Kvalitāte nevis comme ci, comme ça
Intervija ar kuratoru un viennnacontemporary māksliniecisko vadītāju Borisu Ondreičku
Septembrī Vīnes 19. gadsimta neorenesanses koncertzālē Kursalon norisinājās Starptautiskā laikmetīgās mākslas mese viennacontemporary, kas Austrijas galvaspilsētā notiek jau kopš 2006. gada. Šī gada laidienu tā pieteica ar pamatīgām strukturālām pārmaiņām meses kodolā, kā arī jaunu mērķa atzīmi kvalitātes mērauklā.
Viens no meses kvalitatīvajiem mērķiem ietver pašaizliedzīgus centienus īstenot jau pirmsākumos nodefinēto misiju – kļūt par atbalsta platformu tām Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm, kuru laikmetīgās mākslas tirgus vēl ir neattīstīts vai vājš. Lai vēl pārliecinošāk pozicionētu sevi nākotnē kā starpnieku starp reģioniem, nenovēršama kļuva nepieciešamība mesi transformēt. To vēl vairāk pastiprināja šī brīža dramatiskais ģeopolitiskais fons.
Līdz ar meses īpašnieka – krievu izcelsmes uzņēmēja Dmitrija Aksenova – atkāpšanos, mesei kļūstot par bezpeļņas organizāciju, tika izveidota jauna, pilnībā starptautiska komanda, kurā līdzās vietējiem Austrijas ekspertiem tika iekļauti arī mākslas profesionāļi no Ukrainas, Ungārijas un Slovēnijas. Komandas mākslinieciskās ievirzes groži palika jau iepriekšējā meses izlaiduma mākslinieciskā direktora – slovāku izcelsmes kuratora Borisa Ondreičkas – rokās.
Viņš kā savu pieeju izraudzījies stingru kontroli pār meses saturu, proti, galerijas dalībai gadatirgū rūpīgi tiek atlasītas un speciāli ielūgtas. Kā jau īpaši aicināti viesi, galerijas bauda saimnieku rūpes un attieksmi, kas, Ondreičkas uzskatā, nodrošina ražīgu augsni galerijās pārstāvētajiem māksliniekiem un viņu radītajai mākslai, jo mese ir ne tikai tirdzniecības, bet lielā mērā arī sociālo kontaktu un kultūrapmaiņas vieta.
Mākslinieks un kurators Boriss Ondreička dzīvo Bratislavā, kur arī sākotnēji īstenojis savu virzību kā mākslas jomas profesionālis, darbojoties kā projektu koordinators Sorosa Mūsdienu mākslas centrā, kā arī vadot mākslas iniciatīvu tranzit.sk. Vēlāk Ondreička īstenojis vairākus kuratorprojektus Vīnes Tīsenu-Bornemišu laikmetīgās mākslas centrā (TBA21), kā arī virkni starptautisku izstāžu. Viņš arī vada Interpretācijas klasi Prāgā – unikālu projektu, kas pēta intelektuālos procesus, mākslas starpniecību un kritisko domāšanu.
Mākslinieciskais vadītājs ir jūsu amata oficiālais nosaukums, bet kā jūs pats definētu savus darba pienākumus viennacontemporary?
Es teiktu – esmu konceptuālais menedžeris. Kad mani uzaicināja ieņemt šo amatu, viens no maniem nosacījumiem bija tāds – galerijas mesē var piedalīties tikai ar uzaicinājumu. Ar to es biju iecerējis padarīt mesi par izcilu izstādi. Lai man būtu pilna kontrole pār kvalitātes, nevis kvantitātes līmeni. Man ir paveicies, ka šeit ir lieliska padome – ar vīziju, izpratni un uzticēšanos. Mēs vēlamies būt krāšņs un unikāls spēlētājs globālajā mākslas gadatirgu laukā. Nav nekāda iemesla (un tas būtu absurdi) iet Art Basel vai citas šādas megastruktūras virzienā. Mēs zinām, kur atrodamies – mēs atrodamies Vīnē! Mēs neesam Ņujorkā vai Londonā, un mums nav tādu 50 gadu senu tradīciju kā Art Basel. Tas mūs motivē veidot savu īpašo seju, kas ir ļoti sarežģīti. Mums ir koncepcija, vīzija un vadības pieeja, kā sasniegt šo vēlamo profilu. Tāpēc es sevi redzu kā vadītāju – strukturālo vadītāju.
