Par vētru un mākslu
Piezīmes pēc viennacontemporary apmeklējuma
Par vētrām parasti neviens īpaši nepriecājās. Taču tās ir neizbēgamas un lielākoties atrodas ārpus cilvēciskās gribas un kontroles. Tā bija arī ar vētru Boriss, kas pagājušās nedēļas nogalē plosījās Centrāleiropā, un savu kulmināciju Austrijā piedzīvoja tieši dienās, kad Vīnē notika laikmetīgās mākslas mese viennacontemporary.
Neraugoties uz stihiju pilsētas ielās, viennacontemporary 10. izlaidums, kura mājvieta šoreiz bija Messe Wien, pulcēja vairāk kā 17,000 apmeklētāju. Turklāt, pieņemu, ne īpaši vēloties doties ārā lietū un vējā, daļa no viņiem, iespējams, mesē uzkavējās ilgāk nekā tad, ja pilsētā joprojām būtu turpinājusies atvasara, kas tur valdīja vēl nedēļas sākumā. viennacontemporary piedalījās 98 galerijas un 360 mākslinieki – gan no reģiona, gan ārpus tā. viennacontemporary sevi pozicionējot kā mesi, kuras fokusā ir Austrija, tās kaimiņvalstis un Austrumeiropa. Šis bija arī pirmais meses izlaidums mākslinieciskās direktores Frančeskas Gavinas vadībā (Francesca Gavin). Interesanti, ka meses iepriekšējais mākslinieciskais direktors bija Boriss Ondreička – jāteic, kā vētras iegūst savus nosaukumus, man vienmēr bijusi mīkla.
Photo credit: kunst-dokumentation.com
viennacontemporary fonu veidoja ne tikai vētra, bet arī ekonomisko turbulenču māktais klimats Austrijā, vietējām galerijām kuluāros paužot, ka šī brīža krīzei līdzīga pieredzēta tikai Persijas Līča kara laikā 20. gadsimta 90. gadu sākumā. Saskaņā ar WIFO septembra biznesa apskatu, situācija Austrijas rūpniecībā un būvniecības industrijā ir satraucoša. Ja turpināsies ekonomiskā lejupslīde, Austrijas ekonomikai draud garākā recesija pēdējos 25 gados. Saskaņā ar Austrijas statistikas biroja datiem nominālais mazumtirdzniecības apjoms 2024. gada otrajā ceturksnī salīdzinājumā ar to pašu periodu iepriekšējā gadā pieaudzis tikai par 0,4 procentiem. Apjoma izteiksmē tas atbilst 1,6 procentu kritumam. Gan Austrijas galeristi, gan Vīnē dzīvojoši mākslinieki atzīst, ka aizvadītā vasara ir bijusi grūta. Kā pozitīva nots tiek minēts vienīgi fakts, ka augustā līdz 2,4 procentiem samazinājies inflācijas līmenis (jūlijā tas bijis vēl 2,9 procenti).
Formāli viennacontemporary no darbu pārdošanas viedokļa savu 10. izlaidumu pozicionē kā veiksmīgu. Apkopojošajā preses relīzē ar rezultātiem dalījušās aptuveni 16 galerijas, to pārstāvēto mākslinieku darbu pārdošanas cenai sākoties ar 2300 eiro, taču nevienam no minētajiem nepārsniedzot 20 000 eiro. Galerija VARTAI (Lietuva), piemēram, pārdevusi deviņus Monikas Radzjunaites darbus, no kuriem divi tika pārdoti izstādē, bet pārējie – ar viennacontemporary partnera Artsy starpniecību, par kopējo summu 11 500 eiro, kā arī divus Donatas Minderītes darbus par 7000 eiro. Savukārt galerija CRONE pārdevusi trīs Jozefa Boisa (Josef Beuys), Nikolasa Gansterera (Nikolas Gansterer) un Klemensa Krausa (Clemens Kraus) darbus, tādējādi kopējiem ieņēmumiem attiecīgi veidojot piecciparu skaitli.
