Vai operai vajag video?
Krišs Salmanis par darbu pie kameroperas “Kontakts” vizualitātes un to, kā izturēties pret digitālās asistentes jūtām
12. decembrī Rīgā trešo reizi izrādīs viencēliena kameroperu “Kontakts”, kuras pirmizrāde notika novembrī Ģertrūdes ielas teātrī. Šis ir pirmais operas uzvedums šai neatkarīgajā eksperimentālajā teātra teritorijā.
Kameroperas darbība norisinās aptuveni desmit gadus tālā nākotnē. Galvenais varonis Gustavs dzīvo kopā ar bezķermenisku mākslīgo intelektu – Digitālo Asistenti vārdā DIA. Šis ir laikmets, kad fiziska distancēšanās – epidēmijas un vispārējas digitalizācijas mantojums – kļuvusi par dominējošo dzīves stilu, bet naudas vienība “kontakts”, kas ekvivalenta vienam virtuāla satura skatījumam, atzīta par vispasaules valūtu. Ikviens piedalās cīņā par “kontaktiem”, turpretī sievietes balsī runājošā DIA sapņo iegūt ķermeni, lai izveidotu pilnvērtīgas attiecības ar savu saimnieku. Un ko par šo ideju teiks viņš pats?
Oriģināldarbs “Kontakts” tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammas “Atbalsts muzikālā teātra žanra attīstībai” finansiālu atbalstu un ir komponista Edgara Mākena, kas nule absolvējis arī JVLMA kompozīcijas nodaļu, debija operas žanrā. Mākens sapulcējis spilgtu radošo komandu – dzejnieku, tekstu autoru Sergeju Timofejevu, režisori Ināru Slucku un mākslinieku Krišu Salmani, kā arī jaunos māksliniekus – mūziķi Alisi Rancāni un stīgu kvartetu JUNO. Titullomas izpilda Latvijas Nacionālās operas solists Kalvis Kalniņš un jaunā soliste Kitija Mināte. Darbs pie kameroperas tika uzsākts 2020. gada pavasarī, kad pirmoreiz pieredzējām pandēmijas piespiedu pašizolāciju. Iedvesmojoties un reaģējot uz notikumiem, emocijām un situācijām, ko cilvēki pieredz un izjūt, mākslinieki fantazēja, kā šāda ilgstoša izolācija var attīstīties.
Par “Kontakts” vizualitāti atbildīgs ir mākslinieks Krišs Salmanis. Šīgada pavasarī notika viņa izstāde galerijā “Alma”. Toreiz intervijas ievadā Arterritory.com Tomass Pārups mākslinieku raksturoja kā “emocionālo konceptuālistu”. “Viņa darbi, lai cik informācijas piesātināti tie nebūtu, nekad neieslīkst pārmērīgā, snobiskā intelektuālismā. Tie ir pieejami vislabākajā šī vārda nozīmē – allaž, piedzīvojot Salmaņa darbus un iedziļinoties to vēstījumos, rodas pārliecība, ka mākslinieks par savu galveno uzdevumu ir izvirzījis paša piedzīvoto aizkustinājumu un pārdzīvojumu precīzu ietērpšanu materiālā formā. Salmaņa gadījumā vizuāli kodi darbojas kā personīgu pieredžu artikulēšanas instrumenti, un ideālā gadījumā viņa darbu vērošana rezultējas ar pārdomām par tām pašām lietām, kuras nodarbina mākslinieku”.
Sazinājāmies ar Krišu, lai sīkāk izjautātu viņu par darbu pie “Kontakta” un uzzinātu viedokli par tēmām, kurām pievēršas opera.
Foto: Alvils Rolands Bijons
Šis nav pirmais projekts, kurā Tu izmanto mūsdienu/laikmetīgo “nopietno” mūzika. Kopā ar Annu Salmani un komponistu Kristapu Pētersonu 2017. gadā saņēmāt Purvīša balvu par projektu “Dziesma”. Kopā radījāt arī izstādi “Daudzskanis”. Kā Tu domā, ko māksliniekam var dot mijiedarbība ar sarežģīti aranžētu skaņu? Kā vizuālais un audiālais lauks papildina viens otru?
Mani interesē darbi, kuros viens bez otra nevar iztikt. “Dziesma” bija vizuālās mākslas darbs skaņas formā. Darba vienkārši nebūtu, ja izslēgtu skaņu vai noliktu malā partitūru. Tāpat “Daudzskanis” – kad izslēdzām gaisa padevi, palika vienkārši iespaidīgi cauruļu metri.
Ar operu ir grūtāk, jo visu laiku jāpārliecinās, vai tiešām tai vajag video. To uzskata par sintētiskāko no mākslām... ha, vai tikai es šobrīd necitēju “Kontakta” varoni Gustavu? Tomēr ik sestdienu radio “Klasika” skan operu pārraides, un tās ļoti labi iztiek bez kostīmiem, dekorācijām un kur nu vēl video rotājumiem.