Vīnes mākslas meses komanda. Foto: Niko Havranek, viennacontemporary
Tāpēc ir ļoti svarīgi precīzi izvēlēties komandu.
Noteikti! Piemēram, šajā mākslas mesē ir jābūt noteiktu sadaļu kuratoriem. Un es vienmēr nopietni apsveru kompetences jautājumu, jo kuratora darbs nav mans uzdevums; tas ir jāuztic īstajiem cilvēkiem. Kā gadījumā ar STATEMENT UKRAINE programmas izstādi – skaidrs, ka mēs neesam kompetenti runāt Ukrainas vārdā, tāpēc to darīt uzaicinājām Ukrainas komandu. Protams, ar mūsu palīdzību un atbalstu; telpas deva Vīnes institūcija das weisse haus, kas ir labs mūsu draugs.
Savukārt ZONE1 izstādei mēs pieaicinājām jauno un progresīvo kuratori Tjašu Pogačaru no Ļubļanas. Bija konkrēti parametri un principi, kurus centāmies noteikt šīs programmas kuratoram – tam ir jābūt profesionālim, taču tas nevar nākt no institucionālās vides, tam jābūt ārštata cilvēkam, jaunam, progresīvam, vēlams, sievietei vai kvīram. Šis parametru uzstādījums deva mums to, ko Žaks Lakāns sauc par “spoguļa stadiju”, – paškritisku/kritisku platformu mums pašiem. Mēs paši radījām šo kritikas kodolu un mācījāmies no tā.
Tādā veidā mese var kļūt par kaut ko vairāk nekā tikai mākslas darbu tirgu.
Jā, mēs vēlētos, lai mese būtu pēc iespējas labāka. Ne tikai tirdzniecības ziņā, bet arī – šī urbānā centra nozīmē. Mēs atrodamies Vīnes viducī un redzam sevi kā “hiperobjektu”. Filozofs Timotijs Mortons lieto šo terminu, runājot par objektu un tā starojumu – kad šī objekta nozīme ir daudz svarīgāka par pašu objektu. Mēs saprotam, ka esam visdažādākā līmeņa sociālo kontaktu magnēts – no ikdienas cilvēku līdz municipālās un augstās politikas līmenim. Mēs varam nodrošināt arī dažādas neitralitātes un politisko vai diplomātisko sarunu platformas. Un tas mums sniedz ne vien noteiktu prestižu, bet piesaista arī komerciālus klientus.
ZONE1. Foto: viennacontemporary
Vai par mākslas mesi var runāt kā par politisku?
Varētu izklausīties smieklīgi – politiska mākslas mese... Bet politika... Ziniet, ja no rīta pamostaties zināmā noskaņojumā, bet sievai ir cits noskaņojums, tad gribētos vismaz savā starpā nodrošināt mērenu kompromisu. Un, ja tu viņu mīli pietiekoši stipri, tu atkāpsies no sevis un pietuvosies viņai – tā jau ir politika. Kad saku ‘politika’, es ar to nedomāju reālpolitiku. Es runāju par sociālo dimensiju.
Kā jau minējāt, mēs atrodamies pašā Vīnes sirdī – neorenesanses Kursalon Wien greznajās telpās. Kādi bija stratēģiskie mērķi, izvēloties jauno vietu? Vai šāda izvēle ietvēra arī kādu sociālo aspektu?
