Jauns sākums

14.09.2022

Atskats uz viennacontemporary 2022 mākslas gadatirgu

No 8. līdz 11. septembrim Austrijas galvaspilsētā Vīnē norisinājās Centrāleiropas un Austrumeiropas laikmetīgās mākslas ainai veltītais gadatirgus viennacontemporary. Jaunajā meses norises vietā – 19. gadsimta neorenesanses koncertzālē Kursalon – 62 galeriju sniegumu no 17 valstīm novērtēt ieradās ap 10 000 apmeklētāju. Kopējie pārdošanas rezultāti tiek lēsti kā veiksmīgi visiem meses dalībniekiem.

Īsumā par pagātni

Ar vairākkārtējām transformācijām Starptautiskā laikmetīgās mākslas mese viennacontemporary Austrijas galvaspilsētā notiek jau kopš 2006. gada (līdz 2014. gadam ar nosaukumu VIENNAFAIR). Šī gada meses izlaidums iezīmēja, iespējams, radikālākās pārmaiņas meses kvantitatīvajā un kvalitatīvajā formā un pilnīgu meses restrukturizāciju.

Nav noslēpums, ka pēdējos gados savulaik skaļi pieteiktie meses mērķi kļūt par atbalsta placdarmu Austrumeiropas un Centrāleiropas galerijām ceļā uz Rietumu tirgu mazliet izšķīda. Reģiona galerijas juta, ka meses kolekcionāru aprindas ir visai lokālas, tā izkrita no ietekmīgāko starptautisko kolekcionāru radara, kā arī jautājums par kompetentu reģiona mākslas scēnas pārstāvniecību un atspoguļojumu kļuva diskutabls, turklāt mesē aizvien uzkrītošāka kļuva Krievijas galeriju klātesamība.

viennacontemporary rīkotājdirektors Markuss Hubers uzrunā medijus. Foto: Agnese Čivle

Lai celtu vienncontemporary prestižu, panāktu lielāku valsts iesaisti un atbalstu tās organizācijā, meses īpašnieka, krievu izcelsmes uzņēmēja Dmitrija Aksenova, iecerētais stratēģiskais solis bija daļu tās nodot valsts rokās, taču notikumiem dubultjaudu piešķīra Krievijas uzsāktais karš Ukrainā šī gada februārī. Rezultātā Aksenovs pilnībā nodeva viennacontemporary mesi valsts pārvaldībā, tai kļūstot par bezpeļņas organizāciju.

Īsumā par nākotni

Ar to iezīmējas jaunā ēra. Jebkurš restarts sākas ar iepriekšējo kļūmju atzīšanu. viennacontemporary rīkotājdirektors Markuss Hubers publiskajās uzrunās vairākkārt atklāti pauda, ka mese līdz šim ignorējusi Austrumeiropu, savukārt slovāku izcelsmes mākslinieciskais direktors Boriss Ondreička norādīja, ka “būs nepieciešams zināms laiks, lai reabilitētu līdzšinējo comme ci comme ça meses reputāciju”.

Šīgada viennacontemporary izlaiduma īstenoto pārmaiņu saraksta augšgalā ir jauna satura kvalitātes definēšana, izteikti starptautiskas komandas izveide, īpašais Ukrainai veltīto pasākumu kopums, kā arī pilnīga atteikšanās no krievu galeriju dalības. Tāpat īpašs ir parametru kopums, kas tika izstrādāts un pielietots jauno mākslinieku prezentāciju programmā ZONE1. To Ondreička raksturoja ar franču psihoanalītiķa un psihiatra Žaka Lakāna izmantoto terminu “spoguļa etaps”, kas nodrošina sava veida kritisko jeb paškritisko termometru pašā meses iekšienē. Savukārt tālākajos meses transformatīvajos plānos ietilpst reģionu klātienes izpēte, jau nākamajā mēnesī tās komandai dodoties uz Baltijas valstīm.

