piepildīta ar dažādām nozīmēm. Šīs nozīmes var izrietēt gan no kultūrā sakņotiem rāmjiem, gan no individuālas mitoloģijas. Uzskatu, ka nav vienas patiesības vai dabiskas piekļuves kaut kam konkrētam. Valoda ir līdzeklis, bet mēs tik un tā katrs interpretējam otra sacīto pēc sava skatījuma. Ja interpretācijas trajektorijas satiekas, tad veidojas komunikācija. Nav jau teikts, ka mēs ar kādu simbolu, tēlu vai vārdu saprotam vienu un to pašu.
8_IE.jpg)
Zemes dienasgrāmatas, 2014–18 (fragments). Gleznu sērija. Akrils, eļļa, audekls, dažādi izmēri. Skats no RIBOCA ekspozīcijas
Šķiet, ka mākslas darbiem var būt vēl vairāk iespējamo interpretāciju nekā valodai. Vai tev ir svarīgi, ka skatītājs tavos darbos ierauga kādu no tavām interpretācijām?
Tas ir sens jautājums, vai darbiem ir jābūt pieejamiem skatītājam. Mākslas vide ir ļoti noslēgta, hermētiska. Izstāžu pavadošajos tekstos informācija bieži vien ir pasniegta vispārinātā un izplūdušā veidā, bet lai vismaz būtu skaidrs domu virziens. Tas pilda drīzāk tādu izglītojošu funkciju. Mākslā šobrīd ir diezgan liela krīze, jo daudz kas ir ticis vispārināts un tukšots, dogmas relativizētas. Problēma ir tajā, ka māksla mūsdienās bieži vien ir ilustratīva, estētiski nebaudāma, robežojas ar žurnālistiku un ir mazdimensionāla. Kaut kādā veidā, manuprāt, patreiz notiek atgriešanās pie vieglāk saprotamiem darbiem. Tas izriet no valodas krīzes, kas ir mākslā. Savā veidā viegli uztverama, sociāli kritiska un politiski atbildīga mākslā ir konceptuāla attieksme. Daļēji sociāli un politiski uzlādēta māksla ir pretreakcija uz mākslas tirgu un “māksla mākslai” jēdzienu. Pods ir tāds, ka pat šīs attieksmes tiek integrētas tirgus sistēmā.
Vēl jau ir galējība arī gleznot tikai estētiskus darbus – bez domas apakšā.
Smukie darbiņi, kas izstādīti “suvenīru veikalos”?
Tavos darbos gan arī ir liela daļa estētikas.
Kā tu to domā? Ka tie ir skaisti? Paldies par komplimentu. (Smejas.) Zini, pie skaistuma var ļoti dažādi nonākt – apzināti izvairoties no virtuozitātes, speciāli meklējot veidus, kā gleznot greizi, piemēram, ar kreiso roku, vai apzināti gleznot tā, kā nemācētu. Un var nonākt pie skaistuma jau citā dimensijā. Manā gadījumā ir tā, ka gleznojot saku daudz kam nē un tik un tā beigās izveidojas sava veida skaistums.
Vai mākslinieks, kurš domā par mākslu, bet fiziski to nerada, ir mākslinieks?
Protams, ka viņš ir mākslinieks.
o, 2018, akrils/eļļa uz audekla, 160 x 230
Kas, tavuprāt, mākslinieku padara par mākslinieku?
Grūti atbildēt. Domāšanas veids un uztvere, iespējams.
Vai māksliniekam ir jārunā par savu mākslu?
Nav obligāti, bet māksliniekam būtu jābūt atbildības sajūtai pret savu darbu. Es ļoti piesardzīgi skatos uz patvaļībām mākslā.
Piemēram?
Mākslinieki, kas saka – “Es tā gribēju, man tā sanāca”.
Bet varbūt viņš tā tiešām gribēja un viņam tā tiešām sanāca?
(Abi smejas.) Jā, var jau dažādi gribēt un dažādi sanākt. Var uzgleznot figurālu ainavu, kas šķebina, ir izsaldināta un banāla, bet to pašu ainavu var uzgleznot naivists, sēžot Ikšķilē pie pavarda, un IR! Vai nu tas ir veids, kā viņš klājis krāsu, vai tajā iekodēts redzējums, neatkarīgi no tā, vai tas bijis apzināts vai neapzināts.
Diaries from Earth, 2018, akrils/eļļa uz audekla, 170 x 210
Purvīša balvai nominēta izstāde “Zemes dienasgrāmatas”. Kāpēc šāds nosaukums?
Ilgu laiku interesējos par autobiogrāfijas žanru. Autobiogrāfijas žanrs literatūrā var tikt attēlots dažādi – var tehniski pierakstīt darbības, kas veiktas, vai aprakstīt sajūtas un emocijas. Bet, šķiet, ka šis žanrs atbild uz jautājumiem, kas ir esība, ko nozīmē būt. Tad ir jautājums, vai vārdos un tekstā ir iespējams reģistrēt savu esamību vai – ko nozīmē būt uz šīs zemes.
Vai ir iespējams?
Valoda jau vienmēr pakļaujas. To var stilizēt, spēlēties ar sintaksi, kā, piemēram, eksperimentālās dienasgrāmatās, to var izmantot, lai manipulētu ar lasītāju vai varbūt provocētu pats sevi. Vai, piemēram, manipulēt ar savu tēlu, lai pievilinātu skatītāju savā pusē. Bet, vēl pastāv metode, ka rakstīšanas procesā tu stāvi viņpus nozīmes, rakstīšana kļūst par tīra impulsa piepildīšanu. Pašā artikulācijas procesa gaitā reģistrēt stāstu, kas nav semantisks. Proti, ka pats rakstīšanas akts ir tā reālā nozīme.