Iepriekš viennacontempoarary notika Markshallē Vīnes priekšpilsētā. Jā, tā ir diezgan piemērota vieta mākslas mesei, taču – vienreiz tur nonākot, jūs tur vairs neatgriežaties. Tā ir vieta, kur ir nulles infrastruktūra – nav restorānu, nav bāru, nav kur kontaktēties. Tas ir diezgan naidīgs konteksts. Pārcelšanās uz centru nebija tikai mana ideja, bet pilnīgi sinerģiska vienošanās starp valdi, mani un rīkotājdirektoru Markusu Hūberu. Tagad esam gājiena attālumā no pilsētas galerijām, tepat aiz stūra ir viesnīcas un arī tādas institūcijas kā Lietišķās mākslas muzejs (MAK) un Koncertnams. Kūrsalona paviljons bija arī vieta, kur pirmās uzstāšanās reizes piedzīvoja Johans Štrauss. Tāpēc – tad, kad ierodas jūsu japāņu vai Saūda Arābijas klients, viņš nekavējoties iegūst Vīni pilnā komplektā! Kā no autentiskas 19. gadsimta pastkartes! Jo mūs interesē starptautiskie klienti – mēs vēlamies viņiem nodrošināt “Vīnes Vīni”!
Šis nams netika celts kā pils, bet kā sabiedriska vieta. Pirmajā stāvā ir deju zāle, bet otrajā – koncertzāle. Pati arhitektūra jau paredz socializēšanos, piemēram, šīs dubultās kāpnes vai citas vietas izplānotas tā, lai cilvēki pārvietojoties satiekas un kontaktējas savā starpā.
2022. gada starptautiskās laikmetīgās mākslas meses norises vieta - koncertzālē Kursalon. Foto: © Kursalon Betriebs GmbH / SHI Beteiligungs Gmb
Vai plānojat šeit palikt arī nākamajos viennacontemporary laidienos?
Mēs plānojam šeit palikt. Mēs plānojam investēt un renovēt, un, ja viss noritēs labi, mums būs arī plašākas telpas pagrabstāvā. Tagad ZONE1 aizņēma mazāk nekā 20% no visas pagrabstāva telpas. Apakšzemes stāvs ir daudz lielāks nekā pirmais stāvs, un tagad, sēžot uz šīs terases, jāapzinās, ka zem mums ir neticami liela telpa. Tātad ir milzīgas perspektīvas! Tāpat mēs šeit varam darboties ar dažādām nukleāzēm – telpiskām un institucionālām. Viena lieta ir Kūrsalons, bet cita lieta ir viss Pilsētas parka konteksts.
Ir skaidrs, ko mesei sniedz šī pilsēta, bet ko tā dod pilsētai? Ideja par mākslas meses pārstrukturēšanu ietvēra arī vēlmi piesaistīt un apvienot spēkus no dažādām Vīnes nozarēm. Kā tas izdevās? Kas tika izmantots kā galvenais motivētājs?
Austrija un jo īpaši Vīne ir iezīmīga ar sociālistisku pieeju kultūras izpratnei – kultūra ir ļoti būtisks sabiedrības dzīves aspekts. Īpaši praktiskajā līmenī. Tātad pilsēta pati saprot, ka mēs organizējam mākslas mesi un tas ir bizness. Tomēr tajā pašā laikā – piemēram, VIP sadaļā mums ir vairāk nekā 2000 reģistrācijas, kas nozīmē, ka Vīnē ierodas 2000 cilvēku no visas pasaules, kas maksā par viesnīcām, ēdienu un citādi tērē šeit naudu. Tātad Vīnes pilsēta mūs uztver kā nozīmīga ieguldījuma sniedzējus, īpaši tūrisma nozarē. Un tā nav šī anonīmā tūristu hibriditāte, bet, teiksim tā, izsmalcinātāki ļaudis. Tie ir cilvēki, kas iet uz muzejiem un tērē naudu arī tur. Mēs piedāvājam kompleksu iespēju un ieteikumu programmu. Tā atgriežamies pie Mortona idejas par hiperobjektu. Ja jūs neesat pietiekami informēts vai pietuvināts, jūs domājat – labi, tas ir tikai kaut kāds mākslas pasākums, kas notiek trīs istabās! – taču patiesībā tas notiek visā pilsētā. Esam ļoti pateicīgi, ka mums ir valsts, pilsētas, dažādu investoru, uzņēmēju, sponsoru u.c. atbalsts. Un tas sastāda ievērojamu daļu budžeta.