Kursalon Vīnes pilsētas parkā. Foto: viennaconteporary

viennaconteporary ekspozīcijas Kursalon deju zālē. Foto: Agnese Čivle

Boutique tirgus skaistā neorenesanses ietvarā

Acīmredzamākās šī gada meses viennacontemporary izmaiņas atklājās tās nelielajā – boutique tipa – formātā. Kādreizējo vairāk nekā simts galeriju vietā šogad bija 62 rūpīgi atlasītas un speciāli uzaicinātas galerijas no 17 valstīm, kas reprezentēja 195 māksliniekus.

Boutique formātam atbilstoša bija arī jaunā meses norises vieta – greznais neorenesanses Kursalon, kura vēstures zīmīgākais atskaites punkts ir pirmais Johana Štrausa publikai sniegtais koncerts. Pilsētas parka arhitektūras pērli mese apdzīvoja visos tās trīs stāvos, daļu pazemes stāva atvēlot programmai ZONE1, ko kūrējusi jaunā, progresīvā slovēņu izcelsmes kuratore Tjaša Pogačara; programmas ietvaros tika reprezentēti deviņi mākslinieki, kuri jaunāki par 40 gadiem un kuri dzīvo, strādā vai guvuši izglītību Austrijā.

acb Galéria (Budapešta) ZONE1. Foto: viennacontemporary

Tieši ZONE1 programmā pārstāvētā ungāru acb Galéria ar Bosnijas-Hercegovinas mākslinieces Selmas Selmanes (1991) pārliecinošo prezentāciju guva meses īpašo balvu Bildrecht SOLO Award. Žūrija, kuras sastāvā ietilpa mākslas profesionāļi no tādām institūcijām kā Vīnes mumok, Grācas BRUSEUM un Zalcburgas Modernās mākslas muzejs, uzteica mākslinieces centienus savos darbos graut sociālās hierarhijas un dzimumu lomu modeļus, sarkasma un ironijas pilno pretošanos represiju mehānismiem. Tāpat žūrija atzina Selmanes spēju strādāt ar vienkāršiem, raupjiem materiāliem. Īpašā ekspozīcijas estētika organiski iegūla Kursalon pagrabstāva aplupušajās sienās, kas, pretstatā augšējo stāvu glancētajam grimam, stāsta ēkas patieso vēsturi. Mesē galerijai acb izdevās pārdot 15 mākslinieces darbus par kopējo summu 40 000 eiro.

ZONE1 sadaļa viennacontemporary. Foto: viennacontemporary

Tieši ar šīm pazemes telpām saistās viennacontemporary nākotnē iecerētā paplašināšanās, tāpēc pagrabstāva renovācijai plānots atvēlēt zināmas investīcijas. Savukārt, lai sniegtu papildu artavu kopējā pilsētas publiskajā telpā, mese organizē tēlniecības konkursu, kurā galerijas aicinātas iesniegt priekšlikumus darbam, kas uz gadu (līdz nākamajam konkursam) tiktu izstādīts Kursalon pieguļošajā Vīnes pilsētas parkā Stadtpark – līdzās Franča Šūberta, Johana Štrausa u.c. pieminekļiem.

Galerie nächst St. Stephan Rosemarie Schwarzwälder (Vīne). Foto: viennacontemporary

Zem zelta lustrām greznajās Kursalon deju un koncertzāles telpās bija iespēja vērot apjomīgu Austrijas galeriju sniegumu (kopumā 1/3 no kopējā dalībnieku skaita). To vidū tādas vēsturiskas institūcijas kā Galerie Krinzinger, Galerie Ernst Hilger un Galerie nächst St. Stephan Rosemarie Schwarzwälder, kas Herberta Brandla jaundarbu 72 000 eiro vērtībā pārdeva kādai Vīnes privātkolekcijai. Savukārt starp plaši pārstāvētajām Vācijas galerijām bija atrodamas tādas kā Volker Diehl Gallery, KÖNIG GALERIE, kā arī KOW, kas Austrijas kolekcionāriem pārdeva Sofijas Goglas darbu par 11 500 eiro, Heinriha Dunsta gleznu par 9000 eiro, divus Simona Lēnera darbus par kopsummu 13 000 eiro, kā arī Maikla Ī. Smita tēlniecības darbu par 36 000 eiro – kādai Londonas privātajai kolekcijai.