Kopumā viennacontemporary sevi pozicionē kā pārdošanas cenu ziņā draudzīgu mākslas mesi, kuras mērķis ir līdzdarboties tirgus veidošanā un padarīt to maksimāli pieejamu un interesantu arī jaunākās paaudzes kolekcionāriem. Vienlaikus šis šķietami drošais kurss krīzes apstākļos izrādījies arī klupšanas akmens – mese, kas scenogrāfiski izvietojusies pārskatāmi un no telpas uzbūves viedokļa ir patīkami baudāma, mākslinieciski nepārsteidz un īpaši nepiesaista uzmanību ar radoša riska momentu un uzdrīkstēšanos. Ir sajūta, ka jebkura pārsteiguma iespēja palikusi realitātes noklusējumā.
Galerie Sturm Schober. Photo credit: kunst-dokumentation.com
VUNU. Photo credit: kunst-dokumentation.com
Nenoliedzami, mākslas mese ir viens no visprecīzākajiem rādītājiem, kas raksturo mākslas tirgus pašreizējo temperatūru. No šī viedokļa lūgta raksturot viennacontemporary, galerijas VARTAI vadītāja Laura Rutkute saka: “Šogad viennacontemporary bija pieklusināta, jūtams starptautisku kolekcionāru trūkums, un atmosfēra galeristu vidū bija visai drūma. Daudzi pauda bažas par lēno pārdošanu, un šķita, ka tirgus ir atturīgāks nekā iepriekšējos gados. Lai gan bija liela interese par jaunajiem māksliniekiem, kurus mēs prezentējām, izstādei nebija tā enerģiskā impulsa, kādu mēs piedzīvojām iepriekš.
Mums bija daudz diskusiju ar kolēģiem galeristiem un mākslas dīleriem, un mēs nepārprotami vienojāmies, ka pārmaiņu laiks vai nu tūlīt pienāks vai arī ir jau pienācis. Tradicionālais galeriju modelis, kas balstīts uz fiziskām telpām un lineāriem darījumiem, vairs neatbilst laikmetīgās mākslas pasaules sarežģītībai. Mums ir jāattīsta adaptīvāka, daudzdimensionālāka pieeja, kas aptver sadarbību starp disciplīnām un ģeogrāfijām.
Šīm pārmaiņas, visticamāk, veicinājuši vairāki globāli faktori: digitālo platformu un tiešsaistes izstāžu zāļu attīstība, sociālo mediju pieaugošā nozīme mākslas tirgu veidošanā, kā arī pāreja uz pieredzes mākslu un sociāli angažētu praksi. Turklāt pieaug galeriju darbības ilgtspējas un pārredzamības aktualitāte.
Galerijas modeļa nākotne, visticamāk, ietvers ciešāku partnerību ar māksliniekiem, kolekcionāriem, kultūras iestādēm vai pat tehnoloģiju uzņēmumiem, lai radītu hibrīdas telpas, kas integrē fizisku un virtuālu pieredzi. Šāda sadarbība var palīdzēt veicināt jaunus mākslas eksponēšanas un popularizēšanas veidus, tādējādi radot dinamiskāku, iekļaujošāku un noturīgāku tirgus.”
Lombardi—Kargl. Photo credit: kunst-dokumentation.com
Latviešu māksliniece Sabīne Vernere, kuru viennacontemporary pārstāvēja Kogo galerija (Igaunija), saka, ka uz mesēm nebraucot tik bieži, lai varētu komentēt reģiona mākslas tirgus temperatūru, taču atzīst, ka piedaloties viennacontemporary, viņu pārņēmusi “priecīgi cerīga sajūta par dažādām straumēm, kas veidojas starp jaunākās paaudzes māksliniekiem un kuratoriem, kuri apzinās sadarbības nozīmību; apzinās kopējo vēsturi un mākslas vides problemātiku un ir gatavi kopā strādāt, lai to veidotu.”