STATEMENT UKRAINE programmas paneļdiskusija. Foto: Nina Kowalska, viennacontemporary
Daudzas Centrāleiropas un Austrumeiropas pilsētas varētu mācīties no šī piemēra…
Es esmu slovāks, kādreiz biju čehoslovāks, tātad – mums ir kopīgi vēsturiskie apstākļi. Īpaši mūsu valstu un tautu sagrābšana pēc 1949. gada. Arī pati Austrija cīnījās ar savām problēmām 50. gados un vēl 60. gadu sākumā, taču viņiem nebija mūsu pieredzes. Tātad pastāv zināma pēctecība un tradīcijas, īpaši 19. gadsimtā attiecības starp māksliniekiem un pārējo Vīnes sabiedrību bija patiešām nozīmīgas. Kā Vīnes Secesija, kas bija hibrīda diskursa kodols, īpaši starp medicīnas augstskolām, juristiem un māksliniekiem. Tas nāk no turienes. Kamēr mēs 40 gadus bijām gūstā! Toreiz 90. gados, manuprāt, Latvijā notika tas pats, kas pie mums Čehoslovākijā – kapitālistiskā transformācija. Tādas smalkās lietas kā māksla un kultūra – par tām vienkārši aizmirsa. Tās tika nostatītas pašā rindas pakaļgalā. Diemžēl. Šāda skarba un pārāk kapitālistiska pieeja bija absolūts stulbums!
Atgriežoties pie tēmas par jūsu amatu – kas jūs piesaista mākslas meses modelī?
Savā dzīvē esmu ieņēmis dažādus amatus. Esmu pietiekami vecs un nāku no kādreizējās pseidosociālistiskās valsts – Čehoslovākijas. Pēc izglītības esmu gleznotājs, izgāju pat staļiniskā socreālisma glezniecības kursu, bet pēc akadēmijas beigšanas nevarēju iedomāties, ka savu dzīvi varētu veidot, pārdodot savu mākslu. Tā nu es sāku strādāt par tādu kā mākslas producentu. Gandrīz desmit gadus strādāju par projektu koordinatoru Sorosa Laikmetīgās mākslas centrā; Slovākijā vadīju mākslas iniciatīvu tranzit.sk; tad es strādāju Tīsenu-Bornemišu Laikmetīgās mākslas privātkolekcijā šeit, Vīnē. Tātad esmu izgājis cauri, teiksim, četriem vai pieciem mākslas producēšanas formātiem. Un, ja runājam par mākslas mesēm, tad es to redzu kā veidu tirgus dinamiskošanai, bet otrs aspekts ir aktivitātes, kas var sniegt spēcīgu un būtisku ieguldījumu mākslas kopienā.
Cik augstu mākslas profesionāļu vidū tiek vērtēts darbs mākslas mesē? Vai tā ir iekārojama darbavieta?
Mākslas mese ir visskarbākās kritikas mērķis. Nedomāju, ka mākslas profesionāļiem ir īpaši liela vēlme kļūt par meses māksliniecisko vadītāju vai strādāt kā citādi saistībā ar mesēm. Varbūt ir otrādi. Bet mani tas tieši “uzvelk”! Mani tas ļoti interesē! Tas ir kārdinājums! Turklāt mani uz šo amatu uzaicināja cilvēki, ar kuriem biju strādājis jau 20 gadus, tātad – nebija tā, ka mani aicinātu kādi svešinieki.
viennacontemporary pozicionē sevi kā Centrāleiropas un Austrumeiropas kontaktu un apmaiņas platformu; to raksturo tiltu būvēšana starp jaunajiem un tradicionālajiem mākslas tirgiem. Taču, pārskatot meses dalībnieku sarakstu, pamanīju, ka lielu reģiona daļu pārstāv tikai viena galerija un vairākas valstis nepiedalās vispār. Pieņemu, ka dažas galerijas nevar atļauties stendu cenas. Vai mesei, kas sevi pozicionē kā atbalsta platformu, nevajadzētu izstrādāt kādus atbalsta mehānismus?