Baltijas valstu dalība

Raugoties Austrumu virzienā, mesē tika reprezentētas Gruzijas, Ungārijas, Polijas, Rumānijas, Serbijas, Slovēnijas, Slovākijas, Ukrainas, Lietuvas un Latvijas galerijas.

Māksla XO (Rīga). Foto: Agnese Čivle

Latviju mesē pārstāvēja galerija Māksla XO ar Ievas Iltneres, Kristapa Zariņa, Pauļa Liepas un Pētera Sidara darbiem. Galerijas vadītāja Ilze Žeivate dalību mesē vērtē kā veiksmīgu – Pauļa Liepas darbus iegādājās gan tie, kuru krājumā viņa darbi jau ir, gan divi jauni kolekcionāri. Tāpat Ievas Iltneres darbi atrada ceļu pie jauniem īpašniekiem. Žeivate atzina, ka diemžēl mēneša laikā augušie darbu transportēšanas izdevumi kopējo monetāro ieguvumu krietni vien samazina, taču gandarījums par dalību mesē ir viennozīmīgs. Šī galerijai ir jau piektā dalības reize, un Māksla XO cer Vīnē atgriezties arī nākamgad.

Galerija Meno Niša (Viļņa). Foto: Meno Niša

No Lietuvas mesē bija trīs galerijas – Meno Niša, Meno Parkas un Galerija Vartai. Meno Niša stendā bija skatāmi mākslinieka Gintara Makareviča akvareļi, Jolantas Kīzikaites un Jurģa Tarabilda glezniecība, Monikas Plentauskaites glezniecība, Rima Sakalauska video darbs un Mata Janušoņa instalācijas. Galerijas pārstāve Sonata Baļuckaite atzina, ka dalība gadatirgū bijusi veiksmīga – kopumā pārdoti 11 Jolantas Kīzikaites un Monikas Plentauskaites mākslas darbi. Tāpat galeriste atzīst, ka mese sniegusi iespēju satikt vairākus nopietnus kolekcionāru un kuratorus.

Meno Parkas (Kauņa). Foto: Agnese Čivle

Meno Parkas galerija bija izstādījusi Aušras Andžulītes glezniecību, Agnes Jonkutes akvareļus, Jona Gasjūna lielformāta darbu eļļas un ogles tehnikā, kā arī Egles Ulčickaites glezniecību un ogles zīmējumus.

Arī Galerija Vartai Vīnē eksponēja glezniecību. Tika pārdoti Donātas Minderītes divu amerikāņu aktrišu portreti – Mia Farrow (2020) un Doris Day (2022), kā arī pieci no desmit Dominīkas Sidorovas darbiem. Galeriste Laura Rutkute gan atzīst, ka citus gadus meses stendu ailēs bija manāms lielāks skaits starptautisko kolekcionāru. Viņa arī uzskata, ka nelielā meses formāta šaurība ar laiku kļūst nogurdinoša. Lai gan publika it kā ir sajūsmā par pieredzi skaistajā Kursalon, tomēr viedoklis par to, ka meses vieta būtu jāmaina, izskanēja arī no citiem galeristiem.

Galerija Vartai (Viļņa). Foto: Agnese Čivle

Ukrainas dalība

No Ukrainas piedalījās trīs galerijas – The Naked Room, TSEKH Gallery, Voloshyn Gallery, pārstāvot zināmus un atzītus autorus.

Kijivas/Viļņas galerijas TSEKH Gallery stendā bija skatāma izcilā akvarelista Jevgēna Petrova glezniecība un šoreiz arī tēlniecība.

The Naked Room (Kijiva). Foto: viennacontemporary

Kijivas galerijas The Naked Room stendā tika prezentēti mākslinieka Pavlo Makova lielformāta darbi; kā zināms, Makovs pārstāv Ukrainu šīgada Venēcijas mākslas biennālē. Kuratores Ļizaveta Germana un Marija Lanko stendam bija izraudzījušās piecus ofortus, tādējādi iezīmējot dažādus mākslinieka darbības periodus un atklājot viņa spēju balansēt starp faktiem un fikciju, dokumentāciju un mistifikāciju. Mesē galerija pārdeva četrus mākslinieka darbus par kopējo summu 120 000 eiro.