Sabīne, kurai mese bijusi veiksmīga arī no darbu pārdošanas viedokļa, piebilst, ka viņai ļoti paticis, ka “viennacontemporary piedalījās galerijas no Ungārijas, Čehijas, Polijas, Lietuvas, Rumānijas, Horvātijas un Bulgārijas. Bija ārkārtīgi interesanti meses laikā aprunāties gan ar galeristiem, gan māksliniekiem un izsecināt, ka tur notiekošais ir ļoti radniecīgs tam, kas notiek Latvijā laikmetīgās mākslas kontekstā - gan cīņa par valsts atbalstu, gan iniciatīvas, kuras rada mākslinieki paši. Manuprāt, ir ļoti svarīgi sadarboties un kopīgi reflektēt par reģionā notiekošo.”
Galerie Sophia Vonier. Photo credit: kunst-dokumentation.com
Kā veiksmīgs šāds kopsadarbības projekts meses ietvaros minama VCT Statement programmas ietvaros tapusī izstāde divās daļās - “Enerģijas krāsa. ” Pirmā bija skatāma viennacontemporary, savukārt otrā vēra durvis tūlīt pēc tās - Salzburger Kunstverein. Izstādes kuratore Mirela Bačiaka (Mirela Baciak) ir Salzburger Kunstverein direktore. Kā Mirela Bačiaka pirms izstādes atvēršanas minēja mūsu sarunā Arterritory.com: “Daudzas meses savās programmās iekļauj diskusijas, sarunas un īpašas izstādes, kas, manuprāt, kopumā ir pozitīva tendence. Tomēr es neesmu droša par mākslas mešu sociālo ietekmi, lai gan esmu pārliecināta par mākslas sociālo ietekmi kopumā. Es uzskatu, ka māksla var paplašināt mūsu redzesloku un padziļināt mūsu izpratni par pasauli.” Satikta mesē, viņa atzina, ka ir gandarīta, jo no apmeklētāju viedokļa izstāde tika pamanīta un varēja redzēt, ka cilvēki iedziļinās tās aktualizētajā tematikā. Vienlaikus, ja nebūtu šo divu kultūras institūciju sadarbības – salīdzinoši nelielā ekspozīcija, izvietojusies meses viducī, vairāk šķistu vien reveranss aktualitātei, ne nopietnu diskusiju veicinošs faktors.
Veronika Hapchenko, Horses [konie], 2023, acryl and ink on canvas. Part of group show “Ruined”. Rodeo Gallery, hosted by Import Export Gallery and Rodeo Gallery. Courtesy of the Artist, Rodeo Gallery and Import Export.
Vai mākslas mese var kļūt par sociālo ietekmi stimulējošu telpu un vai šodienas sarežģītajā pasaulē tas varētu būt arī viens no tās uzdevumiem? “Lai gan mākslas meses galvenā loma joprojām ir komerciāla, tās spēju ietekmēt sociālo dialogu un veicināt izpratni nevajadzētu novērtēt par zemu. Manuprāt, šāda tendence ir tikai pozitīva. Tomēr, lai tam būtu ilgstoša ietekme, ir nepieciešami ilgstoši centieni, kas pārsniedz pašas meses robežas,” saka Laura Rutkute.
Mākslas spēju emocionāli, estētiski un nereti trāpīgāk par vārdiem runāt par ļoti sarežģītiem un sociāli nozīmīgiem tematiem spilgti iemiesoja irāņu-austriešu mākslinieces Soli Kiani darbu sērija Dignity, kuru mesē pārstāvēja Silvia Steinek galery. Viņas darbu fokusā ir sieviešu tiesības Irānā. Māksliniece pati Irānā, kur joprojām dzīvo viņas ģimene, nav bijusi septiņus gadus, un, ņemot vērā, politisko situāciju un savos darbos ietverto kritiku, visticamāk, arī tur neatgriezīsies. “Ja agrāk viens no Irānas simboliem bija amata meistarība un paklāji, tagad tā ir vardarbība pret sievieti.” Izmantojot tekstilu kā mediju, skarbi un vienlaikus estētiski skaisti Soli Kiani šo mūsdienu pasaules realitātes auduma fragmentu akcentē arī savos darbos.