Katrā valstī ir kultūras institūcijas, diplomātiskie tīkli un vietējās kultūras ministrijas, kur ikviena galerija var pretendēt uz atbalstu. Nedomāju, ka tas ir finansiālas grūtību dēļ. Protams, uz šejieni atbraukt nav lēti. Tomēr iemesls, kāpēc, tā teikt, ģeokultūras pārstāvniecība nav pilnīga, ir tāds, ka mēs vienkārši nokavējām uzaicinājumu izsūtīšanu, jo mūs ārkārtīgi satrieca Krievijas agresija Ukrainā. Turklāt, kā jau teicu, mēs orientējamies uz kvalitāti – ja nebūs izcilas galerijas, kura izpelnījusies mūsu uzticību, mēs to neaicināsim tikai tāpēc, ka tā pārstāv kādu nāciju. Te runa nav par statistiku. Turklāt es arī nevēlos vienkārši pārdot kvadrātmetrus, tas ir absolūti neinteresanti.
Privāto galeriju biznesā ir ļoti nabadzīgas teritorijas, piemēram, Serbija. Toties Horvātija aug, un es uzskatu, ka mums ir labākā galerija no turienes. Gadatirgū nav arī Maķedonijas, nav Kosovas. Kosovā ir lieliska galerija, bet viņiem bija citas intereses un apsvērumi par to, kā izmantot savu naudu. Tas būtībā ir tāds pārrunu jautājums.
Turklāt runa ir par viennacontemporay meses, teiksim tā, comme ci, comme ça (šā tā – franču val.) vēstures restartēšanu. Uzskatu, ka tiku uzaicināts šeit strādāt, lai mesi kaut kur aizvestu. Un es neesmu naivs, zinu, ka ir vajadzīgi trīs līdz pieci gadi, lai optimizētu savu reputāciju. Jo reputācija ir mūsu biznesa atslēga, vissvarīgākais faktors! To nevar uzkonstruēt, to nevar nopirkt. Tas ir pastāvīgs darbs, un tas prasa laiku. Tāpēc es ticu, ka, satiekoties pēc, teiksim, trim vai četriem gadiem, es varēšu jums teikt, ka esmu laimīgs par sasniegto!
ZONE1. Foto: viennacontemporary
Šķiet, ka šobrīd vērojams tāds kā mazo mākslinieku kolektīvu un off-space galeriju bums. Cik sapratu no sarunām ar vietējiem mākslas profesionāļiem, tas notiek arī Vīnē.
Vīnē, manuprāt, tas notiek dažādu iemeslu dēļ. Labējā spārna populistiskās valdības laikā notika sīva cīņa pret mākslas nozarēm, īpaši nekomerciālo sektoru. Jā, tika nogriezti līdzekļi, bija ļoti brutālas grāmatvedības pārbaudes, taču tā saucamās off-space mākslas industrijas parādīšanās saistīta arī ar jaunās paaudzes raksturu. Jauni mākslinieki, jauni kuratori nevēlas gaidīt, līdz viņi atbildīs institucionālajiem standartiem – viņi vēlas darboties uzreiz.
Mesē mums piedalījās Sandwich – pavisam jauna galerija no Bukarestes. Tā ir mākslinieku vadīta galerija, un Bukarestē tai ir trīs līdz četras mākslas platformas. Viņi ir satriecoši! Tagad viņi izveidojuši arī savas darbības komerciālo daļu. Viena no viņu platformām ir izstāžu telpa – galīgi nolaista garāža Bukarestes nomalē. Taču tur notiek izcili in situ projekti! Viņi jau piedalījās Bāzeles Listē, un tagad viņi ir šeit – viņi ir lieliski, un viņus pērk!
Vai viennacontemporary ir arī vieta, kur rodas jauni kolekcionāri?