Voloshyn Gallery (Kijiva). Foto: viennacontemporary

Voloshyn Gallery mesē piedalījās ar Ļesjas Homenko, Oleksija Sai un Marijas Sulimenko grupas projektu. Stenda centrā tika pieteikts skaudrais Oleksija Sai darbs no sabombardētās Ukrainas ainavu sērijas, ko mākslinieks aizsāka jau 2015. gadā – kā reakciju uz maskēto Krievijas armijas iebrukumu Ukrainai piederošajā Krimas pussalā, savukārt Ļesjas Homenko darbs tapis viņas rezidences laikā Varšavā, kur māksliniece devās bēgļu gaitās; viņa gleznojusi sava vīra biedru portretus pēc fotogrāfijām, kas uzņemtas, viņiem atrodoties armijas rindās. Tikmēr Marija Sulimenko dalās ar mīklaini mistiskiem vides tēlojumiem akvareļos, kuros iekodēta vientulība un bailes.

Volker Diehl Gallery (Berlīne). Foto: Volker Diehl Gallery

Ukraiņu mākslinieki prezentēti arī citu valstu galerijās, piemēram, Nika Kupirova (1985) – Ļubļanas Ravnikar Gallery Space, bet ukraiņu abstraktās glezniecības pārstāvis Tiberijs Šilvasi – vācu Volker Diehl Gallery, kas mesē prezentēja arī Šilvasi izdevumu The Sky Over Kyiv (Debesis pār Kijivu). Mākslinieks dienasgrāmatas formātā dokumentē laiku starp kara sākumu 24. februārī un 7. aprīli, katru dienu noslēdzot ar atzīmi “dzīvs”. To pavada neliela formāta darbi uz papīra un audekla, ko mākslinieks radījis/izpildījis gluži kā ikdienas rituālu.

Īpašā Ukrainai veltītā programma STATEMENT UKRAINE

Lai atbildīgi reaģētu uz pašreizējiem ģeopolitiskajiem notikumiem, viennacontempoorary īstenoja īpašo pasākumu kopumu STATEMENT UKRAINE, ko veidoja izstāde The Cockerel with Black Wings: A Recovered Heirloom (Gailis ar melnajiem spārniem. Atgūtais mantojums) das weisse haus centra telpās ar piecpadsmit ukraiņu un starptautisku mākslinieku dalību, paneļdiskusija un NFT darbu izsole. Programmas īstenošana tika uzticēta kompetentam ukraiņu profesionāļu kodolam – izstādes kuratorei Katerinai Fiļukai un meses attīstības menedžmenta vadītājai Janai Barinovai.

Ņikita Kadans. We Are the Price (2022) – galerijas Christine König Galerie labdarības akcija. Foto: Agnese Čivle

Dienu pirms meses atklāšanas norisinājās programmas STATEMENT UKRAINE trīs stundu garā paneļdiskusija Ukrainian Culture on the Way to the EU (Ukrainas kultūra ceļā uz ES) ar mākslas un kultūras profesionāļu dalību no Ukrainas un Austrijas. Norises vieta bija Zinātņu aula, kur Vīnes Christine König Galerie aicināja iegādāties ukraiņu mākslinieka Ņikitas Kadana darbu We Are the Price (Mēs esam cena), no kura pārdošanas gūtie ienākumi tika novirzīti patversmes un skolas celtniecībai krievu armijas nopostītā apgabalā pie Slovākijas robežas.

Ukrainas karš ir cena par mieru Eiropā, taču viena no paneļdiskusijas dalībniecēm – rakstniece Taņa Maljarščuka atminējās, ka vēl pirms neilga laika Vīnē kāds taksometra vadītājs par viņas izcelsmes vietu nobrīnījies un vaicājis: “Vai tā Ukraina atrodas Amerikā? Āzijā?” Tagad, kad Eiropas drošības arhitektūra ir satricināta, jautājuma par to, kur atrodas Ukraina, vairs nav. Daļiņa Ukrainas tagad ir visās Eiropas valstīs – tie ir cilvēki, kuri Krievijas terora dēļ bijuši spiesti pamest savu zemi. To vidū ir arī liels skaits kultūras un mākslas profesionāļu.