Kā pieņemt vētru, tai pielāgoties, izdzīvot un akceptēt kā skolotāju – tas ir jautājums, kas tiešā vai pastarpinātā veidā attiecas uz mums visiem – katru individuāli un jebkuru mūsu kolektīvo aktivitāti, ieskaitot mākslas mesi. Albertīna muzejā šobrīd skatāma amerikāņu mākslinieka Roberta Longo retrospekcija, kurā iekļauti arī viņa leģendārie “Viļņi”. “Viļņa formu ne vienmēr diktē tas, cik spēcīgs ir vējš,” teicis mākslinieks. “To diktē tas, kas ir dziļi zem tā. Tas ir līdzīgi psihoanalīzei.” viennacontemporary ietvaros – pilnīgi citā mākslinieciskā valodā, par to reflektē Klemensa Krausa darbs “Filosofs” (2014). Krauss, kuru mesē pārstāvēja galerija Crone, ir pazīstams ar saviem izteikti biezajiem krāsas triepieniem, kas viņa gleznas no divdimensionālām pārvērš trīsdimensionālās. Viņa tēli tajās iegūst miesu un kustības ilūziju, nojausmu par dzīlēm un mistēriju, kas apslēpta “zem”. Kā apgalvo mākslinieks pats: “Krāsa nav tikai krāsa, bet viela.”
Galerie Kandlhofer. Photo credit: kunst-dokumentation.com
Gallery RIMA. Photo credit: kunst-dokumentation.com
Iespējams, lielākais viennacontemporary veiksmes elements šoreiz bija kopējais mākslas pasākumu blīvums un kvalitāte pilsētā – galeriju festivāls curated by, mese Parallel Vienna, laikmetīgās mākslas salons Particolare, Ervīna Vurma 70. gadu dzimšanas dienas retrospekcija Albertina Modern. Katram no šiem notikumiem pulcējot savu un arī kopīgu skatītāju. Tādējādi veidojot mākslas dzīves audumu, kurā ir daudzi atsevišķi punkti, taču to spēks ir tieši savienojamībā. Sarunai, kas tiek aizsākta viennacontemprary, turpinoties Ervīna Vurma izstādes atklāšanā, galerijā, kādā no pilsētas kafejnīcām vai mākslinieka darbnīcā. No tā iegūstot gan pašai sarunai, gan tās dalībniekiem, gan mākslas ainai, kopējai labbūtībai un ekonomiskajiem parametriem.
Kā atzīst Sabīne Vernere: “Man ārkārtīgi patika paralēli masei notiekošā galeriju festivāla Curated By formāts, kura ietvaros 25 galerijās Vīnē izstādes veidoja vieskuratori no visas pasaules. Manuprāt, tas ir ļoti veiksmīgs veids, kā vietējiem māksliniekiem satikt jaunos kuratorus un atrast līdzīgi domājošos, lai nākotnē veidotu jēgpilnas izstādes.”
Joanna Woś, Croy Nielsen.
Photo credit: kunst-dokumentation.com
Ervīna Vurma retrospekcijā Albertina Modern cita starpā eksponēta viņa darbu sērija “Sapņotāji” - parafrāze par Zigmunda Freida sapņu interpretāciju un (bezgalvas) zemapziņu. Vurms uzlicis spilvenus kā ķermeņus uz ceļgaliem un rokām, veidojot dīvainus hibrīdus, kas paši izskatās kā izkāpuši no sapņa. Turpat netālu ir arī viņa leģendārie “prāta burbuļi” un krāsainie alumīnija apģērbi bez ķermeņa (“Aizstājēji”, 2022), kas mudina izvēlēties maksimāli pardoksālus skatpunktus, lai “paraudzītos uz pasauli no citas perspektīvas.” Humorpilni un vienlaikus intelektuāli – tas šobrīd ir ieteikums mums visiem, tostarp mākslas mesei kā biznesa modelim un institucionālam veidojumam.
Titulbilde: Kogo. Foto: kunst-dokumentation.com