Pilnīgi noteikti! Ir šī jaunā vai pirmreizējā kolekcionāra aspekts. Ir divas lietas – viena ir iedvesmot cilvēkus vispār, parādot, ka pirkt mākslu ir labi! Un otra lieta ir palīdzēt un konsultēt tos, kuri jau apsver kolekcionēšanu, bet kautrējas un domā, ka to nepratīs. Ir lieliski, ja potenciālam kolekcionāram ir labs padomdevējs. Bet konsultantam ir jāizprot arī kolekcionārs. Lai nav tā, ka tu nonāc šī konsultanta verdzībā. Drīzāk ir otrādi – mākslas konsultantam ir jāstrādā ar tevi kā konkrētu cilvēku, kam ir sava gaume un intereses. Pie tā mēs intensīvi darbojamies.
STATEMENT UKRAINE programmas paneļdiskusija. Foto: Nina Kowalska, viennacontemporary
Es vēlos mūsu sarunu gaitu vērst uz šī brīža ģeopolitisko situāciju un tās ietekmi uz mākslas pasauli. Vai varam cerēt, ka mākslas pasaules acīs Ukraina beidzot tiks atdalīta no Krievijas un tiks pieņemts, ka Ukrainas mākslai ir pašai sava neatkarīga identitāte? Tāpat – vai mākslas pasaulē beigs lietot terminu “māksla no postpadomju valstīm” un beidzot sapratīs, ka Padomju Savienība un tās bijušās dalībvalstis ir divas dažādas lietas – jau 30 gadus?
Kad es ieņēmu šo amatu, cilvēki Vīnē izmantoja metaforu “tilts starp Austrumiem un Rietumiem”. Man tas izklausījās dīvaini! Tilts? Tas nozīmē, ka pastāv kāda plaisa! Jautāju – kur ir šī plaisa?
1998. gadā es intervēju vienu izcilu kreiso Vīnes mākslas kritiķi, un viņš gribēja intervijai dot nosaukumu “Jaunie kaimiņi” – tas bija par Slovākiju un Austriju. Es teicu – Matiass, tu esi traks? Mēs vienmēr šeit esam bijuši! Mēs neesam nekādi “jaunie”. Nu, kā tā var!? Un nav arī tā, ka mēs kaut kā speciāli mainījāmies 1989. gada novembrī, desmit dienu laikā. Režīms izgāzās un viss.
Jā, šai “pieradinātajai” terminoloģijai nav jēgas, taču ir arī nopietnākas lietas, kas ierobežo mūsu diskusiju par mākslas pasauli. Lielākās vēsturiskās mākslas kolekcijas – īpaši klasiskā modernisma un jaunā avangarda mākslas (līdz 60. gadiem), tādas kā Tate, Pompidū centrs u.c. – ir radījušas hronoloģiju, kurā nav iekļauts Nikola Grigoresku, viens no rumāņu modernisma glezniecības pamatlicējiem. Un tad pēkšņi izrādījās, ka daži Grigoresku darbi ir problemātiski šai raiti ritošajai Rietumu mākslas hronoloģijai. Jo bija lietas, ko viņš bija izdarījis daudz agrāk nekā citi. Un te nu sanāk sūdu būšana! Tādām kolekcijām kā Pompidū ir milzīgs esošo lietu konglomerāts, ko vienkārši nevar pārskatīt divu dienu laikā! Un tad nākas saprast, ka muzeji vienkārši nevēlas pārskatīt šo vēsturi. Viņi pat nevēlas ieguldīties paralēlās mākslas vēsturēs. Tāpēc šis nostalģiskais jeb sentimentālais postpadomju kičs vēl ir saglabājies! Un kultūru daudzveidība netiek atzīta. Primāri tas ir ekonomiskais faktors, jo vērtības nosaka Rietumu mākslas vēstures koncepcija. Tā ir milzīga problēma! Un tas tiešām var aizņemt laiku. Ar trīsdesmit gadiem ir par maz! Nepietiek pat ar šiem Bībeles četrdesmit gadiem! Un bijušie Rietumi to nedarīs. Latvijai, Lietuvai, Igaunijai tas jādara pašām!