Ko Eiropa var darīt un līdz šim darījusi ukraiņu mākslas un kultūras profesionāļu integrācijas labā? Kā nepieļaut, ka kvalificēti talanti tiek izmantoti kā lētais darbaspēks? Vai neizmantots nemaz? Kā kultūras nozare var izdzīvot kara apstākļos? Kā nosargāt kultūras mantojumu, kas pakļauts iznīcībai militāra iebrukuma laikā? – šie un citi jautājumi tika izvirzīti sarunu priekšplānā, migrācijas pētniecei Judītei Klenbergerei uzsverot, ka ilgstošā dīkstāvē esošs vai atbilstoši nenovērtēts talants un iemaņas ar laiku izzūd, kā arī izzūd motivācija tās likt lietā.

Ar Ukrainas kultūras sektora darbiniekiem meses apmeklētājus iepazīstināja starptautisko attiecību ģenerālsekretārs Pēters Launskis-Tīfentāls, norādot uz dažādām iniciatīvām, tostarp uz Office Ukraine. Shelter for Ukrainian Artists biroju, kas tika izveidots tiem ukraiņu māksliniekiem un kultūras darbiniekiem, kuri, bēgot no kara, meklē patvērumu Austrijā. Launskis-Tīfentāls atgādināja, ka vajadzība atbalstīt Ukrainas kultūras darbiniekus – tāpat kā tās kultūru kopumā – vēl ilgi būs Eiropas dienaskārtībā.

Frančeska fon Tīsena-Bornemiša uzrunā paneļdiskusijas dalībniekus programmas STATEMENT UKRAINE ietvaros. Foto: viennacontemporary

Vairākkārt diskusijas gaitā tika uzsvērts, ka karš iznīcina atmiņas, naratīvu un kultūru. Diskusijas dalībniece – mecenāte un filantrope, laikmetīgās mākslas fonda TBA21 dibinātāja Frančeska fon Tīsena-Bornemiša – šim apgalvojumam pilnībā pievienojās. Viņa bija viena no pirmajām, kas reaģēja uz dramatiskajiem notikumiem jau kara pirmajās dienās un aizsāka iniciatīvu Museums for Ukraine, kopā sasaucot visus muzeju direktorus un mākslas profesionāļus ar aicinājumu vienoties Ukrainas kultūras un radošo spēku atbalstam. Šobrīd noris darbs pie izstādes In the Eye of the Storm. Modernism in Ukraine 1900–1930 (Vētras centrā. Modernisms Ukrainā 1900–1930) Madrides Tīsenu-Bornemišu muzejā, kas tiks atklāta šī gada novembrī. Mecenāte atgādināja, ka ukraiņu avangards spēlēja lielu lomu Eiropas modernisma procesos, un tas formējās Kijivā nevis Maskavā, ko tagad ir īpaši svarīgi uzsvērt.

Foto: viennacontemporary

Vēl viens no diskusijas spilgtākajiem mirkļiem bija ukraiņu kultūras kritiķes un kuratores Katerinas Botanovas aicinājums ikreiz padomāt, kas stāv aiz katra mūsu mīļākā muzeja vai teātra. Kā tie programmē sabiedrību? Botanova atgādināja, ka līdz šim Krievijas nauda dāsni tika pumpēta Eiropas kultūrā, bet reizē ar to noniecināta Ukrainas identitāte. To apstiprina arī neilgi pēc kara sākuma Putina izteiktais apgalvojums, ka Ukraina ir Krievijas “vēstures, kultūras, garīgās telpas” integrāla daļa, kā arī jūnijā Ermitāžas direktora Mihaila Pjotrovska izteikumi par Krievijas kultūras eksporta ambīcijām, kas ir pielīdzināmas vēl vienai “speciālajai operācijai”.

Kisterem (Budapešta). Foto: viennacontemporary