Pats raksti dienasgrāmatu?
Pēdējā laikā nē, bet esmu agrāk rakstījis.
Vai tu no sākuma izdomā, kā glezna izskatīsies, veido skices?
Jā, tikai tā. Spontāni negleznoju.
Tad varētu teikt, ka ikdienā tu nodarbojies ar domāšanu un tad vienā dienā tas realizējas gleznā?
Jā. Es neesmu tas, kurš sēž darbnīcā no pirmdienas līdz piektdienai, no astoņiem līdz pieciem. Ir reizes, kad varu gleznot divas, trīs nedēļas no vietas. Ir reizes, kad negleznoju mēnesi vai divus. Bet esmu no tiem fiksajiem gleznotājiem, kuriem patīk ātri gleznot. Esmu pamanījis, ka, ja pie viena darba strādāju ilgāk par divām dienām, tad darbs vairs nav labs, kaut kas ir pazudis vai ir par daudz. Vai nu es trāpu vai netrāpu. Esmu metis arī darbus ārā.
Esi dienas vai nakts gleznotājs?
Kādreiz biju izteikts nakts gleznotājs. Tagad gleznoju pa dienām, esmu sevi vairāk sācis žēlot. Tajā ritmā kaut kas ir.
Kāpēc sniegavīri?
(Smejas.) Pašā sākumā es gribēju sevi pārsteigt – ko pēc iespējas stulbāku, naivāku vai banālāku es varētu uzgleznot – zemeņu vīriņus, Ziemassvētku vecīšus, sniegavīrus… Bet neilgi pēc tam tas vairāk saistījās ar bērnības atmiņām un kaut ko dzīvu. Sniegavīrs ir tik ļoti banalizēts – ar spaini galvā, burkānu deguna vietā utt. Man likās interesanti, ka jebko banalizētu var izņemt no tā ierastās vides un pārcelt metafiziskā telpā, atļaut viņam tur dzīvot. Sniegavīrā es ieprojicēju dažādas blakus nozīmes. Sniegavīrs jau ir tikai čaumala. Var domāt par daudzām lietām, ko ielikt vai projicēt vienā tēlā.
Galal, 2018, akrils/eļļa uz audekla, 195 x 135
Vai vari minēt kādu konkrētu nozīmi, ko vēlējies attēlot darbu sērijā “Zemes dienasgrāmatas”?
Viena no lietām bija bērnišķais un pieaugušo skatījums. Bērni visu uztver dzīvāk, viņi, manuprāt, ir ciešākā saskarē ar realitāti. Bērni vienkārši ir un redz, viņi sevi nenodala no apkārtējās pasaules. Bērnišķais skatījums arī ir tas, ar ko mēģināju šajos darbos strādāt. Mani tas vienmēr ir fascinējis. Iztukšot bērnišķo skatienu, atbrīvot to no mīta. Un tad atkal no jauna formu piepildīt ar rotaļību. Ne velti Nīče minējis trejādu gara pārvēršanos, kā gars top par kamieli, kamielis par lauvu un lauva par bērnu. Gribēju arī mazliet paspēlēties, paskatīties, ja es izdarīšu tā, vai jūs spēsiet mani noķert, mani uztvert – izliku slazdus. (Smejas.)
Vai tu vēlies, lai darbi skatītājā izsauktu kaut kādas atmiņas?
Laikā, kad gleznoju sniegavīrus, lasīju Freidu, kur viņš kādā grāmatā bija aprakstījis asociāciju un atmiņu pieredzi. Elements vai kāda konkrēta lieta, kas izraisa patīkamas vai nepatīkamas emocijas, ne vienmēr pirmajā brīdī savienojas ar kādu konkrētu atmiņu. Piemēram, redzi kaut ko ļoti mājīgu un omulīgu, bet tur slēpjas arī kaut kas baiss, kas apslēpts atmiņā. Atceries, piemēram, sniegavīru, bet asociācijas ir ar kaut ko citu. Apspiežot nepatīkamās atmiņas, tu asociē to notikumu ar kādu objektu. Stāsts jau nav par sniega vīru, tas ir tikai objekts, čaula.
Vai tev darbu idejas mainās atkarībā no valsts vai vides, kurā atrodies?
Esmu spītīgs un neatlaidīgs, ļoti pretojos daudzām lietām, kas ne vienmēr ir labi. Viss ir, protams, saistīts, bet mani drīzāk ietekmē sarunas un teksti, kurus lasu. Vai vide… Vide drīzāk var kaut kādā ziņā iedvesmot, bet ietekmēt drīzāk var cilvēki, ar kuriem tiek runāts. Kādā noteiktā laikā cilvēkam izkristalizējas pamatlietas, un tad vide īsti nevar izsist no sliedēm. Varbūt laika gaitā izveidojas paļāvība uz kaut ko nezināmu. Protams, viss var arī sagrozīties.
Vai tev ir nepieciešama komunikācija ar citiem cilvēkiem?
Jā, noteikti. Kādreiz biju izteikts vientuļnieks. Ir, protams, dažādi periodi.
Kā tu uztver kritiku?
Man nemaz tāda baigā kritika nav bijusi. Sarunās provokatīvu kritiku uztveru ļoti asi, bet pēc kāda laika, atskatoties uz situāciju, to pārdomāju. Ja kritikai nav bijis pamatojums – aizmirstu, ja ir pamatojums – tad ņemu vērā.
Ēriks Apaļais. Foto: Jānis Deinats