Un tādas iedibinājumi kā viennacontemporary var palīdzēt.
Jūsu reģionā notiek daudz starptautisku pasākumu. Jūs esat daudz starptautiskāki nekā, piemēram, Slovākija. Un mūsu uzdevums ir to izpētīt, nākamajā mēnesī mums ir ieplānots ceļojumu uz Baltiju. viennacontemporary mesei ir starptautiska komanda. Piemēram, Aleksejam es varu lūgt specifisku informāciju par konkrētām teritorijām, un es viņam uzticos. Mums ir šī padziļinātā pieeja!
Kas, jūsuprāt, notiks ar Krievijas laikmetīgās mākslas ainu nākotnē?
viennacontemporary nesenā pagātne bija saistīta ar Krieviju, jo mūsu kādreizējais patrons bija krievs. Un februāra pēdējā nedēļā šis cilvēks kļuva toksisks un nepieņemams pārējai pasaulei. Tomēr nav īstais brīdis raudāt par krievu intelektuāļiem, kad līst ukraiņu bērnu asinis. Tajā pašā laikā skaidrs, ka galeriju neaicināšana nozīmē arī to, ka tās tiek apklusinātas un noiet dziļākā pagrīdē. Mākslas kolektīvs Chto Delat jau ir emigrējis no Sanktpēterburgas. Es uzskatu, ka krievu galerijām šis ir šausmīgs laiks, jo – kādas ir to iespējas? Emigrēt? Pielāgoties? Mākslā nodarboties ar konformismu nav jautri – tas ir sāpīgi! Bet daudziem tur ir ģimenes… Es nezinu. Taču skaidrs ir viens – pat ja karš nākamgad beigsies (cerēsim uz to!), šis Krievijas toksiskums paliks. Varbūt uz nākamajiem desmit gadiem, varbūt ilgāk. Tas ir kā piesārņojums.
Bet... Ir daudz neparedzamu lietu. Varbūt notiks pilnīga Krievijas impērijas sagrāve, kā tas bija pēc Gorbačova. Kas zina?!
Boriss Ondreička. Foto: viennacontemporary
Pusaudža gados jūs bijāt panku subkultūras pārstāvis. Kā šodien jūtas panks jūsos?
Pankroks ir domāts bērniem. Tā ir ļoti veselīga platforma pieaugšanai, taču jums ir jāizaug no tās laukā! (Smejas.) Paradoksāli, ka pankroks tāpat kā hārdroks pēdējos 20 gadus man vairs neliekas nekāds smagais. Tagad es klausos blekmetālu. Esmu blekmetāla cilvēks! Bet kāda bija mūsu nostāja tolaik? Nedomāju, ka tīņu vecumā mēs to tā bijām noformulējuši, taču tagad to varētu sauktu par kaut ko, kas saistīts ar individuālu ontoloģisko anarhismu. Tas bija galvenais! Un skaidrs, ka mūzika bija tikpat izteiksmīga kā šis patētiskais personiskās refleksijas faktors.
Vai mākslas mesē var sajust blekmetāla garu?
Nē! (Smejas.) Labi, ir dažas mākslinieciskās pozīcijas, ko var raksturot kā “gotu”. Daudzas! Šajā laikā ir vērojama gotu renesanse. Es pieņemu zināmu estētisko distancēšanos, kas mākslinieciskajam vadītājam ir būtiska, jo – ir tik daudz aspektu, kur savas personiskās patikas un intereses vienkārši jāatstāj malā un jādomā un jārīkojas daudz plašāk, visaptverošāk.
Kad, jūsuprāt, mākslas mese ir veiksmīga?
Tas ir diezgan vienkārši – tiek rādīta laba māksla, ir labi kolekcionāri un ir labi pārdošanas rādītāji. Vienkārša matemātika!
Titulbilde: Boriss Ondreička. Foto: Kristina Kulakova