Vēl interesanti šķiet, ka no brīva prāta es tādus video netaisītu. Teātris ir sadarbības māksla, un apzīmējumi “režisore”, “mākslinieks”, “apgaismotāja” utt. ir maldinoši. Daži video jau bija ierakstīti partitūrā, citus ierosināja Ināra Slucka, tāpat daži režijas vai gaismu risinājumi izriet no skatuves noformējuma. Tiesa, es iedabūju arī vienu animētu ainiņu, kas pilnībā atbilst tam, kas mani interesē kā parastu mākslinieku. Bet tas arī ir brīdis, kurā Gustavs dziļā neizpratnē sauc: “Dia, ko tu dari?”, jo ekrānā redzamajam nav nekāda sakara ar visu pārējo.
Brīdis no mēģinājuma. Foto: Krišs Salmanis 
Operas librets, lai gan cieši saistīts ar mūsdienām/šodienu, norisinās ne tik tālā nākotnē. Lai to attēlotu, Tev bija jāatrod visai lakoniski izteiksmes līdzekļi. Kā Tu to paveici?
Kad sapratām, ka sākotnēji iecerētā trīsstāvu skatuve un rekvizīti neatbilst iespējām, izlēmām tos apvienot un reducēt uz vienkāršu, telpisku grafiku. Abstraktie gaismas priekšmeti ir vienlaikus rekvizīti, skatuves noformējums un mājiens uz nākotni, ko joprojām gribas iztēloties gaišu. Katrai formai ir savs nosaukums – tādi varētu būt vingrošanas aparātiem. Gustavs, acīmredzot, jau kādu laiku dzīvo viens un izklaidējas, attālināti pērkot lietas, ko pēc pirmās izmēģināšanas vairs īsti nelieto. Sanāk pilna skatuve ar plintēm, kam trešajā cēlienā būtu jāšauj, bet tās klusē.
Videoklipā, kas tiek projicēts operas izrādē brīdī, kad digitālā asistente Dia sāk sapņot par ķermeņa iegūšanu, Tu esi nofilmējis sev tuvos cilvēkus. Tā ir pirmā reize, vai arī Tu savos darbos jau iepriekš esi izmantojis savu apkārtni, savu mājas vidi, savējos?
Man šķiet, Edgars Mākens šo brīdi ir radījis, domājot par video. Tas varētu būt fragments, kurā bez video tiešām nevar iztikt. Dia ir izmānījusi Gustavu no mājas un pa to laiku rakņājas viņa failos, lai saprastu, kāds izskats Gustavam patiktu. Es gribēju attēlot atmiņu uzplaiksnījumus no dažādiem iemīlēšanās mirkļiem Gustava dzīvē.
Foto: Alvils Rolands Bijons
Operas sižets ir balstīts uz distancēšanos, noslēgšanos sev ērtā burbulī. Kā Tev šķiet, cik ļoti pēdējie divi pandēmijas gadi ir mainījuši mūs un mūsu paradumus? Kā tie ir mainījuši mūsu bērnus?
Bērnībā un jaunībā pāris gadi ir daudz garāks un svarīgāks laiks, nekā manā vecumā. Mani paradumi šajos gados nav daudz mainījušies, bet grūti pat iztēloties, cik traumējoši tie izrādīsies pusaudžiem. 16-18 gadu vecumā divus gadus mācījos zēnu skolā Anglijā. Kad atgriezos mājās, likās, ka nezinu, kā sarunāties ar meitenēm. Es ceru, ka digitālie līdzekļi būs ļāvuši pusaudžiem saglabāt vismaz kaut kādas saziņas iemaņas, bet nebūs noslāpējuši vēlmi dzīvot klātienē.
Brīdis no mēģinājuma. Foto: Krišs Salmanis
Ja Tevī iemīlētos Tava virtuālā asistente, Tu to uzskatītu par programmatūras kļūmi, vai arī par patiesu jūtu izrādīšanu/izpausmi (pat ja ne no dzīva cilvēka)?
Man nav digitālo asistentu un sociālo tīklu kontu, bet, ja būtu un tā gadītos, taisītu restartu. Man ļoti patīk labi darbarīki, tomēr mūsu attiecības paliek lietišķas. Es nedodu vārdus nedz savam datoram, nedz urbjmašīnai vai auto. Lai uzskatītu mašīnas darbības par jūtu izpausmi, pašam īpašniekam pret to jābūt jūtām. Gustavs atzīst, ka daudz ieguldījis Dias personalizēšanā un atjauninājumos, un es varu iztēloties, ka netālā nākotnē ar sociālajos tīklos uzkrātās informācijas un mašīnmācīšanās palīdzību varēs radīt ļoti pārliecinošu personības imitāciju. To būs liels kārdinājums darīt, piemēram, zaudējot tuviniekus. Ceru, ka man pietiktu prāta tā vietā iegādāties kaķi.
